Krievijas cariste: Atšķirības starp versijām

	Царьство Руское ; Krievijas cariste
Karogs	ģerbonis (1699)
	Location of monarhijaCaristes teritorija 1500., 1600. un 1700. gadā
Pārvaldes centrs	Maskava
Valoda(s)	krievu
Reliģija	Pareizticība, vecticība, islāms, šamanisms (pēc Kazaņas, Astrahaņas un Sibīrijas iekarošanas)
Valdība	Monarhija ar "Zemes sapulci" kā kārtu pārstāvniecību
Valdnieki	Ivans IV, ; Semjons I Bekbulatovičs (Sainbulats),
	Fjodors I, ; Fjodors II Godunovs,
	Boriss I Godunovs, ; Dmitrijs I, ; Vasilijs IV Šuiskis,
	Mihails I Romanovs,
	Pēteris I
Vēsturiskais laikmets	Agrīnie Jaunie laiki
- Maskavijas nostiprināšanās
- Dibināta	1547
- Livonijas karš
- Sibīrijas iekarošana
- Otrais Ziemeļu karš
- Lielais Ziemeļu karš
- Likvidēta	1721
- Pasludināta Krievijas Impērija
Nauda	Krievijas rublis, kapeika, denga

	Царьство Руское ; Krievijas cariste
Karogs	ģerbonis (1699)
	Location of monarhijaCaristes teritorija 1500., 1600. un 1700. gadā
Pārvaldes centrs	Maskava
Valoda(s)	krievu
Reliģija	Pareizticība, vecticība, islāms, šamanisms (pēc Kazaņas, Astrahaņas un Sibīrijas iekarošanas)
Valdība	Monarhija ar "Zemes sapulci" kā kārtu pārstāvniecību
Valdnieki	Ivans IV, ; Semjons I Bekbulatovičs (Sainbulats),
	Fjodors I, ; Fjodors II Godunovs,
	Boriss I Godunovs, ; Dmitrijs I, ; Vasilijs IV Šuiskis,
	Mihails I Romanovs,
	Pēteris I
Vēsturiskais laikmets	Agrīnie Jaunie laiki
- Maskavijas nostiprināšanās
- Dibināta	1547
- Livonijas karš
- Sibīrijas iekarošana
- Otrais Ziemeļu karš
- Lielais Ziemeļu karš
- Likvidēta	1721
- Pasludināta Krievijas Impērija
Nauda	Krievijas rublis, kapeika, denga

Pārlūkot vēsturi

← Vecāka versija

Dzēstais saturs Pievienotais saturs

VizuālaisVikiteksts

Vienā rindā

Pašreizējā versija, 2024. gada 4. aprīlis, plkst. 09.11

Krievijas cariste jeb Maskavija (krievu: Русское царство / Российское царство / Московское государство ) bija valsts (1547–1721) tagadējās Krievijas Federācijas Eiropas, vēlāk arī Sibīrijas daļā.

Krievijas cariste gan pakļāva Kazaņas (1552), Astrahaņas (1556) un Sbīrijas hanistes (1598), bet cieta sakāvi Livonijas karā (1583). Pēc Rurika dinastijas beigšanās 1598. gadā lielvalstī sākās juku laiki, kas beidzās ar Romanovu dinastijas nākšanu pie varas. Jaunās dinastijas cars Pēteris I spēja modernizēt valsti un izveidot plašu koalīciju pret konkurējošo Zviedriijas lielvalsti, kas 1721. gadā tika uzvarēta Lielajā Ziemeļu karā. Krievijas vēsturē šis laikmets vērtējams kā nestabilitātes un pārejas periods no viduslaiku Zelta Ordas vasaļvalsts Maskavijas uz jauno laiku Krievijas Impēriju.

Vēsture

Krievijas cariste (RVSSIA) Merkatora kartē (1595). Atrodama Tvera, Muroma, Ņižņijnovgoroda, pakļautās Kazaņas, Permas un Sibīrijas valstis, bet Maskavas vietā iezīmēts Troickas klosteris

Pēdējais Maskavijas lielkņazs Ivans IV bija pēdējā Bizantijas impērijas imperatora Konstantīna XI brāļameitas Sofijas jeb Zojas (Ζωή Παλαιολογίνα, Зоя Палеологиня) mazdēls. Viņa tēvam lielkņazam Vasīlijam III bija izdevies pakļaut pēdējās vēl neatkarīgās krievu kņazistes. Pēc tēva nāves, trīs gadu vecais Ivans IV tika pasludināts par lielkņazu. 1546. gadā 16 gadus jaunais lielkņazs paziņoja, ka vēlas precēties, bet pirms tam "pēc vecvecāku parauga kronēties par caru" (krievu: венчаться на царство).

Krievijas caristi nodibināja 1547. gada 16. janvārī, kad kremļa Uspenskas katedrālē Ivans IV svinīgi kronējās par valdnieku, pieņemot jaunu titulu "Visas Krievijas cars un Maskavas lielkņazs". Tādā veidā viņš paaugstināja savu un savas valsts starptautisko statusu - tituls "lielkņazs" sociālajā hierarhijā bija līdzvērtīgs tādiem tituliem Eiropā kā "firsts", "hercogs" vai "lielhercogs", savukārt tituls "cars" (no lat. caesar, gr. kαῖσαρ) norādīja uz tā valkātāja statusu, kas līdzvērtīgs "ķeizara" titulam. Pirms tam par cariem sauca Bulgārijas un Zelta Ordas valdniekus, vēlāk arī Krimas, Kazaņas, Astrahaņas un Sibīrijas hanus.

Pēc ilgstošiem krievu-tatāru kariem pirmais visas Krievijas cars Ivans IV 1552. gadā pilnīgi nopostīja Kazaņu^[4] un Kazaņas hanisti pievienoja Krievijai, piesavinoties arī Kazaņas hana jeb cara titulu (krievu: царь Казанскiй). 1556. gadā Krievijas caristes karaspēks aplenca un pēc ieņemšanas pilnīgi nopostīja Astrahaņu un Ivans IV pievienoja savam pilnajam titulam arī pakļautās Astrahaņas valdnieka titulu (krievu: царь Астороханскiй). 1598. gadā krievi iekaroja Sibīrijas hanistes galvaspilsētu Kašliku jeb Iskeru pie tagadējās Toboļskas un piesavinājās Sibīrijas cara titulu (царь Сибирскiй).

Kazaņas hanistes iekarošana 1552. gadā ir pirmā reize, kad Maskavas cariste iekaroja valsti, kas atradās ārpus senās Kijivas Krievzemes robežām. Kazaņas un Astrahaņas iekarošana Krievijai deva papildus buferjoslu pret Āzijas klejotāju karotājiem. Kazaņas iedzīvotāji bija etniski un reliģiski atšķirīgi no krieviem. Kazaņā uzcēla pareizticīgo katedrāli, krievu zemniekiem un atvaļinātajiem kareivjiem šeit piešķīra zemi, krievu tirgotāji ieguva brīvu piekļuvi Volgas ūdensceļam. Tatāru augstmaņiem ļāva saglabāt īpašumus, taču tos mudināja pāriet pareizticībā. Parastie musulmaņu iedzīvotāji saglabāja brīvcilvēka statusu. Pustukšās stepju teritorijas sāka kontrolēt kazaki.^[5]

Tomēr iekarot bijušās Livonijas Konfederācijas zemes Krievijai neizdevās nedz Livonijas (1558-1583), nedz arī Otrā Ziemeļu kara (1655-1661) laikā. Tikai pēc Lielā Ziemeļu kara Krievijai izdevās anektēt Zviedrijas Baltijas provinces un 1721. gada 22. oktobrī (2. novembrī) cars Pēteris I kronējās par "Viskrievijas imperatoru" (Император Всероссийский), un kopš tā laika valsts oficiālais nosaukums bija Krievijas Impērija.

Kazaņas, Astrahaņas un Sibīrijas pakļaušana

Krievijas teritoriālajai ekspansijai bija dažādi motīvi. Bijušās Kijivas Krievzemes teritorijās tā bija “Krievijas zemju apvienošana”, Baltijā tika “cirsts logs uz Eiropu”, Azovas jūras piekrastes iekarošana deva izeju uz Vidusjūru. Citviet izplešanos vadīja komerciāli un politiski iemesli.^[6]

Mongoļu virsvaras laikā (1240-1480) krievu kņazi bija spiesti apmeklēt mongoļu hanus pazemības izrādīšanai, bet pēc 1330. gada sāka pieaugt Maskavijas lielkņazu vara. Viņi labi pazina Mongoļu impērijas iekšpolitisko situāciju un iesaistījās dažādo troņa pretendentu cīniņos. Zelta Ordai sabrūkot, Maskavijas kņazi sāka izplest savu varu uz austrumiem, taču galvenā uzmanība no 1480. līdz 1550. gadam bija pievērsta Livonijas-Maskavijas kariem ar Livonijas Konfederāciju un kariem ar Lietuvas lielkņazisti.

Tūlīt pēc pasludināšanas par Krievijas caru Ivans IV pakļāva bijušās Zelta Ordas zemes — Kazaņas hanisti 1552. gadā un Astrahaņas hanisti 1556. gadā, piesavinoties arī Kazaņas cara titulu (царь Казанскiй) un Astrahaņas cara titulu (царь Астороханскiй). Šīs uzvaras demonstrēja reģiona musulmaņu valdnieku vājumu, paverot ceļu krievu ieplūšanai Kamas un Volgas upju reģionos. Maskavija arī ieguva tiešu kontaktu ar Sibīrijas, Centrālāzijas un Kaukāza reģioniem.^[6]

Stroganovu dzimta, kurai cars bija piešķīris tirdzniecības monopolu ar kažokādām un sāli šajā reģionā, meklēja karaspēku, kas varētu tās tirgoņus aizsargāt pret Sibīrijas hana uzbrukumiem. Storganovi noalgoja Donas kazaku vienību kazaka Jermaka vadībā, kas sakāva hanu. Tas pavēra ceļu uz pārējo Sibīriju, kuru apdzīvoja vāji organizētas ciltis, kas nevarēja militāri pretoties krievu un kazaku ieročiem.^[5] 1581. gadā Jermaka vadītais karaspēks šķērsoja Urālus, sakāva Sibīrijas hanu Kučumu, kam turpmāk lika maksāt meslus un paziņoja par Maskavas kontroles nodibināšanu reģionā. Tā kā Jermaka sirojums izrādījās ārkārtīgi ienesīgs, tas radīja arī cara interesi par reģiona kontroli.

Turpmākajos gados dažādas krievu sirotāju un tirgoņu grupas gar lielajām Āzijas upēm virzījās aizvien dziļāk Sibīrijā.

No 1585. līdz 1605. gadam krievu kazaki iekaroja Obas un Irtišas, līdz 1628. gadam Jeņisejas, Tunguskas un Angaras upju baseinus, līdz 1650. gadam sasniedza Baikāla ezera apkārtni. Tjumeņa (1586), Toboļska (1587), Mangazeja (1601), Tomska (1604), Jeņisejska (1620), Jakutska (1632), Ohotska (1649), Irkutska (1652). 1643. gadā tiek izpētīta Amūras upe. Tiek sasniegts Klusais okeāns, pakļauta Kamčatka.^[6] 17. gadsimta vidū Krievijas ekspansija sasniedz Cjinu dinastijas Ķīnas pierobežas reģionus Amūrā. 1689. gada augustā noslēgtais Nerčinskas līgums Amūras baseinu atstāj Cjinu kontrolē, kamēr uz ziemeļiem nostiprinās Krievija. 1721. un 1768. gadā Nerčinskas līgumu pārskata, ņemot vērā Krievijas tirdzniecības intereses.

