Pāriet uz saturu

Rīgas Doma skola

Vikipēdijas lapa
Skaties arī jēdzienu ar līdzīgu nosaukumu: Rīgas Doma kora skola.
Johana Gotfrīda Herdera piemineklis pie Domskolas (1870. gada fotogrāfija)

Rīgas Doma skola bija vecākā mācību iestāde Livonijas teritorijā. Tika izveidota kā Rīgas domkapitula klostera skola pie Rīgas Doma katedrāles. Atradās tagadējā Palasta un Mazās skolas ielas stūrī. Dibināta 1211. gadā, līdz ar pašu katedrāli un klosteri, vēlāk pārveidota par Rīgas rātes Domskolu, akadēmisko ģimnāziju, beidzot par apriņķa skolu. Rīgas Valsts 1. ģimnāzija uzskata sevi par šīs skolas pēcteci, izsekojot visām tās nosaukuma maiņām un atrašanās vietām.

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vecā Rīgas Doma klostera skolas ēka pirms nojaukšanas 1888. gadā

Uzskata, ka skolas pamatakmens ticis ielikts 1211. gada 25. jūlijā, vienlaicīgi ar klostera būves sākumu. Skola atradās Doma baznīcas krustejā un bija paredzēta katoļu garīdznieku sagatavošanai. Tās mācību programma, atbilstoši viduslaiku latīņu skolu tradīcijai, bija sadalīta triviuma ciklā — gramatika, retorika un dialektika. Mācības notika latīņu valodā, skolu vadīja viens no Domkapitula locekļiem un visi skolotāji bija garīdznieki. Vispārējā skolu trūkuma dēļ skolā uzņēma arī skolniekus, kuri gribēja iegūt vidējo izglītību tās turpināšanai ārzemju augstskolās.[1]

1524. gadā luterāņu sarīkotajos baznīcu grautiņos katedrāli ievērojami izdemolēja un kopā ar klosteri un skolu slēdza, lai 1528. gadā atkal atvērtu nu jau kā luterāņu baznīcu. Rīgas Doma skola pārgāja pilsētas pārziņā un tika pārvērsta par protestantu skolu. Lai uzlabotu mācību kvalitāti, Rīgas rāte Domskolā no luterāņu mācītāju vidus nozīmēja inspektoru. 1589. gadā par Domskolas inspektoru kļuva bijušais Halles ģimnāzijas rektors Johans Rīvijs, kurš 1594. gadā ieviesa jaunu Domskolas ("latīņu skolas") programmu, kurā līdz ar latīņu un grieķu valodu tika mācīti Svētie raksti, Melanhtona retorika un dialektika, Erasma un Kamerārija darbi, aritmētika ar sfēriku un astronomiju.[2] Vēlāk sāka mācīt arī fiziku, ģeogrāfiju un vēsturi, zemākajā klasē mācības notika vācu valodā.[1]

Zviedru Vidzemes laikā 1631. gadā Doma skolā tika izveidota Rīgas akadēmiskās ģimnāzijas klase,[1] kuras pirmais rektors un teoloģijas profesors bija Vidzemes superintendents Hermanis Samsons. 1643. gadā par dzejas un retorikas, vēlāk par teoloģijas profesoru kļuva Johans Brēfers, kurš 1655. gadā izdeva iespiestu ģimnāzijas programmu un disputu sakopojumu, bet 1690. gadā viņu ievēlēja par Vidzemes superintendentu.

Pēc Rīgas aplenkuma 1656. gadā ģimnāzija pārtrauca darboties, tās vietā 1675. gadā Zviedrijas karalis Kārlis XI nodibināja otru Rīgas ģimnāziju Kārļa liceju (latīņu: Schola Carolina), kas atradās pie Sv. Jēkaba baznīcas Mazajā Pils ielā 4 Vecrīgā, kurā mācīja ticības mācību, vēsturi, ģeogrāfiju, loģiku, retoriku, latīņu, grieķu, ebreju un pat haldiešu un sīriešu valodas. Tai pašā 1675. gadā mēra dēļ uz 20 gadiem darbu pārtrauca arī Doma skola, atjaunojoties jau kā ģimnāziska tipa mācību iestāde.[1] 1678. gadā arī Rīgas akadēmiskajā ģimnāzijā atjaunoja teoloģijas, filozofijas, loģikas, ētikas, fizikas, matemātikas, retorikas, jurisprudences, vēstures un grieķu valodas mācīšanu.[3]

Lielā Ziemeļu kara laikā Krievijas karaspēks ieņēma Rīgu un akadēmiskā ģimnāzija beidza pastāvēt 1710. gadā, pēc kara beigām to atjaunoja kā Rīgas Domskolu, kas gatavoja studijām Vācijas un Nīderlandes universitātēs. Mācību programma ietvēra latīņu un grieķu valodas, vēsturi, ģeogrāfiju, dabaszinātnes un fiziku. Tās rektori un skolotāji bija izcili Apgaismības laikmeta sabiedriskie darbinieki, tomēr izglītības kvalitātes ziņā to apsteidza Rīgas licejs.

