Skaņu filma

Skaņu kino ir kinofilma ar sinhronizētu skaņu vai skaņu, kas tehnoloģiski savienota ar attēlu, atšķirībā no mēmās filmas. Pirmā zināmā publiskā projicētas skaņu filmas izrāde notika Parīzē 1900. gadā, taču pagāja daži gadu desmiti, līdz skaņas kinofilmas kļuva komerciāli praktiskas. Uzticamu sinhronizāciju bija grūti panākt ar agrīnajām skaņas diska sistēmām, un arī pastiprinājuma un ierakstīšanas kvalitāte bija nepietiekama. Inovācijas skaņu kino noveda pie pirmās komerciālās īsfilmu demonstrēšanas 1923. gadā. Pirms skaņu uz filmas tehnoloģija kļuva dzīvotspējīga, filmu skaņu celiņus parasti atskaņoja paralēli filmas seansam uz ērģelēm vai klavierēm.

Galvenie soļi skaņu kino komercializācijā tika veikti 20. gadsimta 20. gadu vidū un beigās. Sākotnēji skaņu filmas ar sinhronizētiem dialogiem bija tikai īsfilmas. Pilnmetrāžas filmas ar ierakstītu skaņu ietvēra tikai mūziku un skaņu efektus. Pirmā pilnmetrāžas filma, ko prezentēja kā pilnībā skaņu filmu, lai gan tai bija tikai ierobežotas skaņu sekvences, bija "Džeza dziedātājs", kura pirmizrāde notika 1927. gada 6. oktobrī.^[2] Filma bija ļoti populāra, un tika izveidota izmantojot Vitaphone sistēmu, kas bija tā laikā vadošais skāņas ierakstu tehnoloģiju zīmols. Drīzumā filmas ar runājošu attēlu kļuva par vispārpieņemtu standartu.

Divdesmitā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā skaņu kino izplatība bija globāla parādība. Amerikas Savienotajās Valstīs skaņu kino palīdzēja nodrošināt Holivudas pozīcijas kā vienam no pasaulē spēcīgākajiem kultūras/komerciālajiem ietekmes centriem. Eiropā (un mazākā mērā arī citur) daudzi filmu veidotāji un kritiķi pret jauno tehnoloģiju izturējās ar aizdomām, bažījoties, ka koncentrēšanās uz dialogu varētu sagraut mēmā kino unikālo estētisku. Japānā, kur populārā kino tradīcija integrēja mēmo filmu un dzīvā vokālā izpildījumu (benši), runājošie attēli iesakņojās lēni. Un otrādi, Indijā skaņa bija transformējošais elements, kas izraisīja strauju valsts kinoindustrijas paplašināšanos.

Atsauces

↑ Wierzbicki (2009), p. 74; "Representative Kinematograph Shows" (1907).The Auxetophone and Other Compressed-Air Gramophones Arhivēts September 18, 2010, Wayback Machine vietnē. explains pneumatic amplification and includes several detailed photographs of Gaumont's Elgéphone, which was apparently a slightly later and more elaborate version of the Chronomégaphone.
↑ The first talkie — "The Jazz Singer", Jolsonville, Oct. 9, 2013

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Skaņu filma.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)

Šis ar kino saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Wierzbicki (2009), p. 74; "Representative Kinematograph Shows" (1907).The Auxetophone and Other Compressed-Air Gramophones Arhivēts September 18, 2010, Wayback Machine vietnē. explains pneumatic amplification and includes several detailed photographs of Gaumont's Elgéphone, which was apparently a slightly later and more elaborate version of the Chronomégaphone.

[2] The first talkie — "The Jazz Singer", Jolsonville, Oct. 9, 2013

[1]

[2]