Latvijas futbola izlase
Latvija | |||
Iesauka(s) | Sarkanbaltsarkanie 11 vilki | ||
---|---|---|---|
Asociācija | Latvijas Futbola federācija | ||
Konfederācija | UEFA | ||
Galvenais treneris | Paolo Nikolato[1] | ||
Kapteinis | Kristers Tobers | ||
Visvairāk spēļu | Vitālijs Astafjevs (167) | ||
Visvairāk vārtu | Māris Verpakovskis (29) | ||
Mājas stadions | Skonto stadions | ||
FIFA kods | LVA | ||
FIFA rangs | 132. ▲ (2023. gada 6. aprīlī) | ||
Augstākais FIFA rangs | 45. (2009. gada novembris) | ||
Zemākais FIFA rangs | 148. (2017. gada septembris) | ||
Elo rangs | 117. | ||
Augstākais Elo rangs | 40. (24.09.1922.) | ||
Zemākais Elo rangs | 155. (15.10.2019.) | ||
| |||
Pirmā spēle | |||
Latvija 1:1 Igaunija (Rīga, Latvija; 1922. gada 4. septembris) | |||
Lielākā uzvara | |||
Latvija 6:1 Lietuva (Rīga, Latvija; 1935. gada 30. maijs) Latvija 5:0 Lietuva (Veru, Igaunija; 2012. gada 1. jūnijs) Gibraltārs 0:5 Latvija (Gibraltārs; 2016. gada 29. marts) Andora 0:5 Latvija (Andora la Velja, Andora; 2020. gada 17. novembris) | |||
Lielākais zaudējums | |||
Zviedrija 12:0 Latvija (Stokholma, Zviedrija; 1927. gada 29. maijs) | |||
Eiropas čempionāts futbolā | |||
Piedalīšanās | 1 (Pirmoreiz 2004) | ||
Labākais rezultāts | Grupu turnīrs, 2004 | ||
Aktuālā sezona |
Latvijas futbola izlase ir nacionālā futbola komanda, kas pārstāv Latvijas Republiku tādās starptautiskās futbola sacensībās kā Eiropas čempionāts futbolā un FIFA Pasaules kauss. Latvijas futbola izlasi pārvalda Latvijas Futbola federācija. Lielākais Latvijas futbola izlases panākums bija piedalīšanās 2004. gada Eiropas čempionātā. Savas mājas spēles izlase aizvada Skonto stadionā, Rīgā, lai gan dažas spēles notiek arī Daugavas stadionā.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmskara Latvijas futbola izlase (1922—1940)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1920. gadā tika nodibināta Latvijas Futbola federācija, līdz ar to izveidojās arī Latvijas futbola izlase. Pirmo spēli Latvijas futbola izlase aizvadīja 1922. gada 24. septembrī pret Igauniju, spēlējot neizšķirti 1:1. Pirmos vārtus Latvijas futbola izlases vēsturē guva uzbrucējs Edvīns Bārda. 1924. gadā izlase piedalījās olimpiskajās spēlēs Parīzē, vienīgajā spēlē ar 0:7 piekāpjoties Francijas izlasei. Pirmo uzvaru Latvijas izlase izcīnīja 1924. gada 18. oktobrī pret Igauniju - 2:0. 1928. gadā pirmoreiz risinājās Baltijas kausa izcīņa, kurā uzvarēja Latvija, pieveicot Lietuvas un Igaunijas izlases. 1920. gadu izcilākie Latvijas izlases futbolisti bija vārtsargs Arvīds Jurgens, brāļi Edvīns, Arvīds un Rūdolfs Bārdas, Voldemārs Grāvelis, Arnolds Tauriņš un Alberts Šeibelis.[2]
1930. gados Latvijas izlase kļuva arvien spēcīgāka, vislielākos panākumus gūstot 1936.—1938. gadā Austrijas trenera Rūdolfa Štancela vadībā. Visbiežāk pārbaudes spēles notika ar Lietuvu, Igauniju, Somiju, Zviedriju un Poliju. 1937. gadā Latvijas izlase bija tuvu tam, lai iekļūtu 1938. Pasaules čempionāta finālturnīrā. Vispirms ar 4:2 un 5:1 tika pieveikta Lietuvas izlase, bet izšķirošajā spēlē Vīnē Latvija piekāpās Austrijas izlasei ar 1:2. Otrā pasaules kara sākšanās dēļ Latvijas futbola izlases darbība sākotnēji tika ierobežota, bet vēlāk pārtraukta pavisam. Pēdējo spēli Latvijas valsts izlase aizvadīja 1940. gada 18. jūlijā pret Igauniju, zaudējot ar 1:2. Vācu un Padomju okupācijas laikā Latvijas izlase, kāda tā bija brīvvalsts laikā, nepastāvēja.[2]
Labākie 1930. gadu Latvijas izlases futbolisti bija Jānis Lidmanis, Ēriks Raisters, Jānis Rozītis, Fricis Kaņeps, Iļja Vestermans un Aleksandrs Vanags. Par izcilāko pirmskara Latvijas futbolistu uzskatāms Ēriks Pētersons,[2] kurš 63 izlasē aizvadītajās spēlēs guva 21 vārtus.
Latvijas PSR izlase PSRS laikā (1940—1991)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Padomju Savienības lielākais, iekšējais sporta notikums bija PSRS Tautu spartakiādes. Dažās no tām tika iekļauts arī futbols, kur spēlēja savienoto republiku, Maskavas un Ļeņingradas izlases. Latviju kā izlase 1956. gada spartakiādē pārstāvēja Rīgas "Daugava". Komanda 4 spēlēs izcīnīja 3 uzvaras un cieta vienu zaudējumu. Vārti 10-7. Nākamreiz futbols spartakiāžu sastāvā tika iekļauts tikai 1979. gadā. Latvijas PSR atkal pārstāvēja Rīgas "Daugava". Rezultāts bija slikts — viena uzvara un 5 zaudējumi. Vārti 10-16. Nākamajās spartakiādēs startēja jauniešu komandas (līdz 20 gadu vecumam).[3] Latvijas PSR futbola izlase PSRS okupācijas laikā, līdz 1976. gadam turpināja piedalīties arī Baltijas kausa izcīņā — turnīrā, kas pirmo reizi bija noticis 1928. gadā.
