Vikipēdija

Katara

Katara (arābu: قطر, Qaṭar, izrunā: [ˈqɑtˁɑr]), oficiāli Kataras Valsts (دولة قطر, Dawlat Qaṭar) ir valsts Tuvajos Austrumos, Arābijas pussalas austrumos. Vienīgā valsts, ar ko tā robežojas, ir Saūda Arābija dienvidos. No pārējām debespusēm Kataru apskalo Persijas līcis.

Kataras Valsts
دولة قطر, Dawlat Qaṭar
Kataras karogs
Karogs Ģerbonis
Himna: As Salam al Amiri
Location of Qatar
Location of Qatar
Kataras atrašanās vieta Persijas līča apkārtnē
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta) 		Doha
25°18′N 51°31′E / 25.300°N 51.517°E / 25.300; 51.517
Valsts valodas arābu valoda
Valdība Emirāts/Absolūta monarhija
 -  Emīrs Tamīms bin Hameds al Tānī
 -  Premjerministrs Khalid bin Khalifa bin Abdul Aziz Al Thani
Neatkarība
 -  pašreizējā valdošā dzimta pie varas ir kopš 1878. gada 18. decembra 
 -  noslēgts līgums ar Apvienoto Karalisti 1971. gada 3. septembrī 
Platība
 -  Kopā 11 586 km² (158.)
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2014. gadā 2 155 446 (142.)
 -  Blīvums 176/km² (76.)
IKP (PPP) 2018. gada aprēķins
 -  Kopā $357,338 miljardi 
 -  Uz iedzīvotāju $128 702 
TAI (2021[1]) ▲ 0.855 (ļoti augsts) (42.)
Valūta Kataras riāls (QAR)
Laika josla AST (UTC+3)
 -  Vasarā (DST) nav (UTC+3)
Interneta domēns .qa
ISO 3166-1 kods 634 / QAT / QA
Tālsarunu kods +974

Kataras ekonomiskā izaugsme ir balstīta gandrīz tikai uz naftas un dabasgāzes rūpniecību, kas aizsākās 1940. gadā.[2] Valsts teritorijā atrodas pasaulē trešie lielākie dabasgāzes krājumi, kā arī ievērojami naftas krājumi. Tā ir viena no turīgākajām valstīm pasaulē pēc IKP uz vienu iedzīvotāju.

Katara ir Arābu līgas, Līča arābu valstu sadarbības padomes, Islāma sadarbības organizācijas un Nepievienošanās kustības dalībvalsts.

Vēsture

labot šo sadaļu

Aizvēsture

labot šo sadaļu

Pirmie cilvēki Katarā apmetās pirms 50 000 gadu.[3] Pussalā ir atrastas apmetnes un darbarīki, kas datējami ar akmens laikmetu. Ir atrasti Mezopotāmijas artefakti no aptuveni 6500. līdz 3800. gadam p.m.ē,[4]

Agrīnais islāma periods (661—1783)

labot šo sadaļu
 
Abasīdu kalifāts 850. gadā

628. gadā Muhameds nosūtīja musulmaņu sūtni pie valdnieka Austrumarābijā, un lūdza, lai viņš un viņa padotie pieņem islāmu. Sūtnis izpildīja viņa lūgumu, un līdz ar to lielākā daļa reģiona arābu cilšu pieņēma islāmu.[5] Gadsimta vidū, musulmaņiem iekarojot Persiju, Sasanīdu impērija sabruka.[6] Umajādu laikā Katara tika uzskatīta par slavenu zirgu un kamieļu audzēšanas centru.[7] 8. gadsimtā tā sāka gūt labumu no savas komerciāli stratēģiskās atrašanās vietas Persijas līcī un kļuva par pērļu tirdzniecības centru.[8][9] Abasīdu laikmetā ievērojami attīstījās pērļu ieguves rūpniecība Kataras pussalā.[7] Šajā laikā Kataras ostās apstājās kuģi, kas kuģoja no Basras uz Indiju un Ķīnu. Katarā ir atrasts Ķīnas porcelāns, Rietumāfrikas monētas un artefakti no Taizemes.[6]

