Pāriet uz saturu

Brīvības piemineklis

Vērtīgs raksts
Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par pieminekli Rīgā. Par citām jēdziena Brīvības piemineklis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Brīvības piemineklis
Atklāts 1935. gada 18. novembrī
Atrašanās vieta Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Koordinātas 56°57′5″N 24°6′47.5″E / 56.95139°N 24.113194°E / 56.95139; 24.113194Koordinātas: 56°57′5″N 24°6′47.5″E / 56.95139°N 24.113194°E / 56.95139; 24.113194
Autors
TĒVZEMEI
UN
BRĪVĪBAI
Brīvības piemineklis (Rīga)
Brīvības piemineklis
Brīvības piemineklis

Brīvības piemineklis ir Latvijas brīvības cīņās kritušo piemiņai celts piemineklis Brīvības laukumā Rīgas centrā. Tas ir Latvijas valstiskuma, latviešu tautas vienotības, neatkarības un brīvības simbols.

1935. gadā atklātais piemineklis ir 42 metrus augsts[1] un veidots no pelēka un sarkana granīta, travertīna, dzelzsbetona un vara. Pieminekļa kompozīciju veido trīspadsmit skulptūras un bareljefi, kuros attēlota Latvijas vēsture un kultūra. Pieminekļa masīvs veidots monolītām četrstūrainām formām, kas izkārtotas viena virs otras. Virzienā uz augšu pieminekļa forma sašaurinās un pāriet 19 metrus augstā obeliskā, kura galotnē atrodas 9 metrus augstais Brīvības tēls — jauna sieviete, kura rokās tur trīs zeltītas zvaigznes.

Pēc Otrā pasaules kara Latvijas PSR varas iestādes apsvēra iespēju pieminekli nojaukt. Uzskata, ka pieminekli esot izglābusi Vera Muhina, kura esot uzskatījusi, ka piemineklis ir mākslinieciska vērtība, kuras iznīcināšana aizskartu latviešu tautas vissvētākās jūtas. Lai gan pieminekli nenojauca, tā simbolisko nozīmi sāka interpretēt atbilstoši padomju ideoloģijai. Tomēr tautai Brīvības piemineklis joprojām palika valstiskās neatkarības simbols un 1987. gada 14. jūnijā, trīs gadus pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas, pie tā notika pirmā pret padomju varu vērstā demonstrācija, kurā piedalījās ap 5000 cilvēku — Helsinki-86 organizētā ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa padomju režīma veikto masu deportāciju upuru piemiņai.

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Brīvības piemineklis 20. gadsimta 30. gados
1987. gada 14. jūnijā Helsinki-86 rīkotā akcija, kuras laikā apmēram 5000 cilvēku nesankcionēti pulcējās nolikt ziedus pie pieminekļa

Ideja celt Brīvības cīņām veltītu pieminekli parādījās 1922. gadā, kad toreizējais Latvijas premjerministrs Zigfrīds Anna Meierovics uzdeva izstrādāt noteikumus konkursam par "piemiņas staba" celtniecību. Pēc vairākiem konkursiem tika izvēlēts Kārļa Zāles projekts "Mirdzi kā zvaigzne!". Celtniecības darbi sākās 1931. gadā un tos finansēja no tautas ziedojumiem. Pieminekli atklāja 1935. gada 18. novembrī, 17. Latvijas valsts pasludināšanas gadadienā.

