Ķīna

Šis raksts ir par mūsdienu valsti. Par citām jēdziena Ķīna nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Ķīnas Tautas Republika
中华人民共和国
Zhōnghuá Rénmín Gònghéguó

(Par karogu) (Par ģerboni)
Attēls:Kina vieta.png
Valsts valoda	ķīniešu valoda
Galvaspilsēta	Pekina
Lielākās pilsētas	Šanhaja Pekina Uhaņa
Prezidents	Hu Dzjiņtao
Premjerministrs	Veņs Dzjabao
Platība	9 596 960 km2
Iedzīvotāju skaits  - Kopā (2007)  - blīvums	1 325 078 373 135/km²
Nodibināšanās	1949.gada 1.oktobrī
Valūta	juaņs/CNY
Laika zona	UTC +8
Valsts himna	Brīvprātīgo maršs
Interneta domēns	.cn
Starptautiskais tālsarunu kods	+86

Ķīnas Tautas Republika vai Ķīna (vienkāršotā ķīniešu: 中华人民共和国; tradicionālajā ķīniešu: 中華人民共和國; piņjiņs: Zhōnghuá Rénmín Gònghéguó ) ir sociālistiska valsts Austrumāzijā. Galvaspilsēta ir Pekina. Robežojas ar Mongoliju, Krieviju, Ziemeļkoreju, Vjetnamu, Laosu, Mjanmu, Indiju, Butānu, Nepālu, Pakistānu, Afganistānu, Tadžikistānu, Kirgizstānu un Kazahstānu.

Lielākās pilsētas

2001.gadā lielākās Ķīnas pilsētas pēc iedzīvotāju skaita bija Šanhaja, Pekina un Hongkonga.

Vieta	Pilsēta	Tips/atrašanās vieta	Iedzīvotāji (2001.gadā) miljoni	Blīvums (2001.gadā) uz km²	Municipalitātes ierobežojumi (2000.gadā)		Reģions
					miljoni	blīvums (/km²)
1	Šanhaja	municipalitāte	9.838	34,700	16.74	2,640	Austrumi
2	Pekina	municipalitāte	7.441	29,800	13.82	822	Ziemeļi
3	Hongkonga	īpašs administratīvs rajons	6.112	76,200	7.01	6,294	Dienvidu centrālā
4	Tjaņdzjiņa	municipalitāte	5.095	10,500	10.01	803	Ziemeļi
5	Uhaņa	Hubejas province	4.489	12,950	8.31	947	Dienvidu centrālā
6	Guaņdžou	Guaņdžou province	4.155	11,600	10.15	1,337	Dienvidu centrālā
7	Šeņjana	Ljaoningas province	3.981	9,250	7.20	557	Ziemeļaustrumi
8	Čuncjina	municipalitāte	3.934	23,500	30.90	378	Dienvidrietumi
9	Nankina	Džansu province	2.822	13,250	6.40	970	Austrumi
10	Harbina	Heilongjangas province	2.672	11,350	9.35	174	Ziemeļaustrumi

Administratīvais iedalījums

Ķīnā ir vairāki autonomie rajoni ar vietējās pašpārvaldes tiesībām. Iekšējās Mongolijas autonomais rajons ziemeļos, Džuanu autonomais rajons dienvidos un Siņdzjanas Uiguru autonomais rajons ziemeļrietumos ir trīs lielākie autonomie rajoni. Ķīnas dienvidu piekrastē atrodas Honkonga, kuru Ķīna pēc iznomāšanas Lielbritānijai savā pakļautībā atguva 20. gadsimta 90. gadu beigās. Tā ir nozīmīgs tirdzniecības centrs, un tai ir noteikts Speciālā autonomā reģiona statuss, kas pieļauj zināmu pašnoteikšanos.

