Kapibara
| Kapibara Hydrochoerus hydrochaeris (Linnaeus, 1766) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Grauzēji (Rodentia) |
| Dzimta | Jūrascūciņu dzimta (Caviidae) |
| Ģints | Kapibaras (Hydrochoerus) |
| Suga | Kapibara (Hydrochoerus hydrochaeris) |
| Izplatība | |
 | |
 Kapibara Vikikrātuvē | |
Kapibara (Hydrochoerus hydrochaeris) ir daļēji ūdenī dzīvojošs jūrascūciņu dzimtas (Caviidae) grauzējs, kas ir lielākais grauzējs pasaulē. Kapibara savvaļā sastopama tikai Dienvidamerikā: Argentīnā, Bolīvijā, Brazīlijā, Kolumbijā, Ekvadorā, Gviānā, Gajānā, Paragvajā, Peru, Surinamā, Urugvajā un Venecuēlā.[1] Tā mājo gan savannā, gan biezos mežos, bet vienmēr kādas ūdenskrātuves krastā.
Kapibara ir plaši izplatīta, tomēr cilvēku blīvi apdzīvotajos Amazones baseina rajonos sastopama mazākā skaitā.[2] Kapibaras medī vietējie iedzīvotāji, lai iegūtu gaļu, ādu un taukus, kuri tiek izmantoti farmaceitiskajā ražošanā,[3] kā arī tās iznīcina kā lauksaimniecībai kaitīgus (ražas postītājas, lopu konkurentes ganībās) dzīvniekus.[2] Kapibaru ādas dažādu ādas izstrādājumu ražošanā tiek uzskatītas par vērtīgu izejmateriālu, jo tā stiepjas tikai vienā virzienā. Sevišķi iecienīti ir kapibaru ādas cimdi. Kapibarām izdzīvot situācijā, kad tās tik intensīvi tiek medītas, palīdz to spēja strauji vairoties.[2]
Vairākās vietās pasaulē ir izveidojušās nejaušas kapibaru populācijas, tām izbēgot no nebrīves. Šāda kapibaru populācija, piemēram, izveidojusies Arno upē Florencē (Itālijā).[2] Kapibaras ir novērotas arī Floridas apkārtnē un Kalifornijā.[4]
Etimoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
_640x400.jpg)
Kapibaras vārds aizgūts no tupi valodas, kādā runā Amazones lietus meža tupi ļaudis. Tupi ka'apiûara latviski nozīmē tas, kurš ēd slaidas lapas.[5] Zinātniskā nosaukuma Hydrochoerus hydrochaeris abi vārdi cēlušies no grieķu valodas ὕδωρ (hydor - ūdens) un χοίρος (choiros - cūka), kas latviski nozīmē ūdenscūka.[2]
Izskats un īpašības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vairāk kā metru garā kapibara, kas sver tikpat, cik sver pieaudzis cilvēks, ir pasaules lielākais grauzējs. Mātītes ir nedaudz smagākas nekā tēviņi. Ķermeņa garums ir 106—134 cm, augstums skaustā 50—62 cm, svars 35—66 kg.[3] Vissmagākās datētās kapibaras (mātīte un tēviņš) ir bijušas Brazīlijā noķertā savvaļas mātīte, kas svērusi 91 kg, un Urugvajā noķertais tēviņš, kas svēra 73,5 kg.[6] Kapibaras ķermenis ir masīvs, mucveidīgs, cūkas ķermenim līdzīgs. Galva liela, ar strupu, četrkantīgu purnu, kājas īsas, spēcīgas, bet aste pavisam īsa. Kažoka matojums ass un spurains. Pieaugušām kapibarām ķermeni reizēm sedz vien reti sari, tādēļ kapibara ir jutīga pret apdegšanu saulē.[2] Kažoka krāsa var būt dažādos brūnos toņos — tumši brūna, sarkanbrūna, dzeltenbrūna, retos gadījumos uz sejas, kāju ārpusēm un muguras var būt tumšs, gandrīz melns tonējums. Kažokam nav pavilnas, tikai akotspalva. Atšķirībā no citiem grauzējiem kapibarai uz ādas ir sviedru dziedzeri.[6] Kapibaru mātītēm ir 5 pāri zīdekļu.