1320. gadā teritorija nokļuva Ormusa karalistes sastāvā,[10] bet 1515. gadā Portugāles karalis Manuels I padarīja Ormusa karalisti par savu vasali. Portugāle 1521. gadā ieņēma ievērojamu daļu Austrumārābijas. 1550. gadā Al Hasas iedzīvotāji brīvprātīgi pakļāvās osmaņu valdīšanai, dodot priekšroku viņiem, nevis portugāļiem. 1670. gadā Bani Halida cilts un tās emirāts padzina osmaņus.

Bahreinas un Saūdu vara (1783—1868)

labot šo sadaļu

Kataras modernā vēsture nosacīti sākas 1766. gadā, kad uz pussalu no Kuveitas pārcēlās Halīfu ģimene. Viņu apmetne izauga par nelielu pērļu niršanas un tirdzniecības centru. Halīfu dzimta 1783. gadā iekaroja netālo Bahreinu, kur viņi bija valdošā ģimene visu 20. gadsimtu. Pēc tam, kad Halīfu dinastija aizgāja no Kataras, valsti pārvaldīja vairāki pagaidu šeihi.[11]

Osmaņu un britu periods (1871—1971)

labot šo sadaļu
 
Barzānas torņi — 19. gadsimta beigās būvēts militārais objekts

Osmaņu impērijas Bagdādes vilajeta gubernatora Midhata Pašā militārā un politiskā spiediena rezultātā valdošā Al Tānī cilts 1871. gadā pakļāvās Osmaņu varai. Osmaņu valdība ieviesa reformistiskos Tanzimata pasākumus attiecībā uz nodokļiem un zemes reģistrāciju, lai pilnībā integrētu šīs teritorijas impērijā.[12] 1916. gadā Lielbritānija parakstīja līgumu ar Kataras līderi, piešķirot Lielbritānijai kontroli pār ārpolitiku apmaiņā pret Lielbritānijas aizsardzību. 1939. gadā tika atklāta nafta, tomēr komerciālā mērogā nafta netika iegūta līdz 1949. gadam. Ieņēmumi no naftas kompānijas strauji pieauga. Šo ienākumu sadale izraisīja nopietnas nesaskaņas Al Tānī dinastijā, kas lika britiem iejaukties 1949. gada troņmantnieka iecelšanā, kas galu galā izraisīja galma apvērsumu 1972. gadā.[11]

Pēc neatkarības pasludināšanas

labot šo sadaļu
 
Tradicionālās laivas ar Dohas panorāmu fonā

Katara pasludināja neatkarību 1971. gada 3. septembrī. Iepriekšējie līgumi ar Lielbritāniju tika aizstāti ar draudzības paktu. Tajā pašā mēnesī Katara kļuva par Arābu līgas un Apvienoto Nāciju Organizācijas locekli. 1981. gadā emirāts pievienojās piecām Persijas līča kaimiņvalstīm, izveidojot Līča arābu valstu sadarbības padomi. Kataras karaspēks piedalījās Līča karā un Doha kalpoja par bāzi Francijas, Kanādas un ASV lidmašīnu ofensīvas uzlidojumiem pret Irāku un Kuveitu okupējušajiem Irākas spēkiem, bet pati valsts palika minimāli skarta šajā konfliktā.[11]

Atkārtotie strīdi par naftas ieņēmumu sadali izraisīja 1995. gada apvērsumu, kura rezultātā pie varas nāca šeiha Halīfa dēls šeihs Hamads. Lai gan viņa tēvs pirms dažiem gadiem bija ļāvis Hamadam pārņemt ikdienas vadību, Halīfa apvērsumu apstrīdēja. Pirms Hamads pilnībā nostiprināja savu varu, viņam nācās pārciest 1996. gadā mēģinājumu veikt pretapvērsumu un ilgstošu tiesvedību ar tēvu par miljardiem dolāru lielo investēto naftas ieņēmumu likumīgām īpašumtiesībām, kas galu galā tika atrisināta ārpustiesas ceļā.[11]