Atjaunotās Latvijas izlases pirmie gadi (1992—1997)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Šajā rakstā nav ievērots enciklopēdisks valodas stils Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pārrakstot to. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
1990. gadā tika atjaunota Latvijas Futbola federācija. Uzreiz pēc neatkarības atgūšanas Latvija atgriezās FIFA sastāvā. Bija nepieciešams lemt par Latvijas izlases galveno treneri, lai arī nemaz pašas izlases vēl nebija. Par pirmo Latvijas izlases galveno treneri 1991. gada decembra LFF izpildkomitejas sēdē tika iecelts Jānis Gilis. Tika lemts, ka ņemot vērā amata svarīgumu, tika nolemts, ka izlases galvenais treneris vienlaicīgi nevar būt kāda kluba treneris. Jānis Gilis savā programmā uzsvēra, ka ir gatavs atteikties no FK Pārdaugava jauniešu komandas trenēšanas un pilnībā spēkus veltīts Latvijas izlasei. Otrs pretendents bija Marks Zahodins, taču viņam bija nopietns trīs gadu līgums. Taču Zahodins uzsvēra, ka ja Jānis Gilis vēlēsies, tad viņš būs gatavs kļūt par galvenā trenera palīgu. Jautājuma izskatīšana ilga 1 stundu un 22 minūtes. Pēc ievēlēsanas Gilis sacīja, ka nepieciešams vākt kopā komandu no nulles, jātiekas ar potenciālajiem spēlētājiem, jāaprunājas, jo varbūt kāds nemaz negrib tajā spēlēt. Šajā komandā jāspēlējot tiem, kam pirmajā vietā ir Latvijas gods. Tai komandai, kas rudenī spēlēja Klaipēdā bija eksperimentāls raksturs un tā tika veidota uz "ātru roku". Interesanti, ka Latvijas izlasei nebija ko vilkt mugurā, taču, tika saņemti vairāki piedāvājumi no ārzemju firmām. Vēlāk Jānis Gilis izvēlējas savus palīgus un tie bija Vadims Ulbergs un Vladimirs Beškarevs.
Pirmo uzvaru atjaunotā izlase izcīnīja 10. jūlijā pret Igauniju ar 2:1, abus vārtus guva Ainārs Linards. 1992. gada vasarā sākās 1994. gada Pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrs, kurā Latvijas izlase izcīnīja vēsturiskus neizšķirtus 0:0 pret Spāniju un Dāniju, bet toties cieta sagrāves pret to pašu Spāniju (0:5) un Īriju (0:4). Izcīnot 5 neizšķirtus un 5 punktus, Latvijas izlase ieguva 6. vietu 7 komandu konkurencē savā apakšgrupā. Izlases kodolu veidoja bijušie Rīgas "Daugavas" spēlētāji Jurijs Popkovs, Jurijs Ševļakovs, Oļegs Aleksejenko, Ainārs Linards un Oļegs Karavajevs, kā arī jaunie Mihails Zemļinskis un Vitālijs Astafjevs.
1994. un 1995. gadā Latvijas izlase piedalījās 1996. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā, un aizvien sīvāk spēja cīnīties pret Eiropas spēcīgākajām komandām. Tika pieveiktas spēcīgās Austrijas un Ziemeļīrijas izlases, taču spilgtākā spēle šajā ciklā bija zaudējums Portugāles izlasei Portu ar 2:3. Pirmajā puslaikā portugāļi izvirzījās vadībā ar 3:0, tacu otrajā puslaikā jaunais uzbrucējs Vīts Rimkus guva divus vārtus, panākot 2:3. Rimkus šajā kvalifikācijas turnīrā 5 spēlēs guva 5 vārtus, kļūstot par izlases uzbrukuma līderi. Pamazām izlasē ienāca arī jaunie Bleidelis, Štolcers un Stepanovs.
Kvalifikācijas turnīrā uz 1998. gada Pasaules čempionātu Latvijas izlase sīvās cīņās piekāpās Austrijas, Skotijas un Zviedrijas izlasēm, bet spēja pieveikt Baltkrieviju un Igauniju. Par izlases līderiem bija kļuvuši Skonto FC spēlētāji Astafjevs, Babičevs, Pahars un Štolcers. 1997. gada beigās Jānis Gilis atkāpās no galvenā trenera amata. No izlases aizgāja arī aizsardzības balsts un komandas kapteinis Jurijs Ševļakovs.
Simtā un pirmā atjaunotās Latvijas izlases spēle
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1992. gada 8. aprīlī pēc 52 gadu pārtraukuma tika aizvadīta pirmā atjaunotās Latvijas futbola izlases spēle Bukarestē, kurā Latvija ar 0:2 zaudēja Rumānijas izlasei.
Latvijas valstsvienības atgriešanās spēli uz starptautiskās skatuves Bukarestē noskatījās 10 000 skatītāju. Tā Latvijai bija 100. spēle vēsturē. Latvijas futbolisti tajā pieredzēja sev neierastus apstākļus, jo naktsmītnes, ēdināšana, treniņapstākļi bija visaugstākajā līmenī. Lielu interesi izraisīja Vadima Ulberga klātbūtne LFF delegācijā, jo Ulbergs bija iepriekšējās savsarpējās spēles aculiecinieks 1937. gadā, kad Latvija uzņēma Rumāniju ASK stadionā, Rīgā un spēle beidzās 0:0. Šī pārbaudes spēle nebija nejauša, jo Rumānija ar Baltijas valstu atbalstu cerēja uzlabot sadarbību ar Skandināvijas valstīm. Bija piedāvājums arī no Austrijas futbola izlases. Spēlei bija liela radio, TV un preses uzmanība. Klāt bija atlases cikla visu dalībvalstu pārstāvji, tai skaitā slavenais belģu treneris un bijušais futbolists Pauls van Himsts.
Rumānijas izlasei bija gandrīz vislabākais sastāvs. Sastāvā iztrūka vienīgi George Hadži, kuru nepalaida uz spēli Madrides "Real". Arī Rumānijas trenerim Kornelam Dinu šī bija debija jaunajā amatā.
LFF delegācijai lielu iespaidu atstāja Steaua futbola komplekss, ko dēvēja arī par Rumānijas futbola templi. To bija veidojis viens no Nikolajes Čaušesku dēliem un to arvien uzturēja armija: seši laukumi, no kuriem pieci īstā zālāja. Uz šo spēli biļete maksāja 150 lejas, kas bija aptuveni 2,5 ASV dolāri.
