Ludzas igauņi

Dienvidigauņu dialekta izplatības areāls Igaunijas, Latvijas un Krievijas teritorijās 19. gs. beigās.

Ludzas igauņi jeb luci (igauņu: lutsi) bija Vitebskas guberņas Ludzas apriņķī dzīvojoša katoļticīgo Latvijas igauņu etniskā grupa, kuri runāja Ludzas igauņu dialektā. Lielākā daļa lucu dzīvoja tagadējo Pildas, Nirzas un Ņukšu pagastu teritorijā. Mūsdienās liecības par šiem igauņiem saglabājušās vienīgi vietvārdos un pagastos pierakstītajās pasakās un teikās.

Vēsture

Ludzas igauņu izcelsme nav precīzi zināma. Uzskata, ka igauņu zemnieki uz karu izpostīto Ludzas novadu pārcēlušies vai nu 17. vai 18. gadsimta sākumā un kļuvuši par katoļiem. 19. gadsimtā dievkalpojumi vairs nenotika igauņu valodā un luci pamazām pārlatviskojās vai pārkrievojās.

1893. gadā igauņu etnogrāfa Oskara Kallasa (Oskar Kallas) pētījumā tika saskaitīti 4387 Ludzas igauņi. Līdz pat 1970. gadiem apmēram 20 cilvēki pratuši runāt dienvidigauņu dialektā, kurā bijuši apmēram 180 aizguvumi no latviešu valodas.

2001. gadā ar Latvijas Kultūrkapitāla fonda atbalstu igauņu pētnieks Hanness Korjuss Pildas un Nirzas pagastos veica apsekojumu “Ludzas rajona igauņi 2001. gadā”, kurā konstatēja, ka ar Ludzas igauņiem savu izcelsmi saista Bulu, Germovu, Jakimenko, Jarošenko, Kalvu, Mekšu, Paideru, Poikānu, Soikānu, Undu, Zepu un citas dzimtas.

1892. gadā igauņu laikraksts Postimees (Nr. 202) publicēja rakstu "Par igauņu tautas aizmirstajiem radniecīgajiem atzariem". Raksts vēstīja, ka Vitebskas guberņā atrodas vairāki tūkstoši katoļticīgo igauņu, kas dzīvo līdztekus latviešu tautai. Šo rakstu izlasīja vairāki pētnieki, tostarp Oskars Kallass un nolēma pievērsties t.s. Ludzas igauņu (lutsid) pētīšanai. Kallass vairākkārt apmeklēja Ludzas igauņu apmešanās vietas. Viņš plaši apceļoja Ludzas apkārtni 1893. gadā un pierakstīja ziņas par tur mītošajiem igauņiem un viņu valodu. Ludzas igauņiem visnozīmīgākais ir viņa 1894. gadā izdotais darbs "Lutsi maarahvas" (Ludzas igauņi [burtiski: Ludzas zemes ļaudis]). Kallasa darbs sniedz ieskatu Ludzas igauņu valodas stāvoklī un lietojumā deviņpadsmitā gadsimta beigās.

