Antonio Vivaldi dzimis Venēcijā 1678. gadā. Uzskata, ka tieši viņa tēvs Džovanni, kas pēc profesijas bija bārddzinis, iemācīja 10 gadus vecajam Antonio Vivaldi spēlēt vijoli.[1] Venēcijā arī sākusies viņa mākslinieciskā darbība — nākamais komponists bija slavens vijoļvirtuozs un diriģents. 1703. gadā Vivaldi kļuva par katoļu priesteri.[2] Tā paša gada septembrī oficiāli kļuva par vijoļmeistaru un sāka mācīt vijoļspēli arī citiem. Pēc tam viņš kļuva par orķestra vadītāju.[1]
Kaut arī 18. gadsimta pirmajā trešdaļā Antonio Vivaldi slava bija aizskanējusi līdz Parīzei, Austrijai un Vācijai, komponists palika uzticīgs dzimtajai pilsētai (tikai dažus gadus viņš darbojās Mantujā, 1718–1722).[1] Antonio Vivaldi bija temperamentīgs, ļoti dzīvs un kustīgs cilvēks ar lielu organizatora prasmi un lietišķu ķērienu. Galu galā šī komponista rosīgā un praktiskā darbība tomēr nevarēja neiespaidot viņa attiecības ar baznīcu, kuras ietekme Venēcijā joprojām bija milzīga, tādēļ mūža nogali, sākot ar 1730. gadu beigām, viņš pavadīja Vīnē.[2] 1740. gadā viņš devās darba meklējumos uz Drēzdeni, bet, darbu neatradis, atgriezās Vīnē. 1741. gada 28. jūlijā Vivaldi nomira no iekšēja iekaisuma.[3]
Antonio Vivaldi visslavenākais darbs ir 1723. gadā tapušā koncertu kopa "Četri gadalaiki", kas sastāv no četriem vijoļkoncertiem: "Pavasaris", "Vasara", "Rudens" un "Ziema". Viņš ir uzrakstījis vēl vairāk nekā 500 citus koncertus, no kuriem aptuveni 230 ir paredzēti izpildīt ar vijoli. Ir zināmas gandrīz 50 Vivaldi operas, lai gan pieļauj, ka kopējais viņa sacerēto operu skaits varētu būt tuvu simtam. Vēl viņš ir sacerējis simfonijas, aptuveni 90 sonātes un kamermūziku. Slavens vijoļvirtuozs un diriģents. Ar to slavens visā Eiropā.
↑Gianfranco Formichetti. Antonio Vivaldi: Venezia e il prete col violino. Tascabili Bompiani Saggi (1. ed. Tascabili Bompiani izd.). Milano : Bompiani, 2006. ISBN978-88-452-5640-0.