Ančupānu kalni
| Ančupānu kalni | |
|---|---|
 Ančupānu memoriāla centrālā figūra
| |
  Ančupānu kalni |
|
| Augstums | 186,3 m v.j.l. |
| Atrašanās vieta |  Latvija
|
| Augstiene | Latgales augstiene |
Ančupānu kalni ir fluvioglaciālu kēmu vidējpauguru un lielpauguru grupa Rēzeknes novada Vērēmu pagastā pie Kolna Ančupāniem[1] Izvietojušies Latgales augstienes ziemeļdaļā Rēzeknes pazeminājuma malā starp Rēzeknes pilsētas robežu, autoceļiem A12 un P36 un Rēzeknes—Kārsavas dzelzceļu. Kalnu dienviddaļā smilšu karjers. Kalnā ierīkots meža parks ar 28,5 m augstu skatu torni[2] un tūrisma infrastruktūru. Kalna rietumu nogāzē 1973. gadā izveidots memoriāls 2. pasaules kara upuru piemiņai.[3]
20. gadsimta sākumā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ančupānu kalni 20. gadsimta sākumā bija mežains apvidus, kuru ievērojami izpostīja Pirmā pasaules kara laikā. Kalnu apkārtnē vietējie iedzīvotāji pavadīja brīvo laiku.
1930. gadu otrajā pusē Rēzeknes apriņķa vadība nolēma Ančupānu kalnos izveidot šautuvi 19. Rēzeknes aizsargu pulkam. Būvniecība sākās 1937. gada maijā, un pakāpeniski tika pārveidota Ančupānu kalnu nogāze – izcirsti koki, nolīdzināta kalnu pakāje. Blakus šautuvei izbūvēja inventāra noliktavu un sargposteni. Šautuvi atklāja tā paša gada beigās, un turpmāk tur rīkoja šaušanas un militārās apmācības treniņus, kā arī sporta sacensības[4].
Kara upuru apbedīšanas vieta
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kad 1941. gada jūlijā nacistu okupācijas režīms ar kolaboracionistu palīdzību strauji uzsāka vietējās ebreju kopienas iznīcināšanu, Ančupānu kalnus izmantoja par Rēzeknes un apkārtējo pilsētu un ciemu ebreju, padomju armijas karagūstekņu, romu un citu vietējo civiliedzīvotāju iznīcināšanas un apbedīšanas vietu.
1941.g. rudenī ebrejus uz nošaušanu konvojēja no Rēzeknes cietuma, kur tie esot nometināti pagalmā starp I un II korpusu, un no Rēzeknes geto, kas bija ierīkots namā Pleikšņu ielā.[5] Rēzeknes apriņķa policijas priekšniekam Albertam Eihelim ziņojumā 1941. gada oktobrī minēts, ka cietums, kurš normāli varot uzņemt 250 cilvēkus, vasaras mēnešos bija pārpildīts ar 700 ieslodzītajiem un vairākiem tūkstošiem ebreju, savukārt 3 mēnešos "daudzmaz viss savests kārtībā."[nepieciešama atsauce]
Šaušanu visbiežāk bija veikuši paši vietējie policisti, piemēram, Maltas zonderkomanda Haralda Puntuļa vadībā. Ierindā esot stāvējuši 20 Maltas policisti. Pie bedres pa 10 cilvēkiem katrā reizē, bez virsdrēbēm (apakšveļā vai kaili) esot dzīti ebreji, stāvot ar muguru pret šāvējiem. Uz katru esot bijuši 2 šāvēji.[5] Rēzeknes apriņķa priekšnieka A.Eiheļa palīgs Ludvigs Lukstiņš liecināja, ka pašu ebreju nošaušanu Ančupānos esot vadījis vietējais komandants, pašaizsardzības grupas 120 cilvēku sastāvā priekšnieks, bijušais Latvijas armijas kapteiņleitnants Aleksandrs Mačs[6].
