Pāriet uz saturu

Aokigahara

Vikipēdijas lapa
Aokigahara, Misaka kalni un Saiko ezers, skatoties no Tenši kalniem

Aokigahara (japāņu: 青木ヶ原 — 'zilo koku pļava') jeb Dzjukaja (japāņu: 樹海 Jukai, — 'koku jūra'), ir mežs, kas atrodas Fudzi kalna ziemeļrietumu nokalnē, Honsju salā, Japānā. Mežs plešas 30 kvadrātkilometrus uz sacietējušas lavas, kas izvirda pēdējā lielajā Fudzi kalna izvirdumā mūsu ēras 864. gadā.[1] Aokigaharas rietumu mala, kur atrodas vairākas alas, kas ziemā piepildās ar ledu, ir populārs tūristu un skolēnu ceļojumu galamērķis. Atsevišķās Aokigaharas daļās ir ļoti biezs mežs un porainais lavas iezis labi absorbē skaņu, veicinot vientulības sajūtu, ko daži apmeklētāji piedēvē mežam.[2]

Mežs vēsturiski uzskatīts kā Jurei (mirušo spoki japāņu mitoloģijā) mājvieta. Apmēram kopš 20. gadsimta 60. gadiem Aokigahara saistās ar pašnāvībām, galu galā angļu valodā iegūstot segvārdu Suicide Forest (Pašnāvību mežs) un iegūstot reputāciju kā viena no pasaulē visbiežāk izmantotajām pašnāvību vietām. Tāpēc zīmes dažu taku sākumos mudina pašnāvniekus domāt par savām ģimenēm un sazināties ar pašnāvību novēršanas asociāciju.

Ģeogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Meža grēdu pārsvarā veido vulkāniskie ieži.[3] Noteiktas takas ved uz vairākiem tūrisma objektiem, piemēram, Narusavas ledus alu, Fugaku vēja alu un Saiko ezera sikspārņu alu, kas ir trīs lielākas lavas alas netālu no Fudzi kalna, un ledus ala ir aizsalusi cauru gadu.[4]

Aokigahara nepatiesi norādīta kā vieta, kur nedarbojas navigācijas kompasi. Magnētisko kompasu adata pārvietosies, ja to novietos tieši uz lavas, atkarībā no klints dabiskā magnētisma, kurā dzelzs saturs atšķīrās atkarībā no atrašanās vietas. Tomēr kompass darbojas, kā paredzēts, ja to tur normālā augstumā.[2] Japānas sauszemes pašaizsardzības spēku rīkotajos reindžeru kursos kopš 1956. gada iekļauta navigācijas apmācība, kas norisinās mežā.[5]

Flora un fauna

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mežā sastopamie zīdītāji ir Āzijas melnais lācis,[6] Japānas mazā mogera,[7] sikspārņi,[1] peles,[1] brieži, lapsas, kuiļi, savvaļas truši, Japānas ūdele un Japānas vāvere.[8] No putniem sastopami lielā zīlīte, pelēkā zīlīte, garastīte, dižraibais dzenis, sīlis, Japānas baltactiņš, Japānas strazds, brūngalvas strazds, Sibīrijas strazds, Hodžsona vanagdzeguze, Japānas svilpis, mazā dzeguze, pelēkgalvas stērste, austrumu ūbele un parastā dzeguze.[8]

Mežā sastopamas zemes vaboles un citi kukaiņi,[1] tostarp tādas tauriņu sugas kā lielais meža raibenis, Chrysozephyrus smaragdinus, krūkļu zilenītis, Celastrina sugitanii, Curetis acuta, Favonius jezoensis, Neptis sappho un jāņogu raibenis.[9]

Mežā aug dažādi skuju koki, platlapju koki un krūmi, tostarp strupzvīņu paciprese,[9] Japānas kriptomērija,[10] blīvziedu priede, Japānas ciedrupriede, Tsuga sieboldii, divirbuļu kļava, Acer micranthum, zībolda kļava, Čonoska kļava, skābaržlapu bērzs, Chengiopanax sciadophylloides, bārdainā kletra, zvanveida enkiants, dižspārnu segliņš, Ilex pedunculosa, Ilex macropoda, Japānas piēra, Prunus jamasakura, Mongolijas ozols, Rhododendron dilatatum, Japānas skimmija, sajauktais pīlādzis un Toxicodendron trichocarpum.[9] Dominējošā koku suga, kas aug no 1000 līdz 1800 metriem augstumā virs jūras līmeņa ir Japānas hemlokegle, bet no 1800 līdz 2200 metriem — Japānas baltegle.[10]

