Pāriet uz saturu

Nepilsoņi (Latvija)

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par nepilsoņiem Latvijā. Par citām jēdziena nepilsoņi nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Latvija
Šis raksts ir daļa no sērijas:
Latvija — politika un valdība
Satversme
Valdība
Saeima
Vēlēšanas
Politiskās partijas
Citi raksti
Latvijas portāls

Latvijas nepilsoņi ir Latvijas Republikā pastāvīgi dzīvojošas personas, kas līdz PSRS sabrukumam bija PSRS pilsoņi, bet pēc tam nav ieguvušas nevienas valsts pilsonību. 1991. gada 15. oktobrī LR AP pieņemtais lēmums “Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem” noteica, ka pie Latvijas Republikas pilsoņu kopuma pieder personas “kurām bija Latvijas Republikas pilsonība 1940. gada 17. jūnijā un šo personu pēcnācēji”. 1992. gada 22. oktobrī Augstākā Padome pieņēma lēmumu "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atzīšanas nosacījumiem personām, kuras pirms 1914. gada 1. augusta dzīvoja Latvijas robežās un viņu pēcnācējiem". Saskaņā ar minētā lēmuma 1. punktu par piederīgu pie Latvijas Republikas pilsoņu kopuma ipso facto tika atzītas personas, kuras saskaņā ar 1919. gada 23. augusta "Likuma par pavalstniecību" 1. pantu skaitījās Latvijas Republikas pilsoņi, bet nebija šīs tiesības realizējušas.

Nepilsoņi ir 1995. gada 12. aprīļa likuma[1] "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības" subjekti — personas, kas atbilst šādiem nosacījumiem: "1992. gada 1. jūlijā viņi bija neatkarīgi no pierakstā norādītās dzīvojamās platības statusa pierakstīti Latvijas teritorijā, vai viņu pēdējā reģistrētā dzīvesvieta līdz 1992. gada 1. jūlijam bija Latvijas Republikā, vai ar tiesas spriedumu ir konstatēts fakts, ka līdz minētajam datumam viņi ne mazāk kā 10 gadus nepārtraukti dzīvoja Latvijas teritorijā", un viņu bērni.

Vēsture

Pirmais Latvijas nepilsoņu kopums sastopams uzreiz pēc valsts dibināšanas un 1919. gada 23. augusta "Likuma par pavalstniecību" pieņemšanas. Bezpavalstnieki (t.s. nansenisti) tai laikā lielāko tiesu bija bijušie Krievijas impērijas pavalstnieki, kuri par tādiem vairs nevēlējās skaitīties, emigranti ar Nansena komisijas izdotām pasēm (1925. gada tautas skaitīšanā Latvijā fiksēti 33 544 bezpavalstnieki). Tādu bezpavalstnieku pēc 1. Pasaules kara bija diezgan daudz arī citās Eiropas valstīs.

Atmodas kustības laikā 1989. gada 27. jūlijā tika ierosināts likumprojekts "Par Latvijas PSR pilsonību", bet 5. augustā Latvijas Tautas frontes Dome to noraidīja un pieņēma lēmumu par republikas pilsoņu reģistrāciju, to atstājot katra individuālajai izvēlei.[2] Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Latvijas Republikas Augstākā Padome 1991. gada 15. oktobrī pieņēma lēmumu[3] "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem", pēc kura Latvijas pilsonība bija atzīta tikai tiem Latvijas Republikas pilsoņiem, kas tādi bijuši 1940. gada jūnijā, un to pēcnācējiem, savukārt tiem, kuri vai kuru vecāki bija ieradušies Latvijā padomju režīma laikā, pilsonības automātiska piešķiršana tika liegta, pretēji valdošās LTF priekšvēlēšanu programmas 2.5. punktam[4]. Līdz 1995. gadam nepilsoņu juridiskais statuss bija neskaidrs.