Pēc Otrā pasaules kara, atsākoties padomju okupācijai, bija plāni pieminekli nojaukt; ar šiem plāniem saistītie dokumenti ir pazuduši, lai gan iespējams, ka daži dokumenti saglabājušies vēl neatslepenotos Krievijas arhīvos, tomēr pagaidām vēsturniekiem nākas izdarīt secinājumus, tikai pamatojoties uz mutvārdu liecībām. Pirmais mēģinājums notika jau 1945. gadā, kad Latvijas PSR tautas komisāru padome izteica priekšlikumu atjaunot Pētera Lielā pieminekli. Ņemot vērā, ka šis piemineklis senāk atradās turpat, kur patlaban ir Brīvības piemineklis, tā atjaunošana automātiski prasītu Brīvības pieminekļa iznīcināšanu. Nav zināms, ar ko beidzās šī plāna apspriešana, bet pastāv uzskats, ka pieminekli izglāba Rīgā dzimusī tēlniece Vera Muhina — viņas dēls apgalvo, ka Muhina piedalījusies sapulcē, kurā tika lemts pieminekļa liktenis un, kad jautāts viņas viedoklis, esot izteikusies, ka piemineklim ir izcila mākslinieciska vērtība un tā nojaukšana aizskartu latviešu tautas vissvētākās jūtas. Tomēr nav atrasti dokumenti, kas apliecinātu, ka tā tiešām bijis.

1963. gada vasarā Latvijas PSR VDK un LKP CK apsvēra iespēju pieminekli uzspridzināt, bet tika nolemts, ka pieminekļa nojaukšana tikai izraisītu sašutumu un spriedzi sabiedrībā, tomēr arī šajā gadījumā nepastāv nekādas rakstiskas liecības, ka tā tiešām noticis.[2] Padomju Latvijas laikos Brīvības pieminekļa nozīme tika interpretēta atbilstoši padomju propagandai — piemēram, apgalvoja, ka trīs zvaigznes turot Māte Krievija un tās simbolizējot trīs Baltijas Padomju republikas — Latvijas PSR, Igaunijas PSR un Lietuvas PSR, savukārt pats piemineklis esot celts pēc Otrā pasaules kara kā tautas pateicība PSRS vadonim Josifam Staļinam par atbrīvošanu.[2][3] Vēlāk gan šādi apgalvojumi tika pieklusināti, piemēram, 1988. gadā izdotā enciklopēdijā tika apgalvots, ka piemineklis uzcelts, lai atzīmētu darba tautas atbrīvošanos no vācu baronu un cara patvaldības jūga.[4]

Par spīti propagandai, Brīvības piemineklis okupācijas laikā bija spēcīgs pretpadomju simbols, kļūstot par vienu no Atmodas kustības nozīmīgākajām figūrām. 1987. gada 14. jūnijā apmēram 5000 cilvēku pie pieminekļa nesankcionēti nolika ziedus.[5]

Pieminekļa izskats

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1. Brīvība2. Latvija3. Lāčplēsis4. Važu rāvēji5. Vaidelotis6. Uzraksts "Tēvzemei un brīvībai"7. 1905. gads8. Cīņa pret bermontiešiem uz Dzelzs tilta9. Tēvzemes sargi10. Darbs11. Gara darbinieki12. Ģimene13. Latvju strēlnieki14. Latvju tauta — dziedātāja
Brīvības pieminekļa shēma (skatā no augšas, novietojiet kursoru uz numura, lai redzētu attiecīgā elementa grupas nosaukumu, uzklikšķiniet, lai apskatītu attēlu)