Veicot 1802. gada Krievijas Impērijas izglītības reformu, Domskolas statusu 1806. gadā pazemināja līdz Rīgas 1. apriņķa skolai, toties Rīgas licejs Pils laukumā kļuva par Vidzemes guberņas ģimnāziju. 1859. gadā Domskola kļuva par reālskolu, bet 1873. gadā par klasisko ģimnāziju (Rīgas pilsētas ģimnāziju). Kopš 1868. gada skola darbojās Troņmantnieka (tagad — Raiņa) bulvārī 8.[1]

Rektori un skolotāji

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Heinrihs, kanoniķis un Domkapitula sholastiķis (mācību pārzinis) 1239. gadā,[4]
  • Jakobs Batus (Jacobus Battus), pirmais laicīgās Domskolas rektors no 1528. gada, kalvinistu sludinātājs no Nīderlandes , kurš vadīja Doma skolu līdz 1538. gadam un bija luterāņu superintendants līdz savai nāvei 1545. gadā. Pēc nāves viņš atstāja bagātīgu bibliotēku, ko bija saglābis no nopostītā katoļu klostera bibliotēkas paliekām, un apglabāts Rīgas Doma klosterī, kur viņa kaps un epitāfija ar viņa darbu cildinājumu atrodama vēl šodien.
  • Retgers Pistorijs (Bekers), Domskolas rektors no 1538. gada,
  • Plīnijs, Domskolas inspektors pēc 1540. gada,
  • Hermanis Vilkens (arī Vilikinds, Vitekinds, rektors 1554—1561), vēlākais Heidelbergas Universitātes rektors,
  • Heinrihs Mellers (Möller), Domskolas rektors (1579—1589), piedalījās Kalendāra nemieros, caur Kurzemi aizbēga uz Dāniju,
  • Johans Frīdrihs Rīvijs (Rivius), Domskolas rektors (1589) un inspektors (1594), bijušais Halles ģimnāzijas rektors, Traķu vaivada J.Hļeboviča un hercoga G.Ketlera dēlu audzinātājs.
  • Hermanis Samsons (1579—1643), luterāņu mācītājs, skolotājs un skolu inspektors, vēlāk Vidzemes superintendents,
  • Johans Hēfelns (1601—1652), ētikas un fizikas profesors, vēlāk Kurzemes hercoga galma ārsts,
  • Johans Brēfers (1616—1700), filozofijas, vēstures un teoloģijas profesors, vēlāk Rīgas superintendents,
  • Johans Rihmanis (1622—1671), filozofijas profesors (1650—1657),
  • Georgs Lauterbahs (-1677), Domskolas rektors (no 1669),
  • Henings Vite (1634—1696), retorikas un vēstures profesors (no 1677),
  • Liborijs Depkins (1652—1708), Domskolas rektors (1680—1681), luterāņu mācītājs, latviešu valodas vārdnīcu autors
  • Mihaels Pinsderfers (Pinsdörffer, 1651—1710), Domskolas rektors (no 1681), filozofijas profesors (no 1698),
  • Johans Pauls Mellers (1648—1711), tiesību un matemātikas profesors (no 1686),
  • Jēkabs Vilde (1679—1755), vēstures un retorikas profesors (1703—1704), vēlāk Pērnavas Universitātes rektors (1707), Zviedrijas valsts historiogrāfs un karaliskais sekretārs, Upsālas Universitātes profesors,
  • Johans Gothelfs Lindners (1729—1776), Domskolas rektors un inspektors (1755—1766), vēlāk Kēnigsbergas Universitātes profesors
  • Johans Gotfrīds Herders, Apgaismības laikmeta filozofs no 1764. gada līdz 1769. gadam strādāja skolā par pasniedzēju, kā arī pildīja Jēzus un Ģertrūdes baznīcās adjunkta pienākumus,
  • Georgs Mihaels Tēlemanis (1748—1831), Rīgas pilsētas baznīcu mūzikas direktors, Rīgas Doma ērģeļnieks un Domskolas skolotājs
  • Juliuss Heinrihs Gotlībs Šlēgelis (1739—1810), teologs, Domskolas rektors (1765—1780)
  • Kārlis Filips Mihaels Snells, Domskolas rektors no 1780. līdz 1787. gadam, kura teorētiskajiem darbiem bija liela loma dzimtbūšanas atcelšanā,
  • Karls Gotlībs Zontāgs, Domskolas rektors no 1788. gada, vēlākais Vidzemes luteriskās baznīcas ģenerālsuperintendents,
  • Johans Augusts Albanuss, pēdējais Domskolas rektors līdz 1804. gadam.

Ievērojamākie skolnieki

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Энциклопедия "Рига". Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1989. 308. lpp. ISBN 5-89960-002-0.
  2. ↑ Jānis Stradiņš. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. Rīga, 2009., 134. lpp.
  3. ↑ Edgars Dunsdorfs. Latvijas vēsture 1600 — 1710. Upsāla: Daugava, 1962. — 588 lpp.,
  4. ↑ Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1180-1290. Rīga, 2002., 403. lpp.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Rīgas_Doma_skola&oldid=3864180"