Sibīrijas pirmapguvējus veidoja vairākas grupas:

Tirgoņi un mednieki, kas koncentrējās uz vērtīgo kažokādu ieguvi.
Valsts ierēdņi un kareivji, kas sāka veidot valsts pārvaldes sistēmu.
Karagūstekņi, galvenokārt no Zviedrijas, Livonijas un Polijas-Lietuvas.
Maskavijas trimdinieki un izsūtītie.
Valsts zemnieki, amatnieki un garīdznieki, kurus uz šejieni nosūtīja sabiedrības veidošanai veidošanai.
Piedzīvojumu meklētāji.
Izbēgušie dzimtcilvēki, noziedznieki un ar varu neapmierinātie, kas Sibīrijā slēpās no valsts varas.^[6]

Šo cilvēku labākās un sliktākās rakstura īpašības izpaudās smagajos Sibīrijas apstākļos. Līdzīgi kā daudzas citas impērijas, arī Krievija Sibīrijas pamatiedzīvotājus apspiež, iedzen verdzībā un aplaupa. Krievijas varas izplešanos atvieglo vietējo cilšu zemais attīstības līmenis, un nespēja izrādīt bruņotu pretestību. 1637. gadā izveido par Sibīriju atbildīgu ministriju “Sibīrijas prikazu”, kas galvenokārt nodarbojās ar ierēdņu iecelšanu. Tā kā lielo attālumu dēļ galvaspilsētas kontrole pār Sibīriju bija minimāla, vojevodas šeit parasti iecēla tikai uz diviem gadiem, dažreiz ieceļot divus vojevodas, kas viens otru pieskatīja.^[6]

Sibīrijas pakļaušana 18. gadsimtā deva iespēju Krievijas Impērijai:

kolonizēt Aleutu salas un Krievijas Amerikus.
pakāpeniski iegūt Kuriļu salas.
izvērst tirdzniecību ar Ķīnu.
nostiprināt un attīstīt Sibīrijas pārvaldes sistēmu.^[6]

Ņemot vērā, ka lielākā daļa Sibīrijas iekarotāju bija analfabēti, un teritorija atradās tālu no valsts centrālās daļas, par tās iekarošanu un pakļaušanu nav šo notikumu dalībnieku rakstu liecību, taču galvenie fakti ir atainoti vairākās hronikās.^[6]

Krievu zemnieki jaunus laukus veidoja, izdedzinot vietējos mežus. Nekontrolēta mežu dedzināšana izpostīja vietējo iedzīvotāju medību vietas. Apjomīgā Sibīrijas kažokzvēru medīšana noveda pie to skaita straujas krišanās 17. gadsimta vidū. 1684. gadā Maskava aizliedza medīt sabuļus Jeņisejskas un Jakutskas apgabalos. Sarūkošais kažokzvēru skaits neļāva vietējiem jakutiem veikt Krievijas uzspiesto nodevu maksājumus, kas bija jāveic kažokādās. Jakutu lopkopji bija spiesti aizvien vairāk laika veltīt kažokzvēru medībām, lai izpildītu nodevas. Daudzi jakuti bēga uz ziemeļiem, uz tungusu apdzīvotajiem rajoniem, kur iztiku nodrošināja ziemeļbrieži. 1644. gadā kazaku un krievu kažokādu nodevu vācēju grupas pirmo reizi sastopas ar čukčiem, kas turpmākajās desmitgadēs izrāda sīvu militāro pretestību.^[7]

Iekšpolitika

Pēc cara Fjodora nāves Maskavas tronis palika tukšs (dinastija bija izmirusi). Tāpēc Zemes sapulce par caru uzaicināja nelaiķa cara Fjodora sievas brāli Borisu Godunovu (1598.-1605.). Tādā veidā radās precedents cara izraudzīšanai no malas. Taču, tā kā visas absolūtisma iezīmes līdz tam Krievijā balstījās tikai uz Ivana IV /Jāņa Briesmīgā despotisko varu, šajā brīdī politiskajā cīņā iesaistījās citas kņazu un bajāru dzimtas, kuru radniecība ar Rjurikovičiem deva tiem lielākas tiesības pretendēt uz troni, nekā Godunoviem. Kaut arī Boriss Godunovs sakārtoja opričņinas politikas izjaukto valsts pārvaldes sistēmu un veica virkni ārkārtīgi pozitīvu un pat unikālu reformu (piemēram, sociālās aprūpes dienesta radīšana, muižnieku bērnu sūtīšana uz Eiropu izglītoties), bajāru opozīcija bija tik spēcīga, ka neļāva tam nostiprināt centrālo varu un nostabilizēt stāvokli valstī. Jau viņa valdīšanas laikā politiskajā cīņā iesaistījās viltvārži, izmantojot neskaidros Ivana IV jaunākā dēla Dmitrija nāves apstākļus Ugļičā 1591. gadā.

1605. gadā par Krievijas caru tika uzaicināts it kā izglābtais cara dēls Dmitrijs (Viltusdmitrijs I), kurš gan jau pēc nepilna gada tika gāzts, jo uzsāka Borisa Godunova reformu turpināšanu (Eiropas parauga universitātes izveidošanas projekts u.c.), bajāru opozīcijas atspiešanu no varas utt. - vārdu sakot, patstāvīgu un pat visai veiksmīgu politiku. 1606. gadā par jauno caru ievēlēja Vasiliju Šuiski (kurš bija galvenais atentāta pret careviču Dmitriju organizētājs). Pieņemot cara titulu, Vasilijs Šuiskis zvērēja ievērot likumus un tiesas spriedumus, aizsargāt muižnieku, tirgotāju un citu brīvo cilvēku īpašuma tiesības, atzina likumu spēku arī attiecībā uz caru (vienreizējs gadījums Krievijas vēsturē). Valsts pārvaldē praktiski nekas nemainījās - Šuiskis tikai izmisīgi centās noturēties pie varas un izvairīties no tādas rīcības, kas izprovocētu opozīciju viņu gāzt.

Jauns etaps Krievijas vēsturē sākās 1613. gadā, kad Zemes sapulce par caru ievēlēja Mihailu Romanovu, kurš atjaunoja Joana IV laika valsts pārvaldes tradīcijas, taču ļoti spēcīgi ietekmējās izpildvaras struktūru reformēšanas u.c. jautājumos no Rietumeiropas pieredzes (viņa bērni mājās nēsāja Rietumu parauga apģērbu un guva arī atbilstošu izglītību). Vienīgais reālais spēks, kas varēja ietekmēt politisku lēmumu pieņemšanu, bija Zemes sapulce, tāpēc jau nākamais cars Aleksejs I Romanovs Zemes sapulces sasaukšanu (pēdējā notika 1653. gadā). Viņa laikā patvaldība ieguva absolūtas monarhijas pazīmes (Bajāru dome vēl formāli pastāvēja līdz 1710. gadam, taču tai vairs bija tikai padomdevējas funkcijas, bet padomus, kā zināms, var ievērot un var neievērot).

Pēc cara pavēles Sūtniecību prikazā sāka tulkot uz krievu valodu zinātnisko un politisko literatūru. 1666. gadā pēc Alekseja personīgas pavēles kņazs Miloradovs sūtīja ekspedīciju meklēt sudraba rūdas atradnes, lai veicinātu pašmāju rūpniecības attīstību. Ar tādu pašu uzdevumu uz Holmogoriem devās majora Mamkejeva ļaudis. Ņevjanskā Tumaševs izveidoja pirmos vara pārstrādes uzņēmumus. Tika veicināta tirdzniecības attīstība (tikai viena gada laikā tīrie valsts ieņēmumi no Arhangeļskas ostas preču apgrozījuma bija 300 000 rubļu!). Attīstījās starptautiskie diplomātiskie sakari ar Eiropu, taču nebija tendences iejaukties Eiropas iekšpolitikā. 1676. gadā gan Dānijas sūtnis Fridrihs fon Habels gan centās iesaistīt Krieviju konfliktā ar Zviedriju, taču gan cars, gan tirgotāju aprindas (pamatā Arhangeļskas pārstāvji) noraidīja šo piedāvājumu kā valstij neizdevīgu. Var teikt, ka Alekseja Romanova valdīšanas laikā Krievijā iedibinājās absolūtisms (ar neievērojamām kārtu pārstāvniecības paliekām, kas vairāk bija nodeva tradīcijai) kā politiskā iekārta.

Pēc Alekseja nāves tronī kāpa viņa vecākais dēls (no pirmās sievas) Fjodors III Romanovs, kurš ļoti veiksmīgi turpināja tēva uzsāktās reformas. Pēc Fjodora pavēles kā novecojis tika likvidēts vietvaldības institūts. T.s. muižu saraksti tika sadedzināti. Realizēja galma apģērba reformu - galminiekiem, valsts un militārajiem ierēdņiem pavēlēja valkāt uz „ārzemju drēbes“ (tiesa gan ne vācu, bet gan poļu parauga). Vienlaicīgi viņiem ieteica dzīt bārdas. Atcēla „tiesu nežēlības“ zagļiem vairs necirta nost ne rokas, ne pirkstus. Baznīcas reforma aizliedza t.s. personīgās ikonas ¬ līdz tam plaši izplatīto paražu piekārt baznīcā pie sienas savu ikonu, pie kuras citi nedrīkstēja lūgties utt. Pēc cara pavēles zinātnieki Simeons Polockis un Silvestrs Medvedjevs izstrādāja "Slāvu-grieķu-latīņu akadēmijas" projektu. Krievija ļoti operatīvi un bez ekscesiem sāka pārorientēties savā iekšpolitikā un ārpolitikā uz Eiropu, un, vismaz valdošo slāņu līmenī, sāka iegūt attīstītas rietumnieciskas lielvalsts izskatu.

Pēc Fjodora nāves, kamēr vēl nebija kronēts mazgadīgais brālis Joans, valdnieka funkcijas visai veiksmīgi uzņēmās tā vecākā māsa Sofija. Turpinot Fjodora uzsākto valsts intensīvo attīstību, viņa kā padomdevējus ap sevi sapulcināja sava laika izglītotākos Krievijas cilvēkus: Silvestru Medvedjevu, kņazu Vasiliju Goļicinu (jaunās Krievijas ārpolitikas pamatlicēju) u.c. Tomēr šajā brīdī tālāka valsts politiskā attīstība nebija iespējama - sākās cīņa par varu starp Miloslavsku (cara Alekseja pirmās sievas ģimeni) un Nariškinu (cara Alekseja otrās sievas ģimeni) klaniem. Bija galma apvērsuma mēģinājums, taču, Sofijai tūdaļ izdevās sacelt strēļu pulkus un kronēt par "pirmo" caru Joanu (Pēteris ne uz ko citu kā uz "otro" nevarēja pretendēt) un, kamēr vēl abi pusbrāļi ir mazgadīgi, kļūt par reģenti. Taču jau 1689. gadā Nariškinu klanam izdevās gāzt Sofiju un atbīdīt Miloslavskus no varas.

Varas grožus pārņēma un līdz pat savai nāvei 1694. gadā valsti pārvaldīja Natālija Nariškina. Viņas valdīšanas laikā ritēja veco aristokrātu dzimtu vajāšana (Nariškini bija zemas izcelsmes), valsts amatu un bagātības sagrābšana, iekšējo rēķinu kārtošana, tā kā ne par kādu valsts politisko attīstību nevarēja būt ne runas. Sākās panīkuma posms Krievijas valsts attīstībā.

Pēc mātes nāves Pēteris I sāka fanātiski īstenot tēva un pusbrāļa iesāktās reformas, novedot tās līdz kuriozitātei un ieviešot savas korekcijas. Neraugoties uz pilnīgo valsts ekonomikas sagraušanu, viņš radīja perfektu valsts policejiskās pārvaldes mehānismu, no kura ietekmes vairs nevarēja izvairīties neviens (tieši viņa laikā dzimtbūšana pieņēma savas kroplīgākās formas). Visa vara koncentrējās patvaldnieka - absolūtā monarha - rokās; atbilstoši šiem principiem tika izveidota arī politiskās pārvaldes sistēma.

Likumdošana

16. gadsimtā iezīmējās varas koncentrācijas tendence vienpersoniski valdnieka rokās (un šī valdnieka autoritātes nostiprināšana), taču turpat līdzās pastāvēja visdažādākie padomdevēja instituti, kuros piedalījās valstī pastāvošo brīvo kārtu pārstāvji (skat. Kārtu pārstāvniecība). Juridiski nostiprinājās troņa mantošanas kārtība. Sīkāka kārtu pārstāvniecības sistēmas regulācija bija paredzēta tikai 17 gadsimta sākumā, kad par caru ievēlēja poļu princi Vladislavu, kā arī Pirmās zemessardzes 1611. gada 30. jūnija lēmumā par valsts pārvaldi pēc kārtības nodibināšanas.