Pētīšanas vēsture

Pirmo reizi plašāku informācija par Ludzas igauņiem tika publicēta avīzē Postimees, kur tika publicēta informācija par Oskara Kallasa braucienu pie Ludzas igauņiem 1893. gadā, un šajā braucienā savāktie materiāli vēlāk tika apkopoti un izdoti grāmatā “Ludzas igauņi”. Virkne braucienu pie Ludzas igauņiem notika 20. gadsimta sākumā, kad tika publicēti vairāki raksti, piemēram, Heiki Ojansū (Heiki Ojansuu) 1912. gadā publicēja rakstu par igauņiem Latvijā, Pauloprīts Volaine (Paulopriit Voolaine) 1925. publicēja plašu rakstu par Ludzas igauņiem, kā arī H. Prants 1928. gadā publicēja rakstu par Ludzas igauņu izcelšanos. Vēlāk arī tika publicēti vairāki raksti, kas ir saistīti ar Ludzas igauņiem, tomēr tie ir sarakstīti, balstoties uz O. Kallasa pētījumiem un publicētajiem darbiem, tādi, piemēram, ir V. Reimans, M. J. Eisens, J. Meomutels un A. Nigols. Lielu ieguldījumu Ludzas igauņu pētīšanā ir devis Augusts Sangs (August Sang). Viņš pie Ludzas igauņiem devās 20.gs 30. gados, kura laikā pētījis Ludzas igauņu valodas morfoloģiju un fonoloģiju, kā arī uzņēmis vairākus fotoattēlus ar Ludzas igauņiem. Mūsdienās Ludzas igauņus pēta Lembits Vaba (Lembit Vaba), Hanness Korjuss (Hannes Korjus), kā arī Uldis Balodis.

Apmešanās vietas

Oskars Kallass savā 1894. gada darbā atzīmē, ka Ludzas igauņu valodu runāja 53 ciemos četros tā laika pagastos — Mihalovas (pēc 1925. gada Mērdzenes), Pildas, Nirzas un Janovoles (pēc 1925. gada Brigu). Kallasa pētījums principā arī ietver visu, kas mums zināms par Ludzas igauņu valodas Mērdzenes izloksni, kur jau 1890. gados Ludzas igauņu valodu runāja vismazāk. Saskaņā ar Kallasa darbu, 19. gadsimtā Mihailovas pagastā dzīvoja 898 cilvēku, Pildas pagastā 1913 cilvēku, Nirzas pagastā 1156 cilvēku, bet Janovoles pagastā — 420 cilvēku. Kopējais Ludzas igauņu skaits četros pagastos bija 4387. Tomēr jau 19. gadsimtā Kallass norādīja, ka šis skaits ievērojami samazinās un Ludzas igauņu valodu apdraud izmiršana. Pētnieks norādīja, ka Mihailovas pagastā valoda izmirst visātrāk, un to aizvieto gan krievu, gan latviešu valoda. Aizvien vairāk Ludzas igauņu asimilējās, un valodu labi pārvaldīja vien vecāka gada gājuma cilvēki. Vidējā paaudze un jaunieši Ludzas igauņu valodu saprata ar lielām grūtībām, bet bērni šajā valodā nerunāja nemaz. Šajā reģionā bieža parādība bija daudzvalodība: Kallass norāda, ka pazinis kādu vīru, kas ar savu tēvu runājis igauniski, ar savu sievu — latviski, ar bērniem, kas mācījušies krievu skolā, — krieviski, bet baznīcā lietojis poļu valodu. Kallass raksta, ka valodas situāciju pasliktinājušas attiecības ar vietējiem latviešiem, kas Ludzas igauņu valodu nav pratuši. Ludzas igauņu valoda tika izsmieta, un tādējādi kritās tautas vērtība un nacionālā identitāte pašu Ludzas igauņu acīs. Vecāki uzskatīja, ka bērniem svarīgāk ir apgūt kādu no dominējošām valodām, krievu vai latviešu, lai viņi spētu labāk iekļauties sabiedrībā. Pieaugošā krievu valodas ietekme situāciju padarīja vēl nelabvēlīgāku. Daudzi Ludzas igauņu valodas vārdi tika aizstāti ar latviešu un krievu cilmes vārdiem, piemēram: spitska (sērkociņi), samavar (tējkanna), bulba (kartupelis).

