Franču valoda
| Franču valoda français | ||
|---|---|---|
| Izruna: | IPA: [fʁɑ̃sɛ] | |
| Valodu lieto: | Francija, Kanāda, Rietumāfrika, Centrālā Āfrika, Karību jūras salas, Okeānija | |
| Pratēju skaits: | Dzimtā valoda: 65—109 milj. Kopā: 115—500 milj. | |
| Reitings: | 11 (dzimtā valoda),[1] kopā: 3—7 | |
| Valodu saime: | Indoeiropiešu Itāliskās Romāņu Rietumitāliskās Rietumromāņu Gallu-ibēriešu Gallu-romāņu valodas Retoromāņu Franču valoda | |
| Rakstība: | Latīņu alfabēts (franču ortogrāfija) | |
| Oficiālais statuss | ||
| Oficiālā valoda: | 42 valstis un teritorijas Daudzas starptautiskas organizācijas | |
| Regulators: | Académie française (Francija) Office québécois de la langue française (Kvebeka, Kanāda) Conseil pour le développement du français en Louisiane (Luiziāna, ASV) | |
| Valodas kodi | ||
| ISO 639-1: | fr | |
| ISO 639-2: | fre (B) | fra (T) |
| ISO 639-3: | fra | |
 Tumši zilā krāsā — frančvalodīgā daļa; zilā krāsā — oficiālā valoda/plaši lietota; gaiši zilā krāsā — kultūras valoda; zaļā krāsā — mazākumgrupas valoda | ||
| Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus. | ||
Franču valoda (français) ir romāņu valoda, kura ir dzimtā valoda 90 miljoniem cilvēku. Otrā valoda tā ir 190 miljoniem cilvēku, kā arī vēl ap 200 miljoniem šo valodu ir apguvuši. Lielākā daļa cilvēku, kam franču valoda ir dzimtā, dzīvo Francijā,[2] no kurienes valoda arī izplatījusies arī tālāk pasaulē. Lielas frančvalodīgo kopienas ir arī Kanādā, Beļģijā, Šveicē, Luksemburgā, Monako un Āfrikas valstīs, kas savulaik bija Francijas kolonijas.
Franču valoda, tāpat kā portugāļu, spāņu, itāļu, rumāņu valodas un citas nacionālās valodas, kā arī katalāņu, oksitāņu, neapoliešu un daudzas citas mazākumtautību valodas ir latīņu valodas pēctece. Franču valodas attīstību ietekmēja arī vietējās ķeltu valodas, ko lietoja gallu ciltis, un ģermāņu valodas, ko lietoja mūsdienu Francijas teritorijā pēc Romas impērijas sabrukuma ieceļojušie franki.
Tā 30 valstīs ir valsts valoda, no kurām vairākums franciski tiek sauktas par La Francophonie, proti, frančvalodīgo valstu kopienu. Tā ir oficiālā visu Apvienoto Nāciju aģentūru valoda, kā arī vairāku citu ievērojamu starptautisku organizāciju oficiālā valoda. Attiecībā uz Eiropas Savienību, franču valodu 27 dalībvalstīs prot 129 miljoni iedzīvotāju (26%), no kuriem 65 miljoniem tā ir dzimtā valoda (12%), bet 69 miljoniem tā ir otrā valoda (14%). Līdz ar to tā ir trešā populārākā otrā valoda (franču valodu apsteidz tikai angļu un vācu valoda). Pirms 20. gadsimta sākuma angļu valoda guva virsroku, franču valoda bija diplomātijas, kā arī saziņas valoda Eiropas izglītības iestādēs.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Franču valoda, kā romāņu valoda, cēlusies no latīņu valodas, ko lietoja Romas impērijā. Tās aizsākumi meklējami laikā, kad Romas impērijas teritorijā sāka veidoties atšķirīgas latīņu valodas formas. Pēc Romas impērijas sabrukuma (5. gadsimtā) Gallijā (mūsdienu Francijā) sākās latīņu valodas pakāpeniska transformācija. Šo periodu sauc par Gallo-romāņu periodu.
Pirmais franču valodas attīstības posms, kad to var atpazīt kā atsevišķu valodu, bija vecfranču valoda. Šajā periodā (īpaši 9. gadsimtā) franču valodā tika fiksēti pirmie rakstiskie teksti, piemēram, Strasbūras zvēresti (842. gads). Valoda bija ļoti atšķirīga no mūsdienu franču valodas gan izrunas, gan gramatikas ziņā. Šajā laikā franču valoda pastāvēja vairākos dialektos, no kuriem svarīgākie bija langue d'oïl (ziemeļos) un langue d'oc (dienvidos).
14.–17. gadsimtā franču valoda sāka pakāpeniski standartizēties, un to arvien vairāk izmantoja administratīvos un juridiskos dokumentos, kā arī literatūrā un izglītībā. Šajā laika posmā franču valoda sāka attālināties no reģionālajām dialektu formām, un arvien lielāka uzmanība tika pievērsta valodas normēšanai. 1539. gadā tika pieņemts Villers-Cotterêts rīkojums (l'Ordonnance de Villers-Cotterêts), kas pavēlēja lietot franču valodu tiesvedībā un administratīvajos dokumentos visā Francijā, aizstājot latīņu valodu. Tajā pašā laikā attīstījās arī literārā franču valoda. Renesanses laikmetā, sākot ar 16. gadsimtu, tādi rakstnieki kā Fransuā Rablē un Pjērs de Ronsārs veicināja franču valodas attīstību literārajā sfērā. Lai gan līdz šim vietējās dialekti un reģionālās valodas joprojām bija izplatītas, izglītības un administrācijas centralizācija, kā arī grāmatu drukas izplatība palīdzēja vienot valodas lietojumu visā valstī. 1694. gadā tika publicēta pirmā "Dictionnaire de l'Académie française" (Francijas akadēmijas vārdnīca), kurā tika iekļauti valodas standarti, noteikumi un pareizrakstība.