1549. gadā izveidoja Cara padomi, kurā tika izstrādāti svarīgākie reformu virzieni, izdodot t.s. Cara tiesas likumkrājumu (kuru apstiprināja Baznīcas hierarhu sapulce), Nolikumu par dienestu, reformēja tiesu, vietējo pārvaldi, nodokļu sistēmu, baznīcu, lika pamatus specializēto pārvaldes iestāžu (prikazu) sistēmai, kurus tūdaļ akceptēja Zemes sapulce. Tika fiksēta valsts politiskā sistēma (pēc tā augstākā tiesu vara nonāca cara kompetencē). 1551. gadā lielajā Baznīcas hierarhu sapulcē tika pieņemts baznīcas likums, kas atzina cara tiesības iejaukties baznīcas lietās. Paralēli attīstījās prikazi (izpildvaras struktūras) un regulārais karaspēks (strēļi). Taču šo visai veiksmīgi uzsākto tiesiskās sistēmas veidošanu pārtrauca pats cars 1565. gadā radot opričņinu (valsts tika sadalīta opričņinā un zemščinā ar atšķirīgu pārvaldes struktūru un tiesvedības principiem). No 1552. līdz 1649. gadam aizpildīja Cara tiesas nepilnības ar atsevišķiem, specializētiem likumu apkopojumiem.

1598. gadā Zemes sapulce par caru uzaicināja Borisu Godunovu (1598-1605), kurš juridiski sakārtoja opričņinas politikas izjaukto valsts pārvaldes sistēmu un veica virkni reformu (piemēram, sociālās aprūpes dienesta radīšana, muižnieku bērnu sūtīšana uz Eiropu izglītoties). 1606. gadā par jauno caru ievēlēja Vasiliju Šuiski (kurš bija galvenais atentāta pret Dmitriju organizētājs). Pieņemot cara titulu, Vasilijs Šuiskis zvērēja ievērot likumus un tiesas spriedumus, aizsargāt muižnieku, tirgotāju un citu brīvo cilvēku īpašuma tiesības, atzina likumu spēku arī attiecībā uz caru ¬ vienreizējs gadījums Krievijas vēsturē. Sākot ar 1620. gadu ieviesa vispārēju pasta nodokli.

1648. gadā cars Aleksejs Romanovs, Bajāru dome un baznīcas hierarhu sapulce kopīgi nolēma saskaņot visus esošos likumus (kuri bieži vien bija pretrunīgi) un, tos papildinot, izdot jaunu kodeksu. Šajā pasākumā ietilpa arī administratīvās reformas (piemēram, likvidēja privātās bajāru un baznīcas slobodas un aramzemi ap Maskavu un citām pilsētām, atdeva pilsētām bajāru un baznīcas sagrābtās atkarīgās zemes pilsētu teritorijās). Sāka sekularizēt baznīcas zemes, ko tā bija ieguvusi pēc 1580. gada (kad tai aizliedza iegūt jaunus īpašumus). 1649. gadā šo kodeksu nodrukāja un izplatīja. Vēlāk nācās to papildināt ar Norādījumiem par laupītājiem un slepkavībām (1669.), Norādījumiem par muižām (1676), Norādījumiem par muižām un dzimtīpašumiem (1677), Jauno tirdzniecības kodeksu (1677) u.c.

Armija

1646. gadā kņazu I. Miloslavski sūtīja uz Holandi, lai viņš atvestu „dzelzs apstrādes meistarus, pieredzējušus kuģu kapteiņus un kādus 20 zaldātu lietās izglītotus vīrus“. Paralēli strēļu karaspēkam izveidoja „ārzemju parauga“ pulkus ar smagi bruņotiem jātniekiem kājniekiem, kas 1689. gadā jau veidoja vairāk kā pusi armijas (63 pulki, 90 000 kareivji). Šiem pulkiem tika ieviestas jaunas militārās pakāpes: majors, rotmistrs, poručiks utt., kam paralēli vecā parauga pulkos pastāvēja vecās pakāpes: sotņiks u.c.

Krievijas misionārisms

Pamatraksts: Maskava — trešā Roma

Vairākas paaudzes pēc Bizantijas galvaspilsētas Konstantinopoles krišanas osmaņu turku rokās Krievu ortodoksās baznīcas iekšienē tika izlotota ideja par Maskaviju kā "Trešo Romu", ar "Pirmo Romu" saprotot Romas impēriju, ar "Otro Romu" Austrumromas (Bizantijas) impēriju. Formālu pamatu šai idejai deva Maskavijas lielkņaza Ivana III laulības ar pēdējā Austrumromas jeb Bizantijas imperatora Konstantīna XI krustmeitu Sofiju Paleologu 1472. gadā.

Sākotnēji "Trešās Romas" idejai bija apokaliptiska pieskaņa, jo Krievija bija viena no pēdējām valstīm (blakus Gruzijai), kurā ortodoksā kristietība bija valsts reliģija. Romas katoļu baznīcu un islāmu uzskatīja par ķecerīgām novirzēm no sākotnējās "pareizticības". Pirmo reizi jēdziens "trešā Roma" atrodams Pleskavas mūka Filofeja 1510. gada vēstulē Maskavas lielkņazam, kurā viņš pasludināja: "Divas Romas ir kritušas. Trešā stāv. Un nebūs ceturtās. Neviens neaizvietos Jūsu kristīgo cara valsti!"

Vēlākos gadsimtos šī tēze kļuva par vienu no neoficiālajiem valsts ideoloģijas pamatiem.

Nacionālie simboli

Pirmais Krievijas cars Ivans IV un viņa mantinieki lietoja valsts zīmogu ar Maskavijas ģerboni uz Bizantijas ērgļa krūtīm un 13 pakļauto zemju ģerboņiem apkārt, kas vienlaigus var tikt uzskatīts par lielo valsts ģerboni mūsdienu izpratnē. Pēc Kazaņas, Astrahaņas un Sibīrijas hanu valstu pakļaušanas (1552-1607) Krievijas cari savam titulam pievienoja arī šo valstu cara nosaukumu un trīs kroņus virs divgalvu ērgļa. Pirmais Krievijas cara karogs ("trikolors") ticis lietots 1668. gadā kā karakuģa karogs pēc holandiešu parauga, tādēļ tam izvēlētas tās pašas krāsas.

Krievijas cari (1547—1721)

Rjurikoviču dinastija:

Vārds	Dzimis - Miris	Cars no	Cars līdz
Ivans IV Rurikovičs	1530—1584	1547. gada 26. janvāris	1584. gada 28. marts (izņemot 1575.-1576.)
Semjons Bekbulatovičs (Kasimovas hans, Ivana IV otrās sievas brāļadēls)	miris 1616	1575. gada septembris vai oktobris	1576. gada augusts vai septembris
Fjodors I	1557—1598	1584. gada 28. marts	1598. gada 17. janvāris

Juku laika cari un pretendenti uz troni:

Vārds	Dzimis - Miris	Cars no	Cars līdz
Boriss Godunovs (Борис Годунов)	1551.-1605.	1598.	1605.
Fjodors II Godunovs (Фёдор II Годунов)	1587/1589.-1605.,	1605
Viltusdmitrijs I (Лжедмитрий I)	1581-1606	1605.	1606.
Viltusdmitrijs II (Лжедмитрий II, kā arī "Kalužas vai Tušinas zaglis" - Kалужский vai Тушинский вор)	1582-1610	tā arī nekronējās.
Vasilijs IV Šuiskis (Василий IV Иоаннович Шуйский)	1552-1612	1606.	1610.
Vladislavs I Vāsa (Владислав I Жигимонтович)	1595-1648	1610.	1613.

Romanovu dinastija:

Vārds	Dzimis - Miris	Cars no	Cars līdz
Mihails Romanovs (Михаил Фёдорович Романов - bajāra, vēlākā Krievijas ortodoksās baznīcas patriarha Fjodora Romanova dēls)	1596-1645	1613.	1645.
Aleksejs I Romanovs (Алексей Михайлович Романов)	1629-1676	1645.	1676.
Fjodors III Romanovs (Фёдор Алексеевич Романов)	1661-1682	1676.	1682.
Sofija Romanova (Софья Алексеевна Романова) Krievijas reģente savu brāļu nepilngadības dēļ	1657-1704	1682.	1689.
Ivans V Romanovs (Иоанн Алексеевич Романов) valdīja kopā ar savu jaunāko pusbrāli Pēteri Romanovu	1666-1696	1682. (1689).	1696.
Pēteris I Lielais (Пётр Алексеевич Романов) līdz 1696. gadam valdīja kopā ar vecāko pusbrāli Ivanu Romanovu, pirmais Krievijas imperators no 1721. gada 20. janvāra	1672-1725	1682. (1689).	1721.

Bibliogrāfija

Соловьев С. М., Взгляд на историю установления госуд. порядка в России до Петра Вел. / «Сочинения» - СПб., 1882

Atsauces

↑ F. Edward (Frederick Edward) Hulme. The flags of the world : their history, blazonry and associations. London ; New York : F. Warne, [1890?].
↑ Полное собрание законов Российской империи, Т.6. — СПб, 1830, С.18.
↑ Цвета Русского Государственного национального флага.
↑ Очерки по истории КАЗАНСКОГО ХАНСТВА. ГЛАВА ЧЕТВЕРТАЯ. Падение Казанского ханства (1551-1556 г.), Москва "ИНСАН", 1991
↑ ^5,0 ^5,1 Russia: People and Empire, 1552-1917
↑ ^6,0 ^6,1 ^6,2 ^6,3 ^6,4 ^6,5 ^6,6 Russian Expansion to the Pacific, 1580-1700 : A Historiographical Review
↑ A History of Russia, Central Asia and Mongolia, Volume II

Skatīt arī

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Krievijas cariste.

Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)

[1] F. Edward (Frederick Edward) Hulme. The flags of the world : their history, blazonry and associations. London ; New York : F. Warne, [1890?].

[2] Полное собрание законов Российской империи, Т.6. — СПб, 1830, С.18.

[3] Цвета Русского Государственного национального флага.

[4] Очерки по истории КАЗАНСКОГО ХАНСТВА. ГЛАВА ЧЕТВЕРТАЯ. Падение Казанского ханства (1551-1556 г.), Москва "ИНСАН", 1991

[books.google.de-5] 5,0 ^5,1 Russia: People and Empire, 1552-1917

[eprints.lib.hokudai.ac.jp-6] 6,0 ^6,1 ^6,2 ^6,3 ^6,4 ^6,5 ^6,6 Russian Expansion to the Pacific, 1580-1700 : A Historiographical Review