Ekonomika

Šanhaja

vēja turbīnas Siņjaņā

ĶTR ekonomiskā politika balstās uz stingru ekonomikas procesu vadīšanu no valsts varas puses. Valsts vara nosaka makro un mikroekonomikas attīstības plānus un cenšas vispusīgi kontrolēt to izpildi. Tomēr pēdējās desmitgadēs atsevišķās nozarēs valsts varas iejaukšanās ir ievērojami samazinājusies. Tas izpaužas dažādi: gan kā valsts finansējuma samazināšana, gan kā daļēja ekonomisko tiesību nodošana uzņēmumu vai reģionu administrācijai, gan kā privātuzņēmumu ieviešana. Piemēram, 1990. gadā valstij piederošie uzņēmumi lauksaimniecībā veidoja 77,6%, bet 1995. gadā to īpatsvars bija samazinājies līdz 42,8%. Ar ekonomiskiem līdzekļiem - cenas, nodokļi, kredīti, peļņa, alga u.tml., - valsts vara panāk, ka visai atšķirīgos režīmos funkcionējošie saimniecības sektori ir pakļauti vienotai plānveida vadībai. Sākot ar 1996. gadu tika īstenots devītais piecgadu plāns, bet reizē ar to jau tika sākts izstrādāt saimniekošanas stratēģiju līdz 2010. gadam, savukārt 2001. gadā, uzsākot desmito piecgadu plānu, tika uzsākts darbs pie valsts stratēģijas līdz 2020. gadam.

Dziņši šoseja Hebejā

Kopš 1997. gada tiek īstenota stratēģija ar devīzi "Netvert abām rokām", kas nozīmē, ka, risinot kādu vienu svarīgu uzdevumu, nedrīkst aizmirst, kā tas korelēsies ar citām lietām. Piemēram, ka ekonomiskā attīstība nedrīkst sākt bremzēt kultūras dzīvi, samniecībā paralēli lielajiem uzņēmumiem jāattīsta arī mazos, lokālos uzņēmumus, atbalstot privātās uzņēmējdarbības vidi nedrīkst atstāt novārtā valsts uzņēmumu attīstību u.tml. Ienākot ārzemju kapitālam, valsts vara saglabā kontroli pār uzņēmumiem, paturot valstij 60% uzņēmuma, 55% no visā valstī realizētās uzņēmuma produkcijas un 60% no peļņas.

Par spīti ievērojamajai urbanizācijai (būvniecība ir viena no nozarēm, kas ĶTR attīstās visstraujāk), tā tomēr ir agrāra zeme, kurā 85% iedzīvotāju ir zemnieki. Lauksaimniecībai derīgās zemes platība ir visai irobežota - 69% valsts teritorijas aizņem kalnu rajoni, - pastāvīgā aramzemes trūkuma dēļ, izmantojot dambjus, tiek uzartas pat ezeru gultnes.

Enerģētika un transports ir ĶTR ekonomikas kritiskās jomas. Kaut arī elektroenerģijas ražošana attīstās strauji, tā atpaliek no rūpniecības vajadzībām. Rūpniecības objekti nereti apstājas elektroenerģijas trūkuma dēļ (it īpaši austrumu un ziemeļaustrumu reģionos). Galvenais elektroenerģijas ieguves avots ir ogles (kas neatrisina visas problēmas, turklāt piesārņo vidi). Ziemeļrietumu rajonos vietējās vajadzības pēc elektroenerģijas tiek apmierinātas par 25%, tāpēc daudzas rūpnīcas strādā 3-4 dienas nedēļā. Tā visa dēļ par turpmāko prioritāti šajā jomā pasludināta hidroelektrostaciju celtniecība.

Transporta problēmas ir vienas no nopietnākajām ĶTR ekonomikā. Daudzas dzelzceļu līnijas vēl joprojām nav elektrificētas. Dzelzceļa līniju nepietiekamā skaita un mazo caurlaides spēju dēļ pasažieru un kravu plūsma koncentrējas dažās centrālajās maģistrālēs, kur bieži rodas sastrēgumi (centrālajos mezglos kravu caurlaide ir 60-70% no nepieciešamā). Bez ultramoderniem transporta veidiem valstī joprojām izmanto arī daudz primitīvākus transporta veidus: no koka vai dzelzbetona gatavotus upju kuģīšus, pajūgus, rokām stumjamos divričus un nastu nesējus dzīvniekus.