Deviņdesmitajos gados Katara deva piekrišanu ASV militārajiem spēkiem izvietot bruņojumu vairākās vietās visā valstī, un 2001. gadā ASV operāciju laikā Afganistānā atļāva tiem izmantot Kataras lidlaukus. Šie nolīgumi tika oficiāli noformēti 2002. gada beigās, un nākamajā gadā Katara kļuva par ASV un sabiedroto militāro operāciju štābu Irākā.[11]

2000. gados strauji uzplauka Kataras ekonomika un reģionālās lielvaras statuss. Saskaņā ar ANO datiem valsts ekonomiskā izaugsme, mērot pēc IKP, šajā desmitgadē bija visstraujākā pasaulē.[13][14] Šīs izaugsmes pamatā ir dabasgāzes ieguvju apzināšana 90. gados. Vienlaikus no 2001. līdz 2011. gadam iedzīvotāju skaits Katarā trīskāršojās, galvenokārt pateicoties ārvalstnieku pieplūdumam.[15]

Saūda Arābija, Bahreina, Apvienotie Arābu Emirāti, Ēģipte un citas Persijas līča valstis 2017. gada jūnijā pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Kataru, apsūdzot to par terorisma atbalstīšanu un finansēšanu, iejaukšanos kaimiņvalstu iekšējās lietās un ilgstošās spriedzes pastiprināšanu ar Saūda Arābiju. Diplomātisko attiecību pārtraukšana ietvēra diplomātu aiziešanu no valsts un tirdzniecības un ceļošanas aizliegumus.[16] 2018. gadā Katara vienojās par izstāšanos no naftas tirgotāju valstu apvienības OPEC kā atbildes reakciju Saūda Arābijas, Ēģiptes, Bahreinas un Apvienoto Arābu Emirātu uzliktām sankcijām un politiskām nesaskaņām. Izstāšanās stājās spēkā 2019. gada 1. janvārī[17]

Valsts pārvalde

labot šo sadaļu

Katara oficiāli ir daļēji konstitucionālā monarhija,[18][19] bet plašās pilnvaras, ko saglabā monarhija, joprojām to faktiski padara par absolūto monarhiju,[20][21] Al Tānī dinastija pārvalda Kataru kopš 1825. gada. 2003. gadā Katara pieņēma konstitūciju, kas paredzēja tiešās vēlēšanās ievēlēt 30 no 45 likumdevēja varas locekļiem.[22] Konstitūcija referendumā tika apstiprināta ar pārliecinošu balsu vairākumu — gandrīz 98 % to atbalstīja.[23] Kataras likumi neļauj dibināt politiskas struktūras vai arodbiedrības.[24]

Likumdošana

labot šo sadaļu

Saskaņā ar Kataras konstitūciju šariata likumi ir galvenais Kataras likumdošanas avots,[25] lai gan praksē Kataras tiesību sistēma ir civillikuma un šariata likumu sajaukums.[22] Šariata likumi tiek piemēroti ģimenes tiesībās, mantošanā un vairākos krimināllikumos (tostarp laulības pārkāpšanā, laupīšanā un slepkavībā). Dažos gadījumos šariata ģimenes tiesās sievietes liecība tiek uzskatīta par pusi no vīrieša liecības.[26] 2006. gadā tika ieviestas kodificētas ģimenes tiesības. Islāma poliginija ir atļauta.[27]