[7] A History of Russia, Central Asia and Mongolia, Volume II

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

@@ 64. rindiņa: / 64. rindiņa: @@
 |flag_type           = Karogs<ref>{{Grāmatas atsauce|title=The flags of the world : their history, blazonry and associations|url=http://archive.org/details/flagsofworldthei00hulmiala|publisher=London ; New York : F. Warne|date=[1890?]|first=F. Edward (Frederick Edward)|last=Hulme}}</ref><ref>{{Grāmatas atsauce|title=Полное собрание законов Российской империи, Т.6. — СПб, 1830, С.18|url=http://nlr.ru/e-res/law_r/show_page.php?page=18&root=1/6/}}</ref><ref>{{Grāmatas atsauce|title=Цвета Русского Государственного национального флага|url=https://www.prlib.ru/item/460883}}</ref>
 |
-|image_coat          = Russian-coat-arm-1667.svg|200px
+|image_coat          = Seal of Russia (1699, Johann-Georg Korb).png||200px
 |symbol              = <!--- Link target under symbol image. Default: Coat of arms of {{{sugasvārds}}} --->
-|symbol_type         = Ģerbonis
+|symbol_type         = ģerbonis (1699)
 |
 |image_map           = Russian Tsardom 1500 to 1700.png
@@ 75. rindiņa: / 75. rindiņa: @@
 |national_motto      =
 |national_anthem     =
-|kopīgas_valodas     = Krievu
+|kopīgas_valodas     = krievu
 |reliģija            = [[Pareizticība]], [[vecticībnieki|vecticība]], [[islāms]], [[šamanisms]] (pēc Kazaņas, Astrahaņas un Sibīrijas iekarošanas)
 |nauda               = Krievijas [[rublis]], [[kapeika]], denga
@@ 142. rindiņa: / 142. rindiņa: @@
 }}
-'''Krievijas cariste''' ({{val|ru|царьство Руское}}) bija valsts ([[1547]]-[[1721]]) tagadējās [[Krievijas Federācija]]s [[Eiropa]]s, vēlāk arī [[Sibīrija]]s daļā.
+'''Krievijas cariste''' jeb '''Maskavija''' ({{val|ru|Русское царство / Российское царство / Московское государство }}) bija valsts ([[1547]]–[[1721]]) tagadējās [[Krievijas Federācija]]s [[Eiropa]]s, vēlāk arī [[Sibīrija]]s daļā.
 Krievijas cariste gan pakļāva [[Kazaņas haniste|Kazaņas]] (1552), [[Astrahaņas hani|Astrahaņas]] (1556) un [[Sibīrijas haniste|Sbīrijas hanistes]] (1598), bet cieta sakāvi [[Livonijas karš|Livonijas karā]] (1583). Pēc [[Rurika dinastija]]s beigšanās 1598. gadā lielvalstī sākās juku laiki, kas beidzās ar  [[Romanovu dinastija]]s nākšanu pie varas. Jaunās dinastijas cars [[Pēteris I]] spēja modernizēt valsti un izveidot plašu koalīciju pret konkurējošo [[Zviedrijas impērija|Zviedriijas lielvalsti]], kas 1721. gadā tika uzvarēta [[Lielais Ziemeļu karš|Lielajā Ziemeļu karā]].
-Krievijas vēsturē šis laikmets vērtējams kā nestabilitātes un pārejas periods no viduslaiku [[Zelta Orda]]s vasaļvalsts [[Maskavija]]s uz jauno laiku [[Krievijas impērija|Krievijas impēriju]].
+Krievijas vēsturē šis laikmets vērtējams kā nestabilitātes un pārejas periods no viduslaiku [[Zelta Orda]]s vasaļvalsts [[Maskavija]]s uz jauno laiku [[Krievijas Impērija|Krievijas Impēriju]].
 == Vēsture ==
-[[Attēls:Expansion-de-la-Russie-blan.png|left|thumb|290px|Krievijas impērijas veidošanās (14.-19. gs.). Sarkanā krāsā - sākotnējā [[Maskavija]]s teritorija 14. gs., rozā krāsā - pakļautās krievu zemes. Citās krāsās iezīmētās Krievijas caristes un [[Krievijas Impērija]]s līdz 1795. gadam iekarotās kaimiņvalstis.]]
+[[Attēls:Восточная Европа в первой половине XVI века.gif|thumb|300px|Krievijas cariste un tās kaimiņvalstis ap 1550. gadu]]
-[[Attēls:Fedor chertezh.jpeg|thumb|300px|1614. gada Krievijas caristes un kaimiņu zemju karte, pēc [[Fjodors II Godunovs|Fjodora II Godunova]] zīmējuma.]]
+[[Attēls:CEM-15-Asia-Mercator-1595-Russia-2533.jpg|thumb|300px|Krievijas cariste (RVSSIA) [[Gerhards Merkators|Merkatora]] kartē (1595). Atrodama [[Tvera]], [[Muroma]], [[Ņižņijnovgoroda]], pakļautās [[Kazaņas haniste|Kazaņas]], [[Perma (zeme)|Permas]] un [[Sibīrijas haniste|Sibīrijas valstis]], bet [[Maskava]]s vietā iezīmēts Troickas klosteris]]
-[[Attēls:Facial Chronicle - b.20, p. 283 - Coronation Ivan IV.jpg|thumb|300px|Maskavijas lielkņaza Ivana Vasiļjeviča kronēšanās par "Visas Krievijas caru" (16.gs. miniatūra).]]
+[[Attēls:Fedor chertezh.jpeg|thumb|300px|1614. gada Krievijas caristes un kaimiņu zemju karte, pēc [[Fjodors II Godunovs|Fjodora II Godunova]] zīmējuma]]
+[[Attēls:Facial Chronicle - b.20, p. 283 - Coronation Ivan IV.jpg|thumb|300px|Maskavijas lielkņaza Ivana Vasiļjeviča kronēšanās par "Visas Krievijas caru" (16. gadsimta miniatūra)]]
 Pēdējais [[Maskavija]]s lielkņazs [[Ivans IV]] bija pēdējā [[Bizantijas impērija]]s imperatora Konstantīna XI brāļameitas Sofijas jeb Zojas (''Ζωή Παλαιολογίνα, Зоя Палеологиня'') mazdēls. Viņa tēvam lielkņazam [[Vasīlijs III|Vasīlijam III]] bija izdevies pakļaut pēdējās vēl neatkarīgās krievu kņazistes. Pēc tēva nāves, trīs gadu vecais Ivans IV tika pasludināts par lielkņazu. 1546. gadā 16 gadus jaunais lielkņazs paziņoja, ka vēlas precēties, bet pirms tam "pēc vecvecāku parauga kronēties par caru" (krievu: ''венчаться на царство'').
@@ 157. rindiņa: / 161. rindiņa: @@
 Pēc ilgstošiem krievu-tatāru kariem pirmais visas Krievijas cars Ivans IV 1552. gadā pilnīgi nopostīja Kazaņu<ref>Очерки по истории КАЗАНСКОГО ХАНСТВА. ГЛАВА ЧЕТВЕРТАЯ. Падение Казанского ханства (1551-1556 г.), Москва "ИНСАН", 1991</ref> un Kazaņas hanisti pievienoja Krievijai, piesavinoties arī Kazaņas hana jeb cara titulu ({{val|ru|царь Казанскiй}}). 1556. gadā Krievijas caristes karaspēks aplenca un pēc ieņemšanas pilnīgi nopostīja [[Astrahaņa|Astrahaņu]] un Ivans IV pievienoja savam pilnajam titulam arī pakļautās Astrahaņas valdnieka titulu ({{val|ru|царь Астороханскiй}}). 1598. gadā krievi iekaroja [[Sibīrijas haniste]]s galvaspilsētu Kašliku jeb Iskeru pie tagadējās [[Toboļska]]s un piesavinājās Sibīrijas cara titulu (''царь Сибирскiй'').
-[[Kazaņas haniste]]s iekarošana 1552. gadā ir pirmā reize, kad Maskavas cariste iekaroja valsti, kas atradās ārpus senās [[Kijevas Krievzeme]]s robežām. Kazaņas un Astrahaņas iekarošana Krievijai deva papildus buferjoslu pret Āzijas klejotāju karotājiem. Kazaņas iedzīvotāji bija etniski un reliģiski atšķirīgi no krieviem. Kazaņā uzcēla pareizticīgo katedrāli, krievu zemniekiem un atvaļinātajiem kareivjiem šeit piešķīra zemi, krievu tirgotāji ieguva brīvu piekļuvi Volgas ūdensceļam. [[Tatāri|Tatāru]] augstmaņiem ļāva saglabāt īpašumus, taču tos mudināja pāriet pareizticībā. Parastie musulmaņu iedzīvotāji saglabāja brīvcilvēka statusu. Pustukšās stepju teritorijas sāka kontrolēt [[kazaki]].<ref name="books.google.de">[https://books.google.de/books?id=IJRlCuCJmKYC&printsec=frontcover&dq=russian+imperial+foreign+policy&hl=en&sa=X&ved=0ahUKEwj4xc6qifjkAhVFMewKHS9CAmI4PBDoAQg-MAM#v=onepage&q=russian%20imperial%20foreign%20policy&f=false Russia: People and Empire, 1552-1917]</ref>
+[[Kazaņas haniste]]s iekarošana 1552. gadā ir pirmā reize, kad Maskavas cariste iekaroja valsti, kas atradās ārpus senās [[Kijivas Krievzeme]]s robežām. Kazaņas un Astrahaņas iekarošana Krievijai deva papildus buferjoslu pret Āzijas klejotāju karotājiem. Kazaņas iedzīvotāji bija etniski un reliģiski atšķirīgi no krieviem. Kazaņā uzcēla pareizticīgo katedrāli, krievu zemniekiem un atvaļinātajiem kareivjiem šeit piešķīra zemi, krievu tirgotāji ieguva brīvu piekļuvi Volgas ūdensceļam. [[Tatāri|Tatāru]] augstmaņiem ļāva saglabāt īpašumus, taču tos mudināja pāriet pareizticībā. Parastie musulmaņu iedzīvotāji saglabāja brīvcilvēka statusu. Pustukšās stepju teritorijas sāka kontrolēt [[kazaki]].<ref name="books.google.de">[https://books.google.de/books?id=IJRlCuCJmKYC&printsec=frontcover&dq=russian+imperial+foreign+policy&hl=en&sa=X&ved=0ahUKEwj4xc6qifjkAhVFMewKHS9CAmI4PBDoAQg-MAM#v=onepage&q=russian%20imperial%20foreign%20policy&f=false Russia: People and Empire, 1552-1917]</ref>
-Tomēr iekarot bijušās [[Livonijas konfederācija]]s zemes Krievijai neizdevās nedz [[Livonijas karš|Livonijas]] (1558-1583), nedz arī [[Otrais Ziemeļu karš|Otrā Ziemeļu kara]] (1655-1661) laikā. Tikai pēc [[Lielais Ziemeļu karš|Lielā Ziemeļu kara]] Krievijai izdevās anektēt [[Zviedrija]]s [[Baltijas provinces]] un [[1721]]. gada 22. oktobrī (2. novembrī) cars Pēteris I kronējās par "Viskrievijas imperatoru" (''Император Всероссийский''), un kopš tā laika valsts oficiālais nosaukums bija [[Krievijas impērija]].
+Tomēr iekarot bijušās [[Livonijas Konfederācija]]s zemes Krievijai neizdevās nedz [[Livonijas karš|Livonijas]] (1558-1583), nedz arī [[Otrais Ziemeļu karš|Otrā Ziemeļu kara]] (1655-1661) laikā. Tikai pēc [[Lielais Ziemeļu karš|Lielā Ziemeļu kara]] Krievijai izdevās anektēt [[Zviedrija]]s [[Baltijas provinces]] un [[1721]]. gada 22. oktobrī (2. novembrī) cars Pēteris I kronējās par "Viskrievijas imperatoru" (''Император Всероссийский''), un kopš tā laika valsts oficiālais nosaukums bija [[Krievijas Impērija]].
+=== Kazaņas, Astrahaņas un Sibīrijas pakļaušana ===
-== Nacionālie simboli ==
+[[Attēls:Rus and Siberia Khanate.png|thumb|300px|Sibīrijas hanistes iekarošana]]
-Pirmais Krievijas cars Ivans IV un viņa mantinieki lietoja valsts zīmogu ar [[Maskavija]]s ģerboni uz [[Austrumromas impērija|Bizantijas]] ērgļa krūtīm un 13 pakļauto zemju ģerboņiem apkārt, kas vienlaigus var tikt uzskatīts par lielo valsts ģerboni mūsdienu izpratnē. Pēc [[Kazaņa]]s, [[Astrahaņa]]s un [[Sibīrija]]s hanu valstu pakļaušanas (1552-1607) Krievijas cari savam titulam pievienoja arī šo valstu cara nosaukumu un trīs kroņus virs divgalvu ērgļa. Pirmais Krievijas cara karogs ("trikolors") ticis lietots 1668. gadā kā karakuģa karogs pēc holandiešu parauga, tādēļ tam izvēlētas tās pašas krāsas.