Brīvības pieminekļa skulptūras un bareljefi izkārtoti 13 Latvijas vēsturi un kultūru attēlojošās grupās.[6] Pieminekļa masīvs veidots no monolītām četrstūrainām formām, kas izkārtotas viena virs otras un virzienā uz augšu sašaurinās, pārejot obeliskā. Pieminekļa aizmugures daļu apliec 1,8 metrus augstas sarkanā granīta kāpnes ar desmit pakāpieniem. Kāpnes apņem trīs metrus biezas margas, uz kurām ir divi 1,7 metrus augsti un 4,5 metrus plati travertīna bareljefi — Latvju strēlnieki (13) un Latvju tauta — dziedātāja (14).[5] Vēl divi pakāpieni veido platformu, uz kuras piemineklis atrodas, tās diametrs ir 28 metri; pieminekļa priekšdaļā šī platforma veido nelielu taisnstūri, kuru izmanto ziedu nolikšanai un goda sardzei. Pieminekļa pamatni veido divi sarkanā granīta bloki: apakšējais ir 3,5 metrus augsts, 9,2 metrus plats, 11 metrus garš un monolīts, bet augšējo, kurš ir 3,5 metrus augsts, 8,5 metrus plats un 10 metrus garš, rotā četras skulptūru grupas ar trim skulptūrām katrā grupā, kas atrodas ieapaļās nišās bloka stūros, savukārt tā malas klāj travertīna paneļi.[3] Uz viena no travertīna paneļiem pieminekļa priekšdaļā, starp skulptūru grupām Tēvzemes sargi (9; attēlo senlatviešu karavīru, kuram līdzās ceļos nometušies divi 20. gadsimta karavīri) un Darbs (10; attēlo zvejnieku un amatnieku, starp kuriem nostājies zemnieks, kurš tur rokā ar ozollapām rotātu izkapti, kas simbolizē spēku un vīrišķību), iekalts Kārļa Skalbes veltījums Tēvzemei un brīvībai (6).[5] Uz sānu paneļiem ir divi bareljefi — 1905. gads (7; ataino 1905. gada revolūcijas notikumus) un Cīņa pret bermontiešiem uz Dzelzs tilta (8; attēlo kauju pret bermontiešiem uz Rīgas Dzelzs tilta). Pieminekļa aizmugures daļā atrodas vēl divas skulptūru grupas — Gara darbinieki (11; attēlo seno latviešu krīvu, turot līku spieķi — krivuli, gadsimtos krāto gudrību viņš nodod tālāk zinātniekam un rakstniekam) un Ģimene (12; attēlo māti ar diviem bērniem).[5] Augstāk atrodas vēl viens, 6 metrus augsts un plats, un 7,5 metrus garš pelēkā granīta bloks, kuru aptver četras 5,5—6 metrus augstas skulptūru grupas: Latvija (2), Lāčplēsis (3), Važu rāvēji (4; attēlo trīs vīriešus, kas sakalti ķēdēs un cenšas tās pārraut) un Vaidelotis[3] (5; attēlo vaideloti ar kokli, jaunekli ar gar sāniem nolaistu un zemē iedurtu zobenu, rādot garīguma pārākumu pār fizisko spēku. Skulptūrā ietverts arī tautas senais misticisms — zirga galvaskauss, kas simbolizē atbrīvošanos no visa ļaunā[7]). Virs šīs skulptūru joslas atrodas 19 metrus augsts travertīna obelisks, kurš lejasdaļā ir 2,5 metrus plats un 3 metrus garš. Obeliska priekšējā un aizmugurējā daļā pieminekļa viduslīniju uzsver stikla josla.[3] Tā galā ir 9 metrus garš no vara veidots Brīvības tēls (1) jaunas sievietes, kura tur rokās trīs apzeltītas zvaigznes, kas simbolizē brīvību un Latvijas kultūrvēsturiskos novadus, veidolā; arī tēla josta ir apzeltīta.[8] Viss piemineklis ir uzbūvēts ap dzelzsbetona rāmi, kas sākotnēji bija sastiprināts ar kaļķu javu un svina un bronzas kabeļiem.[3] Restaurācijas laikā daļa no šiem materiāliem aizstāta ar poliuretāna saistvielu.[9] Pieminekļa iekšpusē atrodas neliela tehniska telpa, kurā var iekļūt pa durvīm, kas atrodas pieminekļa aizmugurē. Tajā atrodas elektroinstalācija, piekļuves vieta kanalizācijai un kāpnes, kas ved uz pieminekļa augšdaļu. Telpu izmanto kā noliktavu un tā nav publiski pieejama, taču 2008. gada sākumā parādījās iecere šajā telpā iekārtot nelielu izstādi, kuru izrādīt augstām ārvalstu amatpersonām, kas valsts vizīšu laikā pie pieminekļa noliek ziedus.[10]