Kapibarai ir vairākas īpašības, kas piemērotas dzīvei ūdenī. Tai ir mucveidīgs ķermenis, tā spēj peldēt gandrīz pilnībā atrodoties zem ūdens, laukā ir tikai nāsis, acis un mazās, apaļās austiņas. Ķermenim ir biezs zemādas tauku slānis, kas ļauj uzturēt nemainīgu ķermeņa temperatūru, ilgstoši atrodoties ūdenī. Turklāt pēdas ir ar daļējām peldpleznām. Katrai priekškājai ir 4 pirksti, bet pakaļkājām 3 pirksti. Visiem pirkstiem ir gari, spēcīgi nagi. Pakaļkājas ir nedaudz garākas kā priekškājas. Ļoti bieži var novērot kapibaru sēžam uz pakaļkāju ciskām līdzīgi kā to dara suns. Atšķirībā no citiem grauzējiem tā nespēj ar priekšķepām saņemt priekšmetus.[3] Kapibaras ir ļoti vokālas un savstarpēji sazinoties izdod visdažādākās skaņas, tās rej, pīkst, rukšķina un izdod citas skaņas.
Smaržu dziedzeri
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tēviņu no mātītes var atšķirt pēc smaržu dziedzera - moriljo dziedzera - uz purna virspuses. Lai arī šis dziedzeris ir abiem dzimumiem, tēviņam tas ir labi attīstīts un labi saskatāms. Tas ir tumšs, bez apspalvojuma izcelts ādas paugurs. Šķidrums, kas no tā izdalās, ir balts un lipīgs. Tas noder kā smaržas signāls, vēstot par indivīda fizioloģisko stāvokli un gatavību vairoties vai arī, lai iezīmētu teritoriju.[2] Jo attīstītāks smaržu dziedzeris uz purna, jo tēviņa dominances statuss barā ir augstāks.[3] Abiem dzimumiem ir arī anālais smaržu dziedzeris, kas tēviņiem arī ir labāk attīstīts.[7] Uz anālajiem dziedzeriem aug īpašs apspalvojums, kura matojums segts ar dziedzeru sekrētu kristāliskā formā. Kad šie sari saskaras ar kādu priekšmetu, piemēram, augu, sekrēts nobirst. Kapibaras satiekoties vienmēr viena otrai aposta anālos dziedzerus.[7]
Zobi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Līdzīgi kā citiem grauzējiem kapibaras priekšzobi aug nepārtraukti, lai kompensētu zobu nodilumu, ēdot šķiedraino zāli, arī dzerokļi aug nepārtraukti.[8] Kapibaras žokļi savienoti tādā veidā, ka, košļājot zāli, tie kustas vairāk uz priekšu un atpakaļq, nevis uz sāniem.[9]
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]_Iber%C3%A1.jpg)
Kapibaras ir daļēji ūdenī dzīvojoši grauzēji. Tās mājo savannā, biezos mežos un purvos ezeru, upju, dīķu, muklāju un citu ūdenskrātuvju krastos. Iecienītā dzīves vide ir pārplūdušas zālienes. Kapibaras neveido pastāvīgas mītnes, bet paslēptuvēm izmanto biezokni. Netraucētās vietās kapibaras ir aktīvas no rīta un vakarā, bet dienas vidus karstumu pārlaiž seklā bedrītē vai ūdenī. Lai pasargātu vārīgo ādu no saules, kapibaras parasti izvārtās dubļos. Ja kapibaras mājo cilvēku tuvumā, tās ir aktīvas naktī.[2]
Kapibara ir veikla gan uz sauszemes, gan ūdenī. Ja kapibaru pārsteidz uz sauszemes, tā spēj rikšot tikpat ātri kā zirgs,[10] bet pie lielākām briesmām tā glābjas ūdenī. Kapibaras ļoti labi peld un nirst. Tās spēj uzturēties zem ūdens līdz 5 minūtēm,[11] reizēm nopeldot ievērojamus attālumus. Kad kapibara slēpjas ūdenī, tā no ūdens starp ūdensaugiem izbāž tikai nāsis. Ja nepieciešams, tā spēj arī gulēt ūdenī. Tomēr, lai arī kapibaru dēvē par ūdens dzīvnieku, ūdeni tā galvenokārt izmanto tikai paslēptuvei.[2]
