Pāriet uz saturu

Osmaņu impērijas administratīvais iedalījums

Vikipēdijas lapa
Osmaņu impērijas
valsts iekārta
Osmaņu nams (sultāns)
Lielvezīrs (1320—1922)
Divāns (1586—1908)
Impērijas valdība (1908—1920)
Skatīt arī: Administratīvais iedalījums — Millets — Lielā porta
Osmaņu impērijas
vēsture
Laikmeti
Bezvaldnieku laiks
Kēprīlī laikmets
Sieviešu sultanāts
Tulpju laikmets
Reformas
1. konstitūcijas laikmets
2. konstitūcijas laikmets
Sadalīšana

Osmaņu impērija (1299—1922) tās uzplaukuma laikos aptvēra gandrīz 5,6 miljonus km² Anatolijā, Tuvajos austrumos, ziemeļu Āfrikā, dienvidaustrumu Eiropā un Kaukāzā.

Sākumā tā bija seldžuku vasaļvalsts centrālajā Anatolijā, bet vēlāk ar gadiem kļuva par visu agrāk eksistējušo valstisko veidojumu apvienojumu Osmaņu dinastijas vadībā. Tradicionāli šo teritoriju vadītājus sauca par bejiem un lielākā daļa turpināja valdīt savās valstīs Osmaņu sultāna sizerēnā varā. Titulu bejs vēlāk lietoja arī ieceltie pārvaldnieki (gubernatori), kad vietējais valdnieks tika atstumts.

Līdz ar impērijas izplešanos, bija nepieciešama sakārtotāka administratīvā iekārta. Laika gaitā bija izveidojusies varas dalīšana starp militāro un civilo varu, kad militārās autoritātes pildīja augstākās izpildvaras funkcijas, bet tiesībsargājošās un administratīvās funkcijas — civilās amatpersonas. Šajā sistēmā papildus arī pastāvēja dažādas vasaļvalstis un nodevu maksātājas valstis. Lielākā daļa teritoriju bija iekļautas oficiālajā pilnajā sultāna titulā (sk. Osmaņu dinastija).

Militārā pārvalde

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Osmaņu impērija (1481—1683)

Sākumā Osmaņu impērija tika iedalīta sandžakos, kas bija tiešā valdnieka vai atsevišķu sultāna dēlu pārvaldībā. Sandžaka pārzinis bija sandžaka bejs — militārs pārvaldnieks, kuram sultāns piešķīris karogu vai standartu (sanjak, karogs). Tiklīdz impērija izpletās Eiropā, radās nepieciešamība ieviest starpposmu pārvaldes hierarhijā un Murada I valdīšanas laikā (1359—1389) Rumēlijas pārvaldīšanai tika iecelts bejlerbejs (beylerbeyi, ģenerālgubernators). Arī Anatolija tika noteikta par bejlerbejliku, neiekļaujot tajā Rumu, jo tajā atradās valsts galvaspilsēta un tā palika tiešā sultāna pakļautībā (faktiski lielvezīra pakļautībā). Pēc bejlerbejliku ieviešanas, sandžaks palika par otrās šķiras administratīvo iedalījumu, izņemot tikko iekarotu teritoriju, kurā nebija iecelts bejlerbejs. Bejlerbejs, papildus savām ģenerālgubernatora funkcijām, bija arī visu karaspēka vienību pavēlnieks savā provincē.

Pirmās šķiras administratīvās vienības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 14. gadsimta vidus līdz 16. gadsimta beigām tika nodibināts tikai viens jauns bejlerbejliks (Karamana). Tomēr, pievienojot Selima I un Suleimana I iekarojumus, radās nepieciešamība palielināt administratīvo vienību skaitu. Gadsimta beigās tika uzskaitīti 42 ejaleti, kā toreiz sauca bejlerbejlikus.

