Kosmopolītisms
Kosmopolītisms ir ideoloģija, kas noraida nacionālu patstāvību un suverenitāti, sludina vienaldzīgu izturēšanos pret dzimteni, nacionālo kultūru, tradīcijām.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kosmopolītisms radās Senajā Grieķijā, domas par pasaules pilsonību izteica vēl Sokrats, bet Diogens bija pirmais, kurš sevi pasludināja par "kosmopolītu". Tolaik kosmopolītisms tika attīstīts ciniķu mācībās, spēcīgs stimuls tam bija Peloponēsas karš, kas radīja negatīvu priekšstatu par ierobežota lokālpatriotisma prasībām, jo tika zaudēta atsevišķu polītisku valstu neatkarība un nozīme.
Viduslaikos kosmopolītismam bija reliģisks raksturs, un tas izpaudās Romas Katoļu baznīcas vēlmē izveidot pāvesta teokrātiju, taču tas neattīstījās teorētiski. Sākot ar 16. gadsimtu, kosmopolītismam bija galvenokārt sekulārs raksturs.
Brīvmūrniecība kļuva par pirmo lielo kosmopolītisma perēkli, pateicoties tās attīstītajai brālības struktūrai un politiskajai ietekmei. Pasaules uzskata veidošanās sakrita ar pacifistisko noskaņojumu uzplaukumu no kara nogurušo eiropiešu vidū. Tas lika dažiem Apgaismības laikmeta pārstāvjiem, piemēram, Monteskjē un Voltēram, saskatīt risinājumu Eiropas apvienošanā vienotā republikā, kurā valstīm jākļūst par provincēm. Kants savās pārdomās gāja vēl tālāk un kosmopolītismu uzskatīja par vēstures vainagu, uzskatot to par cilvēka dabisko stāvokli.
Kosmopolītisma atdzimšana notika 20. gadsimtā uz spēcīgu sociālo satricinājumu viļņa, kas bija saistīti ar pasaules kariem un revolūcijām. Šajā laikā Eiropā attīstījās beznacionālisma kustība, ko var uzskatīt par radikālu kosmopolītisma atzaru. 1921. gadā Ežēns Lanti nodibināja Sennacieca Asocio Tutmonda organizāciju, kuras misija bija veicināt visu nāciju kā suverēnu savienību izzušanu un esperanto kā kopējas kultūras valodas lietošanu. 1931. gadā tika publicēts asociācijas galvenais dokuments — "Beznacionālisma manifests". PSRS 30. gadu otrajā pusē sākās metodiska cīņa pret kosmopolītismu.
Pēc Otrā pasaules kara kosmopolītisms veiksmīgi attīstījās kapitālisma valstīs. 1948. gada 10. decembrī tika pieņemta "Vispārējā cilvēktiesību deklarācija", kas starptautiskajās tiesībās nostiprināja katra Zemes iedzīvotāja dabiskās tiesības. 1954. gadā Harijs Deiviss nodibināja nevalstisko organizāciju World Service Authority, kas bija pazīstama ar pasaules pasu izsniegšanu. Tajā pašā laikā PSRS turpināja kosmopolītisma apkarošanu.
21. gadsimtā kosmopolītisms turpināja attīstīties uz globalizācijas viļņa. Daži libertisti un komunitārieši, oponējot nihilismam un individuālismam, kosmopolītismu uzskata par vienu no svarīgākajiem cilvēka brīvības pīlāriem.
Kritika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kosmopolītisms bieži tiek kritizēts par to, ka tas veicina vienaldzību pret nacionālajām tradīcijām un nevērību pret nacionālo kultūru. Patriotisma piekritēji nepiekrīt kosmopolītisma piekritēju viedoklim, ka mūsdienu apstākļos jēdzienam "dzimtene" nav nekādas nozīmes.
PSRS valdība uzskatīja, ka kosmopolītisms ir reakcionāra buržuāziska teorija, kas sludina nacionālo tradīciju un kultūras, valsts un nacionālās suverenitātes noraidīšanu. Tas bija pretrunā proletāriskajam internacionālismam, kas paredz "tautu pakāpeniskas un brīvprātīgas tuvināšanās un pēc tam apvienošanās perspektīvu".
Skatīt vēl
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Stanfordas Filozofijas enciklopēdijas raksts (angliski)
|