Galvenais treneris Jānis Gilis bija nolēmis uzticēties jaunajiem. Tika lietota taktiskā shēma ar diviem brīvajiem aizsargiem, kas protams uzlika papildu slodzi pussargiem un uzbrucējiem. Pirmais puslaiks pagāja kvalitatīvi, taču otrajā puslaikā mūsējie aizrāvās ar brīvdomāšanu, kā rezultātā rumāņi ieguva lielu teritoriālo pārsvaru. Protams, Latvijas spēlētāji nervozēja un bija vairākas tehniskas kļūdas. Spēles sākumā gatavojoties tvert Pāvela Badea sitienu no 30 metriem, Raimonds Laizāns paslīdēja, un bumba pāri viņa galvai ielidoja vārtos. Tomēr komanda noturēja lielo spiedienu un kritiskā brīdī nesaplīsa. Laba izdevība bija izlīdzināt rezultātu Aivaram Drupasam, kurš saņēma Jurija Popkova piespēli un krietienā asi uzsita no apmēram sešiem metriem, tomērt vārtsargs Bogdans Stelea reaģēja zibenīgi. Arī otrā puslaika sākums bija neveiksmīgs. Kļūdijās aizsargi, un 0:2. Izcelties varēja arī Rolands Bulders, taču izdevīgā pozīcijā nesanāca spēcīgs sitiens. Ja pirmajā puslaikā Laizāns nervozēja, tad otrajā jau nopelnīja aplausus un pat atvairīja Gabi Balinta izpildīto soda sitienu spēles 84. minūtē. Komanda kopumā izturēja un parādīja cienīgu sniegumu. Treneris nedaudz vīlies bija Vitālijā Teplovā, Aivars Drupass spēlēja ar nelielu traumu un Ilmāram Verpakovskim par sevi lika manīt gadi. Bija jāuzlabo uzbrukums, jo ar labu aizsardzību uzvarēt neizdosies.
Rumāņi bija ārkārtīgi pārsteigti un apmulsa, kad uzzināja, ka neviens no Latvijas izlases spēlētājiem nav spēlējis PSRS futbola izlasē, kā arī nav spēlējuši PSRS futbola Augstākās līgas komandās.
Tā bija iespēja sevi parādīt pasaulei. Šī spēle bija labs stimuls izaugsmei, bet diemžēl, ne visās mūsu komandās darbs ritēja profesionāli un ne visiem izlases kandidātiem bija nopietna attieksme pret treniņiem.
Interesanti, ka izlases treneris pirmajos gados atalgojumā saņēma 8500 rubļu jeb 55 ASV dolārus.[4]
Dzodzuašvili aizsardzība un Džonsona uzbrukums (1998—2001)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1997. gada nogalē par Latvijas futbola izlases treneri tika iecelts gruzīns Revazs Dzodzuašvili. Pārbaudes spēlēs Dzodzuašvili daudz eksperimentēja ar sastāvu, taču 2000. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīru izlase iesāka ļoti veiksmīgi — 1998. gada rudenī ar 3:1 tika uzvarēta Norvēģija, savukārt ar 1:0 uzvarēta Gruzija. Par spīti zaudējumam ar 0:1 Slovēnijā, 1998. gadu Latvijas izlase pabeidza kā grupas līderi. Komanda spēlēja izteiktu aizsardzības uzbrukumu ar retiem, bet bīstamiem pretuzbrukumiem, kuru smailē atradās Marians Pahars un Andrejs Štolcers. Vārtos veiksmīgi darbojās vārtsargs Oļegs Karavajevs. 1999. gadu izlase iesāka ar diviem bezvārtu neizšķirtiem pret Grieķiju un Albāniju, un pēc šīm spēlēm no izlases aizgāja ilggadējais vārtsargs Karavajevs. Izlases pamatsastāvā nostiprinājās jaunie Juris Laizāns un Andrejs Rubins. Jūnijā izlase vispirms atkārtoti piekāpās slovēņiem, bet Atēnās ar 2:1 pieveica grieķus. Pirmos vārtus šajā spēlē guva debitants Māris Verpakovskis, par pamatvārtsargu kļuva Aleksandrs Koliņko. Pēc draudzības spēles ar Brazīlijas izlasi, no komandas aizgāja galvenais treneris Revazs Dzodzuašvili.
1999. gada vasarā par galveno treneri tika iecelts anglis Gērijs Džonsons, kurš bija izteikts uzbrukuma futbola piekritējs. Šo kvalifikācijas ciklu izlase pabeidza ar neizšķirtiem pret Albāniju un Gruziju, kā arī zaudēja Norvēģijas izlasei, nerealizējot izredzes iekļūt finālturnīrā. 2002. gada Pasaules čempionāta kvalifikācijas ciklu izlase iesāka ar minimālu zaudējumu Skotijai 0:1, taču tam sekoja sagrāves pret Beļģijas un Horvātijas izlasēm. Pēc 2001. gada aprīlī piedzīvotā neižšķirta 1:1 spēlē ar Sanmarīno, Gērijs Džonsons tika atbrīvots no amata.
Starkova — Verpakovska ēra un Euro 2004 (2001—2004)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Džonsona vietā par galveno treneri kļuva ilggadējais Skonto FC galvenais treneris Aleksandrs Starkovs. Viņa vadībā izlase pabeidza atlases ciklu ar trīs minimāliem zaudējumiem pret grupas favorītiem. 2004. gada Eiropas čempionāta atlases ciklu izlase iesāka ar neizšķirtu pret Zviedriju (0:0), kā arī ar 1:0 pieveicot Poliju. Tam sekoja divas uzvaras pār Sanmarīno izlasi un zaudējums Ungārijai. Savainojumu nomocītā Pahara vietā par uzbrukuma līderi kļuva Māris Verpakovskis. Komandā atgriezās arī 1990. gadu vidus izlases uzbrukuma līderis Vīts Rimkus. Pirms rudens izšķirošajām cīņām Latvijas izlase saglabāja labas izredzes cīņā par iekļūšanu finālturnīrā. Pēc zaudējuma 0:2 Polijas izlasei Latvijas izlases situācija turnīra tabulā kļuva sarežģītāka, taču komanda spēja pieveikt Ungāriju (3:1) un Zviedriju (1:0). Abās spēlēs ar vārtu guvumiem izcēlās Māris Verpakovskis. Latvija ieņēma 2. vietu savā apakšgrupā, tādēļ komandai novembrī bija jāspēlē izslēgšanas spēles ar Turcijas izlasi. Pirmajā spēlē Rīgā pateicoties Verpakovska gūtajiem vārtiem, Latvija pieveica turkus ar 1:0. Otrajā cīņā Stambulā Latvija spēja atspēlēties no 0:2 un panāca vajadzīgo rezultātu, spēlei noslēdzoties 2:2. Divu spēļu summā Latvijas izlase bija pieveikusi Turciju ar 3:2, tādējādi pirmoreiz savā vēsturē iekļūstot Eiropas čempionāta finālturnīrā. Izlases līderi šajā ciklā bija uzbrucējs Māris Verpakovskis, vidējās līnijas spēlētāji komandas kapteinis Vitālijs Astafjevs, Juris Laizāns, Andrejs Rubins, aizsargi Mihails Zemļinskis un Igors Stepanovs, kā arī vārtsargs Aleksandrs Koliņko.