Bara dzīve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tās ir ļoti sabiedriskas un, lai arī retu reizi var novērot vientuļu kapibaru, tās veido barus (vidēji 10 - 20 indivīdu), kuru vada dominējošais tēviņš,[11] Barā parasti ir 2- 4 pieauguši tēviņi un 4 - 7 pieaugušas mātītes, pārējie ir mazuļi vai jaunās dzimumbriedumu nesasniegušās kapibaras.[12] Viena bara mātītes ir savstarpēji radniecīgas.[2] Sausajā sezonā, pulcējoties ap atlikušajiem ūdens resursiem, bari kļūst lielāki un tajos var būt 50 - 100 kapibaru.[13]
Starp tēviņiem valda stingra hierarhija. Dominējošais tēviņš ir vislielākais un smagākais, bet zemāk esošajiem tēviņiem atrašanās hierarhijā netiek noteikta atkarībā no lieluma.[14] Hierahija tiek noteikta jau agrā vecumā, mazuļiem savstarpēji spēlējoties.[12] Dominantais jeb alfa tēviņš vienmēr atrodas bara vidū, bet betas tēviņi bara perifērijā. Kapibaras ir ļoti vokālas un bars nepārtraukti viens ar otru sazinās. Tās izdod suņiem līdzīgus rējienus, kad tiek izbiedētas vai, kad mātīte cenšas savākt kopā savus mazuļus. Kapibaras mēdz iezīmēt teritorijas, kurās uzturas. Ar moriljo dziedzera sekrētu tās iezīmē, berzējot purnu pret zemi, bet ar anālo dziedzeru sekrētu, bradājot pāri kādai izvēlētai vietai. Ja nepieciešams, tā spēj anālo dziedzeru sekrētu izšļākt arī kopā ar urīnu, tomēr tā dara tikai tēviņi. Mātītes kopumā daudz retāk atstāj smaržu zīmes nekā tēviņi, tās kļūst aktīvākas, kad tuvojas pārošanās. Tēviņi iezīmē ne tikai teritoriju, bet arī savas mātītes.
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kapibara ir zālēdāja un barojas pamatā ar dažāda veida zāli, lakstaugiem un ūdensaugiem,[11] bet tā barojas arī ar augļiem, graudiem un koku mizu.[15] Pieaugusi kapibara dienā apēd 2,5–3,5 kg zāles.[2] Tomēr tās ir samērā izvēlīgas ēdājas, piemēram, tās var baroties ar kāda konkrēta, iemīļota auga lapām un citus augus vispār neaiztikt. Sausajā sezonā to barības dažādība pieaug un tās sāk baroties ar to, ko var atrast.[16] Augu izvēle mainās arī tādēļ, ka iemīļoto augu uzturvērtība sausajā sezonā mainās, salīdzinot ar lietus sezonu, un kapibaras sāk meklēt citus augus.[17] Kapibarām ir raksturīga koprofāgija - tās ēd savas fekālijas, tādējādi uzņemot gremošanas sistēmai nepieciešamās baktērijas, kas palīdz sagremot celulozi un iegūt maksimālo iespējamo olbaltumvielu un vitamīnu daudzumu no to apēstās barības. Tās reizēm līdzīgi kā govis barību atrij un tad vēlreiz pārgremo.[13] Tā kā kapibaras ēd arī kultūraugus – labību, melones un ķirbjus, tās tiek uzskatītas par ražas postītājām.[2]
Reprodukcija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kapibaras ir poligāmas. Tās vairojas cauru gadu, bet vislielākā vairošanās aktivitāte ir lietus sezonas sākumā. Kad mātīte ir gatava pāroties, tās smarža mainās un tā sāk atstāt smaržu zīmes,[14] turklāt tā sāk svilpot caur degunu, signalizējot tēviņam, ka ir gatava pāroties. Pārošanās laikā mātīte ir tā, kas izvēlas sev tīkamāko tēviņu. Kapibaras pārojas tikai ūdenī un, ja mātītei nepatīk kāds tēviņš, tā vienkārši ienirst vai izkāpj krastā.[13] Ikdienā dominantais tēviņš aktīvi sargā savas mātītes no pārējiem tēviņiem, bet pārošanās laikā tas nespēj pilnībā nosargāt savu harēmu. Jo lielāks ir bars, jo grūtāk to apsargāt. Visbiežāk kā indivīds sapārojas dominantais tēviņš, bet hierarhijā zemāk esošie tēviņi kopumā kā grupa apaugļo daudz vairāk mātīšu nēkā viens dominantais tēviņš.[14] Kapibaras spermas dzīvotspēja ir daudz ilgāka nekā citiem grauzējiem.
