Pāriet uz saturu

Vasilijs Kononovs

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par Vasiliju Kononovu. Par citām jēdziena Kononovs nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Vasilijs Kononovs
Василий Макарович Кононов
Personīgā informācija
Dzimis 1923. gada 1. janvārī
Valsts karogs: Latvija Strauja, Mērdzenes pagasts, Ludzas apriņķis, Latvija
Miris 2011. gada 31. martā (88 gadi)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Dzīves vieta Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija[1]
Pilsonība Valsts karogs: Krievija Krievijas Federācija[2][3]
Tautība krievs

Vasilijs Kononovs (krievu: Василий Макарович Кононов, dzimis 1923. gada 1. janvārī Straujas sādžā, tagadējā Ludzas novada Goliševas pagastā, miris 2011. gada 31. martā Rīgā) bija Latvijas krievu izcelsmes Otrā pasaules kara padomju partizāns, pensionēts LPSR milicijas virsnieks. Par noziegumiem, ko viņa vadītā partizānu vienība 1944. gada maijā pastrādāja Mazo Batu sādžā, ilgstošā tiesvedībā Latvijas tiesās atzīts par vainīgu kara noziegumu izdarīšanā Otrā pasaules kara laikā un notiesāts ar cietumsodu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ar balsu vairākumu nesaskatīja Kononova notiesāšanā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpumus.

Biogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrā pasaules kara laikā, 1941. gada jūnijā, kad nacistiskās Vācijas armija uzbruka Padomju Savienība, ieņemot arī tās agrāk okupēto Latviju, Sarkanā armija atkāpās no Latvijas teritorijas uz Krieviju. Līdz ar to arī Kononovs pārvācās uz Krieviju, kur sākotnēji strādāja kolhozā, vēlāk - par strādnieku militārā rūpnīcā.[2]

1942. gadā Kononovs tika mobilizēts Sarkanās armijas rindās un nozīmēts rezerves dienestā Latvijas divīzijā. No 1942. līdz 1943. gadam Kononovs izgāja īpašu apmācību diversijas veikšanā (krievu: подрывники), kur viņš iemācījās, kā organizēt un vadīt desanta vienību aiz ienaidnieka līnijas. Pēc apmācības iziešanas viņš tika pie seržanta pakāpes un pēc tam, 1943. gada 23. jūnija naktī, kopā ar apm. 20 citiem kareivjiem tika nogādāts Vācijas okupētajā Baltkrievijas teritorijā, tuvu Latvijas robežai. Tur Kononovs pievienojās padomju partizānu vienībai (Viļa Laiviņa specgrupa) un 1944. gada martā viņu nozīmēja par diversantu grupas vadītāju.[2][4]

Mazo Batu traģēdija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Notikumi, par kuriem Kononovs tiesāts, t. s. Mazo Batu traģēdija, risinājās 1944. gadā Mazajos Batos (Goliševas pagasts), sādžā, kas atradās tikai puskilometru no Vasilija Kononova dzimtās Straujas sādžas.[5] 29. februārī sādžā ieradās 12 padomju partizāni, kurus savās mājās uzņēma Krupniku ģimene. Naktī ieradās vācieši un cīņā nogalināja visus partizānus, tai skaitā partizānu brigādes komandiera majora Čugunova sievu Antoņinu un viņas 7 mēnešus veco dēlu.

Atriebjoties par nodevību, Vasarsvētku dienā, 1944. gada 27. maijā, pārģērbušies vācu armijas uniformās, sādžā ieradās Vasilija Kononova vadītā partizānu brigāde, un, nošaujot vai sadedzinot dzīvus, nogalināja deviņus sādžas iedzīvotājus, tostarp Teklu Krupniku, kura bija pēdējā grūtniecības mēnesī.[6][5][7]

Pēc Otrā pasaules kara Mazo Batu sādža ir pamesta un mūsdienās vairs neeksistē. [8]

Pēckara periods

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc kara Vasilijs Kononovs palika Latvijas PSR. 1946. gada novembrī viņš kļuva par PSRS Komunistiskās partijas biedru, 1957. gadā absolvēja PSRS Iekšlietu ministrijas akadēmiju un vēlākos gados strādāja dažādos amatos milicijā. Kononovs bija milicijas pulkvedis, vadījis kriminālizmeklēšanas nodaļu, LPSR transporta milicijas nodaļu, līdz aiziešanai pensijā 1988. gadā.[4]

