intono

See also: intonò

Italian

Verb

intono

1. first-person singular present indicative of intonare

Anagrams

• Tonino, notino, tonino

Latin

Etymology

From in- +‎ tonō.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /ˈin.to.noː/, [ˈɪn̪t̪ɔnoː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /ˈin.to.no/, [ˈin̪t̪ono]

Verb

intonō (present infinitive intonāre, perfect active intonuī or intonāvī, supine intonātum); first conjugation

1. to thunder (make a thunderous noise)

Conjugation

• Perfect intonāvī is found rarely in Classical usage, frequently in Medieval usage.

Conjugation of intonō (first conjugation)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	intonō	intonās	intonat	intonāmus	intonātis	intonant
	imperfect	intonābam	intonābās	intonābat	intonābāmus	intonābātis	intonābant
	future	intonābō	intonābis	intonābit	intonābimus	intonābitis	intonābunt
	perfect	intonuī, intonāvī	intonuistī, intonāvistī	intonuit, intonāvit	intonuimus, intonāvimus	intonuistis, intonāvistis	intonuērunt, intonuēre, intonāvērunt, intonāvēre
	pluperfect	intonueram, intonāveram	intonuerās, intonāverās	intonuerat, intonāverat	intonuerāmus, intonāverāmus	intonuerātis, intonāverātis	intonuerant, intonāverant
	future perfect	intonuerō, intonāverō	intonueris, intonāveris	intonuerit, intonāverit	intonuerimus, intonāverimus	intonueritis, intonāveritis	intonuerint, intonāverint
passive	present	intonor	intonāris, intonāre	intonātur	intonāmur	intonāminī	intonantur
	imperfect	intonābar	intonābāris, intonābāre	intonābātur	intonābāmur	intonābāminī	intonābantur
	future	intonābor	intonāberis, intonābere	intonābitur	intonābimur	intonābiminī	intonābuntur
	perfect	intonātus + present active indicative of sum
	pluperfect	intonātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	intonātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	intonem	intonēs	intonet	intonēmus	intonētis	intonent
	imperfect	intonārem	intonārēs	intonāret	intonārēmus	intonārētis	intonārent
	perfect	intonuerim, intonāverim	intonuerīs, intonāverīs	intonuerit, intonāverit	intonuerīmus, intonāverīmus	intonuerītis, intonāverītis	intonuerint, intonāverint
	pluperfect	intonuissem, intonāvissem	intonuissēs, intonāvissēs	intonuisset, intonāvisset	intonuissēmus, intonāvissēmus	intonuissētis, intonāvissētis	intonuissent, intonāvissent
passive	present	intoner	intonēris, intonēre	intonētur	intonēmur	intonēminī	intonentur
	imperfect	intonārer	intonārēris, intonārēre	intonārētur	intonārēmur	intonārēminī	intonārentur
	perfect	intonātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	intonātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	intonā	—	—	intonāte	—
	future	—	intonātō	intonātō	—	intonātōte	intonantō
passive	present	—	intonāre	—	—	intonāminī	—
	future	—	intonātor	intonātor	—	—	intonantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		intonāre	intonuisse, intonāvisse	intonātūrum esse	intonārī	intonātum esse	intonātum īrī
participles		intonāns	—	intonātūrus	—	intonātus	intonandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		intonandī	intonandō	intonandum	intonandō	intonātum	intonātū

References

• “intono”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “intono”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• intono in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.