Katarā miesas sods ir juridisks sods. Pātagu piemēro kā sodu par alkohola lietošanu vai nelikumīgām seksuālām attiecībām.[28] Kataras kriminālkodeksa 88. pantā noteikts, ka par laulības pārkāpšanu soda ar 100 sitieniem ar pātagu.[29] Nomētāšana ar akmeņiem arī ir likumīgs sods Katarā,[30] un par atteikšanos no ticības un homoseksualitāti ir paredzēts nāvessods, tomēr par abiem šiem noziegumiem sods nav izpildīts.[31] Par zaimošanu (reliģijas kritizēšanu) var piespriest līdz septiņiem gadiem cietumā, bet par prozelītismu (citas ticības sludināšanu) var piespriest 10 gadus cietumā.[32] Alkohola lietošana Katarā ir daļēji likumīga; dažās pieczvaigžņu luksusa viesnīcās ir atļauts pārdot alkoholu klientiem, kas nav musulmaņi.[33]

Viesstrādnieku tiesības

labot šo sadaļu
 
Viesstrādnieki Dohā

ASV Valsts departaments 2011. gada ziņojumā secināja, ka daži emigrējušie darba ņēmēji no Āzijas un Āfrikas valstīm, kuri brīvprātīgi migrēja uz Kataru kā mazkvalificēti strādnieki vai mājkalpotāji, vēlāk saskārās ar apstākļiem, kas uzskatāmi par piespiedu darbu. Daži no biežāk sastopamajiem darba tiesību pārkāpumiem ietver sišanu, atalgojuma neizmaksāšanu, maksājumu iekasēšanu no darba ņēmējiem par pabalstiem, par kuriem atbildīgs ir darba devējs, pārvietošanās brīvības ierobežojumus (piemēram, pasu, ceļošanas dokumentu vai izbraukšanas atļauju konfiscēšanu), patvaļīgu aizturēšanu, draudus vērsties tiesā un seksuālu vardarbību. Daudzi viesstrādnieki, kas ieradušies strādāt Katarā, ir maksājuši pārmērīgi augstu samaksu vervētājiem savās izcelsmes valstīs.[34] Slikto darba apstākļu dēļ vairāk nekā 6500 viesstrādnieku no Indijas, Pakistānas, Nepālas, Bangladešas un Šrilankas ir miruši Katarā, kopš tā pirms 10 gadiem ieguva tiesības rīkot Pasaules kausu futbolā,[35]

Ģeogrāfija

labot šo sadaļu
 
Kataras satelītattēls

Kataras pussala iestiepjas 160 km uz ziemeļiem no Saūda Arābijas Persijas līcī. Tā atrodas starp 24° un 27° ziemeļu platumu un 50° un 52° austrumu garumu. Lielāko valsts daļu veido zems, neauglīgs, ar smiltīm klāts līdzenums. Kataras augstākais punkts atrodas 103 metru augstumā.[22]

Klimats

labot šo sadaļu

Vasarā (no jūnija līdz septembrim) ir raksturīgs liels karstums un pārmaiņus sauss un mitrs laiks, kad temperatūra pārsniedz 40 °C.[36] No novembra līdz martam temperatūra ir mērena, taču dažviet janvārī temperatūra var noslīdēt līdz 7 °C.[37] Vidējais nokrišņu daudzums ir 100 mm gadā, un tie ir tikai ziemas mēnešos. Šie nokrišņi parasti ir vētru veidā, kas reizēm ir pietiekami spēcīgas, lai applūdinātu mazās gravas un sezonāli applūstošās upes gultnes.[36]

Pussalu reizēm pārņem pēkšņas, spēcīgas smilšu vētras, kas aizēno sauli, izraisa vēja postījumus un uz laiku traucē transporta un citu pakalpojumu sniegšanu. Nelielais nokrišņu daudzums un ierobežotie pazemes ūdeņu krājumi, no kuriem lielākā daļa satur tik daudz minerālvielu, ka nav piemēroti dzeršanai vai apūdeņošanai, būtiski ierobežoja iedzīvotāju skaitu un lauksaimniecības un rūpniecības attīstības apmērus, ko valsts varēja atbalstīt līdz brīdim, kad tika uzsākti ūdens atsāļošanas projekti. Lai gan ūdens joprojām tiek iegūts no pazemes avotiem, lielāko daļu no tā Katara iegūst, atsāļojot jūras ūdeni.[36]