Ejāleti 1609. gadā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Nosaukums Osmaņu turku valodā nosaukums un trasliterācija mūsdienu turku valodā izveidota atrašanās vieta mūsdienās
Abisīnija Habeş ~1554 Saūda Arābija, Sudāna, Eritreja, Somālija Aptvēra abas Sarkanā jūras puses. Saukta arī par Meku un Medinu.
Adana آضنه Ażana (Adana) ~1608 Turcija
Egejas arhipelāgs Cezayir 1500. gadu vidus Grieķija Kapudan pašā (admirāļa) pārvaldījumā; saukta arī: Denizi, vēlāk: Džezajir Bahri Sefida.
Aleppo حلب Ḥaleb (Halep) ~1516-1521 Sīrija, Turcija
Alžīrija جزاير غرب Cezâyîr-i Ġarb (Cezayir Garp) 1519 Alžīrija
Anatolija Anadolu ~1365 Turcija
Bagdāde بغداد Baġdâd (Bağdat) ~1535 Irāka
Basra بصره Baṣra (Basra) ~1552 Irāka
Bosnija Bosna ~1520. gadi Bosnija Hercegovina, Horvātija, Serbija, Melnkalne
Buda Budin 1541 Ungārija, Horvātija, Serbija
Kipra قبرص Ḳıbrıṣ (Kıbrıs) 1571 Kipra, Turcija ~1660-1703 un no 1784 Egejas arhipelāga sastāvā
Dijarbekira دياربكر Diyârbekir (Diyarbakır) 1515 Turcija, Irāka
Egera اكر Egir (Eğri) 1596 Ungārija
Ēģipte مصر Mıṣır (Mısır) 1517 Ēģipte, Izraēla, Jordānija, Saūda Arābija
Erzuruma Erzurum ~1514-1534 Turcija
Al-Hasa Lahsa c. 1579 Saūda Arābija reti tika tieši pārvaldīta
Jemena Yemen 1517-18, 1539 Jemena, Saūda Arābija
Kefe (Teodosija) Kefe ~1581 Ukraina, Krievija
Kanizsa Kanije 1600 Ungārija, Horvātija
Karamana Karaman ~1470 Turcija
Karsa Kars 1579 Turcija, Gruzija Apvienota ar Samcki 1604. gadā. Vēlāk iekļauta *Erzurumā (1845).
Maraša Maraş, Dulkadır ~1522 Turcija
Mosula Musul ~1500. gadu beigas Irāka
Ar-Rakka Rakka ~1500. gadu beigas Sīrija, Turcija, Irāka Saukta arī: Ruha (Urfa)
Rumēlija Rumeli c. 1365 Bulgārija, Grieķija, Maķedonija, Albānija, Serbija, Melnkalne, Turcija Viena no pirmajām impērijas provincēm.
Samcke Çıldır ~1579 Gruzija, Turcija Saukta arī: Meskete. Ejaleta lielāko daļu atdeva Krievijas Impērijai 1829. gadā. Atlikušo daļu pievienoja Erzurumai (1845).
Šehrizora Şehrizor ~1500. gadu vidus Irāka, Irāna Saukta arī: Šahrizora, Šeherizula vai Kirkuka. 1830. gadā šo ejaletu pievienoja Mosulas provincei kā Kirkukas sandžaku.
Silistrija Silistre ~1599 Bulgārija, Rumānija, Moldova, Ukraina Vēlāk saukta arī: Očakiva (Özi); pirmais bejlerbejs bija Krimas hans
Sivasa Sivas ~1500. gadu sākums Turcija
Sīrija Şam 1516-1517 Sīrija, Libāna, Izraēla, Palestīna, Jordāna, daļa no mūsdienu Turcijas un Irākas.
Timišoāra Tımışvar 1552 Rumānija, Serbija, Ungārija Saukta arī: Temesvara
Trabzona Trabzon ~1500. gadu sākums Turcija, Gruzija Saukta arī: Trebizonda
Tripole (Austrumu Tripole) Trablusu-Şam (Trablusşam) ~1570 Libāna, Sīrija
Tripolitānija (Rietumu Tripole) Trablusu-Garb (Trablusgarp) 1551 Lībija
Tunisa Tunus 1574 Tunisija
Vana Van 1548 Turcija

Ejaleti, kas izzuda pirms 1609. gada

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ejaleti, kas dibināti 1609.—1683. gadā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ejaleti, kas dibināti 1683.—1864. gadā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

19. gs administratīvā reforma

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarūkot impērijai, sāka jukt arī administratīvā iekārta. Tanizmata reformu rezultātā ejaletus pārdēvēja par vilājetiem, kurus vada vali un tie iedalās sandžakos vai vasaļvalstīs.