Dziļāk mežā ir daudz zālaugu un ziedaugu, tostarp parastā vībotne,[9] Cirsium nipponicum,[11] Corydalis incisa,[9] vasaras jānītis,[11] Geranium nepalense,[11] Kalimeris pinnatifida,[11] Maianthemum dilatatum,[9] Oplismenus undulatifolius[9] un Japānas dižsūrene.[9] Šeit ir arī mikoheterotrofās Monotropastrum humile,[8] bieži sastopamas aknu sūnas,[10] lapu sūnas[10] un daudzas papardes.[8] Meža malās ir vēl lielāka sugu daudzveidība.[11]

Pašnāvības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aokigahara dažkārt tiek saukta par Japānas populārāko pašnāvību vietu.[12][13] 2003. gadā mežā atrasti 105 līķi, kas pārsniedza iepriekšējā gada rekordu — 78.[14] 2010. gadā policija reģistrēja 54 apstiprinātas pašnāvības no vairāk nekā 200 mēģinājumiem.[15] Pēc veikta pētījuma noskaidrots, ka pašnāvību skaits pieaugs martā, Japānas fiskālā gada beigās.[12] 2011. gadā mežā biežākie pašnāvības veidi bija pakāršanās vai narkotiku pārdozēšana.[15] Vietējās amatpersonas pārtrauca publiskot šos datus, cenšoties mazināt Aokigaharas asociēšanu ar pašnāvību vietu.

Lielā pašnāvību skaita dēļ amatpersonas pie ieejām mežā novietojuši zīmes, kas aicina pašnāvniekus meklēt palīdzību un neatņemt sev dzīvību. Kopš 1970. gada policija, brīvprātīgie un žurnālisti veic ikgadējus pašnāvnieku līķu meklēšanas pasākumus.[16][17][18]

Vietas popularitāte saistīta ar Seičo Matsumoto 1961. gada romānu Nami no Tō.[19][20] Tomēr pašnāvību vēsture Aokigaharā bijusi jau pirms romāna publicēšanas, un šī vieta jau sen saistīta ar nāvi (ubasute).

Atsauces plašsaziņā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Aokigahara Jamanasi prefektūrā

Aokigahara minēta vairākos plašsaziņas līdzekļos, tostarp anime un mangā, filmās, literatūrā, mūzikā un videospēlēs.

2015. gada filmas "Koku jūra" darbība notiek šajā mežā, tāpat tā ir 2016. gada šausmu filmas "Mežs" (The Forest) norises vieta.

2017. gada beigās amerikāņu YouTube lietotājs Logans Pols augšupielādēja video, kurā viņš apmeklēja Aokigaharas mežu un parādīja pašnāvnieka līķi, šokējot daudzus un izraisot plašu nosodījumu.[21]

Tas bija BBC Radio 4 iestudējuma priekšmets (pirmā pārraide 2018. gada 10. septembrī), kurā četri dzejnieki devās uz Aokigaharu, lai mežā sacerētu un ierakstītu dzeju.[22]

Dzejnieki Arai Takako, Džordans Smits, Osaki Sajaka un Jotsumoto Jasuiro ir autori divvalodīgai (japāņu/angļu) antoloģijai Sea of Trees: Poetic Gateways to Aokigahara (2019), kurā ir dzejoļi un īsie stāsti par Aokigaharu.[23]

