Albērs Kamī
Albērs Kamī (franču: Albert Camus; dzimis 1913. gada 7. novembrī, miris 1960. gada 4. janvārī) bija franču rakstnieks un filozofs, viens no eksistenciālisma pamatlicējiem (kopā ar Žanu Polu Sartru). 1957. gadā saņēmis Nobela prēmiju literatūrā.[1]
| |||||||||||||||||||||
| |||||||||||||||||||||
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuPiedzimis un uzaudzis Alžīrijas franču ģimenē. 1914. gadā viņa tēvs Lisēns Kamī mirst no Pirmā pasaules kara kaujā gūtā ievainojuma. 1918. sāk mācīties sākumskolā, kuru pabeidz 1923. gadā. Mācās licejā. Spēlē futbolu, komandas sportu, kam ir nozīmīga ietekme Kamī personības veidošanā. 1930. gadā saslimst ar tuberkulozi. No 1932. līdz 1937. gadam studē filozofiju Alžīras Universitātē, līdztekus strādājot par privātskolotāju, rezerves detaļu pārdevēju, palīgu meteoroloģijas institūtā. 1934. apprec deviņpadsmitgadīgu meiteni, ar kuru izšķiras 1939. gadā. 1936. gadā iegūst filozofijas maģistra grādu.
Aizraudamies ar sociālisma idejām, 1935. gadā iestājas Francijas komunistiskajā partijā, no kuras apmēram pēc gada tiek izslēgts ar pārmetumiem trockismā. 1936. gadā dibina pašdarbības teātri "Darba teātris", gadu vēlāk pērdēvējot to par "Komandas teātri". Pēc universitātes beigšanas Kamī vada Alžīras kultūras namu, dažādos laika posmos strādā par redaktoru trijos laikrakstos. 1940. gada janvārī ar savu nākamo sievu pārvācas uz Orānu, pēc diviem mēnešiem — uz Parīzi. Strādā par avīzes redaktoru.
1940. gada 22. jūnijā ar Otrā Kompjeņas pamiera parakstīšanu Francijas Atlantijas krasts, ieskaitot Parīzi, kļūst Vācijas okupēts. Kamī tiek atlaists no ieņemamā amata un viņš dodas atpakaļ uz Orānu (Dienvidfrancija un Francijas kolonijas pakļāvās Višī režīmam). Drīzumā iesaistās Pretošanās kustībā, atkal nokļūstot Parīzē. Pēc kara starp Kamī un citiem politiski kreisi noskaņotajiem franču inteliģences pārstāvjiem rodas domstarpības, tā kā Kamī vairāk pievēršas anarhismam, tas ir, iestājas pret diktatūru, kuru, pēc Kamī domām, izraisa sociālisma galvenais virziens. Domstarpības pastiprina Kamī atbalsts franču kopienai Alžīrijas neatkarības karā, kurš sākas 1954. gadā (viņš uzskata, ka arābu militarizēšanos atbalsta PSRS).
1960. gada 4. janvārī iet bojā automobiļa avārijā, atgriežoties no Provansas Parīzē. Pastāv versija, kura izteikta, piemēram, avīzē "Corriere della Sera" 2011. gadā, ka avārija ir padomju speciālo dienestu izraisīta par A. Kamī kritiku pret PSRS karaspēku apspiesto sacelšanos Ungārijā 1956. gadā un viņa atbalstu Borisam Pasternakam.
Filozofiskie uzskati
labot šo sadaļu- Ateisms, absurdisms, eksistenciālisms.
- Uzskatīja, ka vienīgais veids, kā cīnīties ar absurdu, ir atzīt tā pastāvēšanu. Noliedza iespēju uzlabot sabiedrību ar vardarbīgām metodēm, kā to darīja fašisti, nacisti, komunisti.
- Cilvēka dzīvei nav iepriekšnoteiktas jēgas, cilvēks pats piešķir savai dzīvei jēgu.
- Cilvēkam vissvarīgākā ir eksistence (jēgas radīšana dzīvojot), nevis būtība (jēgas iepriekšēja noteiktība) — vispārīgā eksistenciālisma atziņa (Ž. P. Sartrs), kuru Kamī apšauba, sacīdams, ka jebkuram sabiedrības pārstāvim jārēķinās ar cilvēces vēsturisko pieredzi.
- Sākotnēji cilvēks nekas nav, dzīvojot cilvēks kļūst par tādu cilvēku, par kādu pats sevi veido.
- Cilvēks ir nolemts brīvībai.
- Cilvēks ir vērsts uz nākotni un ar to atšķiras no citu lietu eksistences.
- Lai gan Kamī "piešķir" cilvēkam brīvību un pats netic augstākiem spēkiem, viņš noliedz ētisko relatīvismu, patvaļu un meklē vispārcilvēciskās atziņas, kuras noteiktu cilvēcības robežu.[2]
Pazīstamākie darbi
labot šo sadaļu- Mīts par Sīsifu (Le Mythe de Sisyphe), 1942
- Svešinieks (L'Étranger), 1942
- Kaligula (Caligula), 1944
- Le Malentendu, 1944
- Mēris (La Peste), 1947
- L'État de siège, 1948
- Vēstules kādam draugam vācietim (Lettres à un ami allemand), 1948
- Les Justes, 1950
- Dumpīgais cilvēks (L'Homme révolté), 1951
- La Chute, 1956
- L'Exil et le royaume, 1957
- Pirmais cilvēks (Le Premier Homme) (nepabeigts, publicēts 1994. gadā pēc autora nāves)
- Albert Camus, Maria Casarès. Correspondance inédite (1944-1959). Édition de Béatrice Vaillant. Avant-propos de Catherine Camus. Collection Blanche, Gallimard. Parution : 09-11-2017.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Nobel Prize in Literature 1957». Nobel Foundation.
- ↑ Maija Kūle, Rihards Kūlis. Filosofija. Zvaigzne ABC, 1998. 409.—412. lpp. ISBN 9984-17-119-1.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Albērs Kamī.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Stanfordas Filozofijas enciklopēdijas raksts (angliski)
- Filozofijas interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
- Herdera enciklopēdijas raksts (spāņu)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Pasaules literatūra vidusskolām no www.liis.lv:
- Albēra Kamī biogrāfija (latviski)
- citāti no Albēra Kamī darbiem (latviski)
- Par Albēru Kamī portālā 1/4 Satori (latviski)
- Kamī "Mīts par Sīzifu" fragments (latviski)
- Kamī "Atgriešanās Tipazā" eseja (latviski)
- Kamī "Dumpīgais cilvēks" esejas fragments (latviski)
- Kamī "Brīvības liecinieks" eseja (latviski)
- webcamus - Albēram Kamī veltīts portāls (franciski)
- Par Albēru Kamī (angliski)
- Fonds Albert Camus - Cité du livre d'Aix en Provence
- Société des Études Camusiennes
- The Albert Camus Society
- Albert Camus. Facts Nobel Foundation
| Apbalvojumi | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Huans Ramons Himeness |
Nobela prēmija literatūrā 1957 |
Pēctecis: Boriss Pasternaks |