+Krievijas teritoriālajai ekspansijai bija dažādi motīvi. Bijušās [[Kijivas Krievzeme]]s teritorijās tā bija “Krievijas zemju apvienošana”, Baltijā tika “cirsts logs uz Eiropu”, [[Azovas jūra]]s piekrastes iekarošana deva izeju uz Vidusjūru. Citviet izplešanos vadīja komerciāli un politiski iemesli.<ref name="eprints.lib.hokudai.ac.jp">[https://eprints.lib.hokudai.ac.jp/dspace/bitstream/2115/5095/1/KJ00000113075.pdf Russian Expansion to the Pacific, 1580-1700 : A Historiographical Review]</ref>
-== Iekšpolitika ==
-Pēc cara [[Fjodors I|Fjodora]] nāves Maskavas tronis palika tukšs (dinastija bija izmirusi). Tāpēc ''Zemes sapulce'' par caru uzaicināja nelaiķa cara Fjodora sievas brāli [[Boriss Godunovs|Borisu Godunovu]] (1598.-1605.). Tādā veidā radās precedents cara izraudzīšanai no malas. Taču, tā kā visas absolūtisma iezīmes līdz tam Krievijā balstījās tikai uz Ivana IV /Jāņa Briesmīgā despotisko varu, šajā brīdī politiskajā cīņā iesaistījās citas kņazu un bajāru dzimtas, kuru radniecība ar [[Ruriks|Rjurikovičiem]] deva tiem lielākas tiesības pretendēt uz troni, nekā Godunoviem. Kaut arī Boriss Godunovs sakārtoja opričņinas politikas izjaukto valsts pārvaldes sistēmu un veica virkni ārkārtīgi pozitīvu un pat unikālu reformu (piemēram, sociālās aprūpes dienesta radīšana, muižnieku bērnu sūtīšana uz Eiropu izglītoties), bajāru opozīcija bija tik spēcīga, ka neļāva tam nostiprināt centrālo varu un nostabilizēt stāvokli valstī. Jau viņa valdīšanas laikā politiskajā cīņā iesaistījās viltvārži, izmantojot neskaidros Ivana IV jaunākā dēla Dmitrija nāves apstākļus Ugļičā 1591. gadā.
-. gadā par Krievijas caru tika uzaicināts it kā izglābtais cara dēls Dmitrijs ([[Viltusdmitrijs I]]), kurš gan jau pēc nepilna gada tika gāzts, jo uzsāka Borisa Godunova reformu turpināšanu (Eiropas parauga universitātes izveidošanas projekts u.c.), bajāru opozīcijas atspiešanu no varas utt. - vārdu sakot, patstāvīgu un pat visai veiksmīgu politiku. 1606. gadā par jauno caru ievēlēja [[Vasilijs Šuiskis|Vasiliju Šuiski]] (kurš bija galvenais atentāta pret careviču Dmitriju organizētājs). Pieņemot cara titulu, Vasilijs Šuiskis zvērēja ievērot likumus un tiesas spriedumus, aizsargāt muižnieku, tirgotāju un citu brīvo cilvēku īpašuma tiesības, atzina likumu spēku arī attiecībā uz caru (vienreizējs gadījums Krievijas vēsturē). Valsts pārvaldē praktiski nekas nemainījās - Šuiskis tikai izmisīgi centās noturēties pie varas un izvairīties no tādas rīcības, kas izprovocētu opozīciju viņu gāzt.
-Jauns etaps Krievijas vēsturē sākās 1613. gadā, kad ''Zemes sapulce'' par caru ievēlēja [[Mihails Fjodorovičs Romanovs|Mihailu Romanovu]], kurš atjaunoja Joana IV laika valsts pārvaldes tradīcijas, taču ļoti spēcīgi ietekmējās izpildvaras struktūru reformēšanas u.c. jautājumos no Rietumeiropas pieredzes (viņa bērni mājās nēsāja Rietumu parauga apģērbu un guva arī atbilstošu izglītību). Vienīgais reālais spēks, kas varēja ietekmēt politisku lēmumu pieņemšanu, bija ''Zemes sapulce'', tāpēc jau nākamais cars [[Aleksejs I Romanovs]] ''Zemes sapulces'' sasaukšanu (pēdējā notika 1653. gadā). Viņa laikā patvaldība ieguva absolūtas monarhijas pazīmes (''Bajāru dome'' vēl formāli pastāvēja līdz 1710. gadam, taču tai vairs bija tikai padomdevējas funkcijas, bet padomus, kā zināms, var ievērot un var neievērot).
-Pēc cara pavēles ''Sūtniecību prikazā'' sāka tulkot uz krievu valodu zinātnisko un politisko literatūru. 1666. gadā pēc Alekseja personīgas pavēles kņazs Miloradovs sūtīja ekspedīciju meklēt sudraba rūdas atradnes, lai veicinātu pašmāju rūpniecības attīstību. Ar tādu pašu uzdevumu uz [[Holmogori]]em devās majora Mamkejeva ļaudis. Ņevjanskā Tumaševs izveidoja pirmos vara pārstrādes uzņēmumus. Tika veicināta tirdzniecības attīstība (tikai viena gada laikā tīrie valsts ieņēmumi no Arhangeļskas ostas preču apgrozījuma bija 300 000 rubļu!). Attīstījās starptautiskie diplomātiskie sakari ar Eiropu, taču nebija tendences iejaukties Eiropas iekšpolitikā. 1676. gadā gan [[Dānija]]s sūtnis Fridrihs fon Habels gan centās iesaistīt Krieviju konfliktā ar [[Zviedrija|Zviedriju]], taču gan cars, gan tirgotāju aprindas (pamatā [[Arhangeļska]]s pārstāvji) noraidīja šo piedāvājumu kā valstij neizdevīgu. Var teikt, ka Alekseja Romanova valdīšanas laikā Krievijā iedibinājās absolūtisms (ar neievērojamām kārtu pārstāvniecības paliekām, kas vairāk bija nodeva tradīcijai) kā politiskā iekārta.
-Pēc Alekseja nāves tronī kāpa viņa vecākais dēls (no pirmās sievas) [[Fjodors III Romanovs]], kurš ļoti veiksmīgi turpināja tēva uzsāktās reformas. Pēc Fjodora pavēles kā novecojis tika likvidēts vietvaldības institūts. T.s. muižu saraksti tika sadedzināti. Realizēja galma apģērba reformu - galminiekiem, valsts un militārajiem ierēdņiem pavēlēja valkāt uz „ārzemju drēbes“ (tiesa gan ne vācu, bet gan poļu parauga). Vienlaicīgi viņiem ieteica dzīt bārdas. Atcēla „tiesu nežēlības“ zagļiem vairs necirta nost ne rokas, ne pirkstus. Baznīcas reforma aizliedza t.s. personīgās ikonas ¬ līdz tam plaši izplatīto paražu piekārt baznīcā pie sienas savu ikonu, pie kuras citi nedrīkstēja lūgties utt. Pēc cara pavēles zinātnieki [[Simeons Polockis]] un [[Silvestrs Medvedjevs]] izstrādāja "Slāvu-grieķu-latīņu akadēmijas" projektu. Krievija ļoti operatīvi un bez ekscesiem sāka pārorientēties savā iekšpolitikā un ārpolitikā uz Eiropu, un, vismaz valdošo slāņu līmenī, sāka iegūt attīstītas rietumnieciskas lielvalsts izskatu.
+Mongoļu virsvaras laikā (1240-1480) krievu kņazi bija spiesti apmeklēt mongoļu hanus pazemības izrādīšanai, bet pēc 1330. gada sāka pieaugt [[Maskavija]]s lielkņazu vara. Viņi labi pazina [[Mongoļu impērija]]s iekšpolitisko situāciju un iesaistījās dažādo troņa pretendentu cīniņos. [[Zelta Orda]]i sabrūkot, Maskavijas kņazi sāka izplest savu varu uz austrumiem, taču galvenā uzmanība no 1480. līdz 1550. gadam bija pievērsta [[Livonijas-Maskavijas kari]]em ar [[Livonijas Konfederācija|Livonijas Konfederāciju]] un kariem ar [[Lietuvas lielkņaziste|Lietuvas lielkņazisti]].
-Pēc Fjodora nāves, kamēr vēl nebija kronēts mazgadīgais brālis Joans, valdnieka funkcijas visai veiksmīgi uzņēmās tā vecākā māsa Sofija. Turpinot Fjodora uzsākto valsts intensīvo attīstību, viņa kā padomdevējus ap sevi sapulcināja sava laika izglītotākos Krievijas cilvēkus: Silvestru Medvedjevu, kņazu Vasiliju Goļicinu (jaunās Krievijas ārpolitikas pamatlicēju) u.c. Tomēr šajā brīdī tālāka valsts politiskā attīstība nebija iespējama - sākās cīņa par varu starp Miloslavsku (cara Alekseja pirmās sievas ģimeni) un Nariškinu (cara Alekseja otrās sievas ģimeni) klaniem. Bija galma apvērsuma mēģinājums, taču, Sofijai tūdaļ izdevās sacelt strēļu pulkus un kronēt par "pirmo" caru [[Ivans V Romanovs|Joanu]] ([[Pēteris I|Pēteris]] ne uz ko citu kā uz "otro" nevarēja pretendēt) un, kamēr vēl abi pusbrāļi ir mazgadīgi, kļūt par reģenti. Taču jau 1689. gadā Nariškinu klanam izdevās gāzt Sofiju un atbīdīt Miloslavskus no varas.
+Tūlīt pēc pasludināšanas par Krievijas caru [[Ivans IV]] pakļāva bijušās Zelta Ordas zemes — [[Kazaņas haniste|Kazaņas hanisti]] 1552. gadā un [[Astrahaņas hani]]sti 1556. gadā, piesavinoties arī Kazaņas cara titulu (''царь Казанскiй'') un Astrahaņas cara titulu (''царь Астороханскiй''). Šīs uzvaras demonstrēja reģiona musulmaņu valdnieku vājumu, paverot ceļu krievu ieplūšanai [[Kama (upe)|Kamas]] un Volgas upju reģionos. Maskavija arī ieguva tiešu kontaktu ar Sibīrijas, [[Centrālāzija]]s un [[Kaukāzs|Kaukāza]] reģioniem.<ref name="eprints.lib.hokudai.ac.jp"/>
-Varas grožus pārņēma un līdz pat savai nāvei 1694. gadā valsti pārvaldīja Natālija Nariškina. Viņas valdīšanas laikā ritēja veco aristokrātu dzimtu vajāšana (Nariškini bija zemas izcelsmes), valsts amatu un bagātības sagrābšana, iekšējo rēķinu kārtošana, tā kā ne par kādu valsts politisko attīstību nevarēja būt ne runas. Sākās panīkuma posms Krievijas valsts attīstībā.
+Stroganovu dzimta, kurai cars bija piešķīris tirdzniecības monopolu ar kažokādām un sāli šajā reģionā, meklēja karaspēku, kas varētu tās tirgoņus aizsargāt pret Sibīrijas hana uzbrukumiem. Storganovi noalgoja Donas kazaku vienību kazaka [[Jermaks|Jermaka]] vadībā, kas sakāva hanu. Tas pavēra ceļu uz pārējo Sibīriju, kuru apdzīvoja vāji organizētas ciltis, kas nevarēja militāri pretoties krievu un kazaku ieročiem.<ref name="books.google.de" /> 1581. gadā Jermaka vadītais karaspēks šķērsoja Urālus, sakāva [[Sibīrijas haniste|Sibīrijas hanu]] Kučumu, kam turpmāk lika maksāt meslus un paziņoja par Maskavas kontroles nodibināšanu reģionā. Tā kā Jermaka sirojums izrādījās ārkārtīgi ienesīgs, tas radīja arī cara interesi par reģiona kontroli.
-Pēc mātes nāves [[Pēteris I]] sāka fanātiski īstenot tēva un pusbrāļa iesāktās reformas, novedot tās līdz kuriozitātei un ieviešot savas korekcijas. Neraugoties uz pilnīgo valsts ekonomikas sagraušanu, viņš radīja perfektu valsts policejiskās pārvaldes mehānismu, no kura ietekmes vairs nevarēja izvairīties neviens (tieši viņa laikā dzimtbūšana pieņēma savas kroplīgākās formas). Visa vara koncentrējās patvaldnieka - absolūtā monarha - rokās; atbilstoši šiem principiem tika izveidota arī politiskās pārvaldes sistēma.