Kononovs saņēmis vairākus apbalvojumus, tai skaitā Ļeņina ordeni, Tēvijas kara pirmās pakāpes ordeni, Darba Sarkanā karoga ordeni, Goda zīmi, u.c. Savukārt Krievijas prezidents Vladimirs Putins savulaik apsveicis Kononovu, uzdāvinot viņam rokaspulksteni.[3] Arī Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs 2008. gadā sveica Kononovu dzimšanas dienā, uzsverot Kononova lomu Eiropas atbrīvošanā no fašisma.[9][1]

Tiesvedība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1998. gada janvārī Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC) ierosināja krimināllietu pret Kononovu aizdomās par iespējamu kara noziegumu. TSDC bija uzgājis dokumentus, "kas pierādīja, ka viņš kā partizānu grupas vadītājs bijis Maskavas NKVD 4. pārvaldes algu sarakstos. Šīs pārvaldes, ko vadījis Pāvels Sudoplatovs, uzdevums bijis diversiju organizācija un darbs ienaidnieka aizmugurē, un partizānu darbības uzdevums bijusi arī mierīgo iedzīvotāju terorizēšana, lai viņos radītu nepatiku pret vietējo varu. Ar to varētu izskaidrot, kādēļ V. Kononova vienība Mazajos Batos ieradās, pārģērbusies vācu armijas formās."[10] Izmeklēšanas laikā tika noskaidrotas arī pārējo 1944. gada 27. maija notikumos piedalījušos partizānu personības – izņemot Kononovu, visi bija miruši.[6]

2000. gada 21. janvārī Rīgas apgabaltiesa atzina Vasiliju Kononovu par vainīgu viņam izvirzītajā apsūdzībā kara noziegumos un piesprieda viņam sešu gadu cietumsodu.[4] Plašu rezonansi ārpus Latvijas[11][12] izsaukušo spriedumu gan Kononovs, gan LR Ģenerālprokuratūra pārsūdzēja šo spriedumu apelācijas kārtībā AT Krimināllietu Tiesu palātai.[4] Lietā iesaistījās Krievija augstākajā līmenī.[13] Krievijas prezidents Vladimirs Putins ar īpašu rīkojumu piešķīra Krievijas pilsonību Vasilijam Kononovam, kurš pirms tam bija Latvijas pilsonis.[2][14][15]

2000. gada 25. aprīlī AT Krimināllietu Tiesu palāta nosūtīja Kononova krimināllietu Ģenerālprokuratūrai papildu izmeklēšanai, uzskatot, ka lietas materiālos nav atbildes uz vairākiem jautājumiem, kuriem ir būtiska nozīme lietā. Lietas papildizmeklēšanas laikā, AT Senāts grozīja krimināllietas teritoriālo piekritību, nozīmējot Latgales apgabaltiesu kā atbildīgo tiesu. 2002. gada 27. jūnijā Latgales apgabaltiesa nozīmēja Kononovam medicīnisko, psihiatrisko un psiholoģisko ekspertīzi, kuras laikā tika noskaidrots, ka iesniedzēja vispārējais veselības stāvoklis pasliktinās, un ka viņam nekādā ziņā nav ieteicams piemērot ar brīvības atņemšanu saistītu sodu.[4]

2003. gada 3. oktobrī Latgales apgabaltiesa notiesāja Vasiliju Kononovu par bandītismu, ne kara noziegumiem,[10][6] atbrīvojot Kononovu no kriminālatbildības noilguma dēļ. Gan Kononovs, gan Ģenerālprokuratūra iesniedza apelāciju.[4]

2004. gada 30. aprīlī Latvijas Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta atcēla pirmās instances spriedumu un, taisot jaunu spriedumu, atzina Kononovu par vainīgu kara noziegumu izdarīšanā Otrā pasaules kara laikā[16] un piesprieda cietumsodu, ko Kononovs bija izcietis, esot apcietinājumā laikā no 1998. gada 14. augusta līdz 2000. gada 25. aprīlim. 2004. gada 28. septembrī Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments izskatīja kasācijas sūdzību un atstāja negrozītu 2004. gada 30. aprīļa spriedumu.[6]

