Fašisms

Fašisms (itāliski: fascismo) bija labēja, autoritāra politiskā kustība, kas no 1922. līdz 1943. gadam bija valdošā Itālijā ar līderi Benito Musolini.

Lai arī termins galvenokārt tiek attiecināts uz Musolini vadīto Itāliju, tas bieži tiek izmantots lai raksturotu līdzīgas politiskās kustības, tai skaitā nacismu, kas laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu bija plaši izplatītas Eiropā - Ungārijā, Rumānijā, Spānijā u.c.

Fašisma ideoloģiju raksturo spēcīga centrālā vara, kas nepieļauj opozīcijas izveidošanos, autoritārs vadonis un iejaukšanās pilsoņu privātajā dzīvē, militarizācija, agresīva ārpolitika, radikāls nacionālisms, represijas pret politiskajiem pretiniekiem.

Fašisms sevi pretstatīja gan liberālajam kapitālismam, gan marksismam un komunismam, un proponēja spēcīgas valsts primaritāti pret personību un korporatīvu valsti un šķiru sadarbību šķiru cīņas vietā. Plaši izmantoja propagandu un populismu savu mērķu sasniegšanai.

Termins

Terminu "fašisms" sākotnēji lietoja Itālijas Fašistu partija, kura Benito Musolini vadībā valdīja Itālijā no 1922 līdz 1943. gadam. Vēlāk, lai arī nekad nav pastāvējis precīzas "fašisma" definīcijas, tas kļuva par daudz vispārīgāku apzīmējumu, kuru lietoja attiecībā uz veselu virkni autoritāru politisko ideoloģiju, partiju un politisko sistēmu.

Valdības un partijas, kuras visbiežāk, papildus Itālijas Musolīni vadītajiem fašistiem, tiek sauktas par fašistiskām ir Ādolfa Hitlera vadītais Trešais Reihs, Falangisti un Fransisko Franko Spānijā, Salazara izveidotā Jaunā valsts (Estado Novo) Portugālē, Ungārijas Dzelzs krusta partija, Rumānijas Dzelzs Gvarde u.c.

Fašismu politiski atbalstīja plašas iedzīvotāju masas - lielie biznesmeņi, zemnieki un zemes īpašniekei, nacionālisti, reakcionāri, Pirmā pasaules kara veterāni, intelektuāļi, un strādnieki kuriem tika solīts darbs un maize. Rumānijā un Ungārijā fašismam bija liels atbalsts proletāriešu un ļoti nabadzīgo zemnieku vidū.

Definīcijas

Musolini definēja fašismu kā labēju kolektīvisma ideoloģiju, kas vērsta pret sociālismu, liberālismu, demokrātiju un individuālismu. Viņš rakstīja:

“

Anti-individuāla, fašistu dzīves uztvere uzsver Valsts svarīgumu un akceptē indivīdu tikai tik tālu cik viņa intereses sakrīt ar valsts interesēm, kuras iemieso cilvēka, kā vēsturiskas vienības, sirdsapziņu un vispārējo gribu... Fašistu Valsts koncepts ir visaptverošs; ārpus tās nevar pastāvēt nekādas cilvēciskas vai garīgas vērtības, vai vel mazāk - tādām pat nevar būt vērtības... Fašisms tātad ir opozīcijā tai demokrātijas formai kas vienādo nāciju ar vairākumu, pazeminot to līdz lielākā skaitļa līmenim... Mēs ticam, ka šis ir autoritātes gadsimts, gadsimts kas nosveras pa labi, Fašistu gadsimts. Ja 19. gadsimts bija indivīda gadsimts (liberālisms nozīmē individuālismu) tad mēs ticam ka šis ir "kolektīva" gadsimts un tātad, Valsts gadsimts.

”

Bijušais Kolumbijas Universitātes profesors Roberts O. Pakstons rakstīja:

“

Fašismu varētu definēt kā politiskās uzvedības veidu kuru iezīmē apsēsta koncentrēšanās uz sabiedrības sabrukumu, pazemojumu vai upura tēlu, kam kā kompensācija pastāv vienotības, enerģijas un tīrības kulti kuros masu partijas, kuras sastāv no uzticamiem nacionalistu aktīvistiem, efektīvi, taču ne vienmēr komfortabli, sadarbojas ar tradicionālajām elitēm, noliedzot demokrātiskās brīvības un ar vardarbīgām metodēm, bez nekādiem ētiskiem vai legāliem ierobežojumiem, mēģina piepildīt iekšējās attīrīšanās un ārējās ekspansijas mērķus.

”