Mežotnes pilskalns

Mežotnes pilskalns un senpilsēta
Mežotnes pilskalns un senpilsēta
	Mežotnes pilskalns 1930. gadā no Lielupes puses
	Mežotnes pilskalns un senpilsēta
Citi nosaukumi	Viestura kalns
Atrašanās vieta	Rundāles pagasts, Bauskas novads, Latvija
Koordinātas	56°26′28.86″N 24°2′42.4″E / 56.4413500°N 24.045111°EKoordinātas: 56°26′28.86″N 24°2′42.4″E / 56.4413500°N 24.045111°E
Veids	Pilskalns un senpilsēta
Augstums	16 metri
Piezīmes
Īpašuma tiesības	Pašvaldības īpašums
Publiska piekļuve	Brīvi pieejams
	Valsts aizsargājamais kultūras piemineklis
	Oficiālais nosaukums: Mežotnes pilskalns ar senpilsētu
Aizsardzības numurs	354
Vērtības grupa	Valsts nozīmes
Tipoloģiskā grupa	Arheoloģija
Iekļaušana aizsardzībā	1998. gada 15. decembris

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mežotnes pilskalns

Mežotnes pilskalns (latīņu: castrum Mesiothe) jeb Viestura kalns atrodas Bauskas novadā iepretim Mežotnes centram Lielupes kreisajā krastā. Pēc Livonijas hroniku datiem līdz 1270. gadam šeit atradās zemgaļu Upmales zemes galvenā pils. Pēc tās nopostīšanas Livonijas ordenis pilskalnā uzcēla Mežotnes ordeņa pili aizsardzībai pret lietuviešiem, kas pastāvēja samērā neilgu laiku (ap 1321—1346).

Mežotnes pilskalns ar senpilsētu ir atzīts par 2017. gada arheoloģisko pieminekli.^[1]

Vēsture

Arheoloģisko izrakumu gaitā kultūrslānī atsegtas 10 kārtas, kas apliecina pilskalna apdzīvotību no 9. līdz 13. gadsimtam. 1219. gadā Mežotnes pilī nometināja krustnešu garnizonu, kuram uzbruka Viestarda vadītais zemgaļu karaspēks. 1220. gadā ap 8000 vāciešu, līvu un letgaļu aplenca Mežotnes pili, pēc ilgstošām cīņām to ieņēma, izlaupīja un nodedzināja. 1225. gadā uz Mežotni pārcēla Sēlijas bīskapijas, vēlākās Zemgales bīskapijas administratīvo centru. 1232. gadā Mežotnes pils kļuva par Zemgales bīskapijas prāvesta Heidenrika un kapitula mitekli. 1254. gadā līgumā par Upmales novada dalīšanu Livonijas ordenis ieguva Mežotnes pilskalnu un visas Lielupes kreisā krasta zemes līdz Garajai salai (tagadējai Jelgavai). 1270. gadā senā pils tika nopostīta un pēc sakāves liela daļa senpilsētas iedzīvotāju pārcēlās uz Lietuvas dižkunigaitijas pakļautībā esošajām zemēm. Līdz 1321. gadam Livonijas ordeņa mestrs Gerhards fon Jorke Mežotnes pilskalnā no jauna uzcēla ordeņa pili. 1346. gadā Lietuvas dižkungs Aļģirds ar sacēlušos zemgaļu palīdzību nopostīja Mežotnes pili, kas vairs netika atjaunota. 1567. gadā hercogs Gothards uz ziemeļiem no pilskalna lika uzcelt Mežotnes baznīcu.

Raksturojums

Mežotnes pilskalns ierīkots uz 16 m augsta zemes stūra, ko austrumos norobežo Lielupes stāvais krasts un ziemeļos — strautiņa grava. Rietumu un dienvidu pusē pilskalns nocietināts ar diviem vaļņiem un grāvjiem, no kuriem lielākais valnis, 7–8 m augsts un 75 m garš, uzmests plakuma rietumu malā. Otrs valnis puslokā apņem pilskalna pakāji 150 m garumā no dienvidiem un rietumiem. Ieejas vieta pilskalnā vedusi pa rietumu nogāzi. Pilskalna plakums ir iegarens, 40 x 80 m liels. Pilskalna plakumā konstatētais kultūrslānis ir 3—4 metrus biezs.

Lielupes krastā pilskalna dienvidaustrumu nocietinājumu pakājē atrasta senā ostas vieta.

Senpilsēta

Ziemeļos, rietumos un dienvidrietumos no pilskalna 11.—13. gadsimtā atradās Mežotnes senpilsēta, kas aizņēma apmēram 13 hektārus. Senpilsētā kultūrslānis ir ļoti intensīvs, dienviddaļā sasniedzot pat 2 metru dziļumu. Dienvidos no senpilsētas atrodas Vīnakalna pilskalns, kurā pēc Bīlenšteina domām atradās 1346. gadā lietuviešu nopostītā ordeņa pils.

Arheoloģiskā izpēte

Mežotnes pilskalnu pirmo reizi plašāk aprakstījis Augusts Bīlenšteins 1892. gadā. Atkārtoti arheoloģiskie izrakumi veikti Valdemāra Ģintera (1938—1940, 1942), Emīlijas Brīvkalnes (1948—1949) un Māra Atgāža (1969) vadībā. Nelieli arheoloģiskie izrakumi senpilsētas teritorijā notika arheologa Artūra Tomsona vadībā 2017. gadā.