Burhards Kristofs fon Minihs

Grāfs; Burhards Kristofs fon Minihs; Burkhard Christoph von Münnich
Burhards Kristofs fon Minihs
Personīgā informācija
Dzimis	1683. gada 19. maijā ; Berne, Oldenburgas hercogiste, Svētā Romas impērija; (tagad, Lejassaksija, Vācija)
Miris	1767. gada 27. oktobrī (84 gadi); Tērbata, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija,; (tagad, Tartu Igaunija)
Tautība	vācietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	Feldmaršals
Dienesta laiks	1700–1762
Valsts	Francijas Karaliste, Svētā Romas impērija, Krievijas Impērija
Struktūra	Francijas Karaliskā armija, Hesenes armija, Saksijas Karaliskā armija, Krievijas Impērijas armija
Komandēja	Krievijas Impērijas armija
Kaujas darbība	Karš par Spānijas mantojumu; Polijas mantojuma karš; Krievu—turku karš (1735—1739)

Burhards Kristofs fon Minihs (vācu: Burchard Christoph von Münnich, krievu: Христофор Антонович Миних; 1683-1767) bija vācu izcelsmes Krievijas Impērijas ģenerālfeldmaršals (1732) ķeizarienes Annas valdīšanas laikā, grāfs (1728).

Dzīvesgājums

Dzimis 1683. gada 19. maijā Neienhuntorfā Oldenburgas hercogistē (Neuenhuntorf, tagad Lejassaksijas zemē). 1699. gadā sāka dienēt Francijas armijā, vēlāk Hesenes-Darmštates un Hesenes-Kaseles armijās, kur uzdienējās līdz majora pakāpei. 1716. gadā pārgāja Saksijas dienestā, 1717. gadā Polijas karalis Augusts II Stiprais viņu paaugstināja ģenerālmajora pakāpē. 1721. gada februārī viņš pieteicās Pētera I dienestā un ģenerālleitnanta pakāpē vadīja Lādogas kanāla, Kronštates ostas un Rīgas citadeles būvdarbus. Pēteris II viņu 1727. gadā paaugstināja par ģenerālanšefu (General en chef) un 1728. gadā piešķīra grāfa titulu, 1729. gadā iecēla par Pēterburgas gubernatoru un Ingermanlandes, Karēlijas un Somijas karaspēka virspavēlnieku.

Krievijas Impērijas ķeizariene Anna Ivanovna Minihu 1731. gadā iecēla par savas valdības ministru (Kabinetts-Minister) un ģenerālfeldmaršalu (1732). Viņš reformēja Krievijas Impērijas armiju pēc Prūsijas armijas parauga.

Krievu-turku karā (1735–1739) laikā 1735. gadā viņš vadīja Krimas hana galvaspilsētas Bahčisarajas ieņemšanu, 1737. gadā ieņēma Očakovas cietoksni un 1739. gadā sakāva turkus pie Stavučaniem.

Pēc ķeizarienes Elizabetes nokļūšanas pie varas viņu apcietināja un 1742. gadā izsūtīja uz Pelimas ciemu Toboļskas provinces rietumos. Sāka rakstīt memuārus Ebauche pour donner une idée de la forme du gouvernement de l'empire de Russie, kas izdoti pēc viņa nāves. Pēc Elizabetes I nāves ķeizars Pēteris III viņam 1762. gadā ļāva atgriezties Pēterburgā un atjaunoja viņam ģenerālfeldmaršala dienesta pakāpi. Savukārt Katrīna II viņu iecēla par Baltijas jūras ostu (Kronštates, Tallinas un Paldiski) un Ladogas kanāla priekšnieku.^[1] Miris 1767. gada 16. oktobrī Pēterburgā. Pārapglabāts viņam piederošajā Lūņas muižā (igauņu: Luunja mõis) pie Tērbatas.

Literatūra

M. Gottlieb Schlegel, Johann Friedrich Hartknoch (Verf. 2. Aufl.): Lob und Denkschrift auf den weyland Rußisch-Kayserlichen Generalfeldmarschall, Herrn Burchard Christoph des Rußischen und H. Röm. Reichs Grafen von Münnich. 2. u. verb. Aufl., Riga 1770.
Gerhard Anton von Halem: Lebensbeschreibung des Russisch-Kaiserlichen Generalfeldmarschalls Burchard Christoph von Münnich. Oldenburg 1803. Digitalisat
Melchior Vischer: Münnich: Ingenieur – Feldherr – Hochverräter. Frankfurt a. M. 1938.
Thora Thyselius: Wille und Werk: Leben des Burchard Münnich, Sohn eines norddeutschen Deichgrafen, Erbauer des Ladogakanals zur Zeit Peters des Großen in Rußland, russischer Premierminister, Verbannter in Sibirien. Jever (Oldb) 1968.
Francis Ley: Maréchal de Münnich: Ebauche du Gouvernement de l'Empire de Russie. commentaires et notes de Francis Ley – Geneve 1989.
Brigitta Berg: Burchard Christoph von Münnich – Die Beurteilung, Darstellung und Erforschung seines Wirkens in Rußland in der deutschen und russischen Historiographie. Der Versuch einer Perspektivenuntersuchung anhand von Beispielen. Oldenburg 2001
Brigitta Berg: Burchard Christoph Reichsgraf von Münnich (1683 – 1767). Ein Oldenburger in Zarendiensten. Oldenburg 2011. ISBN 978-3-89995-797-6
Ulrich Wilke: Von der Hunte an die Newa – Burchard Christoph von Münnich. Niebüll 2005
Ulrich Wilke (Hrsg.): Reprint von Arved Jürgensohn: „Die Memoiren des Grafen Ernst von Münnich.“ (Stuttgart 1896), Neukirchen 2006.
Ulrich Wilke (Hrsg.): Reprint von Gerhard Anton von Halem: „Lebensbeschreibung des Kaiserlich-Russischen General-Feldmarschalls B.C. Grafen von Münnich“ (Oldenburg 1803), Neukirchen 2008
Geschichte des Geschlechts von Witzleben Digitalisat
Fortgesetzte neue genealogisch-historische Nachrichten von den vornehmsten Begebenheiten, welche sich an den europäischen Höfen zugetragen. Band 76, S. 228ff Digitalisat.
Stammtafeln in Die Memoiren des Grafen Ernst von Münnich S. 218 Digitalisat
Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde der Ostseeprovinzen Russlands Mitteilungen aus dem Gebiete der Geschichte Liv-, Est- und Kurlands. Band 3, S. 371ff Digitalisat, Lebensgeschichte und Testament

Atsauces

↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. XIV. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 27 314. sleja.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Burhards Kristofs fon Minihs.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

[1] Latviešu konversācijas vārdnīca. XIV. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 27 314. sleja.

[1]