Atrašanās vieta

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Brīvības laukums

Brīvības piemineklis labi iekļaujas apkārtējā vidē, veidojot ar to vienotu arhitektonisku, ainavisku un māksliniecisku veselumu.[11] Tas atrodas Rīgas centrā, Brīvības bulvāra sākumā, netālu no Vecrīgas.[8] 1990. gadā ap 200 metrus gara Brīvības bulvāra daļa starp Aspazijas un Raiņa bulvāriem tika slēgta satiksmei, izveidojot Brīvības pieminekļa laukumu. Daļa no šī laukuma ietver tiltu pār 3,2 kilometrus garo Pilsētas kanālu, kurš vijas cauri parkiem un bulvāru loka apstādījumiem.[6] Parkā uz ziemeļiem no pieminekļa atrodas Bastejkalns, kas izveidots 19. gadsimtā, norokot pilsētas aizsargvaļņus, bet uz dienvidiem no pieminekļa atrodas Latvijas Nacionālā opera. Savukārt Pieminekļa laukuma rietumu galā atrodas kafejnīca un Laimas pulkstenis, kas ir slavenākā tikšanās vieta Rīgā. Piemineklis ir vērsts ar priekšpusi pret Vecrīgu un aiz tās esošo Daugavu. Sākotnēji bija iecerēts ap pieminekli izbūvēt ovālu laukumu, kuru ieskautu aptuveni 1,6 metrus augsta granīta siena ar soliem iekšpusē, bet no ārpuses gar sienu bija paredzēts iestādīt tūjas. 20. gadsimta astoņdesmitajos gados tika apspriesta iespēja šo ieceri īstenot, tomēr laukuma izbūve netika uzsākta.[5]

Celtniecība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Brīvības pieminekļa laukums pieminekļa celtniecības laikā 1930. gados
Brīvības pieminekļa atklāšana 1935. gada 18. novembrī

Doma celt memoriālu brīvības cīņās kritušajiem parādījās jau divdesmito gadu sākumā: 1922. gada 27. jūlijā tā laika Latvijas premjerministrs Zigfrīds Anna Meierovics lika izstrādāt noteikumus konkursam par "Piemiņas staba" izveidi. 1922. gada konkursā aicināja piedalīties tēlniekus Burkardu Dzeni, Emīlu Melderi, Kārli Zāli, Teodoru Zaļkalnu un arhitektus Eiženu Laubi un Ernestu Štālbergu. Atzinību guva Laubes projekts, kurš paredzēja celt klasiskas balustrādes aptvertu 27 metrus augstu kolonnu ar Krišjāņa Barona un Ata Kronvalda, kā arī valsts varas simbolu bareljefiem, tomēr šo projektu pēc 57 kultūras darbinieku parakstīta protesta saņemšanas noraidīja. 1923. gada oktobrī sarīkoja vēl vienu konkursu, pirmoreiz izmantojot nosaukumu "Brīvības piemineklis", kurā uzvaru dalīja Marta Liepiņa-Skulme un Kārlis Zāle. 1925. gada martā atkal tika izsludināts slēgts konkurs, kurā piedalījās E. Laube, M. Liepiņa-Skulme, E. Melderis, K. Zāle, T. Zaļkalns. Par labākajiem atzina Zāles un Meldera metus, taču žūrijas nesaskaņu dēļ galīgais lēmums netika pieņemts. Visbeidzot 1929. gadā tika izsludināts vēl viens konkurss. No 32 šajā konkursā iesniegtajiem darbiem par labākajiem atzina K. Zāles, T. Zaļkalna un K. Baumaņa (Zemdegas) darbus un nolēma pieminekli veidot pēc K. Zāles projekta "Mirdzi kā zvaigzne!". Brīvības pieminekli, lai gan ar uzraugošā arhitekta Ernesta Štālberga labojumiem projektā, uzsāka celt 1931. gada 18. novembrī. Brīvības tēlu izkala zviedru tēlnieka Ragnara Mīrsmēdena (zviedru: Ragnar Myrsmeden) darbnīcā Stokholmā, savukārt pieminekļa zvaigznes kala metālmākslinieki Arnolds Naika un Jānis Zibens.[5][11]