1936. gadā Ludzas apkārtnē bija šādi Ludzas igauņu ciemi — Lielie Tjapši (Jaani), Šķirpāni (Kirbu) un Grēči (Greeki). Šajos ciemos Ludzas igauņu valodas pratēju ir apmēram 200, tā tiek minēts 1936. gada publicētajā rakstā bez autora. 1936. gadā publicētajā rakstā avīzē “Uus Eesti” valodas pratēji ir 400, tomēr šajā skaitā ir arī tie, kuri Ludzas igauņu valodā prot tikai pāris vārdus. Ludzas igauņu valodas pratēju skaits ir aptuvens, jo bija grūti noteikt robežu starp valodas pratējiem un nepratējiem. Visvairāk cilvēku, kas prata Ludzas igauņu valodu, dzīvoja Lielajos Tjapšos, kur gandrīz katrā ģimenē vecāki prata Ludzas igauņu valodu. Tie, kuriem māte bija Ludzas igauniete, iemācījās valodu bērnībā. 1936. gadā Lielajos Tjapšos bija tikai divi bērni, kas prata Ludzas igauņu valodu apmierinoši, pārējie prata tikai sasveicināties un pateikt paldies.

Izloksne

Ludzas igauņu izloksne ir dienvidigauņu valodas paveids. Tiek uzskatīts, ka mūsdienās vairs nav iespējams sastapt cilvēkus, kas šo izloksni labi pārzinātu. Izloksne, kurā runāja Ludzas igauņi, bija cieši saistīts ar dienvidigauņu valodas austrumu veru dialektiem. Tajā bija aptuveni 180 aizguvumi no latviešu valodas un mazāk arī no krievu valodas. Ludzas igauņi apdzīvoja apvidu uz ziemeļiem, dienvidiem un austrumiem no Ludzas. Ir svarīgi arī pieminēt, ka Ludzas igauņu valoda nekad nav īsti kalpojusi kā rakstīta valoda. Šī iemesla dēļ valodnieku darbs, pētot šo valodu, nekad nav bijis viegls.

Ludzas igauņu valodas rakstības un izrunas īpatnības:

• Garie patskaņi tiek rakstīti ar garumzīmi: ā, ȳ, ǖ.
• Garie līdzskaņi tiek rakstīti divkāršoti: kk, ļļ, tt.
• Līdzskaņus pirms burta i vienmēr mīkstina, atskaitot vārda pirmajā zilbē: pinī (suns) izrunā kā ‘piņī’. Šai gadījumā n mīkstinās automātiski un netiek norādīts rakstībā, jo atrodas pirms ī. Vēl daži piemēri: nāņe (sieviete), taļvīne (ziemains).
• Patskani ä izrunā tāpat kā latviešu plato e.
• Patskani y izrunā kā igauņu õ.
• Patskaņus ö un ü izrunā tāpat kā ö un ü igauniski vai vāciski.
• Uzsvars netiek īpaši akcentēts, parasti tas ir uz pirmās zilbes. Par izņēmumu uzskatāmi darbības vārdi, kuros uzsvars ir uz nolieguma priedēkļa vārda galā: ole-eiq (nav).
• Vārdi nolieguma formās tiek pierakstīti ar defisi starp darbības vārdu un nolieguma priedēkli.
• Lokot darbības vārdus, jāņem vērā, ka ir tikai divi laiki — tagadne un pagātne.

Ludzas igauņu valodas vārdi, kas raksturo:

• Mājas un laukus: lammas (aita), lihm (govs), akna (logs), kommēn (skurstenis).
• Cilvēku: silm (acs), kyrv (auss), sypr (draugs), mīs (vīrietis).
• Dabu: pū (koks), kū (mēness), lumī (sniegs), vezī (ūdens).
• Laiku: āstak (gads), kevväi (pavasaris), ēspäiv (pirmdiena).
• Skaitļus: üțș (viens), kümme (desmit), sadā (simts).

