Mandani

Mandani
Rųʔeta
	Mandans Vārnas Sirds tradicionālajā apģērbā 1908. gadā
Visi iedzīvotāji
	ap 6000 (kopā ar hidatsiem un arikariem)
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
	ASV (ZD)
Valodas
	mandanu, hīdatsu, angļu
Reliģijas
	kristietība, animisms
Radnieciskas etniskas grupas
	hīdatsi, arikari

Mandani ir Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju tauta, kas vēsturiski dzīvoja gar Misūri upes krastiem tagadējā Ziemeļdakotā. Aptuveni puse mandanu uzturas apvienotā triju cilšu (mandanu, hīdatsu, arikaru) rezervātā (Three Affiliated Tribes of the Fort Berthold Reservation), kuru 1870. gadā izveidoja Ziemeļdakotas rietumos.

Mandanu valoda pieder siu valodu saimei. Tā ir kritiski apdraudēta un mūsdienās sadzīvē vairs netiek izmantota.

Etnonīms

Mandaniem bija vairāki pašnosaukumi:

Rųwąʔka·ki,— "cilvēki, tauta", pirms 1837. gada.
Wįʔti Ųtahąkt (izruna metutahanke, mitutahankish),— "Austrumu ciemats", 19. gadsimta otrā puse.
Rųʔeta,— "mēs paši, mūsu tauta", mūsdienās izmantots pašnosaukums.

Angļu literatūrā ir bijuši izmantoti dažādi mandanu cilts sinonīmi, latviešu valodā lietots tradicionāli vispārpieņemtais termins "mandani".

Kultūra

Atšķirībā no daudzām citām Lielo līdzenumu ciltīm, mandani veidoja pastāvīgus ciematus un dzīvoja zemnīcās augstos upju krastos. Plašajās zemnīcās varēja dzīvot vairākas ģimenes kopā ar suņiem, zirgiem un visu iedzīvi. Ciematā atradās līdz pat 120 šādu zemnīcu, katrā no kurām dzīvoja 30 līdz 40 cilvēku.

Aptuveni pusi no mandanu pārtikas veidoja kukurūza, pupas, ķirbji, saulespuķes un melones. Zemkopība bija sieviešu darbs, bet vīrieši dažreiz palīdzēja apstrādāt zemi vai ievākt ražu. Kukurūzas lauku ravēšanai izmantoja grābekļus no brieža ragiem. Mandani ticēja, ka no koka grābekļiem kukurūzā ieviešas ražai kaitīgie tārpi.

Dzīvodami upju krastos, mandani izmantoja buļļulaivas. Tās gatavoja no bizonu ādas, ko apvilka ap vītola rāmi. Laivas bija pietiekami vieglas, lai tajās pārvadātu smagas kravas, piemēram kurināmo. Lai laiva negrieztos riņķī, pie tās parasti piestiprināja bizona asti — piestiprināta pie koka gabala, tā līdzsvaroja laivu.

Mandani ar cieņu izturējās pret sirmgalvjiem un nosodīja kaimiņu ciltis (asiniboinus, krī un dažas citas), kuru pārstāvji pameta padzīvojušus kopienas locekļus un par tiem nerūpējās. Pret baltajiem viņi izturējās draudzīgi un viesmīlīgi, kas tos atšķīra no kaimiņiem un sabiedrotajiem arikariem.

Vīriešu pamatnodarbošanās bija bizonu un citu dzīvnieku medības. No bizona gatavoja prērijās plaši izplatīto pemikanu — barojošu ēdienu, ko varēja uzglabāt gadiem ilgi. Līdzīgi citām līdzenumu ciltīm, mandanu dzīve bija saistīta ar karošanu, un ļoti augstu tika vērtēta individuālā drosme. Parasti tā bija īslaicīgas sadursmes ar nelielām siu un citu cilšu sirotāju grupām. Taču mandani bija salīdzinoši miermīlīgāki, un viņu ciemati bieži kalpoja par vietu, kur reģiona ciltis un franči nodarbojās ar maiņas tirdzniecību.

