Pāriet uz saturu

Latīniskais alfabēts

Vikipēdijas lapa
Latīniskais alfabēts
Tips Alfabēts
Valodas Ierosināts angļu valodai
Laika periods 19. gadsimts
Izcelsmes
rakstība
mākslīga rakstība
Latīniskais alfabēts
Atvasinātās
sistēmas
Ietekmējis Starptautisko fonētisko alfabētu

Angļu Latīniskais alfabēts (angļu: Romic Alphabet) ir Henrija Svīta (Henry Sweet) izstrādātais fonētiskais alfabēts. Tas ir tiešais priekštecis mūsdienu Starptautiskajam fonētiskajam alfabētam (IPA). Alfabēts atšķiras no iepriekšpiedāvātajām pareizrakstības reformām ar to, ka piedāvāja atgriezties pie latīņu alfabēta skaņu vērtībām (respektīvi — vecangļu alfabēta) tā vietā, lai saglabātu mūsdienu angļu valodas neregulāros elementus. Katrai valodas skaņai bija piešķirts simbols un katrs simbols attēloja vienu skaņu. Netika lietoti lielie burti.

Angļu valodas īsos patskaņus rakstīt ar vienu burtu un ar diviem, ja patskanis garš:

Ja iesācējs vienreiz ir iemācījies, kā izrunā a, e, i, o, u vārdos glass, bet, bit, not, full, viņam vienkārši jāatceras, ka garais patskanis ir divkāršots, kā biit = beat un fuul = fool, bet divskaņi ir veidoti novietojot tā elementus vienu aiz otra, kā boi = boy un hai = high

Svīts piedāvāja izveidot jaunus burtus rotējot esošos angļu alfabēta burtus.

IPA burts <ɔ> saņēma savu skanējumu un pirmoreiz tika lietots šajā alfabētā. Svīts atdzīvināja divus anglosakšu burtus: ash <æ> un eth <ð>, kā arī aizņēmās grieķu burtu theta <θ>, kura izruna ir saglabāta IPA. Vēl <q> lietoja skaņai /ŋ/ un <c> — /tʃ/.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]