Latvijas iedzīvotāju valstiskās piederības izmaiņas kopš 2007. gada[5]
Valstiskā piederība 2007. 2008. 2009. 2010. 2011. 2012. 2013. 2014. 2015. 2016. 2017. 2018.
skaits % skaits % skaits % skaits % skaits % skaits % skaits % skaits % skaits % skaits % skaits % skaits %
Latvijas pilsoņi 1 850 616 81,0 1 857 508 81,6 1 860 297 82,3 1 857 241 82,7 1 847 618 83,1 1 840 386 83,4 1 829 031 83,6 1 817 866 83,7 1 808 011 84,0 1 799 803 84,2 1 788 710 84,5 1 779 045 84,7
Latvijas nepilsoņi 392 816 17,2 372 421 16,4 351 435 15,5 335 918 15,0 319 267 14,3 304 806 13,8 290 510 13,3 276 797 12,7 257 377 12,0 247 104 11,6 237 759 11,2 228 855 10,9
Citu valstu pilsoņi un bezpavalstnieki 41 439 1,8 46 353 2,0 49 871 2,2 52 192 2,3 57 345 2,6 62 516 2,8 69 379 3,1 78 149 3,6 85 978 4,0 88 860 4,2 90 914 4,3 93 161 4,4

Demogrāfija

Latvijas nepilsoņu etniskais sastāvs (2018)[6]
Etniskā piederība Procenti
Krievi (149 971)
  
 65.5%
Baltkrievi (31 508)
  
 13.8%
Ukraiņi (22 508)
  
 9.8%
Poļi (8 023)
  
 3.5%
Lietuvieši (5 607)
  
 2.5%
Ebreji (1 915)
  
 0.8%
Tatāri (1 012)
  
 0.4%
Vācieši (961)
  
 0.4%
neizvēlēta (922)
  
 0.4%

2011. gada 1. martā Latvijā pēc tautas skaitīšanas provizoriskiem datiem dzīvoja 290 660 nepilsoņi (14,1% iedzīvotāju).[7] Savukārt pēc Iedzīvotāju reģistra datiem 2011. gada janvārī Latvijā dzīvoja 326 735 nepilsoņi (14,61% iedzīvotāju)[8]. Atšķirības 2011. gada tautas skaitīšanas datos un Iedzīvotāju reģistra datos radās no tā, ka daļa nepilsoņu, pārceļoties uz dzīvi un uzsākot darbu citā valstī, neinformēja par to atbildīgās Latvijas valsts institūcijas, kam būtu jāizdara izmaiņas datos par šo Latvijas valsts piederīgo dzīvesvietu ārpus Latvijas.[9]

Pēc Iedzīvotāju reģistra datiem 2016. gada sākumā Latvijā dzīvoja 252 017 nepilsoņi (11,8% iedzīvotāju)[10], no tiem 65,6 % bija krievi, 13,7% — baltkrievi, 9,7 % — ukraiņi. Pēc šiem datiem nepilsoņi veidoja 29,2 % no Latvijas krievu, 48,9% no baltkrievu, 47,5% no ukraiņu kopskaita.[11]. Starp Latvijas iedzīvotājiem vecuma grupā līdz 17 gadiem nepilsoņu 2015. gada sākumā bija 2,1 %, pilngadīgo iedzīvotāju vidū — 14,2 %, vecuma grupā no 90 gadiem — 25,0 %[12]. 62,4% nepilsoņu 2014. gadā dzīvoja trīs lielākajās Latvijas pilsētās — Rīgā, Daugavpilī un Liepājā (no visiem iedzīvotājiem — 40,3%).[13] Vēl 4535 nepilsoņi 2016. gada sākumā, pēc Iedzīvotāju reģistra datiem, dzīvoja ārvalstīs.[14] 2016. gada sākumā 57,1% nepilsoņu bija dzimuši ārpus Latvijas, pie kam vecāki par 50 gadiem bija 65,5% nepilsoņu un no viņiem 76,9% bija dzimuši ārpus Latvijas.[15]