Pieminekļa celtniecību finansēja no privātpersonu saziedotiem līdzekļiem. Celtniecībai tika izvēlēta[12] vieta, kur jau agrāk atradās viens no galvenajiem pilsētas pieminekļiem — Pētera I bronzas statuja.[2] Pieminekli 1935. gada 18. novembrī atklāja toreizējais Valsts prezidents Alberts Kviesis.[11] Toreiz tika lēsts, ka četru celtniecības gadu laikā akmeņu laušanai un apstrādei vien patērētas 308 000 darba stundas — lai tādu darbu paveiktu viens cilvēks, pat strādājot ar vismodernāko tā laika tehniku, viņam būtu nepieciešami 130 gadi, bet izmantoto materiālu kopsvars esot bijis 2500 tonnas — lai šādu materiālu daudzumu pārvietotu pa dzelzceļu, vajadzētu 200 vagonu.[3]

Restaurācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Viena no plāksnēm asfaltā pie Brīvības pieminekļa, uzstādīta 2016. gadā[13]

Laika gaitā piemineklis cietis no sala un lietus, kā arī no gaisa piesārņojuma.[14] Lai gan iela ap pieminekli 1990. gadā tika slēgta satiksmei, netālu no pieminekļa atrodas ielas ar dzīvu satiksmi.[5] Netālu no pieminekļa konstatēts liels gaisa piesārņojums ar slāpekļa dioksīdu un sēra dioksīdu, kas savienojumā ar ūdeni izraisa pieminekļa materiālu koroziju.[14] Turklāt ūdens radījis pieminekļa dzelzsbetona karkasa plaisāšanu un tā tērauda armatūras un pieminekļa stiprinājumu rūsēšanu, kurus piedevām bojājušas arī satiksmes radītās vibrācijas.[9] Porainais travertīns ar laiku ir sācis drupt un tā poras aizpildījušās ar kvēpiem un smilšu daļiņām, izraisot travertīna nomelnēšanu un radot augsni sūnām un ķērpjiem. Tāpat pieminekļa stāvokli pasliktinājuši arī neregulāri vai neprasmīgi veikti restaurācijas darbi. Lai mazinātu bojājumu rašanos nākotnē, 2001. gadā restaurācijas laikā daļa pieminekļa stiprinājumu tika aizstāti ar poliuretāna saistvielu un tika veikta pieminekļa hidroizolācija. Tika arī noteikts, ka pieminekļa stāvokli vajadzētu atkārtoti izvērtēt ik pēc diviem gadiem.[9]

Piemineklis atjaunots vairākkārt, divas restaurācijas notika padomju laikā (1962. un 1981. gadā), pēc neatkarības atgūšanas pieminekli, lielā mērā par saziedotiem līdzekļiem, atjaunoja no 1998.—2001. gadam, restaurācija tika pabeigta ar oficiālu atkalatklāšanu 2001. gada 24. jūlijā.[5][15] Šīs restaurācijas laikā Brīvības tēlu un tā zvaigznes notīrīja, restaurēja un no jauna apzeltīja. Atjaunoja arī pieminekļa pamatni, obelisku, kāpnes un iekšdaļu, bet akmens materiālus notīrīja un pāršuvoja. Tika arī nostiprināti pieminekļa pamati, lai nodrošinātos pret to grimšanu. Dažus gadus pēc restaurācijas atklājās, ka nepareizi izvēlētas restaurācijas tehnikas dēļ sācis bojāties zvaigžņu zeltījums. Zvaigznes atjaunoja 2006. gada pavasarī veiktās pieminekļa restaurācijas laikā.[16]

Izgaismošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc bijušā Latvijas Valsts prezidenta Valda Zatlera iniciatīvas 2018. gada 4. oktobrī tika dibināts Brīvības pieminekļa izgaismošanas fonds, kura misija ir organizēt Brīvības pieminekļa izgaismošanas projekta izstrādi, saskaņošanu un realizēšanu. Ar akciju "Gaisma mūsu brīvībai" fonds publiski vāc ziedojumus, lai īstenotu pieminekļa izgaismošanu. Lai veicinātu ziedojumu vākšanu, fonds ir oficiāli ieguvis sabiedriskā labuma organizācijas statusu, nodrošinot iespēju ziedotājiem saņemt nodokļu atvieglojumus.