Eiropas čempionāta finālturnīrā Portugālē Latvijas izlase tika ielozēta vienā grupā ar spēcīgajām Čehijas, Vācijas un Nīderlandes izlasēm. Pirmajā spēlē Latvija piekāpās Čehijas izlasei ar 1:2, taču otrajā spēlē izcīnīja vēsturisku bezvārtu neizšķirtu pret Vāciju. Grupas trešajā un pēdējā spēlē Latvija zaudēja Nīderlandei ar 0:3.
Starkova atlaišana un atgriešanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Aleksandra Starkova vadībā Latvija iesāka arī 2006. gada Pasaules čempionāta atlases turnīru, taču jau pirmajā spēlē pret Portugāli Starkovs tika diskvalificēts uz 6 spēlēm. Turpinājumā Latvijas izlasi no rezervistu soliņa vadīja Starkova palīgs Jurijs Andrejevs, bet Starkovs vēl palika galvenā trenera amatā nākamās 4 spēles.[5] Novembrī Starkovs pameta izlasi, pārceļoties uz Krievijas Maskavas "Spartak" komandu. Par izlases galveno treneri tika iecelts Andrejevs, kura vadībā arī izlase bez īpašiem panākumiem pabeidza šo kvalifikācijas ciklu. Ar 15 punktiem 12 spēlēs, Latvija pabeidza turnīru 5. vietā savā apakšgrupā, pieveicot vienīgi Luksemburgu un Lihtenšteinu, kā arī spēlējot neizšķirti ar Krievijas, Igaunijas un Slovākijas izlasēm. Šajā kvalifikācijas ciklā Latvijas izlase piedzīvoja pirmo zaudējumu Igaunijai kopš 1940. gada ar 1:2.
2006. gadā Latvijas izlase sāka dalību kvalifikācijas turnīrā uz 2008. gada Eiropas čempionātu. Tajā Latvijas izlase tika ielozēta vienā grupā ar Spāniju, Zviedriju, Dāniju, Islandi, Ziemeļīriju un Lihtenšteinu. Kvalifikācijas turnīru Latvija iesāka ar zaudējumu zviedriem savā laukumā ar 0:1, tālāk sekoja pārliecinoša uzvara pār Islandi 4:0, kā arī zaudējums ziemeļīriem ar 0:1. 2007. gada martā, pēc zaudējuma Lihtenšteinai, no galvenā trenera amata atkāpās Jurijs Andrejevs. Aprīļa sākumā par izlases galveno treneri pēc divarpus gadu pārtraukuma atkal kļuva Aleksandrs Starkovs. Viņa vadībā pa divām reizēm tika zaudēts Spānijai un Dānijai, kā arī vienreiz Zviedrijai, taču tika uzvarētas Lihtenšteinas, Islandes un Ziemeļīrijas izlases. Latvijas izlase šo atlases ciklu noslēdza 5. vietā savā grupā.
2008. gada rudenī Latvijas izlase sāka dalību 2010. gada Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā, kurā tika ielozēta vienā grupā ar Grieķijas, Izraēlas, Šveices, Moldovas un Luksemburgas izlasēm. Pirmajā spēlē ar 2:1 Kišiņevā tika pieveikta Moldovas izlase. Tālāk divi zaudējumi grupas favorītēm: mājās Grieķijai ar 0:2 un izbraukumā Šveicei 1:2. Vārtus pēc standartsituācijas ar galvu guva Deniss Ivanovs. Pēdējā rudens spēlē Rīgā Latvija cīnījās neizšķirti ar Izraēlu 1:1. Pavasara spēlēs Latvijas izlase divreiz pieveica Luksemburgu. Ar 4:0 izbraukumā un 2:0 mājās. Pirmajā rudens izšķirošajā spēlē Latvijas izlase ar 1:0 Televivā uzvarēja Izraēlu paverot sev labas izredzes pacīnīties par pirmajām vietām. 9. septembrī Latvija cīnijās neizšķirti Skonto stadionā ar Šveici (2:2). Tā kā paralēlajā mačā Grieķija neuzvarēja Kišiņevā Moldovu (1:1). Latvija saglabāja labas izredzes cīņā par otro vietu. Situācija grupā bija:
Vieta | Komanda | Punkti |
---|---|---|
1. | Šveice | 17 |
2. | Grieķija | 14 |
3. | Latvija | 14 |
4. | Izraēla | 12 |
5. | Luksemburga | 5 |
6. | Moldova | 3 |
Priekšpēdējā un arī izšķirošajā spēlē Latvija Atēnu olimpiskajā stadionā zaudēja mājiniekiem Grieķiem ar 2:5. Pēc pirmā puslaika Latviju vadībā bija izvirzījis Māris Verpakovskis (2:1), bet otrajā puslaikā jau pēc divām nospēlētām minūtēm tiesnesis strīdīgā epizodē piešķira "pendeli" uz Latvijas vārtiem un to realizēja Gekass. Tas izrādījās arī lūzuma punkts un Gekass pamanījās raidīt bumbu Latvijas vārtos vēl divas reizes, gūstot 4 vārtus šajā spēlē. Vienu reizi 72. minūtē arī izcēlās Samarass un beigās 2:5. Pēdējā spēlē mājās Latvija ar 3:2 uzvarēja Moldovu. Cikla beigās Latvija ieguva trešo vietu un palika uzreiz aiz svītras.
Laika posmā no 2010. gada septembra līdz 2011. gada oktobrim Latvijas futbola izlase piedalījās 2012. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā. Finālturnīrs norisināsies 2012. gada jūnijā un jūlijā Polijā un Ukrainā. Latvijas izlase tika ielozēta kvalifikācijas turnīra F grupā kopā ar Grieķiju, Horvātiju, Izraēlu, Gruziju un Maltu.Turnīru Latvijas izlase uzsāka ar spēli pret Horvātiju savā laukumā 2010. gada 3. septembrī, piedzīvojot zaudējumu ar 0:3, bet četras dienas vēlāk izbraukumā Latvija spēja pieveikt Maltu ar 2:0. Oktobrī Latvija Grieķijā zaudēja laukuma saimniekiem ar 0:1, bet Rīgā kompensācijas laikā, pateicoties Aleksandra Cauņas rezultatīvajam sitienam, spēja panākt neizšķirtu 1:1 pret Gruziju. 2010. gadu Latvijas izlase noslēdza 5. vietā grupā. 2011. gadu Latvijas izlase sāka ar diviem zaudējumiem Izraēlai, gan izbraukumā, gan savā laukumā piekāpjoties ar rezultātu 1:2. 2. septembrī Latvija izcīnīja savu otro uzvaru kvalifikācijas turnīrā, ar 1:0 Tbilisi tika uzvarēta Gruzijas izlase, savukārt četras dienas vēlāk Rīgā Latvijas un Grieķijas izlašu spēlē tika fiksēts neizšķirts 1:1. 7. oktobrī Latvija ar 2:0 uzveica Maltu, bet pēc četrām dienām zaudēja Horvātijai. Latvija grupu beidza 4. vietā starp Izraēlas un Gruzijas izlasēm, tādējādi nekvalificējoties finālturnīram.