Eiropas Cilvēktiesību tiesa

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2004. gada 27. augustā Kononovs iesniedza prasību Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT), kura 2008. gada 24. jūlija spriedumā atzina, ka attiecībā pret Kononovu pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7.pants,[17], kā arī Kononovam pienākas kompensācija 30 tūkstošu eiro apmērā par morālo kaitējumu.[18] Kononovs piepriestās summas apmēru nosauca par ņirgāšanos – prasījis viņš bija 5 187 000 EUR,[19][20] apsveikumus par šo uzvaru viņš saņēma gan no Krievijas Ārlietu ministrijas,[21][22] gan no Maskavas mēra Jurija Lužkova, kurš norādīja uz Maskavas nozīmīgo lomu Kononova interešu aizsardzībā.[23] Šī Krievijas iesaistīšanās procesā tiek vērtēta pretrunīgi.[24]

2008. gada 14. oktobrī Latvijas Republikas Ministru kabinets pieņēma lēmumu iesniegt apelācijas sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielajā palātā[25] saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 43.pantu.[26]

2010. gada 17. maijā Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielā palāta ar 14 balsīm pret 3 nosprieda, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7. pants Kononova lietā tomēr nav ticis pārkāpts. [27]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 Ветерану Василию Кононову исполнилось 86 лет (krieviski)[novecojusi saite], raksts un TV sižets organizācijas ТВ Центр-Москва mājaslapā (01.02.2009.), pārskatīts 02.01.2009.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 Kononov v. Latvia, no. 36376/04, Judgment of 24 July 2008., spriedums pieejams ECT mājaslapā (angliski), (franciski); izvilkumi Ārlietu ministrijas mājaslapā(latviski) Arhivēts 2009. gada 4. oktobrī, Wayback Machine vietnē.; pārskatīts 05.05.2010.
  3. ↑ 3,0 3,1 Nekaunība Arhivēts 2016-03-04 Wayback Machine vietnē., Māris Antonevičs, raksts laikrakstā Latvijas Avīze (01.03.2008.), informācija iegūta 18.09.2008.
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludina spriedumu lietā "Kononovs pret Latviju"[novecojusi saite], raksts MK pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās biroja mājaslapā, pārskatīts 02.01.2009.
  5. ↑ 5,0 5,1 Mazajos Batos apstājies laiks Arhivēts 2008. gada 15. septembrī, Wayback Machine vietnē., Agnese Margēviča, raksts laikrakstā NRA (31.07.2008.), informācija iegūta 18.09.2008.
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 2004. gada 28. septembra Senāta Krimināllietu departamenta lēmums Par kara noziegumā apsūdzēto Vasīliju Kononovu Arhivēts 2010. gada 23. Februāris Wayback Machine vietnē., pārpublicēts Latvijas Politiski represēto apvienības mājaslapā, pārskatīts 01.02.2009.
  7. ↑ Partizāns vai kara noziedznieks?, Gunita Nagle, raksts laikrakstā Diena (26.07.2008.), informācija iegūta 18.09.2008.
  8. ↑ Mazajos Batos apstājies laiks Arhivēts 2008. gada 15. septembrī, Wayback Machine vietnē., Agnese Margēviča, raksts laikrakstā NRA (31.07.2008.), informācija iegūta 19.05.2010.
  9. ↑ Vešņakovs sveic par kara noziegumiem notiesāto Kononovu dzimšanas dienā, LETA, raksts portālā DELFI 02.01.2009., pārskatīts 03.01.2009.
  10. ↑ 10,0 10,1 «Iejāju sādžā uz balta zirga» – lielījies Vasilijs Kononovs Arhivēts 2008. gada 20. septembrī, Wayback Machine vietnē., Agnese Margēviča, raksts laikrakstā NRA (29.07.2008.), pārskatīts 02.01.2009.
  11. ↑ Where Nazis are heroes (angliski), Ian Traynor, raksts laikrakstā The Guardian un portālā guardian.co.uk 13.03.2000., pārskatīts 03.01.2009.
  12. ↑ Рижский суд приговорил советского партизана к 6 годам (krieviski) Arhivēts 2008. gada 28. februārī, Wayback Machine vietnē., lenta.ru 21.01.2000., pārskatīts 03.01.2009.