Nepilsoņu īpatsvars dažādās etniskajās grupās (2011)[16]

etniskā grupa Latvijas pilsoņi % no visiem Latvijas nepilsoņi % no visiem citu valstu pilsoņi u.c. % no visiem kopā % no Latvijas iedzīvotājiem
Latvieši 1 321 437 99,8% 1 198 0,1% 1 078 0,1% 1 323 713 59,5%
Lietuvieši 18 328 62,8% 8 412 28,8% 2 433 8,4% 29 194 1,3%
Igauņi 1 423 61,0% 473 20,2% 440 18,8% 2 336 0,1%
Baltkrievi 30 991 39,7% 43 172 55,3% 3 889 5,0% 78 052 3,5%
Krievi 364 529 60,1% 209 934 34,6% 32 509 5,3% 606 972 27,3%
Ukraiņi 18 383 33,8% 30 625 56,3% 5 390 9,9% 54 398 2,4%
Poļi 38 916 76,4% 10 845 21,3% 1 199 2,3% 50 960 2,3%
Ebreji 6 236 65,8% 2 764 29,2% 474 5,0% 9 474 0,4%
Kopā 1 847 618 83,1% 319 267 14,3% 57 345 2,6% 2 224 230 100%

Nepilsoņu skaits saruka naturalizācijas (uzņemšana Latvijas pilsonībā paātrinājās pēc 1998. gada referenduma par Pilsonības likumu un palēninājās pēc 2004. gada), emigrācijas, zemās dzimstības un augstās mirstības dēļ.[17] Daļa nepilsoņu pieņēma Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas pilsonību.

Statuss, atšķirības tiesībās

Latvijas Republikas nepilsoņu pases vāks
Latvijas Republikas nepilsoņu pases paraugs: 1. lpp.

Nepilsoņiem Latvijā ir ievērojami plašākas tiesības nekā bezvalstniekiem — personām, kam nav valstiskās piederības. Nepilsoņiem turpretī ir, piemēram, Latvijas Republikas nepilsoņu pases, Latvijas Republikas diplomātiskā aizsardzība ārzemēs un tiesības dzīvot Latvijas teritorijā, neprasot uzturēšanās atļauju. Tā, Satversmes tiesa sprieduma[18] par nepilsoņa statusa atņemšanas iespējām 17. punktā atzina, ka "nepilsoņu tiesiskā saikne ar Latviju tiek zināmā mērā atzīta un uz tās pamata ir radušies savstarpēji pienākumi un tiesības. Tas izriet no Latvijas Satversmes 98. panta, kas citastarp noteic, ka ikvienam, kam ir Latvijas pase, ir tiesības uz valsts aizsardzību un tiesības brīvi atgriezties Latvijā".

Latvijas Republika pamato viedokli, ka nepilsoņi nav ANO 1954. gada Konvencijas par apatrīdu statusu subjekti, atsaucoties uz to, ka nepilsoņiem paredzētas plašākas tiesības nekā šīs konvencijas subjektiem[19]. ANO Augstā Komisāra bēgļu lietās pārvalde nepieskaita Latvijas nepilsoņus pie 1954. gada Konvencijas par apatrīdu statusu subjektiem, bet iekļauj viņus savā personu bez pilsonības statistikā;[20] ANO Speciālais ziņotājs par mūsdienu rasisma formām, rasu diskrimināciju un saistītu neiecietību sauc nepilsoņus par apatrīdiem (stateless persons) un atsaucas uz 1961. g. konvenciju, iesakot pārskatīt naturalizācijas prasības.[21] Latvijas Republikas Tiesībsargs R. Apsītis secināja, ka nepilsoņu īpašais tiesiskais statuss "ir apšaubāms no starptautisko tiesību viedokļa"[22]

Latvijas nepilsoņiem nav vēlēšanu tiesību (arī pašvaldību vēlēšanās, atšķirībā no Igaunijas nepilsoņiem), kaut gan viņi var būt Latvijas partiju biedri[23] un ziedot partijām[24]. Pastāv arī ierobežojumi[25] sociālajās un ekonomiskajās tiesībās: profesionālajā darbībā, nekustamo īpašumu iegādē, pensijas stāža aprēķināšanā (sk. Andrejeva pret Latviju), iespējās bez vīzām braukt virknē ārvalstu (2007. gada janvārī šī iespēja paverās nepilsoņiem vairumā ES valstu un Īslandē[26]), studijās vairākas augstskolās, ieroču nēsāšanās un privatizācijas sertifikātu saņemšanas jomā u. c.