No 2012. gada septembra līdz 2013. gada oktobrim Latvijas futbola izlase piedalījās 2014. gada Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā. Latvijas izlase tika ielozēta UEFA zonas kvalifikācijas turnīra G grupā kopā ar Grieķijas, Slovākijas, Bosnijas un Hercegovinas, Lietuvas un Lihtenšteinas izlasēm. Pirmajās trīs spēlēs Latvija zaudēja Grieķijai (1:2), Bosnijai un Hercegovinai (1:4) un Slovākijai (1:2), bet tad prata uzveikt Lihtenšteinu (2:0). 2013. gadu Latvija sāka ar neapmierinošu neizšķirtu pret Lihtenšteinu (1:1) un turpināja ar zaudējumu Bosnijai un Hercegovinai (0:5). Pēc šīs spēlēs Latvijas Futbola federācijas valdē tika veikts balsojums par galvenā trenera Aleksnadra Starkova atlaišanu, bet valde nobalsoja "pret".[6]
Tomēr vēlāk Starkovs uzrakstīja atlūgumu un par jauno Latvijas izlases treneri tika apstiprināts Marians Pahars. Līgums ar viņu tika noslēgts līdz 2018. gada Pasaules kausa kvalifikācijas cikla beigām.[7]
Izlase Pahara vadībā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmā spēlē Paharam kā galvenajam trenerim bija pārbaudes spēle pret Igauniju, kas noslēdzās ar rezultātu 1:1. Pirmo uzvaru kā treneris Pahars izcīnija 2013. gada 6. septembrī, 2014. gada Pasaules kausa kvalifikācijas spēlē mājās pret Lietuvu — 2:1. Pēc tam gan tika piedzīvoti divi zaudējumi izbraukumā — 1:0 pret Grieķiju un Lietuvu, bet pēdējā šī cikla spēle pret Slovākiju noslēdzās neizšķirti 2:2. Tādējādi ciklu Latvija noslēdza 5. vietā grupā, apsteidzot vienīgi Lihtenšteinu un par trim punktu piekāpjoties Lietuvai.
2014. gada Baltijas kausā Latvijas izlase pusfinālā 11 metru soda sitienu sērijā pārspēja Igauniju, bet finālā ar rezultātu 1:0 pārspēja Lietuvu, vienīgos vārtus gūstot Naurim Bulvītim tādējādi 22. reizi iegūstot šo kausu.
2016. gada Eiropas čempionāta futbolā kvalifikācijas turnīrā, kas bija pirmais pilnais kvalifikācijas cikls Paharam kā galvenajam trenerim, Latvija tika ielozēta A grupā kopā ar Čehiju, Islandi, Kazahstānu, Nīderlandi un Turciju. Pirmajā cikla spēlē viesos tika nospēlēts neizšķirti 0:0 ar Kazahstānu. Turpinājumā mājās tika zaudēts Islandei ar 0:3 un nospēlēts neizšķirti 1:1 ar Turciju, bet pēdējā 2014. gada izlases spēlē tika piedzīvots zaudējums pret Nīderlandi ar rezultātu 6:0. 2015. gads sākās ar 1:1 neizšķirtu pret Čehiju, kur Latvijas izlase vienīgos vārtus ielaida spēles 90. minūtē, bet turpinājās ar vēl vienu zaudējumu Nīderlandei, tikai šoreiz ar rezultātu 0:2. Nākamā spēle notika 3. septembrī, Konjā Turcijā, kad Latvijas izlase nospēlēja neizšķirti 1:1 ar Turcijas izlasi, bet 6. septembrī Rīgā tika piedzīvots zaudējums Čehijas izlasei ar 1:2. 10. oktobrī Reikjavikā Latvijas izlase nospēlēja neizšķirti 2:2 ar Islandes izlasi, bet 13. oktobrī Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra pēdējā spēlē Rīgā ar 0:1 zaudēja Kazahstānas izlasei. Kvalifikācijas turnīra kopvērtējumā Latvija palika pēdējā, 6. vietā grupā.
2016. gada jūnijā Latvijas izlase 23. reizi izcīnīja Baltijas kausu, uzvarot Lietuvas izlasi ar 2:1 un cīnoties neizšķirti ar Igauniju 0:0.
2018. gada FIFA Pasaules kausa kvalifikācijas ciklu Latvijas izlase iesāka ar uzvaru 1:0 izbraukumā pret Andoru. Tai sekoja četri zaudējumi — pret Fēru Salām (0:2), Ungāriju (0:2), Portugāli (1:4) un Šveici (0:1). 2017. gada 28. martā tika piedzīvots zaudējums 0:5 arī draudzības spēlē pret Gruzijas izlasi, pēc kā Pahars iesniedza atlūgumu un atkāpās no izlases galvenā trenera amata.[8]
Starkova otrā atgriešanās un ārzemju treneri
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]2017. gada 19. aprīlī Starkovs trešo reizi tika apstiprināts par Latvijas izlases galveno treneri, nomainot Paharu.[9] Viņa vadībā izlase piedzīvoja vairākus zaudējumus, bet vienīgā uzvara tika gūta 10. oktobrī pēdējā Pasaules kausa kvalifikācijas spēlē pret Andoru. 2017. gada septembrī FIFA Pasaules rangā izlase noslīdēja uz visu laiku zemāko vietu, ieņemot 148. pozīciju.[10] Pēc zaudējuma Gibraltāra izlasei 2018. gada 25. martā, Starkovs tika atbrīvots no amata.[11] 24. maijā galvenā trenera amatā tika apstiprināts somu speciālists Miksu Pātelainens.[12]
Pātelainena vadībā Latvijas izlase uzvarēja 2018. gada Baltijas kausa izcīņā, bet vēlāk neveiksmīgi aizvadīja 2018.—2019. gada UEFA Nāciju līgas spēles, neizcīnot nevienu uzvaru. Savā D līgas grupā ar Gruzijas, Kazahstānas un Andoras izlasēm tika izcīnīti četri punkti un iegūta 3. vieta. Pātelainens amatu atstāja, un 2019. gada 1. martā par galveno treneri tika apstiprināts Slovēnijas speciālists Slaviša Stojanovičs.[13] Stojanoviča vadībā izlase piedzīvoja deviņus zaudējumus pēc kārtas 2020. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā. Tikai pēdējā atlases cikla spēlē tika uzvarēta Austrija. Latvijas izlase ieņēma pēdējo vietu sešu komandu grupā. 2020. gada janvārī sadarbība ar Stojanoviču tika pārtraukta.