Sociālie procesi

Atteikšanās no stingras centralizētas pārraudzības rada dažādu nozaru, reģionu, iedzīvotāju sociālo slāņu nevienlīdzības problēmas, kā arī to sabalansēšanas grūtības. Iezīmējas visai lielas atšķirības starpbagātajām provincēm, kurās ir labāki klimatiskie apstākļi un augstāka lauksaimniecības zemes kvalitāte (pārsvarā tās ir piejūras dienvidu provinces), un nabadzīgajām ziemeļu provincēm. Pieaug starpība starp turīgo un nabadzīgo iedzīvotāju ienākumiem, kas ne visai atbilst reformu aizsācēja Dena Sjaopina cerībām, ka bagātu cilvēku parādīšanās sekmēs arī nabadzīgo dzīves līmeņa uzlabošanos. Efektīvāka ražošana lauksaimniecībā novedusi pie "lieko" cilvēku parādīšanās, kas, nespēdami nopelnīt iztiku lauksaimniecībā un meklēdami vieglāku dzīvi, miljoniem pārceļas uz pilsētām, kur palielina bezdarbnieku un klaidoņu skaitu. Masu migrācija rada grūtības pilsētu dzīves organizēšanā, palielina komunikāciju un infrastruktūras pārslodzes.

Pieaugot reģionu ekonomiskajai neatkarībai, arvien stiprāk izpaužas provinču separātisms un etniskās problēmas. Turīgās provinces pretojas valsts centrālās varas diktātam, nevēloties vairs dotēt nabadzīgās provinces, kurās pieaug sociālā spriedze un etniskie konflikti mongoļu, uiguru, tibetiešu apdzīvotajoš reģionos. Taču kopumā valstī, kuru apdzīvo 56 tautas, etniskie konflikti nav vērojami.

Garīgajā sfērā tiek kultivēta vienprātība. Ar pilsoņu indoktrinēšanu valsts un partijas interešu garā nodarbojas gan valsts iestādes, gan masu informācijas līdzekļi, gan milzīgs ierēdņu (gaņbu) aparāts, kas funkcionē visos līmeņos varas iestādēs un valsts uzņēmumos. Oficiālajos izdevumos tiek propagandēti "pareizie" cilvēki, "Ķīnas lepnums", kuriem jācenšas līdzināties.

Ģeogrāfiskie apstākļi

ĶTR dabas ainava ir ārkārtīgi daudzveidīga. 69% teritorijas veido kalnu rajoni.

Armija

Ķīnas Tautas Republikai ir vismilzīgākā armija, ko veido aptuveni 2,34 miljoni karavīru (2008. g.).

Vēsture

Ķīnas teritorija ir šūpulis vienai no vecākajām civilizācijām pasaulē, kuras saknes ir pat 6 tūkstoši gadu tālā pagātnē.

Valsts tapšana

1911. gada 10. oktobrī, uzvarot Ķīnas impērijā siņhai revolūcijai (t.s. Učanas sacelšanās), Francijā emigrācijā esošo opozicionāru kongresā tika proklamēta Ķīnas republika. Valsts tika nodibināta 1912. gada 1. janvārī. Pie varas nāca gomiņdana partija (uzskatos līdzīga Eiropas sociāldemokrātiem) ar tās līderi Suņu Jatsenu priekšgalā. De facto valsti līdz 1927. gadam pārvaldīja t.s. beijaņas militāristi (kaujasspējīgāko vecās impērijas karaspēka daļu komandieru hunta), kuras līderis ģenerālis Juaņs Šikajs kļuva par Ķīnas republikas prezidentu. Visu valsti plosīja ziemeļaustrumos karš ar Japānu, pilsoņu karš starp dažādām politiskajām kliķēm, no kurām laika gaitā ar PSRS atbalstu spēcīgākā kļuva Ķīnas komunistiskā partija.

Ķīnas Tautas Republika tika proklamēta 1949. gada 1. oktobrī Pekinā, pēc komunistu uzvaras pilsoņu karā pār gomiņdan partiju. Par Ķīnas Komunistiskās partijas (ĶKP) un valsts vadītāju kļuva komunistu līderis Mao Dzeduns.