Darbības vārda olēma ‘olē͔ma’ (būt) locīšana tagadnes formā:

	Vienskaitlis	Daudzskaitlis
1, persona	ole (oлe͔)	olēm (oлē͔m)
2. persona	olt (oлt̀)	olt (oлt̀)
3. persona	um (um̅)	ummaq (um̆maˀ)
Nolieguma forma: ole-eiq (oлe͔i·ˀ)

Darbības vārda olēma (olē͔ma) ‘būt’ locīšana pagātnes formā:

	Vienskaitlis	Daudzskaitlis
1, persona	olli (ol̆’li)	ollīm (ol̆’līm)
2. persona	olliq (ol̆’liˀ)	olliq (ol̆’liˀ)
3. persona	oļ (ᵘol̅’)	olliq (ol̆’liˀ)
Nolieguma forma: ole-es (ole͔e·s̀)

Izloksnes izzušana

Ludzas igauņu valodas izzušanā Oskars Kallass vaino tautu sajaukšanos. Igauņi sāka saprast latviešu valodu, savukārt latvieši nesāka apgūt vietējo igauņu valodu. Viens no būtiskākajiem iemesliem valodas izzušanai bija tas, ka igauņu priesteri mira, bet nebija kāda, kas spētu aizvietot viņus. Bija būtiski, ka Dieva vārds tiek saprasts, bet to nebija iespējams izdarīt, ja neprata latviešu valodu, kurā notika lielākā daļa dievkalpojumu, un nebija priesteru, kas prastu igauņu valodu. O. Kallass tāpat min arī jaunu ģimeņu veidošanos, kad, piemēram, igauņu vīri nolēma precēties ar latvietēm, nevis viņu pašu tautietēm. Viņš uzsver, ka sievietes bija tās, kuras piespieda igauņu puišiem apgūt latviešu valodu, jo latvietēm Ludzas igauņu valoda šķita pārāk sarežģīta. Arī viņu tautasdziesmas sāka izzust, līdz ar to, ka ciemos mazāk skanēja igauņu valoda, un vietā nāca dziesmas krievu valodā. Krievu valoda ir vēl viens būtisks iemesls igauņu valodas izzušanai, jo tā ienāca un ieņēma visai nozīmīgu lomu saziņā Latgales teritorijā, kā arī bija viena no trim valodām, kurā notika mācības skolā. Trīs valodas Ludzas igauņu tautai bija pārāk daudz, un sanāca atteikt dzimtajai, lai vienkāršotu savu dzīvi un sazinātos valodās, kurām bija plašāks pielietojums Latvijas teritorijā. Oskars Kallass uzsver, ka krievu valoda nebija tā valoda, uz kuru galvenokārt pārgāja Ludzas igauņi, bet gan viņi pārgāja uz latviešu valodu, jo tā bija valdošā valoda Latvijas teritorijā jau toreiz.

Ikdienas dzīve

Ludzas apkārtni veido līdzena zeme, tās tuvumā kalnu nav nemaz, bet vietām sastopami pauguri. Lai gan tuvumā ir meži, to nav daudz un kādreiz to bija vēl vairāk, jo daļa mežu tika pielāgoti zemkopības vajadzībām. Par teritorijas piemērotību zemkopības vajadzībām nevar sūdzēties arī saistībā ar ūdeņiem, jo to apkārtnē ir pietiekami — gan strauti, gan ezeri, gan purvi. Kad ieradās Ludzas igauņu senči, pateicoties vides piemērotībai, viņi sāka galvenokārt nodarboties ar lauku apstrādi, kopšanu.

Arī Ludzas igauņi tika pakļauti dzimtbūšanai, bet, kā savos pierakstos min pētnieks Oskars Kallass, kopā ar latviešiem Ludzas igauņi pretojās muižniekiem, lai panāktu dzimtbūšanas atcelšanu, līdz beigās viņi atguva savas sākotnēji apstrādātās zemes. Šīs pretošanās dēļ tajos laikos Vitebskas guberņas statistikā Ludzas igauņus krievu valodā mēdza dēvēt par “упрямый народ” (stūrgalvīga tauta) un par viņu dabu teica “буйный, неуживчивый характер” (vētrains, nesaticīgs raksturs). Pēc brīvības atgūšanas vietējā igauņu tauta savā īpašumā ieguva arī lielākus zemes apgabalus pārvaldībai. Ludzas igauņu zemju pārvaldīšanai izveidojās hierarhija, kādā tā tika pārvaldīta, taču lielākā daļa amatnieku atšķirībā no muižniekiem nemācēja, piemēram, rakstīšanas prasmi, tā kā nebija izglītoti.