Naturalizācijas iespējas

Naturalizācija Latvijā sākās 1995. gada februārī, tomēr līdz 1998. gada beigām vairumam nepilsoņu nebija tiesību naturalizēties tā saucamo "naturalizācijas logu" dēļ. Līdz šim laikam daudziem nepilsoņiem naturalizācija ir liegta Pilsonības likuma[27] 11. panta dēļ (personas, kas no padomju armijas demobilizējās Latvijā; virknes 1991. gada federālistisko organizāciju, ieskaitot LKP, darboņi; kriminālnoziedznieki; esošie ārvalstu publisko iestāžu darbinieki; bijušie VDK un ārvalstu speciālo dienestu darbinieki un aģenti; pēc tiesas sprieduma — "totalitārisma ideju vai nacionālā vai rasu naida vai nesaticības" paudēji un personas, kuras "antikonstitucionālām metodēm vērsušās pret Latvijas neatkarību, demokrātisko parlamentāro valsts iekārtu vai pastāvošo valsts varu"). Reģistrācijas kārtībā LR pilsonību var iegūt latviešu mācībvalodas skolu pilnu kursu beidzēji un nepilsoņu bērni, kas piedzima pēc 1991. gada 21. augusta.

Pārējiem nepilsoņiem, lai naturalizētos, jāparaksta solījumu būt uzticīgam Latvijas Republikai, jāsamaksā valsts nodeva, jānokārto eksāmeni Satversmes un himnas zināšanās, latviešu valodā un Latvijas vēsturē (cita starpā iespējams tāds jautājums, kā 1940. gada notikumu Latvijā kvalifikācija, kur par pareizo tiek uzskatīta atbilde "okupācija"). Valsts tomēr var atteikt personai pilsonību, pat ja tā izpilda šīs prasības, tomēr tiek uzskatīts, ka personas rīcība bijusi pretrunā ar doto solījumu būt uzticīgam Latvijas Republikai (sk. Jurijs Petropavlovskis). Pēc Naturalizācijas pārvaldes datiem naturalizācijas process vidēji ilgst 7—8 mēnešus. Līdz 2011. gada septembra beigām bija naturalizējušies 136 897 cilvēki[28] (pārsvara nepilsoņi, tomer arī bezvalstnieki un ārvalstnieki[29][30]). Visvairāk naturalizācijas iesniegumu bija 2004. gadā — 21 297 (2009. gadā — 3470); respektīvi, visvairāk naturalizēto bija 2005. gadā — 19 169 (2009. gadā — 2080).[31]

2003. gada aptaujā 6825 Latvijas nepilsoņiem atbildot uz jautājumu "Kāpēc jūs neizmantojat iespēju iegūt Latvijas pilsonību?", tika minēti šādi iemesli: pārliecība, ka pilsonība viņiem pienākas automātiski — 34,2%, latviešu valodas prasmes problēmas — 23,2%, vēstures eksāmena kārtošana — 20,5%, mazāki izdevumi Krievijas un citu valstu vīzām — 20,2%, nodevas apmērs — 20,2%.[32] 2010. gadā Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā ieguva 2336 cilvēki, bet Krievijas Federācijas pilsonību, atsakoties no Latvijas nepilsoņa statusa, pieņēma 5768 cilvēki. Savukārt 2011.gadā naturalizējās 2467, bet Krievijas pilsonību pieņēma 2884 nepilsoņi. Šo procesu rezultātā Krievijas pilsoņu skaits Latvijā ievērojami palielinājās: ja 1997. gadā Latvijā dzīvoja ap 8000 cilvēku ar Krievijas pasi, tad 2011. gadā Krievijas pilsoņu skaits pārsniedza 40 000. To veicina Krievijas likumi, kas atvieglo pilsonības piešķiršanu bijušās PSRS iedzīvotājiem. Daudziem nepilsoņiem iegūt Krievijas pilsonību šķiet vienkāršāk, nekā nokārtot naturalizācijas eksāmenus, kuros tiek prasītas latviešu valodas un Latvijas vēstures zināšanas.[33] No naturalizācijas procesa sākuma 1995. gadā līdz 2016. gada beigām Latvijas pilsonība tika piešķirta 144 000 cilvēkiem, pilsonības pretendentu vidū sieviešu un vīriešu proporcija bija gandrīz vienāda, 66% no viņiem bija krievi.[34]