Valoda

Mandanu valodas klasifikācija ir neskaidra. Tradicionāli to pieskaita atsevišķam siu valodu atzaram. Taču šī tuvība varēja rasties, vairākus gadsimtus kontaktējoties ar hīdatsiem, apsarokiem un citām siu valodā runājošām ciltīm.

No diviem galvenajiem dialektiem līdz 20. gadsimtam saglabājās viens. 1999. gadā tikai seši mandani brīvi runāja šajā valodā, 2001. gadā — viens (dzimis 1931. gadā).^[1]

Vēsture

Agrīnā vēsture

Mandanu agrīnā vēsture ir neskaidra. Pētījumi liecina, ka viņu valoda bija tuvu radniecīga hočunku (jeb vinebagu) cilts valodai, kas dzīvoja gar Mičigana un citu ūdenstilpju krastiem mūsdienu Viskonsinā. To netieši apliecina arī mandanu mutvārdu tradīcija, kas saglabājusi atmiņas par cilts ierašanos no ezeru krastiem austrumos.

Savā turpmākajā dzīvesvietā viņi varēja nokļūt vēl pirms 7. gadsimta, iespējams arī, ap 13. gadsimtu. Misūri un tās pieteku krastos viņi uzcēla deviņus ciematus. Vēlāk mandanu apdzīvotajos novados ieradās hīdatsi. Mandani viņus iemācīja izveidot zemnīcas un apstrādāt zemi. Draudzīgās attiecības starp abām ciltīm turpinājās arī visu kolonizācijas laiku.

1833/34. gadā mandanus apciemoja vācu princis, etnologs un dabas pētnieks Maksimiliāns fon Vīds-Noivids. Viņš ticēja, ka mandani ir Velsas prinča Medoka pēcteči, jo 1170. gadā viņš it kā esot aizceļojis uz Ameriku. Mūsdienās ir pierādīts, ka tā nav taisnība, un nav nekādu liecību arī par vikingu klātbūtni vai ceļojumiem Amerikas vidienē.

Kolonizācijas posms

Pirmo reizi mandanus 1738. gadā pieminēja franču ceļotājs lā Verendrī^[2] Tajā laikā aptuveni 9000 mandanu apdzīvoja deviņus ciematus. 18. gadsimta vidū mandanu dzīvē ienāca zirgi. Mustangus izmantoja transportam un medībām, un to piejaucēšana būtiski palielināja mandanu medību teritoriju.

1781. gadā prērijās plosījās eiropiešu ievazātā gripas epidēmija, pēc kuras atlika vairs tikai 1000 — 1500 mandanu. Tāpēc, lai apvienotos, viņi pameta lielāko daļu savu pustukšo ciematu. Šādi rīkoties spieda arī siu un asiniboinu sirojumi. 1804. gadā Luisa un Klarka ekspedīcijas laikā mandani apdzīvoja divus ciematus. Ap 1832. gadu tajos viesojās amerikāņu gleznotājs Džordžs Ketlins, bet 1833/34. — šveiciešu mākslinieks Karls Bodmers, kuri radīja vairākus izteiksmīgus mandanu portretus.

1837. gadā jauna gripas epidēmija gandrīz iznīcināja cilti. Izdzīvoja 125 — 150 cilvēku. Nākamajos gados mandanu skaits palielinājās: 1852. gadā 385 mandanu, 1877. — 420, 1885. — 410. 1845. gadā mandani pievienojās hīdatsiem, 1862. — arikariem. Kopš 1866. gada mandanu vīrieši dienēja Savienoto valstu armijā kā izlūki un pavadoņi. 1870. gadā šīm trim ciltīm piešķīra milzīgu rezervātu 32000 km² platībā, bet jau 1880. gadā lielākā tā daļa tika atņemta, atstājot indiāņiem 4000 km² lielu teritoriju.

Mūsdienas

Pusotra gadsimta laikā mandani, hīdatsi un arikari jauktu laulību rezultātā savstarpēji sajaukušies vienotā tautībā, tomēr 1990. gadā 1207 cilvēki joprojām sevi identificēja kā mandanus. Šī triju cilšu kopiena turpina saglabāt vairākas senas tradīcijas.^[3]