Konceptuāli projektu paredzēts īstenot trīs līmeņos: ikdienas apgaismojums izgaismos pieminekli diennakts tumšajā laikā; svētku apgaismojums izgaismos pieminekli un tā laukumu valsts svētkos un citos svinīgos gadījumos, savukārt īpašais apgaismojums iecerēts kā gaismas mākslas darbs, ko īpašās svētku reizēs realizēs ar jaunākajām apgaismojuma tehnoloģijām.

Projekta realizēšanas nolūkos Brīvības pieminekļa izgaismošanas fonds ir noslēdzis trīspusēju sadarbības līgumu ar pieminekļa juridisko valdītāju — Rīgas pieminekļu aģentūru un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldi. Rīgas pieminekļu aģentūrai ir uzticēts veikt būvdarbu realizāciju, bet Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldei — vispārējo projekta uzraudzību kultūras pieminekļu aizsardzības jomā.

Brīvības pieminekļa izgaismošanas projekta pirmā posma ietvaros pirmo reizi vēsturē jau ir veikta pieminekļa fotometriskā uzmērīšana un izveidots pieminekļa elektronisks 3D modelis. Šī modeļa izveide ne tikai ir pamats turpmākajam darbam pie izgaismojuma ieceres izstrādes, bet arī nodrošina augstas precizitātes pieminekļa modeļa atveidi kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas interesēs.

Izgaismojuma modeļa izstrādē ir iesaistīts starptautisku atzinību ieguvušais latviešu arhitekts Austris Mailītis, gaismu mākslinieks un gaismu iekārtu inženieris Normunds Bļasāns, kā arī gaismu un videoprojekciju mākslinieks Māris Kalve. Fonda organizatorisko vadību ir uzņēmies Valdis Zatlers, Pēteris Cielavs un Sandis Bērtaitis, bet fonda uzraudzību īsteno Rūta Dimanta, Raimonds Graube un Kristīne Saulīte.

Goda sardze

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Brīvības pieminekļa pakāje ar goda sardzi

Goda sardze pie Brīvības pieminekļa atradās kopš tā atklāšanas līdz 1940. gada jūlijam, kad pēc PSRS okupācijas to noņēma.[17] 1992. gada 11. novembrī tā tika atjaunota[5] Goda sardzi mūsdienās veic Nacionālo Bruņoto spēku Štāba bataljona Goda sardzes rota. Godasardzes kareivjiem jābūt vismaz 1,82 metrus gariem un ar ļoti labu veselību, jo jāspēj izturēt liela slodze.[18] Goda sardze pie pieminekļa atrodas katru dienu no 10:00 līdz 16:00, izņemot gadījumus, kad ir ļoti slikti laika apstākļi, kā arī, ja ir aukstāks par mīnus desmit grādiem, vai karstāks par plus divdesmit pieciem grādiem.[19][20] Godasardze strādā divās maiņās, kuras viena otru nomaina reizi nedēļā, katrā maiņā ir trīs goda sargu pāri, komandējošais virsnieks un divi apsargi. Pēc stundu ilgas stāvēšanas goda sardzē kareivji divas stundas atpūšas viņiem iekārtotajās atpūtas telpās Aizsardzības ministrijā.[20] Kopš 2004. gada septembra goda sardze reizi pusstundā patrulē gar pieminekli — kareivji no pieminekļa pakājes divas reizes soļo gar katru pieminekļa pusi un atkal atgriežas pieminekļa pakājē.[21]

Goda telpa

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2011. gada novembrī tika atklāta Brīvības pieminekļa goda telpa, kas atrodas pieminekļa iekšienē, kur iepriekš atradās saimniecības telpa.[22] Tā tiek izmantota svētku reizēs, ar ziedu nolikšanu saistītās ceremonijās, kā arī ārvalstu viesu apmeklējumu laikā.