2017. gada 11. septembrī Valsts prezidents Raimonds Vējonis Saeimas Prezidijam iesniedza likumprojektu "Par nepilsoņa statusa piešķiršanas izbeigšanu bērniem", kas paredzēja atzīt visus pēc 2018. gada 1. jūnija dzimušos bērnus, kuriem saskaņā ar likumu "Par to bijušajās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības" būtu tiesības uz nepilsoņa statusu, par Latvijas pilsoņiem, ja vien bērna vecāki nebūtu vienojušies par citas valsts pilsonības piešķiršanu un bērns nebūtu citas valsts pilsonis. Nacionālā apvienība nolēma izmantot koalīcijas līgumā paredzētās veto tiesības, iebilstot pret šādu iecerei.[35] Par likumprojekta nodošanu komisijai balsoja tikai 39 12. Saeimas deputāti (visi opozīcijas frakciju deputāti un četri "Vienotības" frakcijā strādājošie partijas „Kustība Par” biedri), bet pret balsoja 38 valdošās koalīcijas deputāti, savukārt 14 atturējās.[36]

Nepilsoņi kā politiskais un cilvēktiesību jautājums

Saskaņā ar SKDS 2005. gada aptaujas datiem[37], 45,9 % Latvijas iedzīvotāju un 38,4 % Latvijas pilsoņu atbalstītu balsstiesību piešķiršanu nepilsoņiem pašvaldību vēlēšanās, pret būtu 35,6 % iedzīvotāju un 42,8 % pilsoņu. Par šādiem likuma grozījumiem iestātos 74,6 % krievvalodigo un 24,8 % latviešu, iebilstu 7,8 % krievvalodīgo un 55,9 % latviešu. Pēc "AC Konsultācijas" 2008. gada aptaujas datiem, balsstiesību piešķiršanu nepilsoņiem pašvaldību vēlēšanās atbalstīja 47 % iedzīvotāju (38 % pilsoņu un 80 % nepilsoņu), neatbalstīja 39 %.[38]

Par balsstiesībām nepilsoņiem pašvaldību vēlēšanās un to pielīdzināšanu pilsoņiem pensiju ziņā, kā arī pilsonības piešķiršanu visiem Latvijā dzimušajiem iestājas "Saskaņa"[39], bet LKS[40] — аrī par visu nepilsoņu atzīšanu par LR pilsoņiem reģistrācijas kārtībā. Vairums valdošo partiju atbalsta status quo. Savukārt, VL!-TB/LNNK[41] iestājas par naturalizācijas ierobežošanu.

Starptautiskajā sabiedrībā tiek izteikti dažādi viedokli par nepilsoņu stāvokli. Piemēram, EDSO misija, kas uzraudzīja 9. Saeimas vēlēšanas, konstatēja, ka "Tas, ka nozīmīgai daļai pilngadīgu valsts iedzīvotāju nav vēlēšanu tiesību, norāda, ka joprojām pastāv demokrātijas deficīts. Eiropas Padome un Baltijas Jūras valstu padome ieteikušas apsvērt iespēju piešķirt nepilsoņiem tiesības balsot pašvaldību vēlēšanās".[42]