Kataras meteoroloģiskie dati
Mēnesis Jan Feb Mar Apr Mai Jūn Jūl Aug Sep Okt Nov Dec Gads
Augstākā vidējā temperatūra °C (°F) 22
(72) 		23
(73) 		27
(81) 		33
(91) 		39
(102) 		42
(108) 		42
(108) 		42
(108) 		39
(102) 		35
(95) 		30
(86) 		25
(77) 		33.3
(91.9)
Zemākā vidējā temperatūra °C (°F) 14
(57) 		15
(59) 		17
(63) 		21
(70) 		27
(81) 		29
(84) 		31
(88) 		31
(88) 		29
(84) 		25
(77) 		21
(70) 		16
(61) 		23
(73.5)
Nokrišņu daudzums mm (collas) 12.7
(0.5) 		17.8
(0.701) 		15.2
(0.598) 		7.6
(0.299) 		2.5
(0.098) 		0
(0) 		0
(0) 		0
(0) 		0
(0) 		0
(0) 		2.5
(0.098) 		12.7
(0.5) 		71
(2.794)
Avots: http://us.worldweatheronline.com/doha-weather-averages/ad-dawhah/qa.aspx

Ekonomika

labot šo sadaļu
 
Dohas uzņēmējdarbības rajons

Pirms naftas atklāšanas Kataras reģiona ekonomiku galvenokārt veidoja zvejniecība un pērļu ieguve. Pēc tam, kad 20. gadsimta 20. un 30. gados pasaules tirgū parādījās Japānas kultivētās pērles, Kataras pērļu ieguves nozare piedzīvoja sabrukumu. Nafta Katarā tika atklāta 1940. gadā.[38] Atklājums pārveidoja valsts ekonomiku. Tagad valstī ir augsts dzīves līmenis tās pilntiesīgajiem pilsoņiem. Tā kā Katara (kopā ar Bahreinu) nemaksā ienākuma nodokli, tā ir valsts ar vienu no viszemākajām nodokļu likmēm pasaulē. 2013. gada jūnijā bezdarba līmenis bija 0,1 %.[39] Uzņēmējdarbības likums nosaka, ka Kataras valstspiederīgajiem pieder 51 % no jebkura uzņēmuma emirātā.[27]

 
Kataras eksporta sadalījums 2019. gadā

Saskaņā ar Starptautiskā Valūtas fonda datiem 2016. gadā Katarai ir ceturtais augstākais IKP uz vienu iedzīvotāju pasaulē. Tās ekonomikas izaugsme lielā mērā ir atkarīga no ārvalstu darbaspēka, jo 86 % iedzīvotāju un 94 % darbaspēka veido viesstrādnieki.[40][41]

Kopš 2012. gada Katarā ir apzinātas 15 miljardu barelu naftas rezerves, kā arī gāzes atradnes, kas veido vairāk nekā 13 % no pasaulē zināmajiem resursiem. Katara ir pasaules vadošā sašķidrinātās dabasgāzes eksportētājvalsts.[42]

Iedzīvotāji

labot šo sadaļu
Iedzīvotāju skaita izmaiņas
GadsIedz.±%
195025 000—    
196047 000+88.0%
1970110 000+134.0%
1980224 000+103.6%
1990476 000+112.5%
2000592 000+24.4%
20101 856 000+213.5%
20192 832 000+52.6%

Kataras iedzīvotāju skaits ievērojami svārstās atkarībā no sezonas, jo valsts lielā mērā ir atkarīga no migrantu darbaspēka. 2017. gada sākumā Kataras kopējais iedzīvotāju skaits bija 2,6 miljoni, un lielāko daļu Kataras iedzīvotāju veidoja ārvalstnieki. Tikai 313 000 iedzīvotāju (12 %) bija Kataras pilsoņi, bet pārējie 2,3 miljoni (88 %) bija imigranti.[43]