18. gadsimtā franču valoda kļuva par prestižu valodu ne tikai Francijā, bet arī ārpus tās. Franču apgaismības laikmeta domātāji, kā Voltērs, Žans Žaks Ruso un Didro, savos darbos izmantoja franču valodu, kas palīdzēja izplatīt Apgaismības idejas visā Eiropā.
Pēc Franču revolūcijas un Napoleona kariem franču valoda kļuva vēl nozīmīgāka. Napoleona impērijas laikā tā izplatījās uz jaunām teritorijām Eiropā, kur franču valoda un kultūra ietekmēja dažādas tautas. Tā tika lietota kā administratīvā valoda Francijas impērijas teritorijās un citās Francijas kolonijās. Šajā laikā franču valodas izplatība pārsniedza Eiropas robežas, izplatoties Āfrikā, Amerikā un Āzijā, it īpaši franču kolonizācijas procesā.
20. gadsimtā, pēc diviem pasaules kariem, franču valodas starptautiskā loma diplomātijā nedaudz mazinājās, jo arvien lielāka nozīme bija angļu valodai, it īpaši pēc Otrā pasaules kara, kad ASV kļuva par globālu līderi. Tomēr franču valoda joprojām bija oficiālā valoda daudzās starptautiskajās organizācijās, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijā, Eiropas Savienībā un Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā.
21. gadsimtā franču valoda saglabā savu svarīgo lomu ne tikai Eiropā, bet arī citos reģionos, īpaši Āfrikā, kur daudzās bijušajās kolonijās tā joprojām ir oficiālā valoda.
Ģeogrāfiskā izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Francija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Francijā, saskaņā ar Francijas konstitūciju, franču valoda ir valsts valoda kopš 1992. gada.[3] (lai gan jau senākie juridiskie teksti apgalvo, ka tā ir valsts valoda kopš 1539. gada). Francijas mandāti izmanto franču valodu oficiālās valdības publikācijās. Arī skolās jāmāca bērni franču valodā (lai gan tas bieži tiek ignorēts). Juridiskajiem dokumentiem arīdzan jābūt franciski. Francijā franču valodai dažādos reģionos ir atšķirīgi dialekti.
Šveice
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Šveicē franču valoda ir viena no četrām valsts valodām (pārējas ir vācu, itāļu un retoromāņu valodas). To galvenokārt lieto valsts rietumu pusē. Aptuveni 20% Šveices iedzīvotāju franču valoda ir dzimtā valoda.
Beļģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Beļģijā franču valoda ir oficiālā valoda Valonijā, ieskaitot austrumu daļu, kur galvenokārt runā vācu valodā. Tā ir arī viena no divām oficiālajām valodām Briseles-Galvaspilsētas reģionā (otra ir nīderlandiešu valoda), kur tajā runā vairākums iedzīvotāju, bet bieži vien tā nav viņu primārā valoda.[4] Franču un vācu valodas valsts ziemeļos, Flandrijā, nav oficiālas vai atzītas mazākumtautību valodas. Gluži pretēja situācija ir Valonijā, kur nīderlandiešu un vācu valodas respektē. Kopumā franciski runā aptuveni 40% Beļģijas iedzīvotāju.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Franču alfabēts
- Franču valodas rakstības uzbūve
- Valstis ar oficiālo franču valodu
- Frankofonija
- Franču īpašvārdu atveidošana
Atsauces un piezīmes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] |
Franču valodas Vikipēdija, brīvā enciklopēdija |
- ↑ (angliski) Languages Spoken by More Than 10 Million People Arhivēts 2009. gada 29. oktobrī, Wayback Machine vietnē., Encarta
- ↑ (angliski) Gordon, Raymond G., Jr. «French: A language of France». Ethnologue: Languages of the World, Fifteenth edition. SIL International, 2005. Skatīts: 2008-08-29.
51,000,000 in France. Population total all countries: 64,858,311
- ↑ (franciski) Loi constitutionnelle 1992 Arhivēts 2008. gada 30. aprīlī, Wayback Machine vietnē. — C'est à la loi constitutionnelle du 25 juin 1992, rédigée dans le cadre de l'intégration européenne, que l'on doit la première déclaration de principe sur le français, langue de la République.
- ↑ Van Parijs, Philippe, Professor of economic and social ethics at the Université Catholique de Louvain, Visiting Professor at Harvard University and the Katholieke Universiteit Leuven. "Belgium's new linguistic challenge" (pdf 0.7 MB). KVS Express (supplement to newspaper De Morgen) March–April 2006: Article from original source (pdf 4.9 MB) pages 34–36 republished by the Belgian Federal Government Service (ministry) of Economy — Directorate-general Statistics Belgium. Atjaunināts: 2007-05-05. — The linguistic situation in Belgium (and in particular various estimations of the population speaking French and Dutch in Brussels) is discussed in detail.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Franču valoda.
- Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
 | Šis ar valodniecību saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
| ||||||
|