  13. ↑ Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga nosūtīja atbildes vēstuli Krievijas prezidenta vietas izpildītājam Vladimiram Putinam Arhivēts 2016. gada 13. martā, Wayback Machine vietnē., preses relīze Valsts prezidenta kancelejas mājaslapā 23.02.2000., pārskatīta 03.01.2009.
  14. ↑ Путин предоставил российское гражданство партизану Кононову (krieviski) Arhivēts 2006. gada 28. februārī, Wayback Machine vietnē., raksts portālā lenta.ru 12.04.2000., pārskatīts 04.01.2009.
  15. ↑ Партизан Кононов отказался от гражданства Латвии (krieviski) Arhivēts 2008. gada 28. februārī, Wayback Machine vietnē., raksts portālā lenta.ru 25.05.2000., pārskatīts 04.01.2009.
  16. ↑ Pieci Augstākās tiesas pārstāvji Strasbūrā gūst ieskatu cilvēktiesību aizsardzībā, Rasma Zvejniece, Augstākās tiesas Komunikācijas nodaļa (24.09.2007.), informācija iegūta 18.09.2008.
  17. ↑ "1. Nevienu nedrīkst atzīt par vainīgu noziegumā tādas darbības vai bezdarbības dēļ, kas, saskaņā ar izdarīšanas brīdī spēkā esošajiem valsts iekšējiem tiesību aktiem vai starptautiskajām tiesībām, nebija noziegums. Tāpat nedrīkst piespriest smagāku sodu nekā tas, kas bija jāpiemēro nozieguma izdarīšanas brīdī.
    2. Šis pants neaizliedz nodot tiesai un sodīt jebkuru personu par jebkuru darbību vai bezdarbību, kas izdarīšanas brīdī tika uzskatīta par noziegumu saskaņā ar vispārējiem civilizēto nāciju atzītajiem tiesību principiem."[1] Arhivēts 2008. gada 28. decembrī, Wayback Machine vietnē.
  18. ↑ Askolds Rodins: Kononovs pret Latviju, Askolds Rodins, komentārs laikrakstā Diena (29.07.2008.), informācija iegūta 18.09.2008.
  19. ↑ Vasilijs Kononovs nav apmierināts ar kompensāciju un rakstīs grāmatu Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē., Aivis Biķernieks, raksts laikraksta NRA portālā 29.07.2008., pārskatīts 04.01.2009.
  20. ↑ "Издевательскую" компенсацию ветеран Кононов потратит на написание книги о войне с бандитами в Латвии (krieviski)[novecojusi saite], raksts portālā NEWSRU.com 28.07.2008., pārskatīts 04.01.2009.
  21. ↑ МИД РФ порадовался за партизана Кононова (krieviski), raksts portālā lenta.ru 28.07.2008., pārskatīts 04.01.2009.
  22. ↑ Комментарий Департамента информации и печати МИД России в связи с решением ЕСПЧ об удовлетворении иска ветерана Великой Отечественной войны В.М.Кононова к властям Латвии (krieviski), komentārs Krievijas Ārlietu ministrijas mājaslapā 28.07.2008., pārskatīts 04.01.2009.
  23. ↑ Победа Кононова вернула ему доброе имя партизана и патриота - Лужков (krieviski), raksts portālā РИА Новости 25.07.2008., pārskatīts 04.01.2009.
  24. ↑ Kononovs pret Latviju Arhivēts 2008. gada 24. septembrī, Wayback Machine vietnē., Mārtiņš Paparinskis, raksts portālā politika.lv 16.09.2008., pārskatīts 04.01.2009.
  25. ↑ MK iesniegs apelācijas sūdzību lietā ,,Kononovs pret Latviju,, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielajā palātā[novecojusi saite], preses relīze, publicēta portālā LV.LV 15.10.2008., pārskatīta 02.01.2009.
  26. ↑ "43. pants.
    Lietu nodošana Lielajai palātai
    1. Trīs mēnešu laikā no dienas, kad palāta ir taisījusi spriedumu attiecīgajā lietā, jebkura no šajā lietā iesaistītajām pusēm izņēmuma gadījumos var lūgt nodot šo lietu izskatīšanai Lielajā palātā.
    2. Tiesnešu kolēģija piecu Lielās palātas tiesnešu sastāvā šo lūgumu pieņem, ja attiecīgā lieta skar nopietnus jautājumus, kas attiecas uz Konvencijas vai tās protokolu interpretāciju vai piemērošanu, vai tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme.
    3. Ja minētā tiesnešu kolēģija lūgumu pieņem, Lielā palāta izlemj šo lietu, taisot spriedumu."[2] Arhivēts 2008. gada 28. decembrī, Wayback Machine vietnē.
  27. ↑ ECT LP spriedums lietā Kononov v. Latvia(angliski)
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Vasilijs_Kononovs&oldid=3964602"