Daiņa Kazakeviča pozitīvā vektora ēra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latvijas futbola sabiedrībā arvien biežāk sāka izskanēt paziņojumi, ka Latvijas izlasi jāvada vietējam speciālistam, kurš labi pārzina Latvijas futbola sistēmu un nianses. Situāciju sarežģīja arī LFF politiskā situācija, kad LFF uz brīdi bija bez prezidenta un tobrīd bija lielas šaubas, ka regulārā treneru mainīšana dotu kādu ilgtermiņa risinājumu, jo četru gadu laikā tika nomainīti četri treneri. Taču, jau pēc Stojanoviča atlaišanas, par izlases galveno treneri uz 3 gadiem kļuva Dainis Kazakevičs.[14] 2020.—2021. gada UEFA Nāciju līgas turnīrā Latvija spēlēja vienā grupā ar Fēru Salām, Maltu un Andoru. Pirmajās piecās spēlēs uzvaras neizdevās izcīnīt, četras reizes spēlējot neizšķirti un zaudējot Maltai. Tikai turnīra pēdējā spēlē uzvarēja izbraukumā Andoru ar 5:0. Nāciju līgas turnīru izlase noslēdza trešajā vietā grupā. Pēc šīs katastrofālās neveiksmes, LFF tomēr uzticējās trenera ilgtermiņa vīzijai, kas rezultējās ar sen nebijušu, astoņu nezaudēto spēļu sēriju (ieskaitot pārbaudes spēles), kā arī beidzot tika sagaidīt uzvara 2022.—2023. gada UEFA Nāciju līgā, uzvarot D grupas kopvērtējumā Andoru, Moldovu un Lihtenšteinu. Sērija varēja turpināties vēl garāka, taču priekšpēdējā spēlē Rīgā, pilnā stadionā tika piedzīvots zaudējums Moldovai, kas sašķobīja pozitīvo vektoru un uz pēdējo, un arī izšķirošo spēli Andorā bija jādodas ar satraukumu. Satraukums piepildījās, jo smagā un nepārliecinošā spēlē, Latvijas futbola izlase piedzīvoja izbīli - nospēlējot neizšķirti. Vladislavs Gutkovskis izvirzīja Latviju vadībā spēles 50. minūtē, taču divas minūtes pirms spēles pamatlaika beigām, rupji kļūdoties vārtsargam Pāvelam Šteinboram Andora izlīdzināja rezultātu, tādējādi pamatīgi šokējot spēlētājus, treneri un līdzjutējus. Tikai pateicoties labākai vārtu attiecībai pār Moldovu, Latvijas futbola izlase saglabāja pirmo vietu grupā, tādējādi izcīnot ceļazīmi uz C grupu. Neveiksmīgā un samocītā sezonas izskaņa liedza arī izlasei iespēju cīnīties par Eiropas čempionāta "play-off" ceļazīmi 2024 gada pavasarī. Kopš 2020. gada sākuma kad Dainis Kazakevičs vadīja izlasi, ar kritiķiem bija jācīnās jau no paša sākuma, jo viņa nonākšana šajā amatā jautājumus raisīja jau uzreiz. Kritiku Kazakevičam nav trūcis arī pēc tam, un skepse pilnībā nepazuda arī 2022. gada piecu uzvaru sērijas laikā, taču 2023. gada sauklis "DainisOut" sasniedzis savu zenītu — 2023. gadā bijušas desmit spēles, ciesti deviņi zaudējumi, turklāt kopš septembra sākuma sešos mačos gūti tikai divi vārti (uzvarā pār Armēniju, kurā fanu sektors demonstratīvi atstāja tribīnes 1. puslaikā, pieprasot trenera atkāpšanos). Arī vēlāk spiediens no sabiedrības nemazinājās, kas rezultējās līguma pārtraukšanā.[15]
Pasaules čempionātos
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1930 | Nepiedalījās | |
1934 | ||
1938 | Nekvalificējās | kvalifikācija |
1950 | atradās PSRS sastāvā | |
1954 | ||
1958 | ||
1962 | ||
1966 | ||
1970 | ||
1974 | ||
1978 | ||
1982 | ||
1986 | ||
1990 | ||
1994 | Nekvalificējās | kvalifikācija |
1998 | Nekvalificējās | kvalifikācija |
2002 | Nekvalificējās | kvalifikācija |
2006 | Nekvalificējās | kvalifikācija |
2010 | Nekvalificējās | kvalifikācija |
2014 | Nekvalificējās | kvalifikācija |
2018 | Nekvalificējās | kvalifikācija |
2022 | Nekvalificējās | kvalifikācija |
Eiropas čempionātos
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1960 | atradās PSRS sastāvā | |
1964 | ||
1968 | ||
1972 | ||
1976 | ||
1980 | ||
1984 | ||
1988 | ||
1992 | ||
1996 | Nekvalificējās | kvalifikācija |
2000 | Nekvalificējās | kvalifikācija |
2004 | Grupu turnīrs | kvalifikācija |
2008 | Nekvalificējās | kvalifikācija |
2012 | Nekvalificējās | kvalifikācija |
2016 | Nekvalificējās | kvalifikācija |
2020 | Nekvalificējās | kvalifikācija |
Spēlētāju rekordi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Visvairāk gūto vārtu
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Spēlētājs | Karjera izlasē | Vārti (Spēles) |
---|---|---|
Māris Verpakovskis | 1999—2014 | 29 (104) |
Ēriks Pētersons | 1929—1939 | 21 (63) |
Vitālijs Astafjevs | 1992—2010 | 16 (167) |
Marians Pahars | 1996—2007 | 15 (75) |
Juris Laizāns | 1998—2013 | 15 (113) |
Alberts Šeibelis | 1925—1939 | 14 (54) |
Iļja Vestermans | 1935—1938 | 13 (23) |
Aleksandrs Cauņa | 2007—2015 | 12 (45) |
Valērijs Šabala | 2013— | 12 (52) |
Mihails Zemļinskis | 1992—2005 | 12 (105) |
Visvairāk aizvadīto spēļu
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Spēlētājs | Karjera izlasē | Spēles |
---|---|---|
Vitālijs Astafjevs | 1992—2010 | 167 |
Andrejs Rubins | 1998—2010 | 117 |
Juris Laizāns | 1998—2014 | 113 |
Imants Bleidelis | 1995—2007 | 106 |
Mihails Zemļinskis | 1992—2005 | 105 |
Māris Verpakovskis | 1999—2014 | 104 |
Igors Stepanovs | 1995—2011 | 100 |
Andris Vaņins | 2000—2019 | 100 |
Aleksandrs Koliņko | 1997—2015 | 94 |
Kaspars Gorkšs | 2005—2017 | 89 |
Izlases galvenie treneri
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Treneris | Karjera izlasē |
---|---|
Juris Rēdlihs | 1922—1924 |
Villijs Malošeks | 1924 |
Valters Vilsons | 1925 |
Ferencs Molnārs | 1926 |
Kārlis Kurcs | 1927 |
nav zināms | 1928 |
Villijs Malošeks | 1929 |
Juris Rēdlihs | 1930—1931 |
Jānis Lapiņš | 1932 |
nav zināms | 1933—1934 |
Ferencs Vogenhūbers | 1935 |
Rūdolfs Štancels | 1936—1939 |
Kārlis Upenieks | 1940 |
Jānis Gilis | 1992—1997 |
Revazs Dzodzuašvili | 1998—1999 |
Gērijs Džonsons | 1999—2001 |
Aleksandrs Starkovs | 2001—2004 |
Jurijs Andrejevs | 2004—2007 |
Aleksandrs Starkovs | 2007—2013 |
Marians Pahars | 2013—2017 |
Aleksandrs Starkovs | 2017—2018 |
Miksu Pātelainens | 2018 |
Slaviša Stojanovičs | 2019—2020 |
Dainis Kazakevičs [16] | 2020—2023 |
Paolo Nikolato [1] | 2024—pašlaik |
Komandas sastāvs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēdējais sastāvs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Uz UEFA Nāciju līgas spēlēm 2024. gada oktobrī (pret Ziemeļmaķedoniju 10 oktobrī un Fēru Salām 13. oktobrī) tika izsaukti šādi spēlētāji.[17] Spēles un gūtie vārti pēc 2024. gada 13. oktobra spēles pret Fēru Salu izlasi.
