Pāriet uz saturu

Ontārio ezers

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par ezeru. Par provinci skatīt rakstu Ontārio.
Ontārio ezers
Ezera krasts Sendbenksas provinces parkā
Atrodas Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Karogs: Kanāda Kanāda
Koordinātas 43°42′N 77°54′W / 43.700°N 77.900°W / 43.700; -77.900Koordinātas: 43°42′N 77°54′W / 43.700°N 77.900°W / 43.700; -77.900
Platība 19 477 km2
Lielākais garums 311 km
Vidējais dziļums 86 m
Lielākais dziļums 244 m
Tilpums 1 640 km3
Augstums v.j.l. 74 m
Izteka Sentlorensa
Baseina valstis ASV
Kanāda
Apdz. vietas krastos Toronto
Ročestera
Ontārio ezers (ASV)
Ontārio ezers
Ontārio ezers
Ontārio ezers (Kanāda)
Ontārio ezers
Ontārio ezers
Ontārio ezers Vikikrātuvē

Ontārio ezers (angļu: Lake Ontario) ir viens no Lielajiem ezeriem, vistālāk austrumos, viszemāk novietotais. Ziemeļos no ezera atrodas Kanādas Ontārio province, dienvidos — ASV Ņujorkas štats. Ontārio province ieguvusi savu nosaukumu no ezera. Nosaukums cēlies no hūronu valodas nosaukuma ontarío — ‘krāšņais ezers’ vai ‘dzirkstošais ūdens’. Sākotnēji franču kartēs ezers saukts arī Lac de St. Louis (1632), Lac Ontario ou des Iroquois vai Ondiara (1662), Lac Frontenac (1712).

Lielā dziļuma dēļ ezers ziemā reti aizsalst. Vēsturiskajos laikos tikai 1934. un 1976. gados ezers pilnībā aizsala. Ezers rada īpašu klimatisko efektu, kura rezultātā ASV krastā veidojas bagātīga sniega sega, dažās ziemās pat 6 m bieza. No ezera netālā Taghilas augstiene ir ASV austrumu daļā labākā slēpošanas vieta. Sirakjūzas pilsētā ir visvairāk sniega salīdzinājumā ar jebkuru citu ASV pilsētu.

Saimniecība un vides problēmas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jahtu osta Kanādas pusē

Galvenā ieteka ezerā ir Niagāras upe, kas nes pārējo četru Lielo ezeru ūdeni. Izteka Sentlorensa ietek Atlantijas okeānā. Ezera rietumu pusē atrodas liels metropoles reģions — «Zelta pakavs», kas ietver vairākas Kanādas lielpilsētas — Toronto, Hamiltonu. Ontārio ezera baseinā dzīvo vairāk nekā ceturtā daļa Kanādas iedzīvotāju — ap 9 miljoni cilvēku. Savukārt ASV pusē ezera piekraste pārsvarā ir lauku reģions, šeit dzīvo ap 2 miljoni cilvēku. Dienvidu krastā klimats ir labi piemērots augļu koku audzēšanai — Ročesteras apkaimē atrodas plaši augļu dārzi. Kanādas pusē Niagāras pussala arī ir labi piemērota augļu audzēšanai, te atrodas nozīmīgs vīnogu audzēšanas rajons.

1960. gados ezers tika spēcīgi piesārņots un sākās ezera miršanas process. Ezera krastos veidojās masīvas aļģu un mirušu zivju sanesas, kuru dēļ krastu pat vairs nesasniedza viļņi. Mūsdienās vides stāvoklis ezerā ir krasi uzlabojies un tas atkal kļūst par nozīmīgu sporta zvejas un rekreācijas tūrisma vietu. Diemžēl ezerā ievazātas daudzas tam svešas, invazīvās sugas, tai skaitā Amerikai svešais un kaitīgais nēģis.

Ģeoloģiskā vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ezera dobe izveidojās pēdējā ledus laikmetā. Ledus masas pārvietoja ezera gultnes grunti uz tagadējā Ņujorkas štata centrālo un rietumu daļu. Atkāpjoties ledājam, tas nosprostoja ezera noteku tagadējās Sentlorensas upes rajonā un ezera līmenis bija augstāks. Šī ezera fāze tiek saukta par Irokēzas ledus ezeru. Ezera izteka atradās tagadējās Sirakjūzas pilsētas apkaimē. Irokēzas ledus ezera senie krasti vietām joprojām ir labi izteikti, dienvidu daļā tie atrodas līdz 40 km no Ontārio ezera krasta.

Pēc ledāja atkāpšanās ūdens no ezera noplūda un uz laiku Ontārio ezers bija Atlantijas okeāna līcis. Taču Zemes garoza pēc atslogošanās no milzīgās ledus segas lēnām cēlās un tagad Ontārio ezers ir atdalīts no okeāna un atrodas 74 m virs jūras līmeņa. Zemes garozas celšanās šajā apvidu turpinās vēl tagad, dienvidu krastā pamazām appludinot zemes.

Pirms eiropiešu atnākšanas Ontārio ezers bija robeža starp hūroniem un irokēzu konfederāciju. 1615. gadā ezeru sasniedza francūzis Etjēns Brulē (Étienne Brûlé). Ezera apkaimē atrasti arī seno skandināvu artefakti, taču viņu klātbūtne šeit vēl nav droši pierādīta.

1794. gadā amerikāņi un Kanādas francūži vienojās par ezera krastu sadalīšanu starp abām nācijām. Ontārio ezers bija pirmais no Lielajiem ezeriem, kura krastos sāka veidoties pilsētas. 19. gadsimta vidū ezerā notika ļoti intensīva tvaikoņu satiksme, taču vēlāk to izkonkurēja dzelzceļš.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]