Savukārt, Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja 2006. gada novembrī minēja savā rezolūcijā, ka "Asambleja uzskata, ka Latvijā pieņemtie naturalizācijas noteikumi nerada nepārvaramus šķēršļus Latvijas pilsonības iegūšanai un ka piemērojamā procedūra nesatur esošos Eiropas standartus pārsniedzošas vai tiem pretējas prasības. Tomēr, ievērojot ļoti specifisku nepilsoņu situāciju, kurai nav precedentu un tāpēc trūkst Eiropas normu vai prakses rāmju, Asambleja uzskata, ka ir iespējami turpmākie uzlabojumi, lai izvairītos no nevajadzīgām prasībām Latvijas pilsonības iegūšanai".[43]

Starptautiskās rekomendācijas Latvijai, kas skar nepilsonības jautājumu, ietver ieteikumus:

  • piešķirt nepilsoņiem balsstiesības pašvaldību vēlēšanās;[44][45][46];[47]
  • vienkāršot naturalizāciju;[48]
  • mazināt atšķirības pilsoņu un nepilsoņu tiesībās;[49][50]
  • neprasīt naturalizējamiem izteikt uzskatus, kas būtu pretrunā ar viņu savas kultūras kopienas vai nācijas vēstures redzējumu.[51]

Krievijas Ārlietu ministrija sagatavoja izlasi starptautisko organizāciju un NVO pārmetumu un rekomendāciju Latvijai minoritāšu tiesību jomā, tostarp arī par nepilsonību un naturalizāciju[52]. Piebilstams, ka Krievija no 2008. gada jūnija ieviesa nepilsoņiem bezvīzu režīmu īstermiņa braucieniem, bet iepriekš iekasēja no tiem mazākas nodevas par vīzām nekā no LR pilsoņiem.[53][54]

Latvijas Republikas Tiesībsargs R. Apsītis secināja, ka "valsts politika nolūkā veicināt naturalizāciju un nepilsoņu skaita samazināšanu ir leģitīma. Tā kā nepilsoņa statuss nav Latvijas pilsonības paveids, tad, izvēloties šo politiku, valsts mērķis nav pilsoņa un nepilsoņa statusa saplūšana tos maksimāli pielīdzinot savās tiesībās, bet gan personu motivēšana iegūt pilntiesīga pilsoņa statusu" un "vēlēšanu tiesību piešķiršana nepilsoņiem, no vienas puses, tuvinātu šo statusu pilsoņa statusam un tai pat laikā tikai paildzinātu šo nenoteikto situāciju un “īpašo tiesisko statusu”, kas ir apšaubāms no starptautisko tiesību viedokļa".[55]

Aptaujas rezultāti par piederības sajūtu Latvijai (2014)

2014. gada maijā un jūnijā veiktajā mazākumtautību Latvijas iedzīvotāju aptaujā 41,4 % no respondentiem bija Latvijas nepilsoņi. Apgalvojumam „es lepojos ar to, ka esmu Latvijas pilsonis/ iedzīvotājs” piekrita 50 % nepilsoņu, iepretīm 63 % nelatviešu izcelsmes pilsoņu. Uz jautājumu „vai Jūs plānojat iegūt Latvijas pilsonību, naturalizējoties tuvāko 12 mēnešu laikā?” noliedzošu atbildi sniedza 81 %, apstiprinoši atbildēja 11 %, bet noteiktu atbildi atturējās sniegt 8 % aptaujāto. Kā noliedzošās atbildes iemeslu visbiežāk nepilsoņi minēja to, ka nav vajadzības pēc pilsonības, var iztikt (30,5%), ir liels vecums (24,9%), sliktas, nepietiekamas valsts valodas zināšanas (11,4%), viedokli, ka pilsonībai jābūt automātiski piešķirtai (8,7%), ir citas valsts pilsonība, plāno pieņemt citu pilsonību (6,2%), izdevīgi braukt uz Krieviju bez vīzas (5,3%), grūts eksāmens, pazemojoša procedūra (4,5%) vai nav laika (4,2%).[56]

Literatūra

  • Список различий в правах граждан и неграждан Латвии — Рига: ЛКПЧ, 2006
  • Citizens of a Non-Existent State. Rīga: Averti-R 2008 2011
  • Бузаев В. В. Неграждане Латвии — Рига: ЛКПЧ, 2007
  • I. Ziemele, Valsts nepārtrauktības un cilvēktiesību loma pilsonības kontekstā Baltijas valstīs. / Baltijas valstis Iikterņgriežos. Politiskas, ekonomiskas un tiesiskas starptautiskās sadarbības problēmas uz XXI gadu simteņa sliekšņa: Rakstu krājums. Red. Jundzis, T. Rīga, 1998., 235.-257. lpp.