1942. gada 3. janvārī Ančupānos pēc, iespējams, Rēzeknes apriņķa policijas priekšnieku B. Maikovska un A. Eiheļa ierosinājuma ar vācu okupācijas varas atļauju nogalināja 170 Audriņu sādžas iedzīvotājus. Vēl 30 iedzīvotāji tika nošauti Rēzeknes tirgus laukumā 1942. gada 4. janvārī un pēc tam arī apbedīti Ančupānos.[7]
1944. gada aprīlī, tuvojoties Padomju armijai, nacisti gribēja slēpt civiliedzīvotāju masveida nogalināšanas pēdas un atraka bedri, kurā atradās masu slepkavību upuri, cilvēku mirstīgās atliekas sadedzināja, nesadegušo līķu kaulus sasmalcināja.
Precīzu Ančupānos nogalināto cilvēku skaitu grūti noteikt: padomju avotos tika minēti 8000 līdz pat vairāk nekā 20 000 cilvēku,[4] Latvijas okupācijas muzeja aplēsēs – 2000. Daļa gan padomju, gan vēlāka laika avotu nenosauc konkrētus skaitļus.[8] Pēc Rēzeknes apriņķa policijas datiem 1942. gadā Rēzeknē tika iznīcināti 3219 ebreji, bet visā Rēzeknes apriņķī 5128 ebreji un 311 romi, nenorādot tiešu slepkavību vietu.
Memoriāla izbūve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1960. gados radās ideja par Ančupānu memoriāla izveidi. Plānošanu veica lietuviešu ainavu arhitekts Alfons Ķišķis (1910–1994), kas Otrā pasaules kara laikā bija dienējis Latviešu leģionā, 1948. gadā bija nosūtīts uz Irkutskas apgabalu, bet 1956. gadā pēc amnestijas atgriezās Latvijā. 1967. gadā viņš izstrādāja memoriāla un apkaimes labiekārtošanas plānu. Darbu veikšanas laikā viņš izteicis pastāvīgus protestus par to zemo kvalitāti.[4]
Centrālā memoriāla pieminekļa – “Māte ābele” – autore ir tēlniece Rasa Kalniņa-Grīnberga, laukuma galā izveidota “ciešanu ieleja” ar bruģētu ceļu līdz masu apbedījuma vietai. Abas zonas ir atdalītas ar septiņu metru augstu betona sienu ar ārsta un rakstnieka Miervalda Birzes (1921–2000) vārdiem: “Viņi mira, lai dzīvotu tu.”
2012.– 2013. gadā memoriālu atjaunoja Igaunijas–Latvijas–Krievijas pārrobežu sadarbības projekta ietvaros. Katru gadu 4. janvārī (Audriņu traģēdijas datumā) un 8. maijā memoriālā notiek piemiņas pasākumi.[4]
Skatu tornis
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pašā Ančupānu kalna virsotnē, kas atrodas 186 metrus virs jūras līmeņa, AS "Latvijas valsts meži" 2012. gadā izbūvēja un 11. oktobrī atklāja 28,5 metrus augstu skatu torni ar 121 pakāpienu – devīto sevis apsaimniekotajā teritorijā. No virsotnes paveras skats uz Rēzekni, Jermolu un Odumovas mežu, Adamovas ezeru un tā salām. Pie torņa var nokļūt, braucot no Rēzeknes pa Rīgas ielu.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Latvijas daba. 1. sējums. Rīga : Preses nams. 1994. 56. lpp.
- ↑ «Ančupānu skatu tornis». rezeknesnovads.lv. Skatīts: 2021.gada 2.februārī.
- ↑ «Holokausta memoriālās vietas Latvijā». memorialplaces.lu.lv. Skatīts: 2021.gada 2.februārī.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 Kaspars Strods. «Piemiņai un propagandai». LA.lv (latviešu), 6.08.2018. Skatīts: 2019-02-16.
- ↑ 5,0 5,1 LNA LVA, 1986-1-45038:21, 69.lp., 100.-101.lp.
- ↑ Kaspars Zellis. Holokausts Rēzeknē: izpētes problēmas, jautājumi, perspektīvas (Ebreju Rēzekne izd.). Rīga : Creative Museum, 2017. 89–103. lpp. ISBN 978-9934-19-140-4.
- ↑ Boleslava Maikovska FIB dosjē Arhivēts 2017. gada 24. februārī, Wayback Machine vietnē. (angliski). 1—35 lpp. ASV FIB (19.04.1966).
- ↑ Latvijas padomju enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 235. lpp.