Latvijas krievi
Latvijas krievi ir skaitliski lielākā Latvijas mazākumtautība. Pēc Iedzīvotāju reģistra datiem 2023. gada 1. janvārī Latvijā dzīvoja 445 612 krievi (23,7% no kopējā iedzīvotāju skaita), no viņiem 298 684 (67,0%) bija Latvijas pilsoņi, 115 719 (26,0%) Latvijas nepilsoņi, bet 31 209 (7,0%) citu valstu (galvenokārt Krievijas Federācijas) pilsoņi.[1]
.svg) Krievu īpatsvars Baltijas valstīs 2021. gadā | |
| Visi iedzīvotāji | |
|---|---|
| 437 587 jeb 23,38 % no iedzīvotāju kopskaita (2024) | |
| Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem | |
| Rīga, Pierīga, Daugavpils, kā arī citas Latvijas lielas pilsētas | |
Skaits pašvaldībās (2023)
labot šo sadaļuVairums Latvijas krievu dzīvo Rīgā (11,1 %) un Daugavpilī (2,0 %), kā arī citās lielākajās pilsētās, izņemot Latgali, kur liela daļa krievu dzīvo arī laukos:[2]
|
Vēsture
labot šo sadaļuEtnonīmam „krievi” latviešu valodā ir sena izcelsme. Tas radies no latgaļu sakariem ar Polockas krivičiem, vēlāk tā lietojums tika paplašināts un ar to varēja apzīmēt gan Novgorodas slovēņus, gan tirgotājus no Vitebskas un Pleskavas. Pirmās ziņas par lielāku senkrievu kopienu vismaz vairāku simtu kopskaitā pašreizējās Latvijas teritorijā ir kopš 15. gadsimta. kad ar strūgām un plostiem ik vasaru pa Daugavu lejup devās simtiem tirgotāju un amatnieku no Polockas un Vitebskas, lai rudenī dotos atpakaļ. Slāvu tirgotāju vajadzībām tika iekārtoti pareizticīgo dievnami, ir zināmas vairākas pastāvīgas slāvu tirgotāju un plostnieku apmetnes Daugavas krastos un Rīgā, kur pastāvēja īpaša cunfte un jauns — krievu krāmu bodnieku — amats.
Lielākā skaitā krievu migrācija sākās pēc 1667. gada ortodoksās krievu baznīcas veiktās Nikona reformas, kad, glābjoties no vajāšanām, Latgalē, Sēlijā un Rīgā apmetās lielāks skaits vecticībnieku bēgļu no Krievijas caristes. Būdami norūdīti dzīves grūtībās, strādīgi un nelietodami alkoholu, vecticībnieki kļuva pazīstami kā labi un apzinīgi strādnieki un viņus labprāt pieņēma darbā gan laukos, gan pilsētā. Zviedru Vidzemē un Kurzemes un Zemgales hercogistē ēku būvniecības monopols bija krievu namdaru arteļu jeb „plotnieku” (vācu: Plotincken), organizētu pēc cunftu principa ziņā, kas veica lielāko daļu celtniecības darbu pilsētās un muižās.
Pēc Baltijas provinču pievienošanas Krievijas Impērijai 18. gadsimtā, tajās ieradās ievērojams skaits valsts pārvaldes aparāta ierēdņu. Latgalē ieceļoja arī pareizticīgie zemnieki un baltkrievi. 1861. gada dzimtbūšanas atcelšana Krievijā un Baltijas straujākā industrializācija ieceļošanu paātrināja: 1897. gadā krievu valodu par dzimto Latvijas teritorijā atzina 155 000 cilvēku, no tiem 65 000 bija vecticības piekritēji. No iedzīvotāju kopskaita krievi, ukraiņi un baltkrievi veidoja 12%,[3] 1920. gadā — 5,9% krievu un 4,3 % baltkrievu,[4] 1935. gadā — 8,8% krievu un 1,4% baltkrievu. Izveidojās plašas krievu apmetnes gar Daugavu pie Lielvārdes[5] un Rīgas priekšpilsētās. 19. gadsimtā krievu namnieki paši savos uzņēmumos aicināja darbaspēku no Smoļenskas, Rjazaņas, Maskavas guberņām. Imperatora Aleksandra II reformu laikā tika īstenotas nozīmīgas pilsētu pašvaldības reformas, un krievi ieguva iespēju ievēlēt tajās savus pārstāvjus. Rūpniecības pacēluma gados, īpaši strauji 1907.—1909. gadā, Rīgā papildus ieplūda ap 30 000 krievu strādnieku.