Liels posts Ludzas igauņiem bija alkoholisko dzērienu lietošana, kas nonāca līdz tam, ka vietējo krogu nācās ar tiesu nama rīkojumu pat slēgt ciet. Par likuma pildīšanu šajā gadījumā Oskars Kallass izteicās, ka kroga aizzīmogošana ir “ļoti skaisti un mīļi” (“on väga ilus ja armas“), jo tas veicināja atturību. Bija gadījumi, kad tas tomēr netika ievērots un iedzīvotāji pulcējās mežā, apkārt ugunskuram, lai līdz rītam varētu nodarboties ar dažādu dzērienu lietošanu, pavadīt brīvo laiku šādā veidā. Pēc tam sekoja tiesu nama jeb kohtumaja sēdes, kur tas tika apspriests, bet tas pārāk daudz šķērdēja darbam atvēlēto laiku. O. Kallass kā risinājumu šai problēmai piedāvāja cīnīties par to, lai cilvēkiem būtu pieejama izglītība un viņi iepazītu citus veidus, kā atpūsties un izmantot savu brīvo laiku. Tas ne tikai mazinātu alkoholisko dzērienu patēriņu, bet arī palīdzētu efektīvāk strādāt kā zemniekiem.

Ekonomiskais stāvoklis

Pēc 1925. gada Pauloprīta Volaines (Paulopriit Voolaine) datiem, Nirzas pagasta zemniekiem papildus saimniecībai bija 10-15 desetīnu zemes, Pildas un Mihailovas pagastā 10-15 desetīnu sliktākas zemes kā daļā Nirzas un Janoveles pagastu, kuros zemnieku sacelšanās dēļ 1840. gadā muižas zeme tika sadalīta un piešķirta tautai. Latvijas laikā zemes dalīšanā vairākums tautas palika bez zemes, tādējādi situācija bija grūtāka kā agrāk, kad varēja strādāt arī citur, ne tikai lauksaimniecībā, īpaši lielajās pilsētās. Mazo zemju platību un zemā kultūras līmeņa dēļ arī zemkopība bija primitīvā līmenī. Ekonomiskais stāvoklis sāka uzlaboties, kad ciemi tika sadalīti zemesgabalos. Pildas pagastā Šķirpānu ciemā un daļā Laizānu un Raibakozu saimniecības tika pilnībā sadalītas zemesgabalos. Nirzas pagastā esošais Ščastlivi ciems arī tika sadalīts, jo Grečos un Kolnagrečos jau 17 gadus bija attīstītas saimniecības. Mihailovas pagastā ir Baranovas, Kitkovas un Parsikovas saimniecības.

Izglītība

Ludzas igauņu izglītības sistēma bija salīdzinoši laba. Lutsiem pastāvēja četrgadīgās vai sešgadīgās skolas, bija sastopamas arī vidusskolas. Ludzas latviešu ģimnāzijā mācījās viens zēns no Nirzas pagasta Tjapšu ciema, viens no Grečiem, viens no Skrini, kā arī viens no Janoveles pagasta Abricki ciema. Tāpat viena meitene no Pildas pagasta Vārkaļu kolonijas un viens zēns no Mihailovas pagasta Baranovas saimniecības. Viens zēns no Baranovas mācījās Daugavpils Skolotāju institūtā. Kāds zēns no Mihailovas pagasta Tabulovas ciema izstājās no ģimnāzijas slimības dēļ.

