Pāriet uz saturu

Kadmijs

Vikipēdijas lapa
Kadmijs
48


2
18
18
8
2
Cd

112,411 g/mol

[Kr]4d105s2
    
Tīra kristāliska kadmija paraugs un gaisā oksidējies kadmijs
Oksidēšanas pakāpes +2
Elektronegativitāte 1,69
Blīvums 8650 kg/m3
Kušanas temperatūra 594,22 K (321,07 °C)
Viršanas temperatūra 1040 K (767 °C)

Kadmijs ir ķīmiskais elements ar simbolu Cd un atomskaitli 48. Kadmijs ir samērā mīksts, toksisks metāls. Savienojumos kadmijam parasti ir oksidēšanas pakāpe +2.

Kadmiju 1817. gadā atklāja vācu ķīmiķi Frīdrihs Štromeiers un Karls Samuels Leberehts Hermans (Karl Samuel Leberecht Hermann), eksperimentējot ar cinka savienojumiem un konstatējot, ka baltajam cinka oksīdam parādījusies dzeltena nokrāsa.

Elementa nosaukums ir radies no nosaukuma kalamīns (latīņu: calamine), kas ir pārveidojies grieķu nosaukums cadmia (καδμία), kā senatnē dēvēja visas cinka rūdas. Šis nosaukums savukārt cēlies no sengrieķu mitoloģijas varoņa Kadma (Tēbu dibinātāja) vārda. Tiek uzskatīts, ka kalamīns ir vai nu cinka karbonāts (smitsonīts), vai cinka silikāts (hemimorfīts); šie minerāli kā piemaisījumu var saturēt kadmiju.

Atrašanās dabā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kadmija saturs Zemes garozā vidēji ir aptuveni 130 mg uz tonnu. Kadmijs ir atrodams tādos minerālosgrinokītā (CdS), otavītā (CdCO3), monteponītā (CdO), kadmoselītā (CdSe) un ksantohroīdā (CdS(H2O)х). Kadmijs ir atrodams arī cinku, svinu un varu saturošos minerālos, toties tajos tā koncentrācija ir stipri mazāka.

Dabā nav sastopamas kadmija rūdas. Kadmijs galvenokārt ir sastopams kā piemaisījums cinka rūdām.

Dabā ir sastopami trīs stabili kadmija izotopi un pieci radioaktīvi izotopi. Visizplatītākais ir radioaktīvais kadmijs-114 (28,73% no kopējā kadmija daudzuma),[1] kura pussabrukšanas periods ir >2,1×1018 gadi. Nākamie trīs izplatītākie ir visi stabilie izotopi: kadmijs-112 (24,13%), kadmijs-111 (12,80%) un kadmijs-110 (12,49%).[1] Visretāk sastopami ir radioaktīvie izotopi kadmijs-113 (12,22%), kadmijs-116 (7,49%), kadmijs-106 (1,25%) un kadmijs-108 (0,89%).[1]

Kopumā ir sintezēti izotopi, kuru atommasa ir no 95 līdz 133.

Bioloģiskā nozīme

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kadmijs aizstāj cinku daudzās organisma dabiskajās reakcijās, tāpēc tās vairs nevar norisināties pareizi. Turklāt šis bīstamais ķīmiskais elements uzkrājas nierēs.

Kadmija sulfīdu CdS dažreiz lieto par dzelteno pigmentu. Lielāko daļu pasaulē saražotā kadmija izmanto atkārtoti uzlādējamo niķeļa-kadmija bateriju (akumulatoru) izgatavošanā.[2] Šo ķīmisko elementu arvien vairāk lieto saules bateriju ražošanā. Savienojumā ar telūru kadmijs spēj daudz efektīvāk nekā tradicionālais silīcijs pārvērst saules enerģiju elektrībā.

  1. 1,0 1,1 1,2 «Isotopes of the Element Cadmium» (angliski). Jefferson Lab. Skatīts: 2013. gada 11. septembrī.
  2. «Cadmium (Cd)» (angliski). Lenntech. Skatīts: 2013. gada 11. septembrī.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]