Dienvidāzijas iedzīvotāju (no Indijas subkontinenta valstīm, tostarp Šrilankas) kopējais skaits pats par sevi veido vairāk nekā 1,5 miljonus cilvēku (60 %) no Kataras iedzīvotājiem. No tiem lielākā kopiena ir indieši, kuru skaits 2017. gadā bija 650 000, kam seko 350 000 nepāliešu, 280 000 bangladešiešu, 145 000 šrilankiešu un 125 000 pakistāniešu. Imigrantu grupas, kas nav Dienvidāzijas izcelsmes, veido aptuveni 28 % Kataras iedzīvotāju, no kuriem lielākā grupa ir 260 000 filipīniešu un 200 000 ēģiptiešu, kā arī daudzas citas tautības (tostarp citu arābu valstu pilsoņi, eiropieši u. c.).[43]

Reliģija

labot šo sadaļu

Islāms ir Kataras dominējošā reliģija, un tā ir valsts reliģija, lai gan tā nav vienīgā valstī praktizētā,[44] un konstitūcija garantē brīvību praktizēt jebkuru ticību "morāles" robežās.[22] Lielākā daļa Kataras iedzīvotāju pieder pie salafītu musulmaņu vahābisma kustības,[45][46] 5-15% Kataras musulmaņu seko šiītu islāmam, bet citu islāma sektu skaits ir ļoti neliels.[47] 2010. gadā Kataras iedzīvotāju skaits bija 67,7% musulmaņu, 13,8% kristiešu, 13,8% hinduistu un 3,1% budistu; pārējās reliģijas un nereliģiozi cilvēki veidoja atlikušos 1,6%.[48]

Kultūra

labot šo sadaļu
 
Kataras Nacionālais muzejs

Kataras kultūra ir līdzīga citām Austrumarābijas valstīm, jo to būtiski ietekmē islāms. Kataras Nacionālajai dienai, kas katru gadu tiek svinēta 18. decembrī, ir bijusi nozīmīga loma nacionālās identitātes veidošanā.[49] Tā tiek atzīmēta, pieminot Džasima bin Muhammada Al Tānī kļūšanu par troņmantinieku un tam sekojošo valsts dažādo cilšu apvienošanu.[50]