Nesen izsauktie
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Šie spēlētāji tika izsaukti uz izlasi pēdējo 12 mēnešu laikā:
|
Oficiālās personas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Persona | Amats |
---|---|
Paolo Nikolato | galvenais treneris |
Masimo Paganins | trenera asistents |
Aleksandrs Cauņa | trenera asistents |
Andris Vaņins | vārtsargu treneris |
Vinčenco Pinkolini | fiziskās sagatavotības treneris |
Māris Smirnovs | fiziskās sagatavotības treneris |
Leonardo Karleti | video analītiķis |
Iļja Ščaņicins | video analītiķis |
Roberts Mežeckis | ģenerālmenedžeris |
Boriss Novikovs | ārsts |
Artūrs Ivuškāns | fizioterapeits |
Jurijs Ksenzovs | fizioterapeits |
Dmitrijs Jefremenkovs | fizioterapeits |
Jānis Zeltiņš | ekipējuma menedžeris |
Iļja Poļakovs | preses sekretārs |
Spēles
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latvijas futbola izlase savā pastāvēšanas vēsturē ir aizvadījusi 311 spēles, kurās ir gūtas 100 uzvaras, 66 reizes spēlēts neizšķirti un piedzīvoti 145 zaudējumi. Visvairāk reizes (50) Latvijas izlase ir spēlējusi pret Igaunijas izlasi. (dati uz 25.10.2011.)
Iepriekšējās un nākamās spēles
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Datums | Turnīrs | Vieta | Pretinieks | Rezultāts | Latvijas vārtu guvēji | |
---|---|---|---|---|---|---|
2021. gada 24. martā | 2022. gada FIFA Pasaules kausa kvalifikācija | Rīga | Melnkalne | 1:2 | Jānis Ikaunieks | |
2021. gada 27. martā | 2022. gada FIFA Pasaules kausa kvalifikācija | Amsterdama | Nīderlande | 0:2 | ||
2021. gada 30. martā | 2022. gada FIFA Pasaules kausa kvalifikācija | Stambula | Turcija | 3:3 | Roberts Savaļnieks, Roberts Uldriķis, Dāvis Ikaunieks | |
2021. gada 4. jūnijā | Baltijas kauss | Rīga | Lietuva | 3:1 | pretinieki savos vārtos, Eduards Emsis, Roberts Uldriķis | |
2021. gada 7. jūnijā | draudzības spēle | Diseldorfa | Vācija | 1:7 | Aleksejs Saveļjevs | |
2021. gada 10. jūnijā | Baltijas kauss | Tallina | Igaunija | 1:2 | Dāvis Ikaunieks | |
2021. gada 1. septembrī | 2022. gada FIFA Pasaules kausa kvalifikācija | Rīga | Gibraltārs | 3:1 | Vladislavs Gutkovskis (2), Andrejs Cigaņiks | |
2021. gada 4. septembrī | 2022. gada FIFA Pasaules kausa kvalifikācija | Rīga | Norvēģija | 0:2 | ||
2021. gada 7. septembrī | 2022. gada FIFA Pasaules kausa kvalifikācija | Podgorica | Melnkalne | 0:0 | ||
2021. gada 8. oktobrī | 2022. gada FIFA Pasaules kausa kvalifikācija | Rīga | Nīderlande | 0:1 | ||
2021. gada 11. oktobrī | 2022. gada FIFA Pasaules kausa kvalifikācija | Rīga | Turcija | 1:2 | pretinieki savos vārtos | |
2021. gada 13. novembrī | 2022. gada FIFA Pasaules kausa kvalifikācija | Oslo | Norvēģija | 0:0 | ||
2021. gada 16. novembrī | 2022. gada FIFA Pasaules kausa kvalifikācija | Gibraltārs | Gibraltārs | 3:1 | Vladislavs Gutkovskis, Roberts Uldriķis, Raimonds Krollis | |
2022. gada 25. martā | draudzības spēle | Takali | Kuveita | 1:1 | Roberts Savaļnieks | |
2022. gada 29. martā | draudzības spēle | Takali | Azerbaidžāna | 1:0 | Vladislavs Gutkovskis | |
2022. gada 3. jūnijā | 2022.—2023. gada UEFA Nāciju līga | Rīga | Andora | 3:0 | Roberts Uldriķis (2), Jānis Ikaunieks | |
2022. gada 6. jūnijā | 2022.—2023. gada UEFA Nāciju līga | Rīga | Lihtenšteina | 1:0 | Artūrs Zjuzins | |
2022. gada 10. jūnijā | 2022.—2023. gada UEFA Nāciju līga | Kišiņeva | Moldova | 4:2 | Vladislavs Gutkovskis (2); Jānis Ikaunieks (2) | |
2022. gada 14. jūnijā | 2022.—2023. gada UEFA Nāciju līga | Vaduca | Lihtenšteina | 2:0 | Vladislavs Gutkovskis (2) | |
2022. gada 22. septembrī | 2022.—2023. gada UEFA Nāciju līga | Rīga | Moldova | 1:2 | Jānis Ikaunieks | |
2022. gada 25. septembrī | 2022.—2023. gada UEFA Nāciju līga | Andora la Velja | Andora | 1:1 | Vladislavs Gutkovskis | |
2022. gada 16. novembrī | Baltijas kauss | Rīga | Igaunija | 1:1 (11m: 6:4) | Raimonds Krollis | |
2022. gada 19. novembrī | Baltijas kauss | Rīga | Islande | 1:1 (11m: 7:8) | Andrejs Cigaņiks | |
2023. gada 22. martā | draudzības spēle | Dublina | Īrija | 2:3 | Roberts Uldriķis, Artūrs Zjuzins | |