Pirmā pasaules kara laikā Krievijas impēriskās politikas galvenie paudēji un atbalstītāji (ierēdniecības aparāts, militāro un garīdzniecības aprindu augšslānis u.c.) pameta Latviju. Krasi samazinājās rūpniecības strādnieku, un arī krievu strādnieku, skaits vispār. Evakuācijas un bēgu gaitu dēļ pēc kara Rīgas krievu iedzīvotāju skaits samazinājās par 70 000. Palika tie, kas dzīvoja šeit jau sen un ilgstoši — krievu zemnieki Latgalē, Rīgas un citu pilsētu krievu vidusslānis. Brīvības cīņās 50 krievi tika apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni. Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas 1918. gada novembrī krievu kopiena sāka skaitliski pieaugt uz t.s. baltemigrācijas rēķina, vecā režīma piekritējiem bēgot no padomju varas un rodot politisko patvērumu Latvijā.
1920. gadā Latvijā dzīvoja 134 746 krievi, bet 1935. gadā 206 499 (10,59% no iedzīvotāju kopskaita). Krievu skaita strauju pieaugumu izskaidro bēgļu atgriešanās, emigrantu plūsma no Padomju Krievijas, Abrenes apriņķa austrumu daļas pagastu pievienošana Latvijai (tajos krievi bija ievērojamā pārākumā) un daudzbērnu ģimeņu lielais īpatsvars. Absolūtais krievu vairums tolaik bija Latvijā dzimušie cilvēki, kopumā 89,44%, bet Latgalē — 95,21%. Lielākā krievu daļa dzīvoja Latgalē (74,56%) un bija nodarbināti lauksaimniecībā. Gandrīz visi krievi bija Latvijas pilsoņi. Krievu valoda pēc izplatības ieņēma otro vietu aiz latviešu valodas. Visu parlamentārās republikas pastāvēšanas laiku Saeimā bija atļauts teikt runas ne tikai latviešu, bet arī krievu un vācu valodā. Ar laiku izveidojās vairākas krievu politiskās partijas (pilnīgi strukturētas bija 5 krievu partijas). Visās četrās pirmskara Latvijas Saeimās krievi veidoja savas frakcijas. Vecticībnieku un pareizticīgo vēlētājus pārstāvēja atsevišķas frakcijas. Krievu sabiedrības pārstāvju skaits Latvijas likumdošanas institūcijā svārstījās no 3 līdz 6 deputātiem. Izveidojās krievu valodā izdodams preses izdevumu tīkls — dažādos laika posmos neatkarīgajā Latvijā 20.—30. gados izdeva vairāk nekā 70 laikrakstu un 80 žurnālu krievu valodā. Bija izveidots skolu tīkls ar krievu mācību valodu: 124 pamatskolas 1919./20. mācību gadā un 236 pamatskolas 1933./34. mācību gadā, 12 krievu vidusskolas, vēlāk to skaits pārlatviskošanas politikas ietekmē tika samazināts līdz 10 vidusskolām (bērniem no krievu un latviešu jauktajām ģimenēm piespiedu kārtā bija jāmācās tikai latviešu skolās, un 1939./40. mācību gadā darbojās vairs tikai divas krievu vidusskolas). Krieviem līdz ar citām mazākumtautībām tika ierobežotas studiju iespējas augstskolās, amatu iegūšanā valsts pārvaldē, pašvaldībās vai armijā, bija ierobežojumi un pat aizliegumi nekustamā īpašuma iegūšanā.