Sports

labot šo sadaļu

Populārākais sporta veids gan spēlētāju, gan skatītāju ziņā ir futbols.[51] Kataras vīriešu futbola izlase uzvarējusi 2019. gada Āzijas kausā un 2022. gadā pirmoreiz piedalījās FIFA Pasaules kausā kā rīkotājvalsts. Tiesības rīkot turnīru Katara ieguva 2010. gadā,[52] taču par šo lēmumu tika izvirzītas apsūdzības korupcijā[53] un Kataru kritizēja par stadionu būvniecībā iesaistīto viesstrādnieku sadzīves un darba apstākļiem.[54][55] Saskaņā ar 2021. gada februāra rakstu laikrakstā The Guardian, būvdarbu laikā miruši ap 6500 strādnieku.[35]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ «Human Development Report 2021/2022» (angļu). United Nations Development Programme. 2022. gada 8. septembris. Skatīts: 2022. gada 8. septembris.
  2. ↑ «Tourist Information in Doha, Qatar - Visiting - OnlineQatar». www.onlineqatar.com. Skatīts: 2022-12-07.
  3. ↑ Anthony Toth. «Qatar: Historical Background», 1993.
  4. ↑ Bahrain through the ages : the archaeology. London : KPI. 1986. ISBN 0-7103-0112-X. OCLC 13681244.
  5. ↑ «Bahrain, Maritime History and World Seaports during the 1800s. The Maritime Heritage Project. Sea Captains, Ships, Merchants, Merchandise, Immigration and Passengers.». www.maritimeheritage.org. Skatīts: 2022-12-04.
  6. ↑ 6,0 6,1 Allen James Fromherz. Qatar : a modern history. London : I.B. Tauris, 2012. ISBN 978-1-58901-910-2. OCLC 777411115.
  7. ↑ 7,0 7,1 H. Rahman. The emergence of Qatar : the turbulent years, 1627-1916. London : K. Paul, 2005. ISBN 978-1-136-75370-1. OCLC 821617830.
  8. ↑ A political chronology of the Middle East. (1st ed izd.). London : Europa. 2001. ISBN 1-85743-115-4. OCLC 46809305.
  9. ↑ Middle East review 2003/04 : the economic and business report. London : Kogan Page. 2003. ISBN 0-7494-4066-X. OCLC 51992589.
  10. ↑ Curtis E. Larsen. Life and land use on the Bahrain Islands : the geoarcheology of an ancient society. Chicago : University of Chicago Press, 1983. ISBN 0-226-46906-9. OCLC 9646626.
  11. ↑ 11,0 11,1 11,2 11,3 11,4 «Qatar - History | Britannica». www.britannica.com (angļu). Skatīts: 2022-12-04.
  12. ↑ Rogan, Eugene; Murphey, Rhoads; Masalha, Nur; Durac, Vincent; Hinnebusch, Raymond (1999-11). "B: Reviews: review articles" (en). British Journal of Middle Eastern Studies 26 (2): 339–354. doi:10.1080/13530199908705688. ISSN 1353-0194.
  13. ↑ «Qatar National Development Strategy 2011-2016».
  14. ↑ «Real estate in Qatar - A growth story: The economic background». Euromoney (angļu). 2008-08-05. Skatīts: 2022-12-04.
  15. ↑ «Qatar's delicate balancing act». BBC News (en-GB). 2013-01-15. Skatīts: 2022-12-04.
  16. ↑ «Četras valstis pārtrauc diplomātiskās attiecības ar Kataru, kritizējot terorisma atbalstīšanu». Skatīts: 2017. gada 30. septembris.
  17. ↑ «Qatar to withdraw from OPEC in January 2019». Skatīts: 2019. gada 19. februārī.
  18. ↑ «How democratic is the Middle East?» (en-GB). 2005-09-09. Skatīts: 2022-12-07.
  19. ↑ United States Department of State. «Country Reports on Human Rights Practices for 2011: Qatar».
  20. ↑ «Qatar shows how to manage a modern monarchy». Financial Times. 2013-06-25. Skatīts: 2022-12-07.
  21. ↑ Global Affairs Canada. «Canada and Qatar». GAC, 2021-08-25. Skatīts: 2022-12-07.
  22. ↑ 22,0 22,1 22,2 22,3 "Qatar" (en). The World Factbook (Central Intelligence Agency). 2022-11-29.
  23. ↑ «IFES Election Guide | Elections: Qatar Referendum Apr 29 2003». www.electionguide.org. Skatīts: 2022-12-07.
  24. ↑ «The People Want Reform… In Qatar, Too». web.archive.org. 2017-10-10. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017-10-10. Skatīts: 2022-12-07.
  25. ↑ «CONSTITUTION OF QATAR». wipolex.wipo.int. Skatīts: 2022-12-07.
  26. ↑ UNICEF. «Qatar Gender Equality Profile». web.archive.org, 2014-06-29. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014-06-29. Skatīts: 2022-12-07.
