Lielvārdes josta
Lielvārdes josta ir tradicionāls latviešu tautastērpa elements, līdz 3 m gara un 10 cm plata[1] rakstaina sarkanbalta linu diegu un vilnas dzijas audene, kam vidū vai malās var būt ieausts arī zaļš, zils vai violets pavediens. Vēsturiski bijusi izplatīta gar Seno Daugavas ūdensceļu — Lielvārdes un tai apkārtējos Jumpravas, Kastrānes, Krapes, Lauberes, Lēdmanes, Madlienas, Meņģeles un Rembates pagastos.[2] Mūsdienās Lielvārdes josta kā tradicionāla kultūras vērtība iekļauta Latvijas kultūras kanonā.[1]
Lielvārdes jostā pavisam kopā ir 29 elementi.
Vēsture
Lielvārdes jostas, līdz ar pārējo novadu jostām un citiem latviešu etnogrāfiskajiem materiāliem, pastiprināti sāktas vāktas un pētītas Pirmās atmodas laikā 19. gadsimta beigās. Tolaik gan Lielvārdes jostu īpaši neizcēla pārējo Latvijas novadu jostu vidū, varbūt vienīgi kā vienu no skaistākajām. Riharda Zariņa apkopoto, no 1924. līdz 1931. gadam izdoto, „Latvju rakstu” 2. sējumā iekļauti seši Lielvārdes jostas zīmējumi, ko vēlāk dažkārt maldīgi uzskata par vienīgajām īstajām Lielvārdes jostām, kaut arī jau viena audēja darinātās jostas savstarpēji atšķīrušās. Visvairāk Lielvārdes jostas glabājās Latvijas Nacionālā vēstures muzejā, kura krājumā pavisam ir 72 jostas. No tām vairums iegūtas 1930. gados Lielvārdes un tai apkārtējos Jumpravas, Kastrānes, Krapes, Lauberes, Lēdmanes, Madlienas, Meņģeles un Rembates pagastos gar Daugavas ūdensceļu.[2]
1950. gados Arvīds Paegle pēc nedaudz izmainīta 19. gadsimta Lielvārdes jostas parauga uzauda tā saukto Paegles jostu, kas mūsdienās kļuvusi par vispazīstamāko Lielvārdes jostas rakstu. 1980. gados Latvju rakstu 2. sējumā publicētas Lielvārdes jostas raksta pētniecībai pievērsās igauņu grafiķis un mākslas teorētiķis Tenis Vints (Tõnis Vint). Viņš Lielvārdes jostas rakstus atzina par vienu no pasaulē bagātākajām un sarežģītākajām ģeometrisko rakstu sistēmām, saskatot līdzību ar Āzijas seno tautu piktogrammām u.c. pasaules seno tautu rakstiem, izsakot viedokli par Lielvārdes jostā it kā iekodēto seno informāciju. Vints ar savām idejām aizrāva latviešu režisoru Ansi Epneru, un kopā ar viņu uzņēma 1980. gada iznākušo dokumentālo filmu „Lielvārdes josta”, pats būdams tās scenārija autors. Filma izraisīja plašas diskusijas un Lielvārdes jostai atnesa milzīgu popularitāti, vienlaikus arī folklorizējot tajā paustās Vinta hipotēzes.[3]
Mūsdienās Lielvārdes josta kļuvusi par vienu no latviskuma simboliem, un tās motīvs iekļauts neskaitāmos izstrādājumos — audumos (šallēs, cepurēs un cimdos), audumu un apģērbu apdrukās, lentītēs, rotaslietās, podniecībā — un pat tetovējumos. Lielvārdes jostas fragments attēlots arī uz 100 Ls banknotes reversa un iekļauts jaunā parauga Latvijas Republikas pilsoņu pasēs.[4] 2016. gadā izdevniecība Jumava laida klajā mākslas pētnieces Raimondas Strodes Lielvārdas jostai veltītu grāmatu „Lielvārdes josta: No senatnes līdz mūsdienām”.[5]
Atsauces
 |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Lielvārdes josta |
- ↑ 1,0 1,1 Janīna Kursīte. «Lielvārdes josta». Latvijas kultūras kanons. Skatīts: 2018. gada 4. janvārī.
- ↑ 2,0 2,1 Strode 2015, 41.—47. lpp.
- ↑ Strode 2015, 71.—73. lpp.
- ↑ Strode 2015, 101.—103. lpp.
- ↑ «Mēģina atkodēt Lielvārdes jostas fenomenu. Jauns, unikāls izdevums». Apollo. 2016. gada 18. janvāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 8. Aprīlis. Skatīts: 2017. gada 4.martā.
Literatūra
- Raimonda Strode. Lielvārdes josta: No senatnes līdz mūsdienām. Rīga : Jumava, 2015. ISBN 978-9934-11-893-7.
Ārējās saites
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||