Atsauces

  1. ↑ Likums "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības"
  2. ↑ Barikadopēdija
  3. ↑ LR AP 15.10.1991. lēmums "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem"
  4. ↑ Latvijas Tautas frontes 2. kongress. Programma, statūti, rezolūcijas. Rīga: LTF izdevniecība, 1990. — 7. lpp.
  5. ↑ «Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde Statistika - Iedzīvotāju reģistrs». Skatīts: 2018. gada 6. oktobrī.
  6. ↑ «Latvijas iedzīvotāju sadalījums pēc nacionālā sastāva un valstiskās piederības».
  7. ↑ «Latvijas iedzīvotāju valstiskā piederība». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 29. janvārī. Skatīts: 2012. gada 27. janvārī.
  8. ↑ Latvijas iedzīvotāju sadalījums pēc valstiskās piederības uz 01.01.2011., pmlp.gov.lv
  9. ↑ «Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 29. janvārī. Skatīts: 2012. gada 27. janvārī.
  10. ↑ Latvijas iedzīvotāju sadalījums pēc valstiskās piederības uz 01.01.2016., pmlp.gov.lv
  11. ↑ Latvijas iedzīvotāju sadalījums pēc nacionālā sastāva un valstiskās piederības uz 01.01.2016., pmlp.gov.lv
  12. ↑ Latvijas iedzīvotāju sadalījums pēc dzimšanas gada un valstiskās piederības PMLP 01.01.2015
  13. ↑ Iedzīvotāju skaits pašvaldībās sadalījumā pēc valstiskās piederības PMLP 01.01.2014
  14. ↑ Ārvalstīs dzīvojošo sadalījums pēc dzimšanas gada un valstiskās piederības (Datums=01.01.2016) PMLP
  15. ↑ Latvijas Republikas trešais nacionālais ziņojums par Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību izpildi Latvijā. ACFC/SR/III(2016)001 46. lpp.
  16. ↑ Iedzīvotāju Reģistra dati (01.07.2011)
  17. ↑ Бузаев В. В. Вечное рабство-2[novecojusi saite] DELFI, 19.08.2010.
  18. ↑ Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2004-15-0106 par nepilsoņa statusa atņemšanu
  19. ↑ Latvijas Ziņojums ANO Cilvēktiesību padomes Vispārējam periodiskajam parskatam, 2011, A/HRC/WG.6/11/LVA/1 (angliski)[novecojusi saite] (krieviski) Arhivēts 2014. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. 46. pkt.
  20. ↑ 2006. g. globālās tendences — sk. 14. tab., angliski
  21. ↑ Report on mission to Latvia (2008) — See Para. 30, 88
  22. ↑ Tiesībsarga atzinums pārbaudes lietā — 16. lpp. 2008
  23. ↑ Politisko partiju likums Arhivēts 2007. gada 7. oktobrī, Wayback Machine vietnē. — sk. 26. p.
  24. ↑ Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likums — sk. 4. p.
  25. ↑ Latvijas pilsoņu un nepilsoņu tiesību atšķirību saraksts Latvijas Cilvēktiesību komiteja, 2013. g.
  26. ↑ Latvijas nepilsoņi uz ES var ceļot bez vīzas, am.gov.lv, 17.01.2007.
  27. ↑ Pilsonības likums
  28. ↑ Aktuālā statistika par naturalizācijas procesu PMLP
  29. ↑ 2007. gadā 97,6 % Latvijā naturalizēto bija nepilsoņi, 1,6 % — bijušie Krievijas pilsoņi — Щербакова Е. Среди получивших гражданство в странах ЕС-27 в 2007 году больше всего было граждан Марокко и Турции, около трети составили граждане других европейских стран Демоскоп Weekly № 403—404