2023. gada 28. martā | 2024. gada Eiropas čempionāta kvalifikācija | Kārdifa | Velsa | 0:1 | ||
2023. gada 16. jūnijā | 2024. gada Eiropas čempionāta kvalifikācija | Rīga | Turcija | 2:3 | Eduards Emsis, Kristers Tobers | |
2023. gada 19. jūnijā | 2024. gada Eiropas čempionāta kvalifikācija | Erevāna | Armēnija | 1:2 | pretinieki savos vārtos | |
2023. gada 8. septembrī | 2024. gada Eiropas čempionāta kvalifikācija | Rijeka | Horvātija | 0:5 | ||
2023. gada 11. septembrī | 2024. gada Eiropas čempionāta kvalifikācija | Rīga | Velsa | 0:2 | ||
2023. gada 12. oktobrī | 2024. gada Eiropas čempionāta kvalifikācija | Rīga | Armēnija | 2:0 | Jānis Ikaunieks, Daniels Balodis | |
2023. gada 15. oktobrī | 2024. gada Eiropas čempionāta kvalifikācija | Konja | Turcija | 0:4 | ||
2023. gada 18. novembrī | 2024. gada Eiropas čempionāta kvalifikācija | Rīga | Horvātija | 0:2 | ||
2023. gada 21. novembrī | draudzības spēle | Varšava | Polija | 0:2 | ||
2024. gada 21. martā | draudzības spēle | Larnaka | Kipra | 1:1 | Andrejs Cigaņiks | |
2024. gada 26. martā | draudzības spēle | Larnaka | Lihtenšteina | 1:1 | Raimonds Krollis | |
2024. gada 8. jūnijā | Baltijas kauss | Rīga | Lietuva | 0:2 | ||
2024. gada 11. jūnijā | Baltijas kauss | Rīga | Fēru Salas | 1:0 | Andrejs Cigaņiks | |
2024. gada 7. septembrī | 2024.—2025. gada UEFA Nāciju līga | Erevāna | Armēnija | 1:4 | pretinieki savos vārtos | |
2024. gada 10. septembrī | 2024.—2025. gada UEFA Nāciju līga | Rīga | Fēru Salas | 1:0 | Renārs Varslavāns | |
2024. gada 10. oktobrī | 2024.—2025. gada UEFA Nāciju līga | Rīga | Ziemeļmaķedonija | 0:3 | ||
2024. gada 13. oktobrī | 2024.—2025. gada UEFA Nāciju līga | Touršhavna | Fēru Salas | 1:1 | Dario Šits | |
2024. gada 14. novembrī | 2024.—2025. gada UEFA Nāciju līga | Skopje | Ziemeļmaķedonija | |||
2024. gada 17. novembrī | 2024.—2025. gada UEFA Nāciju līga | Rīga | Armēnija |
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 https://sportacentrs.com/futbols/latvijas_izlase/05022024-italis_nikolato_galvenais_kandidats_uz_tr
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Askolds Uldriķis. «Latvijā futbolu spēlē 100 gadus». TVNET, 29.09.2006.. Skatīts: 07.06.2008.
- ↑ [1]
- ↑ Gilis, Jānis (1992. gada 4. septembris). "Jānis Gilis aģentūrai Reuters". Latvijas Jaunatne 192-193.
- ↑ «FIFA uz sešām spēlēm diskvalificē Starkovu». TVNET. 05.10.2004. Skatīts: 15.05.2009.
- ↑ Koscinkevičš, Ilvars. "Uz Bremzēm". Sporta Avīze.
- ↑ «Līgums ar Paharu noslēgts līdz 2018. gada Pasaules kausa izcīņai». Jānis Rubulis. sportacentrs.com. 2013. gada 15. jūlijā. Skatīts: 2013-07-16.
- ↑ «Marians Pahars atkāpjas no Latvijas izlases galvenā trenera amata». LFF.lv. 2017. gada 29. marts. Skatīts: 2017. gada 29. martā.
- ↑ Ulvis Brože. «Par Latvijas izlases galveno treneri atkal kļūst Starkovs». sportacentrs.com, 2017. gada 19. aprīlī. Skatīts: 2017. gada 19. aprīlī.
- ↑ «Latvijas futbola izlase FIFA rangā noslīd jau uz rekordzemo 148.vietu». diena.lv. 2017. gada 14. septembrī. Skatīts: 2020. gada 4. oktobrī.
- ↑ «Starkovu atlaiž no Latvijas izlases galvenā trenera amata». Sportacentrs.com (lv-LV). 2018-04-03. Skatīts: 2018-04-03.
- ↑ «Miksu Pātelainens paziņo 23 kandidātu sarakstu valstsvienības spēlēm jūnijā». LFF. 2018. gada 24. maijā. Skatīts: 2018. gada 26. maijā.
- ↑ «Latvijas futbola izlasi turpmāk vadīs serbu speciālists Stojanovičs». www.lsm.lv. Skatīts: 2020. gada 4. oktobrī.
- ↑ «Dainis Kazakevičs apstiprināts par Latvijas izlases galveno treneri». lff.lv. LFF. 2020. gada 20. janvārī. Skatīts: 2020. gada 4. oktobrī.
- ↑ «Kazakevičs neturpinās nacionālās izlases galvenā trenera darbu». LFF. 2023. gada 7. decembrī. Skatīts: 2023. gada 8. decembrī.
- ↑ Stojanoviču atlaiž ar īsziņu, vietā ieceļ Daini Kazakeviču
- ↑ «Latvijas izlase svētdien uzsāks oktobra nometni». LFF.lv. 2024. gada 2. oktobris. Skatīts: 2024. gada 6. oktobrī.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Latvijas futbola izlase.
Apbalvojumi | ||
---|---|---|
Priekštecis: Kristers Serģis un Artis Rasmanis |
"Sporta Avīzes" gada aptaujas uzvarētājs 2003 |
Pēctecis: Viktors Ščerbatihs |
|
|
|
|