Vilājeti pēc 1877. gada

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Administratīvās izmaiņas (1877—1918)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Osmaņu impērijas teritorija un administratīvais iedalījums 1900. gadā, pēc Balkānu Kara
Tuvie Austrumi (1915)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1885. gada pēc Tanzimata izmaiņām, Osmaņu zemes pārvaldi Antālijā sadalīja 15 vijaletos, vienā sandžakā un vienā mutersaflikā (Konstantinopoles vijalets Āzijā).

Katru vijaletu iedalīja sandžakos.

Vilajeti 1918. gadā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Adana
  • Ankara
  • Ajdina
  • Bitlisa
  • Dijarbekira
  • Edirne
  • Erzuruma
  • Hudavendigara (Bursa)
  • Izmita
  • Stambula
  • Konja
  • Mamuretelaziza (Elaziga)
  • Sivasa
  • Trabzona
  • Vana

Otrās šķiras administratīvie iedalījumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Provinces iedalīja sandžakos (saukti arī: livas) un tos pārvaldīja sandžakbejs. Tālāk sandžakus iedalīja timaros (lēņu zeme, kuru pārvalda timariots) un zeametos (saukti arī: ziams; lielāki timari). Atsevišķi timari, kā Jeruzalemes mutašerifāts (sandžaks), nebija provinces sastāvā. Sandžaku pārvaldnieki bija arī armijas komandieri visiem timariotam pakļautajiem karavīriem viņu pārvaldītajā sandžakā. Atsevišķas provinces (piem. Ēģiptē, Bagdādē, Abisīnijā un Al-Hasā) nebija sadalītas sandžakos un timaros.

Civilā pārvalde

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Civiltiesiskā pārvalde tika organizēta paralēlā sistēmā, kurā kazas struktūrvienības pārvaldīja kadi. Kazas tika iedalītas nahijās. Kadi nāca no ulemā un viņi pārstāvēja sultāna tiesisko varu. Civiltiesiskā iekārta tika uzskatīta par uzraudzības institūciju pār militāro iekārtu, jo bejs (pārstāv izpildvaru) nevarēja sodīt, kamēr nebija saņemts kadi spriedums. Savukārt, kadi nevarēja paši izpildīt sodu. Vietās, kur pilnībā bija spēkā Šariats un Kanuns (likumi), kadi bija atbildīgi tieši sultānam.

Vasaļvalstis

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Papildus provincēm, pastāvēja vairākas nodevu vai vasaļvalstis, kas parasti atradās impērijas nomalēs un atradās Lielās Portas sizerēnā varā un pār kurām nebija noteikta tieša kontrole.

Dažas no šīm valstīm kalpoja kā buferzona starp Osmaņu valsti un kristietību Eiropā vai šiīsmu Āzijā. To skaits laika gaitā bijis atšķirīgs, bet izceļamas sekojošas valstis: Krimas hanāts, Valahija, Moldāvija, Transilvānija un Kurdu Emirāti. Tādas valstis kā Bulgārina, Serbija un Bosnija par vasaļvalstīm bija tikai līdz pilnīgai iekļaušanai impērijā. Pārējām bija tikai komerciāla nozīme: Imeretija, Mingrelija, Kiosa, Arhipelāga (Niksosas) hercogiste un Ragusas Republika (Dubrovnika). Tādi reģioni, kā svētās pilsētas un Venēcijas Kipras un Zantes nodevu zona, arī nebija pilnībā iekļautas impērijas sastāvā. Tādas mazas teritorijas kā Zetas valsts (Melnkalne) un Libānas Kalns nebija kaujas vērtas un tādēļ palika nepakļautas centrālajai varai.