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Māra Caune "Brīvības piemineklis: tautas celts un aprūpēts" izd. Brīvības pieminekļa atjaunošanas fonds (Rīga, 2002) ISBN 9984-19-253-9

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ «Brīvības piemineklis». enciklopedija.lv (latviešu). Skatīts: 2024-01-22.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 Anita Bormane. «Brīvības pieminekli uzspridzināt, Pēteri I vietā…». Apollo.lv, 2006. gada 5. maijā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 18.05.2006.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 Brīvības Piemineklis Arhivēts 2007. gada 14. janvārī, Wayback Machine vietnē. Jānis Siliņš, Rīga, 1935: Brīvības Pieminekļa Komiteja
  4. ↑ Pēteris Jērāns (redaktors). Rīga: enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988.
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 5,7 5,8 "Latvijas Enciklopēdija" (I sējums) Rīga 2002 SIA "Valērija Belokoņa izdevniecība" ISBN 9984-9482-1-8
  6. ↑ 6,0 6,1 http://www.vecriga.info/
  7. ↑ V. Apsītis. Brīvības piemineklis. Rīga: Zinātne, 1993. 136. lpp.
  8. ↑ 8,0 8,1 (angliski) Statue of Liberty Arhivēts 10.02.2007, Wayback Machine vietnē.
  9. ↑ 9,0 9,1 9,2 (angliski) Inese Sudraba. «New Materials for Conservation of Stone Monuments in Latvia». Arhivēts no oriģināla, laiks: 18.10.2006. Skatīts: 15.07.2018. I
  10. ↑ Iecere atvērt Brīvības pieminekļa iekštelpu Arhivēts 09.05.2008, Wayback Machine vietnē. Tvnet.lv (LNT)
  11. ↑ 11,0 11,1 11,2 Latvijas kultūras vēsture (2. izdevums) Zvaigzne ABC 2003 ISBN 9984-36-448-8
  12. ↑ «Brīvības pieminēkļa komitejas darbinieku foto. Atpūta Nr. 468 (20.10.1933)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 05.03.2016. Skatīts: 05.09.2015.
  13. ↑ Rīgas domes vadība atklās pie Brīvības pieminekļa ierīkotās informatīvās plāksnes[novecojusi saite]
  14. ↑ 14,0 14,1 (angliski) «Environmental Influences on Cultural Heritage of Latvia». Arhivēts no oriģināla, laiks: 17.10.2006. Skatīts: 15.07.2018.
  15. ↑ Brīvības pieminekļa atklāšanā skanēs Zigmara Liepiņa kantāte Delfi.lv (BNS)
  16. ↑ Apzeltī bez garantijas Vietas.lv (Neatkarīga)
  17. ↑ Latvijas Kareivis. 1940.07.19., Nr.161, 3.lpp.
  18. ↑ «Bruņoto spēku seja». Arhivēts no oriģināla, laiks: 30.09.2007. Skatīts: 15.07.2018.
  19. ↑ Brīvības simbola sargs staburags.lv
  20. ↑ 20,0 20,1 Dienests kā atbildīgs un interesants darbs Arhivēts 2007. gada 8. oktobrī, Wayback Machine vietnē. bdaugava.lv
  21. ↑ Godasardze pie Brīvības pieminekļa veiks ceremoniālu patrulēšanu[novecojusi saite] apollo.lv (BBI)
  22. ↑ «Atklāta Brīvības pieminekļa Goda telpa». lsm.lv. 2011. gada 17. novembrī. Skatīts: 2017. gada 25. oktobrī.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Brīvības piemineklis
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Brīvības_piemineklis&oldid=4134010"