Krievu skaita īpatsvars ievērojami palielinājās pēc Latvijas okupācijas un Otrā pasaules kara laikā. Padomju totalitārisma laika represijās krievi zaudēja savu intelektuālo eliti, kas bija izveidojusies iepriekšējos gadu desmitos. 1959. gada tautas skaitīšanas dati liecināja, ka krievu īpatsvars Latvijā bija audzis no 8,8% līdz 26,6%. PSRS un Latvijas PSR valsts vara dažādos veidos stimulēja krievu imigrāciju, piešķirot ieceļotājiem dažādas sadzīviskas priekšrocības, piemēram, izveidojot skolu tīklu, kur mācību valoda bija krievu valoda (citu mazākumtautību skolas pēc PSRS veiktās okupācijas bija likvidētas), masveidā ceļot bērnudārzus, kas bija paredzēti tikai krievu valodā runājošiem bērniem, piešķirot ārpus kārtas dzīvokļus, dodot krievu valodā runājošiem priekšroku kandidējot uz augstākiem amatiem u.tml.[6] Migrācijas process bijis viļņveidīgs: ļoti straujš 1950.—1960. gados, 1970. gados migrācijas saldo samazinās, bet 1980. gadu vidū atkal pieauga. Migrācijai uz Latviju bija rotējošs raksturs. Katru gadu Latvijā iebrauca tūkstošiem cilvēku — no kuriem liela daļa bija krievi, — bet tūkstoši to arī atstāja. Tas negatīvi ietekmēja iebraucēju adaptācijas spējas, bremzēja intereses veidošanos par Latvijas kultūru.
Krievu skaita izmaiņas Latvijā
labot šo sadaļuLatvijas krievu skaita izmaiņas (kopš 1979)
labot šo sadaļu
|
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Pēc tautas skaitīšanu datiem Latvijas krievu skaits pēdējo 100 gadu laikā ir vairākkārt strauji mainījies:[10]
| Deklarētā tautība | 1897 | 1920 | 1925 | 1930 | 1935 | 1959 | 1970 | 1979 | 1989 | 2000 | 2011 | 2015 | 2020 | 2023 | 2024 |
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| krievi | 154 561 | 91 477 | 193 648 | 201 778 | 206 499 | 556 448 | 704 599 | 821 464 | 905 515 | 703 243 | 556 434 | 512 400 | 471 206 | 445 612 | 437 587 |
| no kopējā iedz. sk. | 8% | 6% | 10% | 11% | 11% | 27% | 30% | 33% | 34% | 30% | 27% | 26% | 25% | 24% | 23.38% |
Pēc Centrālās Statistikas pārvaldes datiem pēdējos gados strauji samazinās nepilsoņu statusā esošo Latvijas krievu skaits un īpatsvars:[1]
| 2013 | 2014 | 2015 | 2016 | 2017 | 2018 | 2019 | 2020 | 2021 | 2022 | 2023 | |
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Pavisam | 530 419 | 520 136 | 512 400 | 504 370 | 495 528 | 487 250 | 478 667 | 471 206 | 463 587 | 454 350 | 445 612 |
| Latvijas pilsoņi (īpatsvars) |
324 048 (61,1%) |
321 165 (61,7%) |
318 557 (62,2%) |
316 920 (62,8%) |
314 428 (63,4%) |
312 057 (64,0%) |
309 620 (64,7%) |
307 627 (65,3%) |
305 448 (65,9%) |
302 230 (66,5%) |
298 684 (67,0%) |
| Latvijas nepilsoņi (īpatsvars) |
176 382 (33,2%) |
167 222 (32,2%) |
159 804 (31,2%) |
153 098 (30,4%) |
146 962 (29,7%) |
141 232 (29,0%) |
135 460 (28,3%) |
130 399 (27,7%) |
125 560 (27,1%) |
120 205 (26,5%) |
115 719 (26,0%) |
| citi (galvenokārt Krievijas pilsoņi) (īpatsvars) |
29 989 (5,7%) |
31 749 (6,1%) |
34 039 (6,6%) |
34 352 (6,8%) |
34 138 (6,9%) |
33 961 (7,0%) |
33 587 (7,0%) |
33 180 (7,0%) |
32 579 (7,0%) |
31 915 (7,0%) |
31 209 (7,0%) |
