Elza Stērste
| ||||||||||||||||||||||
.svg){kind=small}
Elza Stērste (1885—1976) bija latviešu dzejniece un skolotāja. Viena no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem. Par darbošanos tā sauktajā „Franču grupā” (1951—1955) notiesāta un izsūtīta uz Sibīriju.
Dzīves gājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimusi 1885. gada 18. martā Vecpiebalgas pagasta „Naurēnos” (tagad Inešu pagastā) sabiedriskā darbinieka un jurista Stērstu Andreja ģimenē. Mācījās Paukeres augstākajā meiteņu skolā un mūzikas skolā Jelgavā (1896—1902). 1903. gadā iespieda viņas pirmo dzeju, sākumā ar pseidonīmu Naurēnu Elza. Studēja mūziku Pēterburgas Konservatorijas klavierklasē (1906—1910) un klasisko filoloģiju Sorbonnas Universitātē Parīzē (1911—1913). Pēc atgriešanās dzimtenē strādāja par skolotāju Jelgavas mūzikas skolā (1913—1915). 1913. gadā iznāca viņas pirmais dzejoļu krājums „Prelūdijas”.
Pēc Pirmā pasaules kara sākuma pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur strādāja Latviešu Izglītības biedrības, vēlāk Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā (1918—1920). Jelgavā salaulājās ar dzejnieku Edvartu Virzu (1920), nodarbojās ar mūzikas un franču valodas mācīšanu. Dzīvoja pārmaiņus Rīgā un Salgales pagasta Billītēs. Tulkoja franču rakstnieku darbus un sacerēja romānu „Andreja Zīles dzīve” par sava tēva Andreja Stērstes dzīvi. Sacerēja mazpulku himnas „Lai ar sauli laukā ejam” vārdus.
Pēc Otrā pasaules kara 1951. gadā E. Stērsti kopā ar inteliģences grupu apcietināja un par „tēvzemes nodevību” notiesāja uz 25 gadiem spaidu darbos, ko viņa izcieta Irkutskas apgabala Ozerlaga nometnē Taišetā. Tur E. Stērste pārcieta insultu, amnestēta pēc Staļina nāves 1955. gadā un Rīgā tika pārvesta paralizēta un tikai vēlāk pakāpeniski atguva spēju kustēties.[1]
Mirusi 1976. gada 19. aprīlī Rīgā, apglabāta Rīgas Meža kapos. Viņas mazmeita ir rakstniece un diplomāte Anna Žīgure.
Darbi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pavisam kopā Elza Stērste izdevusi sešas dzejas grāmatas un vairākas izlases. Dzeja franču kultūras apgarota, panta tehnika smalki izkopta. Tās galvenās noskaņas ir viegla rezignācija, vietām ar klusu ironiju, mātes laime, rāmi prātnieciskas pārdomas, reliģiskas izjūtas, ārzemju ceļojumu un franču kultūras iespaidi.[2] Stērste ir Mazpulku himnas vārdu autore.[3]
Dzejas krājumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Preludijas (1913)
- Eizebijs un Florestans (1921)
- Zaļā gredzenā (1928)
- Mezgloti pavedieni (1934)
- Dzintara ceļš. Dzejas (1941)
- Atstari (1967)
Proza
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Pasakas un noveles (1934)
- Vilciņš griežas (1936)
- Andreja Zīles dzīve (1937)
Lugas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Lāča galmā (1920)
- Arlekīna kāzas (1938)
Apceres
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Bodlēra estetika (1920)
- Franču romantisma pēdējais posms (1922)
- Pjērs Kornejs, Žans Rasins (1923)
- Moljērs (1925-1926)
Tulkojumi latviski
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Fenelons. Odiseja dēla Telemaka piedzīvojumi (1921)
- Žozefs Bedjē. Stāsts par Tristanu un Izoldi (1922)
- Anatols Franss. Taīda (1927)
- Moljērs. Dons Žuans
- Lope de Vega. Seviļas zvaigzne
Tulkojumi franciski
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Poémes lettons (Latviešu dainas, 1929)
Apbalvojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- 1934. gada Kultūras fonda balva par dzejoļu krājumu „Mezglotie pavedieni”.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Daina Bleiere. “FRANČU GRUPAS” TIESĀŠANA 1951. GADĀ: LIETU POLITISKAIS KONTEKSTS UN VALSTS DROŠĪBAS MINISTRIJAS DARBĪBAS METODES Arhivēts 2020. gada 16. jūlijā, Wayback Machine vietnē. LATVIJAS VĒSTURES INSTITŪTA ŽURNĀLS 2017. Nr. 4 (105)
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīcas XX. sējuma 40 673—40 675 slejas
- ↑ «Par mums». Mazpulki (lv-LV). Skatīts: 2023-06-15.
|