Gadā parasti ir viens metiens, bet labvēlīgos apstākļos dažām mātītēm var būt arī pa diviem metieniem.[2] Grūsnības periods ilgst 130 - 150 dienas. Parasti piedzimst 4 mazuļi, bet to skaits vienā metienā var būt no 1 līdz 8 mazuļiem.[6] Dzemdības notiek uz sauszemes vientuļā vietā. Drīz pēc dzemdībām (pēc dažām stundām) mātīte ar mazuļiem pievienojas baram. Mazuļi piedzimst 1,5 kg smagi un labi attīstīti, spējīgi sekot mātei. Kad mazuļi ir dažas nedēļas veci, tie sāk ēst arī zāli, bet turpina zīst pienu, līdz sasniedz 16 nedēļu vecumu. Kapibaru mazuļi barojas ne vien ar savas mātes, bet arī citu grupas mātīšu pienu.[2] Tie kļūst neatkarīgi apmēram gada vecumā. Mazuļi savā dzimtajā barā veido atsevišķu bariņu, par kuru rūpējas visas mātītes gan tos zīdot, gan aizsargājot. Arī tēviņi piedalās mazuļu aizsargāšanā. Savā pirmajā dzīves gadā jaunās kapibaras ir mazas, lēnas un ātri nogurdināmas, kas tās padara par viegli notveramiem plēsēju upuriem. Dzimumgatavību tās sasniedz nepilnu 2 gadu vecumā.[2]
Kapibaru dzīves ilgums savvaļā var būt 8 - 10 gadi,[18] bet tikai dažas kapibaras sasniedz šādu vecumu, jo tās intensīvi medī ne tikai cilvēks, bet arī jaguārs, puma, ocelots, kaimans, anakonda un ērgļi.[8][19]
Saimnieciskā izmantošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kapibaras medī galvenokārt, lai iegūtu to kvalitatīvās ādas, bet augsti vērtēta tiek arī kapibaru gaļa, kas pēc izskata un garšas atgādina cūkgaļu. Kapibaru gaļu, lai varētu ilgāk uzglabāt, mēdz sālīt un žāvēt. Tā tiek uzskatīta par delikatesi un parasti pasniedz ar rīsiem un plantāniem jeb cepamajiem banāniem. Katoļu baznīca kapibaras gaļu pasludinājusi par lietojamu lielā gavēņa laikā pirms Lieldienām, jo 16. gadsimtā priesteri kapibaru, pateicoties tās dzīvei ūdenī, klasificēja kā "zivi" - tātad piemērotu gavēņa ēdienam.[2]
Dienvidamerikā kapibaras nelielā daudzumā audzē arī komerciāli. Šāda rančo prakse nes labumu dabisko mitrāju uzturēšanai, paglābjot mitrājus no nosusināšanas intensīvai liellopu audzēšanai. Tā kā kapibaras ir viegli pieradināmas, ir ierosināta kapibaru audzēšana lielos apjomos, lai apturētu malumedniecību. Daudzviet Dienvidamerikā kapibaras ir vienīgie lielie zālēdāji un to trūkums var dramatiski ietekmēt reģiona veģetāciju.[2]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ IUCN: Hydrochoerus hydrochaeris
- ↑ 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 2,11 2,12 2,13 2,14 2,15 2,16 «Rīgas Zoo: Kapibara». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 15. jūnijā. Skatīts: 2013. gada 28. jūlijā.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 «ARKive: Capybara (Hydrochoerus hydrochaeris)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 3. janvārī. Skatīts: 2013. gada 26. jūlijā.