Iekšpolitiskā attīstība

Komunisti likvidēja kārtu atšķirības, dzimtbūšanu, nacionalizēja rūpniecības uzņēmumus, veica zemes reformu laukos un uzsāka lauksaimniecības kolektivizāciju.

50-to gadu beigās tika īstenots uz lauku komūnām balstīts neveiksmīgs ekonomisks eksperiments - t.s. Lielais lēciens, kura rezultātā ievērojami pasliktinājās valsts ekonomiskā situācija (sekojošajos bada gados gāja bojā apm. 30 mlj. cilvēku). 1959. gadā atzīstot savas kļūdas, Mao Dzeduns atkāpās no valsts vadītāja amata, bet palika ĶKP vadītāja amatā.

Pēc Mao nāves 1976. gadā par ĶKP vadītāju kļuva Hua Gofens. Kultūras revolūcijas notikumos un valsts varas uzurpēšanā tika apsūdzēta un tiesāta "Četru grupa". Varu valstī pamazām pārņēma Dens Sjaopins, lai gan nekļuva par valsts vai ĶKP vadītāju. Sākās ekonomiskas reformas, kuru rezultātā Ķīnā daļēji tika ieviesta valsts kontrolēta tirgus ekonomika un sākās valsts saimnieciskais uzplaukums.

1989. gadā Pekinā notika hunveibinu protesta demonstrācijas Tjaņaņmeņas laukumā, kurās tika pieprasīti demokrātiski pārveidojumi un runas brīvība, atsevišķas demonstrantu grupas uzbruka policijas patruļām un demolēja tuvākajos kvartālos veikalus. 4. jūnijā laukumā tika ievesta armija un atklāta uguns uz demonstrantiem, nogalinot vairākus simtus cilvēku.

"Tuvākajā desmitgadē straujāka ekonomiskā izaugsme gaidāma valstīs, kurās ekonomika tikai attīstās, nevis jau stabilajās, bet Ķīnā iekšzemes kopprodukts ASV apsteigs jau 2025. gadā. Tāda prognoze izteikta tradicionālajā auditoru kompānijas "PricewaterhouseCoopers" (PwC) pētījumā "Pasaule 2050. gadā". Saskaņā ar pētījumu 2050. gadā Ķīnas ekonomika apsteigs ASV jau par 29%. Arī Krievija, Indija un Brazīlija tuvākajās desmitgadēs attīstīsies ātrāk par ASV, bet šo valstu tempi būs ievērojami lēnāki. 2050. gadā Indijas ekonomikas līmenis būs 88% no amerikāņu sasniegtā, Brazīlijā — 26%, bet Krievijā — 17%." (www.DELFI.lv, 5. marts 2008.)

Kultūra

60. gadu otrajā pusē notika tā sauktā Kultūras revolūcija, kuras laikā Mao Dzeduna piekritēji ar organizētas studējošās jaunatnes kustības (hunveibini) palīdzību represēja lielu daļu vecās inteliģences, sabiedrisko un valsts darbinieku, apsūdzot tos kontrevulucionārā darbībā un noskaņojumā. Kā arhaiski un nevienam nevajadzīgi tika iznīcināti vēstures pieminekļi, bibliotēkas, daoistu un budistu klosteri utt.

Skat. arī par rakstību: Piņjiņa tabula

Ārpolitika

1950. gada oktobrī, kad amerikāņu daļas vietām jau pietuvojās Korejas/Ķīnas robežai lielgabala šāviena attālumā, Ķīna iesaistījās Korejas pilsoņu karā, lai nepieļautu Ziemeļkorejas okupāciju un likvidāciju (juridiski to attaisnoja arī ASV nostāšanās Ķīnas pilsoņu karā gimiņdaniešu pusē un Ķīnas piekrastes pilsētu bombardēšana).

60-to gadu beigās ievērojami pasliktinājās Ķīnas un PSRS attiecības, savukārt 1972. gadā, pēc Ričarda Niksona vizītes Pekinā, tika nodibinātas diplomātiskās attiecība ar ASV un gada beigās Ķīna tika uzņemta ANO.

Skatīt arī

• Hongkonga
• Tibeta

Ārējās saites

Ķīnas kartes: 35°51′42″N 104°11′43″E.