Pēc Latvijas Republikas valstiskuma atjaunošanas krievu skaits un īpatsvars būtiski samazinājās, taču tie joprojām ir lielākā Latvijas mazākumtautība[10]:
Ievērojami ar Latviju saistīti krievi
labot šo sadaļu- Jurijs Abizovs — rakstnieks, tulkotājs un literatūrzinātnieks, dzīvoja Rīgā (1946—2006);
- Anna I Romanova — Kurzemes un Zemgales hercogiene, vēlāk Krievijas ķeizariene, dzīvoja Jelgavā (1711—1730);
- Mihails Barišņikovs — baleta mākslinieks un baletmeistars, dzimis Rīgā;
- Aleksandra Beļcova — gleznotāja, dzīvoja Rīgā (1919—1981);
- Mihails Čehovs — aktieris un režisors, dzīvoja Rīgā (1931—1934);
- Igors Činnovs — dzejnieks, dzimis Tukumā (1909—1996);
- Ivans Gončarovs — rakstnieks, vasaras pavadīja Dubultos (1879—1888);
- Aleksandrs Kaleri — astronauts, dzimis Jūrmalā;
- Meletijs Kaļistratovs — sabiedriskais darbinieks un politiķis (1896—1941);
- Aleksandrs Kaverzņevs – žurnālists (1932–1983);
- Aleksandrs Kovaļevskis — embriologs, dzimis Latgalē (1840—1901);
- Vladimirs Kovaļevskis — paleontologs, dzimis Latgalē (1842—1883);
- Ivans Krilovs — fabulists, dzīvoja arī Rīgā (1769—1844);
- Nikolajs Loskis — filozofs, dzimis Krāslavā (1870—1965);
- Vera Muhina — tēlniece, dzimusi Rīgā (1889—1953);
- Valentīns Pikulis — rakstnieks, dzīvoja Rīgā (1962—1990);
- Vasilijs Sinaiskis — jurists, dzīvoja Rīgā (1922—1944);
- Anatolijs Solovjovs — kosmonauts, dzimis Rīgā;
- Oļegs Terentjevs — ģenerālmajors, dzīvoja Daugavpilī (1950—2019).
Krievi latvju dainās
labot šo sadaļuKrišjāņa Barona „Latvju dainās” apkopoti 496 tautasdziesmu varianti ar leksēmu „krievi”, bet Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras fondu materiālos atrodamas 916 krievu tematikas tautasdziesmu varianti, pie kam visvairāk dziesmu nākušas no Latgales (40%) un Vidzemes (26%). Latviešu dainās nav nošķirti baltkrievi no krieviem, domājams, ka daļa dziesmu ir radušās tajā vēstures periodā, kad letgaļu kaimiņu tauta bija kriviči. Savukārt tautasdziesmu rašanās jaunākajā periodā par „krievos ņemšanu” dēvēta rekrutēšana Krievijas Impērijas karaspēkā, tādēļ ne vienmēr leksēma „krievi” nozīmē etnisko piederību, bet dažreiz apzīmē krievu karaspēkā iesauktu karavīru. Tas pats sakāms par apzīmējumu „krieva sieva”, proti, tā var būt arī krievu armijā iesaukta latviešu karavīra sieva.[12]
Daļa latviešu tautasdziesmu saglabājušas kopīgo vēsturisko atmiņu par atkārtotajiem Krievijas karaspēka iebrukumiem Livonijas kara, Otrā Ziemeļu kara un Lielā Ziemeļu kara laikā:[13]
|
Ai Dieviņ, ai Dieviņ, |
Lai nāk krievi, lai nāk leiši, |
Gaidu, gaidu, ko es gaidu? |
Dod, māmiņa, man meitiņu, |
Krievis krievis tautu dēls, |
Vediet mani kur vezdami, |
Tā sacīja bāleliņi, |
|
Vai, Dieviņi, vai, Dieviņi, |
Krievi, krievi, ko gaidat, |
Krievi, krievi, Maskalīt, |
Apkārt Rīgu riņķī gāju, |
Krīvūs devu sov' muosiņu, |
Vienu meitu leišos devu, |
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 Oficiālās statistikas portāls. «IRE060. Iedzīvotāju skaits un īpatsvars pēc tautības un valstiskās piederības gada sākumā 2011 - 2023». Skatīts: 26.11.2023.
