Kvintesence
Kvintesence (latīņu: quinta essentia — ‘piektā esence’) jeb ēters[1] (grieķu: αἰθήρ, aithēr — ‘tīrs, svaigs gaiss/debesis’), bija piektais elements antīkajā un viduslaiku dabas filozofijā, kā arī fizikā un alķīmijā.
Alķīmijā pastāvēja uzskats, ka antīkajai pasaulei zināmie četri elementi (ūdens, uguns, zeme, gaiss) jāpapildina ar piekto pirmesenci — ar tīri garīgu "ēteriskā" pasaules gara elementu. Tā līdzdalība pasaules kopējās norisēs nodrošinātu aktīvāku garīgo darbību, kas ved pie būtiskā. Šīs piektais elements, kā attiecīgās atsevišķās elementu jomas vainagojums ūdenī iemiesots delfīnā, gaisā — ērglī, ugunī — fēniksā, bet uz zemes — cilvēkā. Tam būtu gan jāapņem katrs atsevišķais elements, gan jāpaceļas tam pāri. Kvintesences idejas grafiskais attēlojums ir pentagramma.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Dainuvīte Guļevska, Aina Miķelsone, Tamara Porīte. Pareizrakstības un pareizrunas rokasgrāmata. Rīga : Avots, 2002. 71. lpp. ISBN 9984-700-64-X.
 | Šis ar ķīmiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
 | Šis ar filozofiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |