Starptautiski neatzītu valstu uzskaitījums

  ANO dalībvalstis, kuras neatzīst vismaz viena ANO dalībvalsts

  Valstis, kas nav ANO dalībvalstis un to neatkarību neatzīst vismaz viena ANO dalībvalsts

  Valstis, kuru neatkarību atzīst tikai tās valstis, kas nav ANO dalībvalstis vai tās neatzīst neviens

Šis ir starptautiski neatzītu valstu uzskaitījums, ir pieminētas visas valstis, kuras nav atzinusi kaut viena valsts, tomēr tās tiek uzskatītas par suverēnām sakarā ar Montevideo konvenciju.

Saraksts

ANO dalībvalstis, kuras neatzīst vismaz viena ANO dalībvalsts

Valsts	Neatzīta kopš	Atzīšana	Latvijas nostāja
Armēnija	1991	Atzīst visas valstis, izņemot Pakistānu.	Atzīst
Kipra	1974	Atzīst visas valstis, izņemot Turciju un Ziemeļu Kipras Turku Republiku.	Atzīst
Korejas Republika	1948	Neatzīst Korejas TDR.	Atzīst
Korejas TDR	1948	Neatzīst Korejas Republika un Japāna.	Atzīst
Ķīna	1949	Neatzīst Ķīnas Republika (Taivāna). Sakarā ar Vienas Ķīnas politiku, Ķīnas TR neuztur diplomātiskas attiecības ar 11 ANO valstīm un Vatikānu, kuras atzīst Ķīnas Republiku (Taivānu).
Izraēla	1948	Neatzīst 28 ANO valstis un neatzītā Sahāras Arābu Demokrātiskā Republika. Atzīst Palestīnas Atbrīvošanas organizācija, kura vēlas izveidot savu valsti šādai valstij paredzētajā, taču Izraēlas kontrolētajā teritorijā.	Atzīst

Valstis, kas nav ANO dalībvalstis un to neatkarību neatzīst vismaz viena ANO dalībvalsts

Valsts	Neatzīta kopš	Atzīšana	Latvijas nostāja
Abhāzija	1992	Atzīst Krievija, Nauru, Nikaragva, Vanuatu un Venecuēla. 2014. gada sākumā Tuvalu atsauca atzīšanu un atjaunoja diplomātiskās attiecības ar Gruziju. Pārējās valstis to uzskata par Gruzijas daļu.	Neatzīst
Dienvidosetija	1991	Atzīst Krievija, Nauru, Nikaragva, Sīrija un Venecuēla. 2014. gada sākumā Tuvalu atsauca atzīšanu un atjaunoja diplomātiskās attiecības ar Gruziju. Pārējās valstis to uzskata par Gruzijas daļu.	Neatzīst
Kosova	2008	Atzīst 104 ANO valstis un Ķīnas Republika (Taivāna). Kosovas Republika neatkarību jau bija pasludinājusi no 1991. līdz 2000. gadam, taču tad to atzina vienīgi Albānija.	Atzīst
Palestīna	1988	Atzīst 146 ANO valstis, ANO neietilpstošā valsts Vatikāns, Rietumsahāra, Arābu valstu līga un citas organizācijas. Palestīna ir ANO novērotājvalsts.	Neatzīst
Sahāras Arābu Demokrātiskā Republika	1976	Sākumā atzina 84 ANO valstis un Āfrikas Savienība, taču to skaits saruka vairāk nekā divas reizes Lielāko daļu teritorijas kontrolē Maroka.	Neatzīst
Somālilenda	1991	Atzīst Etiopija. Pārējās valstis to atzīst kā Somālijas daļa. Pašreiz kontrolē lielāko daļu no teritorijas.	Neatzīst
Taivāna	1949	22 ANO valstis un Vatikāns atzīst to kā vienīgo Ķīnas valsti, pārējās to uzskata par Ķīnas Tautas Republikas daļu.	Neatzīst
Ziemeļu Kipras Turku Republika	1983	Atzīst Turcija un Abhāzija.	Neatzīst

Valstis, kuru neatkarību atzīst tikai tās valstis, kas nav ANO dalībvalstis vai tās neatzīst neviens

Valsts	Neatzīta kopš	Atzīšana	Latvijas nostāja
Piedņestra	1990	Moldovas daļa, kas ar Krievijas karaspēka palīdzību 1990. gadā atdalījās no pārējās valsts. Atzīst Abhāzija un Dienvidosetija.	Neatzīst

2013. gadā trīs Austrālijas aborigēnu tautas pasludināja savas apdzīvotās teritorijas par neatkarīgām valstīm. Tā 30. martā radās Muravari Republika (Murrawarri Republic), 3. augustā - Euahlaji Tautas Republika (Euahlayi Peoples Republic), novembrī neatkarīga palika Mbarbaramas Republika (Republic of Mbarbaram). "Neatkarību parāde" turpinājās 2014. gadā, kad 10. janvārī trim valstīm pievienojās ceturtā - Viradžuri Centrālrietumu Republika (Wiradjuri Central West Republic).

Piezīmes

*Abhāzija, Dienvidosetija un Piedņestra savstarpēji atzīst cita citu.

**Dažrez par valsti uzskata arī Neatkarīgo Maltas Bruņinieku ordeni, kuram ir vairākas valstiskuma pazīmes. Maltas ordenim šobrīd ir arī novērotāja statuss ANO. 2008. gadā pie Maltas ordeņa bija akreditēti 104 valstu diplomātiskie pārstāvji. Latviju pārstāv vēstnieks ar rezidences vietu Varšavā. Kā neatkarīgu valsti Maltas ordeni atzīst Itālija, bet Vatikāns ordeņa lielmestra statusu ir pielīdzinājis valsts vadītāja statusam.

20. - 21. gadsimtā ilgāk pastāvējušās neatzītās valstis

1877. gadā kuģa „Modeste” kapteinis Džeimss Džordžs Mīdss pētīja Dienvidķīnas jūru un piestāja pie Spratlija salām. Viņam tās iepatikās un viņš nolēma tur apmesties. Viņš tās nosauca par Cilvēcības karalisti (Kingdom of Humanity) un 1878. gadā pasludināja sevi par salu karali Džeimsu I un ierīkoja koloniju. Jau toreiz uz salām pretendēja apkārtējās valstis, bet apdzīvotas tās nebija. Mīdsa pēcteči turpināja mēģinājumus iegūt tiesības pārvaldīt to resursus. Pēc Otrā pasaules kara saliniekos brieda republikāniskas noskaņas, tāpēc 1963. gadā tās kļuva par Morakas-Songrati-Mīdsa Republiku (Republic of Morac-Songhrati-Meads). Taču pēc veltīgiem mēģinājumiem panākt atzīšanu ANO un apkārtējo valstu aneksijas, 1972. gadā salinieki atstāja salas. Pašlaik Spratlija salas joprojām ir strīdus teritorija starp Ķīnu, Taivānu, Vjetnamu, Malaiziju, Bruneju un Filipīnām. Vienīgie iedzīvotāji uz salām ir vairāku augstāk minēto valstu militārpersonas.

Līdz 1902. gadam neatkarību vēl nebija zaudējušas būru republikas Transvāla un Oranžas Brīvvalsts, kuras bez britiem atzīst arī Nīderlande, Francija, Vācija, Beļģija un ASV.

Pašā 20. gadsimta sākumā Filipīnu revolūcijas un neatkarības karu laikā kādu laiku noturas vairākas dumpinieku republikas: Negrosas Republika (1898 - 1901), Pirmā Filipīnu Republika (1899 - 1901), Zamboangas Republika (1899 - 1903), Tagalogu Republika (1902 - 1906).

20. gadsimta pirmās puses visilgāk pastāvējusī pašpasludinātā valsts ar starptautiski nenoteiktu statusu bija Tibeta, kas kļuva neatkarīga, sabrūkot Ķīnas Impērijai 1912. gadā, bet zaudēja neatkarību 1951. gadā, kad to iekaroja Ķīnas Tautas Republika.

1912. gadā neatkarību ieguva Mongolija, tur līdz 1924. gadam valdīja Bogdohans, tad ar Sarkanās armijas palīdzību nodibināja Mongolijas Tautas Republiku, ko līdz Otrā pasaules kara beigām atzina vienīgi PSRS.

No 1921. līdz 1944. gadam pašpasludināta valsts bija arī Tuvas Tautas Republika - PSRS satelītvalsts, arī bijusī Ķīnas sastāvdaļa, ko PSRS anektēja (tagad - Tuvas Republika Krievijas sastāvā).

Padomju Savienību līdz 1935. gadam oficiāli bija atzinušas tikai 30 valstis.

Mandžūrijā, ko bija okupējusi Japāna pastāvēja Mandžougu valsts (1933-1945). Pēc Otrā pasaules kara Ķīnas sastāvā. Japānas okupētajās Ķīnas teritorijās (1937 - 1945) pastāvēja Nacionālā (Naņdzinas) valdība.

Austrumturkestānas Republika (1944 – 1949) bija padomju satelītvalsts Ķīnas ziemeļrietumos, tagad Ķīnas sastāvā.

Iekšējā Mongolijā izveidojās Menczjanas marionešu valsts (1937 – 1945), vēlāk no japāņiem atbrīvotajās teritorijās tika nodibināta Iekšējās Mongolijas Tautas Republika ( 1945 – 1949), kas pievienojās ĶTR. Vietējās kolaboracionistu marionešu valdības Japāna centās radīt visās Otrā pasaules kara laikā iekarotajās teritorijās.

Otrā pasaules kara laikā Eiropā pastāvēja divas nacistiskās Vācijas satelītvalstis: Neatkarīgā Horvātijas Valsts (1941-1945) un Slovākija (1938-1945).

Pēc Dienvidslāvijas sadalīšanas un pilsoņu kara šajā teritorijā pastāvēja vairāki neoficiāli valstiski veidojumu: visilgāk - Serbu Republika (1992 - 1995, ko atzīst vienīgi Serbija), tagad ir autonomija Bosnijas un Hercegovinas sastāvā, un Serbu Krajinas Republika (formāli: 1991 – 1995), tagad Horvātijas sastāvdaļa.

Īru tautas brīvības alkas 20. gadsimta sākumā pārauga revolūcijā un savas valsts izveidošanā. Tika nodibināta Īrijas Republika (1919 - 1922). Tā gan nepastāvēja ilgi, Īrija tika pārveidota par Britu Impērijas domīniju, vēlāk par Britu nāciju sadraudzības domīniju un tikai 1937. gadā ieguva pilnīgu neatkarību, gan pazaudējot Ziemeļīriju.

Uz mazas saliņas pie Sardīnijas krastiem 19.-20. gadsimtā eksistēja miniatūrā Tavolaras Karaliste, ko pārvaldīja Bertoleoni dzimta (sala: 5 km gara un 1 km plata). 1836. gadā toreizējais Sardīnijas karalis, apmeklējot salu, puspajokam atzina tās neatkarību un tā piedzima viena no mazākajām monarhijām pasaulē. Kad izveidojās vienota Itālijas valsts, Tavolaru tajā neiekļāva, 1903. gadā jau Itālijas karalis parakstīja draudzības līgumu ar Tavolaras Karalisti. 1934. gadā nomira pēdējā, oficiālā Tavolaras karaliene, atstājot salu Itālijai. Sala galīgi zaudēja neatkarību, kad 1962. gadā tur izbūvēja NATO kara bāzi.

Pēc Otomāņu Impērijas sabrukšanas kurdi izveidoja Kurdistānas Karalisti (1921—1924), bet briti to iekļāva savā Divupes mandāta teritorijā, tagadējā Irākā. Kurdu dumpinieki Austrumturcijā izveidoja Ararata Republiku (1927-1930).

Arābijas pussalas vidusdaļā līdz 1921. gadam pastāvēja Džabal-Šammaras (Ha'ilas) Emirāts. Uz austrumiem no tā - Nedždas un Hasas Emirāts (1902 - 1921), kas, iekarojot kaimiņus, kļuva par Nedždas Sultanātu (1921 - 1926). Austrumos no Ha'ilas atradās Hidžāzas Karaliste (1916 - 1925), arī to iekaroja Nedžda, izveidojot Nedždas un Hidžāzas Karalisti (1926 - 1932), kas 1932. gadā pārtapa par Saūda Arābiju, tika iekarots arī Asīras Emirāts (1910 – 1934, pilnībā) un pievienotas arī citas teritorijas. Nedždu un Hidžāzu iepriekš bija atzinušas tikai dažas tā laika lielvaras (PSRS, Lielbritānija, ASV un citas), pārsvarā nodibinot zemāka ranga diplomātiskās attiecības.

Ķīnas pilsoņu kara laikā pirms Otrā pasaules kara vienā no tās provincēm tika nodibināta Ķīnas Padomju Republika (1931 - 1934), karam un japāņu okupācijai turpinoties, tas viss noveda pie tā, ka Ķīnas Republika savā varā saglabāja tikai Taivānu, bet 1949. gadā tika nodibināta Ķīnas Tautas Republika. 1971. gadā Ķīnas Republiku (Taivānu) ANO nomainīja Ķīnas Tautas Republika - iesākās tās atzīšana, bet Tavānas (Taibejas) Ķīna daudzviet zaudēja diplomātisko statusu. Savstarpēji viena otru neatzina savulaik sadalītās Vācijas un Vjetnamas valstis un to sabiedrotās no citu valstu vidus. Tikai pēc tam, kad abas vācu valstis 1973. gadā tika uzņemtas ANO, arī pārējās pasaules valstis masveidā sāka tās atzīt. Jau apvienotā Vjetnama ANO tika uzņemta 1977. gadā, bet abas Korejas valstis - tikai 1991. gadā.

No 1976. (drīzāk no 1978.) gada līdz 2009. gada 18. maijam Šrilankas ziemeļos eksistēja tamilu pašpasludināta Tamililamas valsts, 2009. gadā to atkaroja šrilankiešu armija. Pašreiz savas valsts ideju uztur tamilu trimdas organizācijas.