  30. ↑ Новые граждане ЕС: марокканцы, турки, индусы DELFI(krieviski)
  31. ↑ Atbilde uz deputātu jautājumu Nr. 1-28/2547, 12.08.2010, ar naturalizācijas statistiku
  32. ↑ Reģionālo aspektu nozīme pilsonības jautājumu risināšanā — Rīga: LR Naturalizācijas pārvalde, 2003. — 71. lpp.
  33. ↑ Nepilsoņi biežāk izvēlas iegūt Krievijas, nevis Latvijas pilsonību. Ģirts Kasparāns. "Diena" 2012. gada 31. maijā.
  34. ↑ Divas krievu žurnālistes kopā iet ceļu uz Latvijas pilsonību un to izgaismo portālā lsm.lv Līva Rauhvargere, LTV, 2017. gada 10. janvārī
  35. ↑ Ignorējot Nacionālās apvienības veto, prezidents uzstāj uz pilsonību nepilsoņu bērniem Madara Fridrihsone, lsm.lv ziņu redakcija 2017. gada 12. septembrī
  36. ↑ Saeima noraida Vējoņa rosināto «nepilsoņu bērnu likumu» Māris Klūga, Anete Bērtule, lsm.lv ziņu redakcija 2017. gada 21. septembrī
  37. ↑ Uzskati par starpetniskajām attiecībām Latvijā — Rīga: SKDS, 2005. — 12.—13. lpp.[novecojusi saite]
  38. ↑ Kvantitatīvs un kvalitatīvs pētījums par sabiedrības integrācijas un pilsonības aktuālajiem aspektiem. 2008 — 18. lpp.
  39. ↑ «"Saskaņas" programma, sk. "Pilsonība un nepilsoņa statuss"». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 17. septembrī. Skatīts: 2016. gada 24. septembrī.
  40. ↑ PCTVL programma sk. pkt. 7.3.
  41. ↑ VL-TB/LNNK 2012. gada programma 3. lpp.
  42. ↑ EDSO misijas paziņojums presei Arhivēts 2007. gada 6. februārī, Wayback Machine vietnē., 2006. gada 8. oktobrī
  43. ↑ EPPA rezolūcija 1527 (2006) Mazākumtautību tiesības Latvijā, angliski
  44. ↑ EKRN Trešais ziņojums par Latviju — 132. pkt.
  45. ↑ Concluding observations of the Committee on the Elimination of Racial Discrimination: Latvia (2003) — Section 448
  46. ↑ EDSO PA Rezolūcija par mazākumtautībām: krieviski — sk. 28. lpp., angliski — sk. 24. lpp. — sk. 16. pkt.
  47. ↑ EP Cilvēktiesību komisāra ziņojums par vizīti Latvijā Nr. CommDH(2004)3 krieviski, angliski — sk. 132.5. pkt.
  48. ↑ EP Cilvēktiesību komisāra ziņojums par vizīti Latvijā Nr. CommDH(2004)3 krieviski, angliski — sk. 132.4. pkt.
  49. ↑ EKRN Trešais ziņojums par Latviju — 118. pkt.
  50. ↑ PACE resolution No. 1527 (2006) — Section 17.11.2.
  51. ↑ PACE resolution No. 1527 (2006) — Section 17.9.
  52. ↑ Starptautisko organizāciju un NVO galveno pārmetumu un rekomendāciju saraksts mazākumtautību tiesību jomā: angliski (2004), krieviski (2003)
  53. ↑ Неграждане Латвии мoгут ехать в Россию без визы
  54. ↑ Для кого открыт шлагбаум. Не все неграждане Латвии и Эстонии имеют право без визы приезжать в Россию
  55. ↑ Tiesībsarga atzinums pārbaudes lietā — 2., 16. lpp.
  56. ↑ Piederības sajūta Latvijai SKDS mazākumtautību Latvijas iedzīvotāju aptauja, 2014. gada maijs — jūnijs

Ārējās saites

Skatīt arī

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Nepilsoņi_(Latvija)&oldid=3105085"