Amerikāņu dramaturģe Kristīne Haruna Lī 2019. gada martā sarakstīja un iestudēja lugu "Pašnāvību mežs" (Suicide Forest). Tajā apskatītas pašnāvības ASV un Japānā, atsaucoties uz Aokigaharas mežu.[24]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 «The nature found in the Aokigahara 'sea of trees'». Yamanashi Kankou. Skatīts: 2017. gada 21. janvāris.
  2. ↑ 2,0 2,1 Patrick Harrington. «Hiking in a Forest Born Out of Mount Fuji's Lava». The New York Times, 2017. gada 22. janvāris. TR8. lpp.
  3. ↑ «Intruders tangle 'suicide forest' with tape». Asahi Svhimbun. 2008. gada 3. maijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 6. maijs. Skatīts: 2008. gada 3. maijs.
  4. ↑ «About Narusawa lce Cave/Fugaku Wind Cave - Mount Fuji Travel Guide». Planetyze (angļu). Skatīts: 2017. gada 13. novembris.
  5. ↑ Saburō Tani. Rangers - The Strongest Combatants of the Ground Self Defense Force (japāņu). Fusosha Publishing, 1988. 45–60. lpp. ISBN 978-4594002350.
  6. ↑ Koike, Shinsuke; Hazumi, Toshihiro (2008). "Notes on Asiatic black bears denning habits in the Misaka Mountains, central Japan". Ursus 19 (1): 80–84.
  7. ↑ Tsuchiya, Kimiyuki; Suzuki, Hitoshi; Shinohara, Akio; Harada, Masashi; Wakana, Shigeharu; Sakaizumi, Mitsuru; Han, Sang-Hoon; Lin, Liang-Kong et al. (2000). "Molecular phylogeny of East Asian moles inferred from the sequence variation of the mitochondrial cytochrome b gene". Genes & Genetic Systems 75 (1): 17–24.
  8. ↑ 8,0 8,1 8,2 8,3 «Aokigahara "sea of trees" walking course». Charm of Mt Fuji. Yamanashi Tourism Organization. Skatīts: 2017. gada 27. maijs.
  9. ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 9,4 9,5 9,6 9,7 Kitahara, Masahiko; Watanabe, Maki (2003). "Diversity and rarity hotspots and conservation of butterfly communities in and around the Aokigahara woodland of Mount Fuji, central Japan". Ecological Research 18 (5): 503–522. Bibcode 2003EcoR...18..503K.
  10. ↑ 10,0 10,1 10,2 10,3 Inoue, Hiroshi (December 1, 1981). "Hepaticae of Mt. Fuji, Central Japan". Memoirs of the National Science Museum, Tokyo 14: 59–74.
  11. ↑ 11,0 11,1 11,2 11,3 11,4 Kitahara, Masahiko; Masahiko, Mitsuko; Kobayashi, Takato (2008). "Relationship of butterfly diversity with nectar plant species richness in and around the Aokigahara primary woodland of Mount Fuji, central Japan". Biodiversity and Conservation 17 (11): 2713–2734. Bibcode 2008BiCon..17.2713K. doi:10.1007/s10531-007-9265-4.
  12. ↑ 12,0 12,1 Kyung Lah. «Desperate Japanese head to 'suicide forest'». CNN.com/Asia, 2009. gada 19. marts. Skatīts: 2012. gada 10. aprīlis.
  13. ↑ Yoshitomo Takahashi. «EJ383602 - Aokigahara-jukai: Suicide and Amnesia in Mt. Fuji's Black Forest». Education Resources Information Center, 1988. Skatīts: 2008. gada 20. septembris.[novecojusi saite]
  14. ↑ «Aokigahara forest». 2014. gada 14. februāris.
  15. ↑ 15,0 15,1 Rob Gilhooly. «Inside Japan's 'Suicide Forest'». The Japan Times, 2011. gada 26. jūnijs. 7. lpp.
  16. ↑ «Japan's harvest of death». The Independent (London). 2000. gada 24. oktobris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 24. aprīlis.
  17. ↑ Hadfield, Peter. «Japan struggles with 69 soaring death toll in Suicide Forest». The Sunday Telegraph (London), 2001. gada 16. jūnijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 12. janvāris.Veidne:Cbignore
  18. ↑ «'Suicide forest' helps skew Yamanashi's statistics». The Japan Times. 2012. gada 9. maijs. 3. lpp. Skatīts: 2017. gada 9. marts.
  19. ↑ "Inside Japan's 'Suicide Forest'" Arhivēts 2 December 2022 Wayback Machine vietnē. (The Japan Times, 26 June 2011)
  20. ↑ 波の塔〈下〉(文春文庫): 松本 清張: 本 (japāņu). Tōkyō : Bungeishunjū. 2009. ISBN 978-4167697235.
  21. ↑ «Logan Paul: Outrage over YouTuber's dead body video». BBC News. 2018-01-01. Skatīts: 2018-01-01.
  22. ↑ «The Art of Now: Atmosfears». Art of Now. BBC Radio 4. Skatīts: 2019. gada 4. janvāris.
  23. ↑ "Excursions 2: Sea of Trees". Tokyo Poetry Journal (ToPoJo Excursions).
  24. ↑ Collins-Hughes, Laura. «A Family Divide Haunts Heart-Rending 'Suicide Forest'». The New York Times, 2019. gada 4. marts. Skatīts: 2019. gada 7. marts.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Aokigahara&oldid=4097503"