1978. gadā, kad Izraēla karoja ar Libānu, tās dienviddaļā izveidojās proizraēliska valstiņa „Neatkarīgā, brīvā Libāna” (1979-2000), taču ilga kara rezultātā Libāna šo teritoriju atguva.

Āfrikā vairākus gadus pastāvēja šādas pašpasludinātas valstis: Rifas Republika (1921 – 1926), Katanga (1960 – 1963), Rodēzija (1965 – 1979), Biafra (1967 – 1970), Anžuana (1997 – 2002), Moheli (1998 – 2002), Ruvenzururu Karaliste (1963—1982) pasludināja neatkarību pirms Ugandas un ilgi karoja ar to, līdz noslēdza miera līgumu, iekļaujoties tās sastāvā, tagad tikai kultūrnacionāla autonomija.

20. gadsimta 2. pusē relatīvi ilgāku laiku pastāvēja 4 no Dienvidāfrikas „bantustāniem”: Transkeja (1976—1994), Boputatsvāna (1977—1994), Venda (1979—1994) un Ciskeja (1981—1994). To neatkarību atzina tikai Dienvidāfrikas Republika.

Pilsoņu kara saplosītajā Somālijā laiku pa laikam kāda no teritorijām pasludināja neatkarību, bet pēc tam atkal „izgaisa”, piemēram, Džubalenda (1998-2001), lai pārvērstos Dienvidrietumsomālijā (2002-2006) un atkal kļūtu autonoma (pazīstama arī ar nosaukumu Azānija).

Āzijā, centrālajā daļā līdz 1920. gadam pastāvēja Hivas Haniste, ko ar Padomju Krievijas palīdzību pārvērta par Horezmas Tautas Padomju Republiku, bet 1924. gadā likvidēja, iekļaujot PSRS sastāvā. Tieši tāds pat liktenis bija citai valstij: Buhāras Emirāts, pēc emīra gāšanas no 1920. līdz 1924. gadam sabija kā Buhāras Tautas Padomju Republika. Vispār, Krievijas pilsoņu kara laikā bijušās impērijas teritorijā neilgu laiku pastāvēja gandrīz 60 dažādi valstiski veidojumi.

Maldivu salu dienviddaļā bija separātistu pasludināta valsts Apvienotā Suvadivu Republika (1959—1963).

Demokrātiskā Kampučija (1975 – 1979), kas izveidojās, kad valsts apvērsumu Kambodžā izdarīja „sarkanie khmeri”, arī bija faktiski neatzīta valsts (pilnvērtīgas diplomātiskās attiecības tai bija tikai ar Ķīnu, Albāniju un Ziemeļkoreju).

Gagauzija gribēja atdalīties no Moldovas un 1990. gadā pasludināja savu neatkarību, taču 1994. gadā samierinājās ar autonomiju (2014. gada Ukrainas notikumu sakarā tur atsākusies zināma viļņošanās).

Neatzīts bija Afganistānas Islāma Emirāts (1996 – 2001).

Okeānijā neatkarību divas reizes pasludināja Ziemeļzālamana salu Republika (1975—1976,1990—1998), nesekmīga cīņa par Bugenvila salas atdalīšanu no Papua-Jaungvinejas beidzās ar miera līgumu un apmierināšanos ar autonomiju.

Tagadējās Krievijas teritorijā no 1991. gada līdz 2000. gadam (juridiski – līdz 2007.) pastāvēja Čečenu Republika Ičkerija, divu karu rezultātā pašpasludinātā valsts tika likvidēta un Krievija atjaunoja tās bijušo, autonomijas statusu.

Visas pārējās, bijušās pašpasludinātās valstis savu neatkarību nespēja saglabāt ilgāk par pāris gadiem, mēnešiem vai pat dienām. Bieži neatkarība tika pasludināti tikai formāli, absolūti bez jebkāda reāla seguma, jaunākais piemērs Banksamoro Republika Mindanao, ko Moro Nacionālās Atbrīvošanas Fronte pasludināja 2013. gada 12. augustā. Republikas teritorijā it kā ietilpstot: Mindanao, Sulu un Palavanas salas, kā arī Malaizijas štati: Sabaha un Saravaka. 2014. gada sākumā Irākā islāmisti pasludināja ieņemtajā Faludžas pilsētā Faludžas Islāma valsti.

Ārējās saites

• Nepārstāvēto Nāciju un Tautu Organizācijas (UNPO) mājaslapa
• Āfrikas brīvo valstu federācija
• Jauno Āfrikas valstu organizācija^{[novecojusi saite]}
• Āfrikas kontinenta karalistu federācija Arhivēts 2013. gada 7. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
• Iedzimto jeb Pirmo nāciju organizācijas
• Pašpasludinātās mikronācijas
• Pašpasludinātās valstis bijušajā PSRS teritorijā
• Trimdas valdības