+Turpmākajos gados dažādas krievu sirotāju un tirgoņu grupas gar lielajām Āzijas upēm virzījās aizvien dziļāk Sibīrijā.
-==Sibīrijas pakļaušana==
-[[Attēls:Rus and Siberia Khanate.png|thumb|300px|Sibīrijas hanistes iekarošana.]]
-Krievijas teritoriālajai ekspansijai bija dažādi motīvi. Bijušās [[Kijevas Krievzeme]]s teritorijās tā bija “Krievijas zemju apvienošana”, Baltijā tika “cirsts logs uz Eiropu”, Melnās jūras piekrastes iekarošana deva izeju uz Vidusjūru. Citviet izplešanos vadīja komerciāli un politiski iemesli.<ref name="eprints.lib.hokudai.ac.jp">[https://eprints.lib.hokudai.ac.jp/dspace/bitstream/2115/5095/1/KJ00000113075.pdf Russian Expansion to the Pacific, 1580-1700 : A Historiographical Review]</ref>
-Mongoļu virsvaras laikā (1240-1480) krievu kņazi bija spiesti apmeklēt mongoļu hanus pazemības izrādīšanai, bet pēc 1330. gada sāka pieaugt [[Maskavija]]s lielkņazu vara. Viņi labi pazina [[Mongoļu impērija]]s iekšpolitisko situāciju un iesaistījās dažādo troņa pretendentu cīniņos. [[Zelta Orda]]i sabrūkot, Maskavijas kņazi sāka izplest savu varu uz austrumiem, taču galvenā uzmanība no 1480. līdz 1550. gadam bija pievērsta [[Livonijas-Maskavijas kari]]em ar [[Livonijas Konfederācija|Livonijas Konfederāciju]] un kariem ar [[Lietuvas lielkņaziste|Lietuvas lielkņazisti]].
-Tūlīt pēc pasludināšanas par Krievijas caru [[Ivans IV]] pakļāva bijušās Zelta Ordas zemes — [[Kazaņas haniste|Kazaņas hanisti]] 1552. gadā un [[Astrahaņas hani]]sti 1556. gadā, piesavinoties arī Kazaņas cara titulu (''царь Казанскiй'') un Astrahaņas cara titulu (''царь Астороханскiй''). Šīs uzvaras demonstrēja reģiona musulmaņu valdnieku vājumu, paverot ceļu krievu ieplūšanai [[Kama (upe)|Kamas]] un Volgas upju reģionos. Maskavija arī ieguva tiešu kontaktu ar Sibīrijas, [[Centrālāzija]]s un [[Kaukāzs|Kaukāza]] reģioniem.<ref name="eprints.lib.hokudai.ac.jp"/>
-Stroganovu dzimta, kurai cars bija piešķīris tirdzniecības monopolu ar kažokādām un sāli šajā reģionā, meklēja karaspēku, kas varētu tās tirgoņus aizsargāt pret Sibīrijas hana uzbrukumiem. Storganovi noalgoja Donas kazaku vienību kazaka [[Jermaks|Jermaka]] vadībā, kas sakāva hanu. Tas pavēra ceļu uz pārējo Sibīriju, kuru apdzīvoja vāji organizētas ciltis, kas nevarēja militāri pretoties krievu un kazaku ieročiem.<ref name="books.google.de"/> 1581. gadā Jermaka vadītais karaspēks šķērsoja Urālus, sakāva [[Sibīrijas haniste|Sibīrijas hanu]] Kučumu, kam turpmāk lika maksāt meslus un paziņoja par Maskavas kontroles nodibināšanu reģionā. Tā kā Jermaka sirojums izrādījās ārkārtīgi ienesīgs, tas radīja arī cara interesi par reģiona kontroli.
+No 1585. līdz 1605. gadam krievu kazaki iekaroja [[Oba]]s un [[Irtiša]]s, līdz 1628. gadam [[Jeņiseja]]s, [[Ņižņaja Tunguska|Tunguskas]] un [[Angara]]s upju baseinus, līdz 1650. gadam sasniedza [[Baikāls|Baikāla]] ezera apkārtni.  [[Tjumeņa]] (1586), [[Toboļska]] (1587), [[Mangazeja]] (1601), [[Tomska]] (1604), [[Jeņisejska]] (1620), [[Jakutska]] (1632), [[Ohotska]] (1649), [[Irkutska]] (1652). 1643. gadā tiek izpētīta [[Amūra]]s upe. Tiek sasniegts Klusais okeāns, pakļauta [[Kamčatka]].<ref name="eprints.lib.hokudai.ac.jp" /> 17. gadsimta vidū Krievijas ekspansija sasniedz [[Cjinu dinastija]]s Ķīnas pierobežas reģionus Amūrā. 1689. gada augustā noslēgtais [[Nerčinskas līgums]] Amūras baseinu atstāj Cjinu kontrolē, kamēr uz ziemeļiem nostiprinās Krievija. 1721. un 1768. gadā Nerčinskas līgumu pārskata, ņemot vērā Krievijas tirdzniecības intereses.
-Turpmākajos gados dažādas krievu sirotāju un tirgoņu grupas gar lielajām Āzijas upēm virzījās aizvien dziļāk Sibīrijā.
-No 1585. līdz 1605. gadam krievu kazaki iekaroja [[Oba]]s un [[Irtiša]]s, līdz 1628. gadam [[Jeņiseja]]s, [[Ņižņaja Tunguska|Tunguskas]] un [[Angara]]s upju baseinus, līdz 1650. gadam sasniedza [[Baikāls|Baikāla]] ezera apkārtni.  [[Tjumeņa]] (1586), [[Toboļska]] (1587), [[Mangazeja]] (1601), [[Tomska]] (1604), [[Jeņisejska]] (1620), [[Jakutska]] (1632), [[Ohotska]] (1649), [[Irkutska]] (1652). 1643. gadā tiek izpētīta [[Amūra]]s upe. Tiek sasniegts Klusais okeāns, pakļauta [[Kamčatka]].<ref name="eprints.lib.hokudai.ac.jp"/> 17.gs. vidū Krievijas ekspansija sasniedz [[Cjinu dinastija]]s Ķīnas pierobežas reģionus Amūrā. 1689. gada augustā noslēgtais [[Nerčinskas līgums]] Amūras baseinu atstāj Cjinu kontrolē, kamēr uz ziemeļiem nostiprinās Krievija. 1721. un 1768. gadā Nerčinskas līgumu pārskata, ņemot vērā Krievijas tirdzniecības intereses.
 Sibīrijas pirmapguvējus veidoja vairākas grupas:
@@ 204. rindiņa: / 190. rindiņa: @@
 Šo cilvēku labākās un sliktākās rakstura īpašības izpaudās smagajos Sibīrijas apstākļos. Līdzīgi kā daudzas citas impērijas, arī Krievija Sibīrijas pamatiedzīvotājus apspiež, iedzen verdzībā un aplaupa. Krievijas varas izplešanos atvieglo vietējo cilšu zemais attīstības līmenis, un nespēja izrādīt bruņotu pretestību. 1637. gadā izveido par Sibīriju atbildīgu ministriju “Sibīrijas prikazu”, kas galvenokārt nodarbojās ar ierēdņu iecelšanu. Tā kā lielo attālumu dēļ galvaspilsētas kontrole pār Sibīriju bija minimāla, [[vojevoda]]s šeit parasti iecēla tikai uz diviem gadiem, dažreiz ieceļot divus vojevodas, kas viens otru pieskatīja.<ref name="eprints.lib.hokudai.ac.jp"/>
-Sibīrijas pakļaušana 18.gs. deva iespēju Krievijas Impērijai:
+Sibīrijas pakļaušana 18. gadsimtā deva iespēju Krievijas Impērijai:
 *kolonizēt [[Aleutu salas]] un [[Krievijas Amerika|Krievijas Ameriku]]s.
 *pakāpeniski iegūt [[Kuriļu salas]].
@@ 210. rindiņa: / 196. rindiņa: @@
 *nostiprināt un attīstīt Sibīrijas pārvaldes sistēmu.<ref name="eprints.lib.hokudai.ac.jp"/>
-Ņemot vērā, ka lielākā daļa Sibīrijas iekarotāju bija analfabēti, un teritorija atradās tālu no valsts centrālās daļas, par tās iekarošanu un pakļaušanu nav šo notikumu dalībnieku rakstu liecību, taču galvenie fakti ir atainoti vairākās hronikās.
+Ņemot vērā, ka lielākā daļa Sibīrijas iekarotāju bija analfabēti, un teritorija atradās tālu no valsts centrālās daļas, par tās iekarošanu un pakļaušanu nav šo notikumu dalībnieku rakstu liecību, taču galvenie fakti ir atainoti vairākās hronikās.<ref name="eprints.lib.hokudai.ac.jp"/>
-<ref name="eprints.lib.hokudai.ac.jp"/>
-Krievu zemnieki jaunus laukus veidoja, izdedzinot vietējos mežus. Nekontrolēta mežu dedzināšana izpostīja vietējo iedzīvotāju medību vietas. Apjomīgā Sibīrijas kažokzvēru medīšana noveda pie to skaita straujas krišanās 17.gs. vidū. 1684. gadā Maskava aizliedza medīt [[Sabulis|sabuļus]] Jeņisejskas un Jakutskas apgabalos. Sarūkošais kažokzvēru skaits neļāva vietējiem [[jakuti]]em veikt Krievijas uzspiesto nodevu maksājumus, kas bija jāveic kažokādās. Jakutu lopkopji bija spiesti aizvien vairāk laika veltīt kažokzvēru medībām, lai izpildītu nodevas. Daudzi jakuti bēga uz ziemeļiem, uz [[Tungusi|tungusu]] apdzīvotajiem rajoniem, kur iztiku nodrošināja ziemeļbrieži. 1644. gadā kazaku un krievu kažokādu nodevu vācēju grupas pirmo reizi sastopas ar [[čukči]]em, kas turpmākajās desmitgadēs izrāda sīvu militāro pretestību.<ref>[https://books.google.de/books?id=sqZFDwAAQBAJ&pg=PA299&dq=russia+outer+mongolia&hl=en&sa=X&ved=0ahUKEwjd0K-q26_lAhVFyaYKHbZmA7EQ6AEIMDAB#v=onepage&q=russia%20outer%20mongolia&f=false A History of Russia, Central Asia and Mongolia, Volume II]</ref>
+Krievu zemnieki jaunus laukus veidoja, izdedzinot vietējos mežus. Nekontrolēta mežu dedzināšana izpostīja vietējo iedzīvotāju medību vietas. Apjomīgā Sibīrijas kažokzvēru medīšana noveda pie to skaita straujas krišanās 17. gadsimta vidū. 1684. gadā Maskava aizliedza medīt [[Sabulis|sabuļus]] Jeņisejskas un Jakutskas apgabalos. Sarūkošais kažokzvēru skaits neļāva vietējiem [[jakuti]]em veikt Krievijas uzspiesto nodevu maksājumus, kas bija jāveic kažokādās. Jakutu lopkopji bija spiesti aizvien vairāk laika veltīt kažokzvēru medībām, lai izpildītu nodevas. Daudzi jakuti bēga uz ziemeļiem, uz [[Tungusi|tungusu]] apdzīvotajiem rajoniem, kur iztiku nodrošināja ziemeļbrieži. 1644. gadā kazaku un krievu kažokādu nodevu vācēju grupas pirmo reizi sastopas ar [[čukči]]em, kas turpmākajās desmitgadēs izrāda sīvu militāro pretestību.<ref>[https://books.google.de/books?id=sqZFDwAAQBAJ&pg=PA299&dq=russia+outer+mongolia&hl=en&sa=X&ved=0ahUKEwjd0K-q26_lAhVFyaYKHbZmA7EQ6AEIMDAB#v=onepage&q=russia%20outer%20mongolia&f=false A History of Russia, Central Asia and Mongolia, Volume II]</ref>
-== Likumdošana ==
+== Iekšpolitika ==
+Pēc cara [[Fjodors I|Fjodora]] nāves Maskavas tronis palika tukšs (dinastija bija izmirusi). Tāpēc ''Zemes sapulce'' par caru uzaicināja nelaiķa cara Fjodora sievas brāli [[Boriss Godunovs|Borisu Godunovu]] (1598.-1605.). Tādā veidā radās precedents cara izraudzīšanai no malas. Taču, tā kā visas absolūtisma iezīmes līdz tam Krievijā balstījās tikai uz Ivana IV /Jāņa Briesmīgā despotisko varu, šajā brīdī politiskajā cīņā iesaistījās citas kņazu un bajāru dzimtas, kuru radniecība ar [[Ruriks|Rjurikovičiem]] deva tiem lielākas tiesības pretendēt uz troni, nekā Godunoviem. Kaut arī Boriss Godunovs sakārtoja opričņinas politikas izjaukto valsts pārvaldes sistēmu un veica virkni ārkārtīgi pozitīvu un pat unikālu reformu (piemēram, sociālās aprūpes dienesta radīšana, muižnieku bērnu sūtīšana uz Eiropu izglītoties), bajāru opozīcija bija tik spēcīga, ka neļāva tam nostiprināt centrālo varu un nostabilizēt stāvokli valstī. Jau viņa valdīšanas laikā politiskajā cīņā iesaistījās viltvārži, izmantojot neskaidros Ivana IV jaunākā dēla Dmitrija nāves apstākļus Ugļičā 1591. gadā.