Vasaļu valstīm un nodevu valstīm bija dažādas atšķirības:

  • Valstis, kuras pārvaldīja ar sandžakbeji titula mantojamības tiesībām (Samcke un daži kurdu sandžaki); valstis, kas pašas varēja ievēlēt savus valdniekus (Albānija, Epirusa, Moreja un Mani pussala); faktiski neatkarīgi ejaleti (Alžīrija, Tunisija, Tripolitānija un Ēģipte).
  • Valstis, kas nebija iekļautas ejaletu sistēmā, bet maksāja nodokļus Osmaņu valsts kasē un Lielā Porta varēja iecelt un atcelt viņu valdniekus, mobilizēt karaspēku un pārvaldīt ārpolitiku (Moldāvija un Valahija).
  • Valstis, kas visus nodokļus maksāja Osmaņu valsts kasē un atzina Osmaņu sizerēno varu (Ragusa).
  • Pārējās valstis, kas atzina Osmaņu sizerēno varu, bet viņām maksāja subsīdijas Lielā Porta (Mekas šerifs).

Pastāvēja arī otrās šķiras vasaļi (piem. Nogai Orda un Čerkesi), kas skaitījās Krimas hanāta vasaļi, vai atsevišķi berberu un arābu valdnieki, kas maksāja nodevas Ziemeļāfrikas bejlerbejiem, kas paši bija Osmaņu vasaļi.

Atsevišķas valstis par īpašumu turējumiem maksāja Osmaņu impērijai nodevas, bet paši nebija pakļauti impērijai (Habsburgu monarhija par Ungārijas Karalistes atsevišķām daļām un Venēcijas valsta par Zanti).

Citas nodevas no pakļautībā neesošām valstīm bija t. s. „aizstāvības nauda”, ko sauca arī: „ordas nodoklis”. To parasti maksāja Osmaņu vasaļiem Krimas haniem, nevis tieši Osmaņu valsts kasei.

Vasaļu valstis (1877—1922)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Bulgārija (Bulgaristan Prensliği) (1878—1908)
  • Austrumu Rumēlija (Rumeli-i Şarki [Şarkî Rumeli]) (1878—1885) (de facto pakļauta Bulgārijai)
  • Melnkalnes Karaliste (Karadağ Prensliği) (līdz 1878)
  • Rumānija (Romanya Prensliği) (agrāk Valāhijas-Moldāvijas valsts [Eflâk-Boğdan Voyvodalığı]) (līdz 1878)
  • Serbija (Sırbistan Prensliği) (līdz 1878)

Citi resursi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Colin Imber. The Ottoman Empire, 1300-1650: The Structure of Power. (Houndmills, Basingstoke, Hampshire, Lielbritānija: Palgrave Macmillan, 2002.)
  • "Illustrated Ottoman-Turkish Postmarks 1840-1929." At İstanbul Filateli ve Kültür Merkezi, A. Ş.
  • Halil Inalcik. The Ottoman Empire: The Classical Age 1300-1600. Trans. Norman Itzkowitz and Colin Imber. (Londona: Weidenfeld & Nicolson, 1973.)
  • Paul Robert Magocsi. Historical Atlas of Central Europe. (2. izdevums) Seatla, WA, ASV: Univ. of Washington Press, 2002
  • Nouveau Larousse illustré, bez datuma (20. gs sākums), passim (franču val.)
  • Donald Edgar Pitcher. An Historical Geography of the Ottoman Empire. (Leidene, Nīderlande: E. J.Brill,1972.) (36 krāsainas kartes)
  • Westermann, Großer Atlas zur Weltgeschichte (vācu val.) (ar kartēm)
  • Eiropas karte (1500) ar Osmaņu impērijas daļām
  • WorldStatesmen Turkey
Ejāletu sistēma
(1363-1864)
Vilājetu sistēma
(1864-1922)
Vasaļvalstis un citas teritorijas
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Osmaņu_impērijas_administratīvais_iedalījums&oldid=4031548"