Pēc Pauloprīta Volaines novērojumiem stundās un skolotāju teiktā, Ludzas igauņu bērni bija ļoti apdāvināti. Kāds jaunietis studēja Tartu Universitātē, jo viņa tēvs līdz pat Vācijas okupācijai tur strādāja. Reti bija atrodami cilvēki, kas spētu savu vārdu igauniski uzrakstīt pareizi, vairāk vecāka gadugājuma cilvēki, galvenokārt sievietes, jo vīrieši kara dēļ vairāk bija mācījušies krievu valodu.

Savukārt Ārzemju Igauņu biedrība bija igauņu pētnieku galvenais atbalstītājs. Ārzemju Igauņu biedrība ar igauņu pētnieka Pauloprīta Volaines starpniecību palīdzēja rīkot Ludzas igauņiem Ziemassvētku eglītes, sūtīja viņiem Igaunijas Republikas preses izdevumus un grāmatas igauņu valodā, tādējādi tos izglītījot. Šī palīdzība turpinājās līdz 1940. gadam. Tomēr jau 1939. gada decembrī, kad bija paredzētas kārtējās Ziemassvētku eglītes Ludzas igauņiem, Igaunijas Republikas valdība pārtrauca viņiem palīdzēt.

20. gadsimta 20.—30. gados Igaunijas pētnieki, arī P. Volaine, nacionālā romantisma gara iedvesmoti, gandrīz katru vasaru viesojās pie Ludzas igauņiem. P. Volaine ierosināja Igaunijas Republikas Akadēmiskās dzimtās valodas biedrībai izdot Svētos Rakstus dienvidigauņu dialektā, kas bija vistuvāk Ludzas igauņu izloksnei.

20. gadsimta 20.—30. gados izveidojās tradīcija organizēt Ludzas igauņu bērniem nometnes Igaunijā, lai viņi varētu apgūt igauņu literāro valodu. Tomēr ar literārās igauņu valodas zināšanām Ludzas bērniem Latgalē radās jaunas problēmas. Nebija nekādas jēgas apgūt literāro igauņu valodu, jo neviens mājās to nesaprata. Visi runāja senā Ludzas igauņu izloksnē, kas Igaunijā (respektīvi, Dienvidigaunijā) jau sen bija aizmirsta. Apgūstot Igaunijā literāro igauņu valodu, bērni pazaudēja prasmi runāt Ludzas igauņu izloksnē.

Skatīt arī

• Leivi
• Latvijas igauņi
• Krāsnas igauņi

Ārējās saites

• Väinö Klaus. Läti eestlased (igauniski)
• Hannes Korjus. Lutsi maarahvas — 110 aastat hiljem (igauniski)
• Rita Gruševa. Īsaverūt Ludzys igauņu viesturē (latgaliski)

Literatūra

• Oskar Kallas. Lutsi maarahvas. Helsinki, Suomalaisen Kirjallisuuden Seura, 1894., 151 lpp.
• Oskar Kallas. Kaheksakümmend Lutsi Maarahva Muinasjuttu. 1900., 400 lpp.
• Marjo Mela. Latvian virolaiset. Helsinki, Suomalaisen kirjallisuuden seura 2001, ISBN 951-746-301-4 (somiski)
• Ilmārs Mežs. Ludzas igauņi 1935. gada tautas skaitīšanas materiālos. LZA Vēstis, nr. 4/2002.
• Hannes Korjus. Zemes dieva dēls neatgriezīsies (Maajumala poeg ei naase). Läti TA akadeemiku, Dr.phil. Janīna Kursīte-Pakule juubelikogumik “Inkluzīvi”. 2012.
• Hannes Korjus “Lutsidest ja lutsi maarahva seast võrsunud kunstnikest” Tartu Ülikooli Lõuna-Eesti keele-ja kultuuriuuringute keskuse aastaraamat VIII Tartu, 2009
• Hannes Korjus “Nirza valla lutsi maarahva päritoluga elanikud 2004. aastal.” Tartu Ülikooli Lõuna-Eesti keele-ja kultuuriuuringute keskuse aastaraamat IV, 2004. Tartu, 2005