- ↑ Oficiālās statistikas portāls. «IRE031. Iedzīvotāju skaits un īpatsvars pēc tautības reģionos, valstspilsētās un novados gada sākumā (pēc administratīvi teritoriālās reformas 2021. gadā) 2021 - 2023». Skatīts: 26.11.2023.
- ↑ М. Тульский, У. Ушацкис Итоги переписи населения Латвии demoscope.ru
- ↑ Этнические процессы и ЭКЗ в Латвии
- ↑ Iespējams, ka krievu ieceļotāju ietekmē Lielvārdes tautas tērpa Lielvārdes jostai ir līdzība ar tradicionālo Ziemeļkrievu ornamentu
- ↑ Valdis Klišāns. «XXIV nodaļa Baltija komunisma varā, 5. Nacionālās attiecības. Rusifikācija». Vēsture vidusskolai IV daļa. Rīga : Zvaigzne ABC, 2005. ISBN 9984-37-066-6.
- ↑ 7,0 7,1 IRG069. Pastāvīgie iedzīvotāji pēc tautības gada sākumā csb.gov.lv, apmeklēts 2020. gada 22. jūlijā
- ↑ 8,0 8,1 8,2 Oficiālās statistikas portāls. «IDS070. Dzīvi dzimušo skaits pēc tautības 1980 - 2022». Skatīts: 26.11.2023.
- ↑ 9,0 9,1 9,2 Oficiālās statistikas portāls. «IMS010. Mirušo skaits pēc tautības 1980 - 2022». Skatīts: 26.11.2023.
- ↑ 10,0 10,1 10,2 Oficiālās statistikas portāls. «IRE020. Atsevišķu tautību iedzīvotāju skaits, tā izmaiņas un dabiskās kustības galvenie rādītāji 1980 - 2023». Skatīts: 26.11.2023.
- ↑ 11,0 11,1 Oficiālās statistikas portāls. «IBE040. Starptautisko ilgtermiņa migrantu etniskais sastāvs 2011 - 2022». Skatīts: 26.11.2023.
- ↑ Jānis Rozenbergs. Tautas un zemes latviešu tautasdziesmās. Rīga : Zinātne, 2005. 137. lpp. ISBN 978-9984-76-732-1.
- ↑ Piemēram, 1782. gadā A. V. Hupeļa grāmatā ievietotā tautas dziesma: "Ak tu mani bāluliņi, Krievi pili dedzina, Zaļa zaļa diena aug, Vēl sarkana saule lec. Vai tu mani bāluliņi, Krievi pili dedzina" August Wilhelm Hupel. Topographische Nachrichten von Lief- und Ehstland. Dritter und lelzter Band. Riga : zu finden bey Johann Friedrich Hartknoch, 1782. 102. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 5. augustā. Skatīts: 2017. gada 13. augustā.
Literatūra
labot šo sadaļu- Uldis Krēsliņš. Krievu emigrācija un monarhistu kustība Latvijā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, Nr.2., 2004., 68.—97. lpp.
- I. Apine, V. Volkovs. Latvijas krievu identitāte: vēsturisks un socioloģisks apcerējums. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2007. ISBN 978-9984-624-55-6