Saprašanās un sadarbības līgums starp Latviju, Lietuvu un Igauniju
Saprašanās un sadarbības līgums starp Latviju, Lietuvu un Igauniju (lietuviešu: Lietuvos, Estijos ir Latvijos santarvės ir bendradarbiavimo sutartis, igauņu: Üksmeele ja koostöö leping Eesti, Läti ja Leedu vahel) bija starptautisks līgums starp Latviju, Lietuvu un Igauniju, ko 1934. gada 12. septembrī Ženēvā Tautu Savienības sesijas laikā parakstīja Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Vilhelms Munters, Lietuvas Ārlietu ministrs Stasis Lozoraitis un Igaunijas Ārlietu ministrs Juliuss Seljamā. Kopā ar līgumu noslēdza arī konfidenciālu deklarāciju saistībā ar Viļņas apgabala problēmu.
Sadarbības līgums bija spēkā 10 gadus ar neierobežotu pagarinājumu, ja kāda no pusēm neiebilst.
Priekšvēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Bulduru konferences (1920. gada 6. augustā—6. septembrī) laikā Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas un Somijas valdību pārstāvji nolēma izveidot Baltijas Antanti. 1920. gada beigās nodibināja Baltijas biroju, kura uzdevums bija panākt Bulduru konferencē pieņemtā Baltijas savienības līguma īstenošanu. Tomēr Viļņas apgabala piederības domstarpību izraisītā Lietuvas–Polijas militārā konflikta dēļ līgumu neizdevās īstenot.
1923. gada 1. novembrī Tallinā tika noslēgts līgums par aizsardzības savienību starp Latvijas un Igaunijas Republikām, bet 1934. gada 17. februārī Rīgā līgums starp Latviju un Igauniju savienības organizēšanai.[1] 25. aprīlī Lietuvas valdība izteica gatavību pievienoties šai savienībai, vadoties pēc principa, ka jebkuras no trim Baltijas valstīm neatkarība atbilst pārējo divu vitālajām interesēm.
Saturs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Līgums paredzēja attīstīt sadarbību starp Baltijas valstīm un veicināt miera uzturēšanu un nodrošināšanu, saskaņojot savu ārpolitiku Tautu Savienības Pakta principu garā. Visas trīs valdības apņēmās saprasties tajos ārējās politikas jautājumos, kuriem ir kopēja nozīme, un savstarpēji sniegt politisku un diplomātisku palīdzību savos starptautiskos sakaros. Līdzējas puses nolēma nodibināt visu triju valstu ārlietu ministru periodiskas konferences, kurām regulāri jānotiek vismaz divas reizes gadā pārmaiņus katras valsts teritorijā.
Konfidenciālā deklarācija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Baltijas valstu līguma par saprašanos un sadarbību parakstīšanas dienā Latvijas un Igaunijas pilnvarotie pārstāvji deklarēja, ka viņu valstis neatrodas saistībās ar specifiskajām problēmām sakarā ar Viļņas apgabala piederību.
Sekas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Triju Baltijas valstu līgums izraisīja starptautisku rezonansi. Polijas attieksme bija negatīva. Vācijas prese rakstīja, ka jaunā savienībā ir “solis Padomju Krievijas centienu atvairīšanai”, bet PSRS un Francijas prese savukārt uzskatīja, ka jaunajai savienībai ir jābūt vērstai pret Vāciju.
Neraugoties uz diplomātisko savienību, neizdevās izveidot trīs valstu militāro savienību. Lietuva neguva nekādu līgumā fiksētu Latvijas un Igaunijas atbalstu Viļņas jautājumā. 1935. gada pirmajā pusē Lietuva lūdza Latvijas un Igaunijas atbalstu sakarā ar attiecību saasināšanos ar Vāciju Klaipēdas apgabala piederības dēļ. Latvija un Igaunija atbalstīja Lietuvas centienus 1935. gadā, apņemoties neslēgt neuzbrukšanas līgumus ar Vāciju, ja tā nepiekritīs noslēgt to arī ar Lietuvu. Tomēr 1939. gada martā, kad Vācija ultimatīvā veidā pieprasīja Lietuvas atteikšanos no Klaipēdas apgabala, Baltijas sabiedrotie nespēja neko līdzēt Lietuvai.[2]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ [1]
- ↑ Jānis Taurēns. «Latvija un Baltijas Antantes izveidošanās 1934. gadā. Latvijas Vēsture. 1996. Nr. 5 (24), 82.-89.lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 23. martā. Skatīts: 2013. gada 14. decembrī.
.svg){kind=small}