-XVI gs. iezīmējās varas koncentrācijas tendence vienpersoniski valdnieka rokās (un šī valdnieka autoritātes nostiprināšana), taču turpat līdzās pastāvēja visdažādākie padomdevēja instituti, kuros piedalījās valstī pastāvošo brīvo kārtu pārstāvji (skat. [[Kārtu pārstāvniecība]]). Juridiski nostiprinājās troņa mantošanas kārtība. Sīkāka kārtu pārstāvniecības sistēmas regulācija bija paredzēta tikai XVII gs. sākumā, kad radās projekts par caru ievēlēt poļu princi Vladislavu, kā arī Pirmās zemessardzes 1611. gada 30. jūnija lēmumā par valsts pārvaldi pēc kārtības nodibināšanas.
+. gadā par Krievijas caru tika uzaicināts it kā izglābtais cara dēls Dmitrijs ([[Viltusdmitrijs I]]), kurš gan jau pēc nepilna gada tika gāzts, jo uzsāka Borisa Godunova reformu turpināšanu (Eiropas parauga universitātes izveidošanas projekts u.c.), bajāru opozīcijas atspiešanu no varas utt. - vārdu sakot, patstāvīgu un pat visai veiksmīgu politiku. 1606. gadā par jauno caru ievēlēja [[Vasilijs Šuiskis|Vasiliju Šuiski]] (kurš bija galvenais atentāta pret careviču Dmitriju organizētājs). Pieņemot cara titulu, Vasilijs Šuiskis zvērēja ievērot likumus un tiesas spriedumus, aizsargāt muižnieku, tirgotāju un citu brīvo cilvēku īpašuma tiesības, atzina likumu spēku arī attiecībā uz caru (vienreizējs gadījums Krievijas vēsturē). Valsts pārvaldē praktiski nekas nemainījās - Šuiskis tikai izmisīgi centās noturēties pie varas un izvairīties no tādas rīcības, kas izprovocētu opozīciju viņu gāzt.
-. gadā tika izveidota ''Cara padome'', kurā tika izstrādāti svarīgākie reformu virzieni, izdod t.s. ''Cara Tiesas likumkrājumu'' (kuru apstiprināja Baznīcas hierarhu sapulce), ''Nolikumu par dienestu'', reformēja tiesu, vietējo pārvaldi, nodokļu sistēmu, baznīcu, lika pamatus specializēto pārvaldes iestāžu (prikazu) sistēmai., kurus tūdaļ akceptēja ''Zemes sapulce''. Tika fiksēta valsts politiskā sistēma (pēc tā augstākā tiesu vara nonāca cara kompetencē). 1551. gadā lielajā Baznīcas hierarhu sapulcē tika pieņemts baznīcas likums, kas atzina cara tiesības iejaukties baznīcas lietās. Paralēli attīstījās prikazi (izpildvaras struktūras) un regulārais karaspēks (strēļi). Taču šo visai veiksmīgi uzsākto tiesiskās sistēmas veidošanu pārtrauca pats cars 1565. gadā radot ''opričņinu'' (valsts tika sadalīta opričņinā un zemščinā ar atšķirīgu pārvaldes struktūru un tiesvedības principiem).
+Jauns etaps Krievijas vēsturē sākās 1613. gadā, kad ''Zemes sapulce'' par caru ievēlēja [[Mihails Fjodorovičs Romanovs|Mihailu Romanovu]], kurš atjaunoja Joana IV laika valsts pārvaldes tradīcijas, taču ļoti spēcīgi ietekmējās izpildvaras struktūru reformēšanas u.c. jautājumos no Rietumeiropas pieredzes (viņa bērni mājās nēsāja Rietumu parauga apģērbu un guva arī atbilstošu izglītību). Vienīgais reālais spēks, kas varēja ietekmēt politisku lēmumu pieņemšanu, bija ''Zemes sapulce'', tāpēc jau nākamais cars [[Aleksejs I Romanovs]] ''Zemes sapulces'' sasaukšanu (pēdējā notika 1653. gadā). Viņa laikā patvaldība ieguva absolūtas monarhijas pazīmes (''Bajāru dome'' vēl formāli pastāvēja līdz 1710. gadam, taču tai vairs bija tikai padomdevējas funkcijas, bet padomus, kā zināms, var ievērot un var neievērot).
-Laikā no 1552. līdz 1649. gadam tika aizpildītas ''Cara Tiesas'' nepilnības ar atsevišķiem, specializētiem likumu apkopojumiem.
+Pēc cara pavēles ''Sūtniecību prikazā'' sāka tulkot uz krievu valodu zinātnisko un politisko literatūru. 1666. gadā pēc Alekseja personīgas pavēles kņazs Miloradovs sūtīja ekspedīciju meklēt sudraba rūdas atradnes, lai veicinātu pašmāju rūpniecības attīstību. Ar tādu pašu uzdevumu uz [[Holmogori]]em devās majora Mamkejeva ļaudis. Ņevjanskā Tumaševs izveidoja pirmos vara pārstrādes uzņēmumus. Tika veicināta tirdzniecības attīstība (tikai viena gada laikā tīrie valsts ieņēmumi no Arhangeļskas ostas preču apgrozījuma bija 300 000 rubļu!). Attīstījās starptautiskie diplomātiskie sakari ar Eiropu, taču nebija tendences iejaukties Eiropas iekšpolitikā. 1676. gadā gan [[Dānija]]s sūtnis Fridrihs fon Habels gan centās iesaistīt Krieviju konfliktā ar [[Zviedrija|Zviedriju]], taču gan cars, gan tirgotāju aprindas (pamatā [[Arhangeļska]]s pārstāvji) noraidīja šo piedāvājumu kā valstij neizdevīgu. Var teikt, ka Alekseja Romanova valdīšanas laikā Krievijā iedibinājās absolūtisms (ar neievērojamām kārtu pārstāvniecības paliekām, kas vairāk bija nodeva tradīcijai) kā politiskā iekārta.
-. gadā ''Zemes sapulce'' par caru uzaicināja nelaiķa cara Fjodora sievas brāli Borisu Godunovu (1598.-1605.). Tādā veidā radās precedents cara izraudzīšanai no malas. Boriss Godunovs juridiski sakārtoja opričņinas politikas izjaukto valsts pārvaldes sistēmu un veica virkni ārkārtīgi pozitīvu un pat unikālu reformu (piemēram, sociālās aprūpes dienesta radīšana, muižnieku bērnu sūtīšana uz Eiropu izglītoties). 1606. gadā par jauno caru ievēlēja [[Vasilijs Šuiskis|Vasiliju Šuiski]] (kurš bija galvenais atentāta pret Dmitriju organizētājs). Pieņemot cara titulu, Vasilijs Šuiskis zvērēja ievērot likumus un tiesas spriedumus, aizsargāt muižnieku, tirgotāju un citu brīvo cilvēku īpašuma tiesības, atzina likumu spēku arī attiecībā uz caru ¬ vienreizējs gadījums Krievijas vēsturē.
+Pēc Alekseja nāves tronī kāpa viņa vecākais dēls (no pirmās sievas) [[Fjodors III Romanovs]], kurš ļoti veiksmīgi turpināja tēva uzsāktās reformas. Pēc Fjodora pavēles kā novecojis tika likvidēts vietvaldības institūts. T.s. muižu saraksti tika sadedzināti. Realizēja galma apģērba reformu - galminiekiem, valsts un militārajiem ierēdņiem pavēlēja valkāt uz „ārzemju drēbes“ (tiesa gan ne vācu, bet gan poļu parauga). Vienlaicīgi viņiem ieteica dzīt bārdas. Atcēla „tiesu nežēlības“ zagļiem vairs necirta nost ne rokas, ne pirkstus. Baznīcas reforma aizliedza t.s. personīgās ikonas ¬ līdz tam plaši izplatīto paražu piekārt baznīcā pie sienas savu ikonu, pie kuras citi nedrīkstēja lūgties utt. Pēc cara pavēles zinātnieki [[Simeons Polockis]] un [[Silvestrs Medvedjevs]] izstrādāja "Slāvu-grieķu-latīņu akadēmijas" projektu. Krievija ļoti operatīvi un bez ekscesiem sāka pārorientēties savā iekšpolitikā un ārpolitikā uz Eiropu, un, vismaz valdošo slāņu līmenī, sāka iegūt attīstītas rietumnieciskas lielvalsts izskatu.
-Sākot ar 1620. gadu ieviesa vispārēju pasta nodokli.
+Pēc Fjodora nāves, kamēr vēl nebija kronēts mazgadīgais brālis Joans, valdnieka funkcijas visai veiksmīgi uzņēmās tā vecākā māsa Sofija. Turpinot Fjodora uzsākto valsts intensīvo attīstību, viņa kā padomdevējus ap sevi sapulcināja sava laika izglītotākos Krievijas cilvēkus: Silvestru Medvedjevu, kņazu Vasiliju Goļicinu (jaunās Krievijas ārpolitikas pamatlicēju) u.c. Tomēr šajā brīdī tālāka valsts politiskā attīstība nebija iespējama - sākās cīņa par varu starp Miloslavsku (cara Alekseja pirmās sievas ģimeni) un Nariškinu (cara Alekseja otrās sievas ģimeni) klaniem. Bija galma apvērsuma mēģinājums, taču, Sofijai tūdaļ izdevās sacelt strēļu pulkus un kronēt par "pirmo" caru [[Ivans V Romanovs|Joanu]] ([[Pēteris I|Pēteris]] ne uz ko citu kā uz "otro" nevarēja pretendēt) un, kamēr vēl abi pusbrāļi ir mazgadīgi, kļūt par reģenti. Taču jau 1689. gadā Nariškinu klanam izdevās gāzt Sofiju un atbīdīt Miloslavskus no varas.
-. gadā cars [[Aleksejs I Romanovs|Aleksejs Romanovs]], ''Bajāru dome'' un baznīcas hierarhu sapulce kopīgi nolēma saskaņot visus esošos likumus (kuri bieži vien bija pretrunīgi) un, tos papildinot, izdot jaunu kodeksu. Šajā pasākumā ietilpa arī administratīvās reformas (piemēram, likvidēja privātās bajāru un baznīcas ''slobodas'' un aramzemi ap Maskavu un citām pilsētām, atdeva pilsētām bajāru un baznīcas sagrābtās atkarīgās zemes pilsētu teritorijās). Sāka sekularizēt baznīcas zemes, ko tā bija ieguvusi pēc 1580. gada (kad tai aizliedza iegūt jaunus īpašumus). 1649. gadā šo kodeksu nodrukāja un izplatīja. Vēlāk nācās to papildināt ar ''Norādījumiem par laupītājiem un slepkavībām'' (1669.), ''Norādījumiem par muižām'' (1676.), ''Norādījumiem par muižām un dzimtīpašumiem'' (1677.), ''Jauno tirdzniecības kodeksu'' (1677.) u.c.
+Varas grožus pārņēma un līdz pat savai nāvei 1694. gadā valsti pārvaldīja Natālija Nariškina. Viņas valdīšanas laikā ritēja veco aristokrātu dzimtu vajāšana (Nariškini bija zemas izcelsmes), valsts amatu un bagātības sagrābšana, iekšējo rēķinu kārtošana, tā kā ne par kādu valsts politisko attīstību nevarēja būt ne runas. Sākās panīkuma posms Krievijas valsts attīstībā.
-==Armija ==
+Pēc mātes nāves [[Pēteris I]] sāka fanātiski īstenot tēva un pusbrāļa iesāktās reformas, novedot tās līdz kuriozitātei un ieviešot savas korekcijas. Neraugoties uz pilnīgo valsts ekonomikas sagraušanu, viņš radīja perfektu valsts policejiskās pārvaldes mehānismu, no kura ietekmes vairs nevarēja izvairīties neviens (tieši viņa laikā dzimtbūšana pieņēma savas kroplīgākās formas). Visa vara koncentrējās patvaldnieka - absolūtā monarha - rokās; atbilstoši šiem principiem tika izveidota arī politiskās pārvaldes sistēma.