- ↑ A gnawing question answered: It's a capybara roaming Paso Robles
- ↑ Ferreira, A. B. H. (1986) Novo Dicionário da Língua Portuguesa, 2nd ed., Rio de Janeiro: Nova Fronteira, p.344
- ↑ 6,0 6,1 6,2 «Hydrochoerus hydrochaeris. Brisson, 1762». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 12. aprīlī. Skatīts: 2013. gada 26. jūlijā.
- ↑ 7,0 7,1 Macdonald, D. W.; Krantz, K. and Aplin, R. T. "Behavioral anatomical and chemical aspects of scent marking among Capybaras (Hydrochaeris hypdrochaeris) (Rodentia: Caviomorpha)". Journal of Zoology 202 (3): 341–360. doi:10.1111/j.1469-7998.1984.tb05087.x
- ↑ 8,0 8,1 «Bristol Zoo: Capybara». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 27. oktobrī. Skatīts: 2013. gada 28. jūlijā.
- ↑ «San Francisko Zoo: Capybara». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 14. oktobrī. Skatīts: 2007. gada 14. oktobrī.
- ↑ The Life of Mammals, nature documentary by David Attenborough]
- ↑ 11,0 11,1 11,2 «Capybara Facts». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2005. gada 30. septembrī. Skatīts: 2005. gada 30. septembrī.
- ↑ 12,0 12,1 Alho C. J. R., Rondon N. L. (1987). "Habitats, population densities, and social structure of capybaras (hydrochaeris hypdrochaeris rodentia) in the pantanal Brazil". Revista Brasileira de Zoologia 4 (2): 139–149.
- ↑ 13,0 13,1 13,2 Lord-Rexford, D. (1994). "A descriptive account of capybara behaviour". Studies on neotropical fauna and environment 29 (1): 11–22. doi:10.1080/01650529409360912
- ↑ 14,0 14,1 14,2 Herrera, Emilio A.; MacDonald, David W. (1993). "Aggression, dominance, and mating success among capybara males (Hydrochaeris hypdrochaeris)". Behavioral Ecology 4 (2): 114. doi:10.1093/beheco/4.2.114
- ↑ «Palm Beach Zoo: Capybara». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 20. jūnijā. Skatīts: 2010. gada 20. jūnijā.
- ↑ Barreto, Guillermo R.; Herrera, Emilio A. (1998). "Foraging patterns of capybaras in a seasonally flooded savanna of Venezuela". Journal of Tropical Ecology 14: 87. doi:10.1017/S0266467498000078. JSTOR 2559868
- ↑ Quintana, R.D., S. Monge, A.I. Malvárez (1998). "Feeding patterns of capybara Hydrochaeris hypdrochaeris (Rodentia, Hydrochaeridae) and cattle in the non-insular area of the Lower Delta of the Parana River, Argentina". Mammalia 62 (1): 37–52. doi:10.1515/mamm.1998.62.1.37
- ↑ Burton M and Burton R. The International Wildlife Encyclopedia. Marshall Cavendish, 2002, ISBN 0-7614-7269-X, p. 384
- ↑ Capybara, the master of the grasses: pest or prey
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kapibara |