  27. ↑ 27,0 27,1 «Qatar : "S'ils pouvaient, ils achèteraient la Tour Eiffel"». L'Obs (franču). 2013-04-07. Skatīts: 2022-12-07.
  28. ↑ «Amnesty International | Working to Protect Human Rights». web.archive.org. 2014-03-12. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014-07-24. Skatīts: 2022-12-07.
  29. ↑ G. M. A. News. «Filipino woman gets 100 lashes for giving birth in Qatar». GMA News Online (angļu). Skatīts: 2022-12-07.
  30. ↑ «Special report: The punishment was death by stoning. The crime? Having». The Independent (angļu). 2013-09-28. Skatīts: 2022-12-07.
  31. ↑ «United Explanations – What are the worst countries in the world to be gay?». United Explanations (en-GB). Skatīts: 2022-12-07.
  32. ↑ «General Laws and regulations in Doha Qatar». www.onlineqatar.com. Skatīts: 2022-12-07.
  33. ↑ «Qatar’s Impromptu Alcohol Ban». The Arabist (en-US). Skatīts: 2022-12-07.
  34. ↑ «Country Narratives: Countries N Through Z». U.S. Department of State. Skatīts: 2022-12-07.
  35. ↑ 35,0 35,1 Pete Pattisson. «Revealed: 6,500 migrant workers have died in Qatar since World Cup awarded». The Guardian, 2021. gada 23. februāris. Skatīts: 2022. gada 18. maijs.
  36. ↑ 36,0 36,1 36,2 Persian Gulf states : country studies (3rd ed izd.). Washington, D.C. : Federal Research Division, Library of Congress. 1994. ISBN 0-8444-0793-3. OCLC 29548413.
  37. ↑ Casey & Vine. 1991. 69. lpp.
  38. ↑ «The Qatar Oil Discoveries». GEO ExPro. 2010-01-01. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-12-05. Skatīts: 2022-12-07.
  39. ↑ Rod Nordland. «New Hope for Democracy in a Dynastic Land». The New York Times (en-US), 2013-06-25. ISSN 0362-4331. Skatīts: 2022-12-07.
  40. ↑ «Gravediggers of the Gulf». jacobin.com (en-US). Skatīts: 2022-12-07.
  41. ↑ «Qatar: Migrant Construction Workers Face Abuse». Human Rights Watch (angļu). 2012-06-12. Skatīts: 2022-12-07.
  42. ↑ Hugh Eakin. «The Strange Power of Qatar | Hugh Eakin» (angļu). ISSN 0028-7504. Skatīts: 2022-12-07.
  43. ↑ 43,0 43,1 Jure Snoj. «Population of Qatar by nationality in 2019». Priya DSouza Communications (en-GB), 2019-08-15. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-12-25. Skatīts: 2022-12-07.
  44. ↑ U.S. Department of State. «International Religious Freedom Report». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 21. augustā. Skatīts: 2022. gada 7. decembrī.
  45. ↑ «Tiny Qatar's growing global clout». BBC News (en-GB). 2011-05-01. Skatīts: 2022-12-07.
  46. ↑ «Qatar's modern future rubs up against conservative traditions». Reuters (angļu). 2012-09-27. Skatīts: 2022-12-07.
  47. ↑ United Nations High Commissioner for Refugees. «Refworld | 2011 Report on International Religious Freedom - Qatar». Refworld (angļu). Skatīts: 2022-12-07.
  48. ↑ Global Religious Landscape. «Religious Composition by Country». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 9. martā. Skatīts: 2022. gada 7. decembrī.
  49. ↑ Mehran Kamrava. Qatar : small state, big politics. Ithaca, 2013. ISBN 978-0-8014-6934-3. OCLC 857080725.
  50. ↑ Time Out Doha. «Qatar National Day 2011».
  51. ↑ «Qatar – a Sporting Nation». Qatar e-Government. Skatīts: 2015. gada 12. marts.
  52. ↑ Paul Radford. «Russia, Qatar win 2018 and 2022 World Cups». Reuters, 2010. gada 2. decembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 5. decembris. Skatīts: 2010. gada 2. decembris.
  53. ↑ «BBC Sport – Qatar World Cup: '£3m payments to officials' corruption claim». Bbc.co.uk. Skatīts: 2014. gada 1. jūnijs.
  54. ↑ Robert Booth, Pete Pattisson. «Qatar World Cup: migrants wait a year to be paid for building offices». The Guardian, 2014. gada 28. jūlijs. Skatīts: 2015. gada 12. marts.
  55. ↑ Owen Gibson and Pete Pattisson (23 December 2014). Death toll among Qatar's 2022 World Cup workers revealed. The Guardian. Retrieved 29 May 2015.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Katara&oldid=4155755"