-Reformu tendences - jau 1646. gadā kņazs I.D. Miloslavskis tika sūtīts uz Holandi, lai atvestu „dzelzs apstrādes meistarus, pieredzējušus kuģu kapteiņus un kādus 20 zaldātu lietās izglītotus vīrus“. Paralēli strēļu karaspēkam tika izveidoti „ārzemju parauga“ pulki - gan smagi bruņotie jātnieki, gan kājnieki, kas 1689. gadā jau veidoja vairāk kā pusi armijas (63 pulki, 90000 kareivji). Šiem pulkiem tika ieviestas jaunas militārās pakāpes: majors, rotmistrs, poručiks utt., kam paralēli vecā parauga pulkos pastāvēja vecās pakāpes: sotņiks u.c. Tā kā virsnieku vidū krietnu pusi veidoja vietējie, tad var droši teikt, ka tie nebija ārzemju algotņu pulki, bet gan Rietumu parauga pulki.
+=== Likumdošana ===
+. gadsimtā iezīmējās varas koncentrācijas tendence vienpersoniski valdnieka rokās (un šī valdnieka autoritātes nostiprināšana), taču turpat līdzās pastāvēja visdažādākie padomdevēja instituti, kuros piedalījās valstī pastāvošo brīvo kārtu pārstāvji (skat. [[Kārtu pārstāvniecība]]). Juridiski nostiprinājās troņa mantošanas kārtība. Sīkāka kārtu pārstāvniecības sistēmas regulācija bija paredzēta tikai 17 gadsimta sākumā, kad par caru ievēlēja poļu princi Vladislavu, kā arī Pirmās zemessardzes 1611. gada 30. jūnija lēmumā par valsts pārvaldi pēc kārtības nodibināšanas.
+. gadā izveidoja ''Cara padomi'', kurā tika izstrādāti svarīgākie reformu virzieni, izdodot t.s. ''Cara tiesas likumkrājumu'' (kuru apstiprināja Baznīcas hierarhu sapulce), ''Nolikumu par dienestu'', reformēja tiesu, vietējo pārvaldi, nodokļu sistēmu, baznīcu, lika pamatus specializēto pārvaldes iestāžu (prikazu) sistēmai, kurus tūdaļ akceptēja ''Zemes sapulce''. Tika fiksēta valsts politiskā sistēma (pēc tā augstākā tiesu vara nonāca cara kompetencē). 1551. gadā lielajā Baznīcas hierarhu sapulcē tika pieņemts baznīcas likums, kas atzina cara tiesības iejaukties baznīcas lietās. Paralēli attīstījās prikazi (izpildvaras struktūras) un regulārais karaspēks (strēļi). Taču šo visai veiksmīgi uzsākto tiesiskās sistēmas veidošanu pārtrauca pats cars 1565. gadā radot ''opričņinu'' (valsts tika sadalīta opričņinā un zemščinā ar atšķirīgu pārvaldes struktūru un tiesvedības principiem).
+No 1552. līdz 1649. gadam aizpildīja Cara tiesas nepilnības ar atsevišķiem, specializētiem likumu apkopojumiem.
+. gadā Zemes sapulce par caru uzaicināja [[Boriss Godunovs|Borisu Godunovu]] (1598-1605), kurš juridiski sakārtoja opričņinas politikas izjaukto valsts pārvaldes sistēmu un veica virkni reformu (piemēram, sociālās aprūpes dienesta radīšana, muižnieku bērnu sūtīšana uz Eiropu izglītoties). 1606. gadā par jauno caru ievēlēja [[Vasilijs Šuiskis|Vasiliju Šuiski]] (kurš bija galvenais atentāta pret Dmitriju organizētājs). Pieņemot cara titulu, Vasilijs Šuiskis zvērēja ievērot likumus un tiesas spriedumus, aizsargāt muižnieku, tirgotāju un citu brīvo cilvēku īpašuma tiesības, atzina likumu spēku arī attiecībā uz caru ¬ vienreizējs gadījums Krievijas vēsturē.
+Sākot ar 1620. gadu ieviesa vispārēju pasta nodokli.
+. gadā cars [[Aleksejs I Romanovs|Aleksejs Romanovs]], ''Bajāru dome'' un baznīcas hierarhu sapulce kopīgi nolēma saskaņot visus esošos likumus (kuri bieži vien bija pretrunīgi) un, tos papildinot, izdot jaunu kodeksu. Šajā pasākumā ietilpa arī administratīvās reformas (piemēram, likvidēja privātās bajāru un baznīcas ''[[sloboda]]s'' un aramzemi ap Maskavu un citām pilsētām, atdeva pilsētām bajāru un baznīcas sagrābtās atkarīgās zemes pilsētu teritorijās). Sāka sekularizēt baznīcas zemes, ko tā bija ieguvusi pēc 1580. gada (kad tai aizliedza iegūt jaunus īpašumus). 1649. gadā šo kodeksu nodrukāja un izplatīja. Vēlāk nācās to papildināt ar ''Norādījumiem par laupītājiem un slepkavībām'' (1669.), ''Norādījumiem par muižām'' (1676), ''Norādījumiem par muižām un dzimtīpašumiem'' (1677), ''Jauno tirdzniecības kodeksu'' (1677) u.c.
+== Armija ==
+. gadā kņazu I. Miloslavski sūtīja uz Holandi, lai viņš atvestu „dzelzs apstrādes meistarus, pieredzējušus kuģu kapteiņus un kādus 20 zaldātu lietās izglītotus vīrus“. Paralēli strēļu karaspēkam izveidoja „ārzemju parauga“ pulkus ar smagi bruņotiem jātniekiem kājniekiem, kas 1689. gadā jau veidoja vairāk kā pusi armijas (63 pulki, 90 000 kareivji). Šiem pulkiem tika ieviestas jaunas militārās pakāpes: majors, rotmistrs, poručiks utt., kam paralēli vecā parauga pulkos pastāvēja vecās pakāpes: sotņiks u.c.
 == Krievijas misionārisms ==
+{{pamatraksts|Maskava — trešā Roma}}
-[[Attēls:Byzantine Palaiologos Eagle.svg|left|thumb|141x141px|Austrumromas (Bizantijas) valdnieku ģerbonis]]
+[[Attēls:Byzantine Palaiologos Eagle.svg|thumb|200px|Paleologu dinastijas Austrumromas (Bizantijas) valdnieku ģerbonis (1261 –1453)]]
-Vairākas paaudzes pēc [[Austrumromas impērija|Bizantijas]] galvaspilsētas [[Konstantinopoles krišana]]s [[Osmaņu impērija|osmaņu turku]] rokās 1453. gadā krievu ortodoksās baznīcas iekšienē tika izlotota ideja par Krieviju kā "Trešo Romu", ar [[Roma|Romu]] saprotot [[Romas impērija|Romas impēriju]], nevis Romas pilsētu. Formālu pamatu šai idejai deva Maskavas lielkņaza Ivana III laulības ar pēdējā Austrumromas jeb Bizantijas imperatora Konstantīna XI krustmeitu Sofiju Paleologu.
+[[Attēls:Seal of Russia (1699, Johann-Georg Korb).png|thumb|200px|Krievijas caristes ģerbonis (1699)]]
+Vairākas paaudzes pēc [[Austrumromas impērija|Bizantijas]] galvaspilsētas [[Konstantinopoles krišana]]s [[Osmaņu impērija|osmaņu turku]] rokās Krievu ortodoksās baznīcas iekšienē tika izlotota ideja par Maskaviju kā "Trešo Romu", ar "Pirmo Romu" saprotot [[Romas impērija|Romas impēriju]], ar "Otro Romu" [[Austrumromas impērija|Austrumromas (Bizantijas) impēriju]]. Formālu pamatu šai idejai deva Maskavijas lielkņaza [[Ivans III|Ivana III]] laulības ar pēdējā Austrumromas jeb Bizantijas imperatora Konstantīna XI krustmeitu Sofiju Paleologu 1472. gadā.
-Sākotnēji "trešās Romas" idejai bija apokaliptiska pieskaņa, jo Krievija bija viena no pēdējām valstīm (blakus [[Gruzija]]i), kurā ortodoksā kristietība bija valsts reliģija. Romas katoļu baznīcu un [[islāms|islāmu]] uzskatīja par ķecerīgām novirzēm no sākotnējās "pareizticības". Pirmo reizi jēdziens "trešā Roma" atrodams Pleskavas mūka Filofeja 1510. gada vēstulē Maskavas lielkņazam, kurā viņš pasludināja: "Divas Romas ir kritušas. Trešā stāv. Un nebūs ceturtās. Neviens neaizvietos Jūsu kristīgo cara valsti!"
+Sākotnēji "Trešās Romas" idejai bija apokaliptiska pieskaņa, jo Krievija bija viena no pēdējām valstīm (blakus [[Gruzija]]i), kurā ortodoksā kristietība bija valsts reliģija. Romas katoļu baznīcu un [[islāms|islāmu]] uzskatīja par ķecerīgām novirzēm no sākotnējās "pareizticības". Pirmo reizi jēdziens "trešā Roma" atrodams Pleskavas mūka Filofeja 1510. gada vēstulē Maskavas lielkņazam, kurā viņš pasludināja: "Divas Romas ir kritušas. Trešā stāv. Un nebūs ceturtās. Neviens neaizvietos Jūsu kristīgo cara valsti!"
 Vēlākos gadsimtos šī tēze kļuva par vienu no neoficiālajiem valsts ideoloģijas pamatiem.
+=== Nacionālie simboli ===
+Pirmais Krievijas cars Ivans IV un viņa mantinieki lietoja valsts zīmogu ar [[Maskavija]]s ģerboni uz [[Austrumromas impērija|Bizantijas]] ērgļa krūtīm un 13 pakļauto zemju ģerboņiem apkārt, kas vienlaigus var tikt uzskatīts par lielo valsts ģerboni mūsdienu izpratnē. Pēc [[Kazaņa]]s, [[Astrahaņa]]s un [[Sibīrija]]s hanu valstu pakļaušanas (1552-1607) Krievijas cari savam titulam pievienoja arī šo valstu cara nosaukumu un trīs kroņus virs divgalvu ērgļa. Pirmais Krievijas cara karogs ("trikolors") ticis lietots 1668. gadā kā karakuģa karogs pēc holandiešu parauga, tādēļ tam izvēlētas tās pašas krāsas.
 == Krievijas cari (1547—1721) ==
@@ 344. rindiņa: / 348. rindiņa: @@
 |-
 | [[Attēls:Sophia Alekseyevna by anonim (19 c., Hermitage).jpg|100px]]
-| [[Sofija Romanova]] (''Софья Алексеевна Романова'') Krievijas reģente savu brāļu nepilngadības dēļ
+| [[Sofija Romanova (Krievijas reģente)|Sofija Romanova]] (''Софья Алексеевна Романова'') Krievijas reģente savu brāļu nepilngadības dēļ
 | [[1657]]-[[1704]]
 | [[1682]].
@@ 356. rindiņa: / 360. rindiņa: @@
 |-
 | [[Attēls:Peter der-Grosse 1838.jpg|100px]]
-| [[Pēteris I]] Lielais (''Пётр Алексеевич Романов'') līdz 1696. gadam valdīja kopā ar vecāko pusbrāli Ivanu Romanovu, pirmais [[Krievijas impērija#Krievijas imperatoru un reģentu saraksts valdīšanas secībā|Krievijas imperators]] no 1721. gada 20. janvāra
+| [[Pēteris I]] Lielais (''Пётр Алексеевич Романов'') līdz 1696. gadam valdīja kopā ar vecāko pusbrāli Ivanu Romanovu, pirmais [[Krievijas Impērija#Krievijas imperatoru un reģentu saraksts valdīšanas secībā|Krievijas imperators]] no 1721. gada 20. janvāra
 | [[1672]]-[[1725]]
 | [[1682]]. ([[1689]]).
@@ 364. rindiņa: / 368. rindiņa: @@
 == Bibliogrāfija ==
 * Соловьев С. М., Взгляд на историю установления госуд. порядка в России до Петра Вел. / «Сочинения» - СПб., 1882
@@ 372. rindiņa: / 375. rindiņa: @@
 == Skatīt arī ==
 * [[Maskavija]]
-* [[Krievijas impērija]]
+* [[Krievijas Impērija]]
 * [[Padomju Savienība|PSRS]]
+== Ārējās saites ==
+{{sisterlinks-inline}}
+{{enciklopēdiju ārējās saites}}
 [[Kategorija:Bijušās Āzijas monarhijas]]