1993. gada konstitucionālā krīze Krievijā
1993. gada konstitucionālā krīze Krievijā bija nozīmīgs politisks konflikts starp Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu un Krievijas Augstāko Padomi (parlamentu), kas notika no 1993. gada marta līdz oktobrim. Šī krīze izraisīja izmaiņas Krievijas politiskajā sistēmā un noveda pie konstitūcijas reformām, kā arī valsts politiskās struktūras pārveides.
Konstitucionālās krīzes pamatā bija varas dalījums starp izpildvaru (prezidentu) un likumdevēju varu (parlamentu). Pēc Padomju Savienības sabrukuma Krievija bija valstī ar nepilnīgi izveidotu demokrātisko sistēmu, un valsts institūcijām bija grūtības pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Krīzes sakne bija 1991. gadā pieņemtā Krievijas Konstitūcija, kas nebija skaidri definējusi prezidenta un parlamenta pilnvaras.
Borisam Jeļcinam, kurš bija ievēlēts par Krievijas prezidentu 1991. gadā, bija vēlme veikt plašas ekonomiskās reformas un pāriet no centrāli plānotas ekonomikas uz tirgus ekonomiku. Tomēr Augstākā Padome, kuru pārsvarā kontrolēja komunisti un citi konservatīvie spēki, iebilda pret šīm reformām, kas radīja politisko strupceļu. Konflikts eskalēja 1993. gada pavasarī, kad parlamentārieši mēģināja samazināt prezidenta pilnvaras un nostiprināt savu kontroli pār valsti.
Konflikts sasniedza kulmināciju 1993. gada septembrī, kad Boriss Jeļcins izdeva dekrētu par parlamenta atlaišanu, kaut arī tāda rīcība nebija noteikta Krievijas konstitūcijā. Augstākā Padome reaģēja, paziņojot par prezidenta impīčmentu un iecēla viceprezidentu Aleksandru Ruckoju par valsts vadītāju. Lai risinātu šo strupceļu, Jeļcins lika militāriem spēkiem iejaukties. Konflikts pārvērtās par īstām sadursmēm Maskavas ielās, kas kulminēja 1993. gada 3.–4. oktobrī, kad Jeļcina spēki apšaudīja parlamenta ēku (tā dēvēto Balto namu), kur bija noslēgušies Augstākās Padomes locekļi un viņu atbalstītāji.
Pēc tam, kad Jeļcina spēki guva virsroku, viņš nostiprināja savu varu, faktiski pārņemot pilnīgu kontroli pār valsti. 1993. gada decembrī tika pieņemta jauna Krievijas Konstitūcija, kas ievērojami palielināja prezidenta pilnvaras, padarot to par dominējošu figūru Krievijas politiskajā sistēmā. Krīze un tās iznākums deva ilgtermiņa sekas Krievijas politiskajai attīstībai. Prezidenta vara tika nostiprināta, un likumdevējam tika ierobežotas iespējas ietekmēt izpildvaru. 1993. gada notikumi arī norādīja uz ierobežotajām demokrātiskajām iespējām Krievijā un lika pamatus autoritārākiem vadības stilam, kas nostiprinājās turpmākajos gados.
Konstitucionālā krīze būtiski ietekmēja arī starptautiskās attiecības, jo Rietumvalstis turpināja atbalstīt Jeļcinu, uzskatot viņu par demokrātijas simbolu Krievijā, pat neskatoties uz militāro spēku izmantošanu konfliktā ar parlamentu.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: 1993. gada konstitucionālā krīze Krievijā.
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
|