Annas Frankas dienasgrāmata
 | Šis raksts ir jāuzlabo, lai ievērotu Vikipēdijā pieņemto stilu un/vai formatēšanu. Iemesls: Atsauces, tulkojums, attēli ... Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
| Annas Frankas dienasgrāmata | |
|---|---|
| |
| Autors | Anna Franka |
| Oriģinālais nosaukums | Het Achterhuis |
| Valsts |  Nīderlande
|
| Valoda | holandiešu |
| Izdota | 1947. gadā |
"Annas Frankas dienasgrāmata" (nīderlandiešu: Het Achterhuis — ‘Sētas māja’) ir balstīta uz nīderlandiešu valodā rakstītās dienasgrāmatas, kuras autore ir Anna Franka. Tā tapusi laikā, kad meitene divus gadus kopā ar ģimeni slēpusies nacistu okupētajā Nīderlandē. 1944. gadā ģimene tika aizturēta, un Anna Franka nomira no tīfa Bergenes-Belzenes koncentrācijas nometnē. Pēc kara dienasgrāmatu izdevās atgūt Annas tēvam Oto Frankam. Tā tikusi tulkota un publicēta vairāk nekā 60 valodās.
Pirmo izdevumu Het Achterhuis: Dagboekbrieven vab 12 Juni 1942 — 1 Augustus 1944 (Papildinājums: Dienasgrāmatas piezīmes laikā no 1942. gada 12. jūnija līdz 1944. gada 1. augustam), 1947. gadā publicēja Contact Publishing Amsterdamā. Sabiedrības uzmanību un kritiku dienasgrāmata piesaistīja pēc tās angliskā tulkojuma publicēšanas Anne Frank: The Diary of a Young Girl (Anne Franka: Jaunas meitenes dienasgrāmata) 1952. gadā, ko veica ASV izdevniecība Doubleday & Company, kā arī Vallentine, Mitchell & Co no Apvienotās Karalistes. Tās popularitāte iedvesmoja scenāristus Fransisu Gudriču (Frances Goodrich) un Albertu Heketu (Hackett), kuru 1955. gadā uzvestā luga "Annas Frankas dienasgrāmata" 1959. gadā tika uzņemta kā filma. Grāmata iekļauta vairākos 20. gadsimta lasītāko grāmatu sarakstos.[1][2][3][4]
Tapšana
Anna Franka dienasgrāmatu iesāka rakstīt savā trīspadsmitajā dzimšanas dienā 1942. gada 12. jūnijā, trīs nedēļas pirms noiešanas pagrīdē kopā ar māti Editu Franku, tēvu Oto Franku, māsu Margo Franku un vēl četriem cilvēkiem, Hermanu van Pelsu, Augusti van Pelsu, Peteru van Pelsu, kā arī Frici Feferu. Viņi slēpās aizbarikādētās Annas tēva biroja ēkas augšstāva papildtelpās Amsterdamā. Publicētajā versijā vārdi tikuši mainīti — van Pelsi minēti kā van Dāni, savukārt Fricis Fefers ieguvis Mistera Dasela vārdu. Ar Oto Franka uzticamo kolēģu palīdzību viņiem izdevās nepamanītiem nodzīvot divus gadus un vienu mēnesi, līdz 1944. gada augustā viņi tika nodoti un deportēti uz nacistu koncentrācijas nometnēm. Tikai Oto Frankam izdevās karu pārdzīvot. Anna nomira no tīfa infekcijas Bergenā-Belsenā marta sākumā neilgi (aptuveni divas nedēļas) pirms britu spēki atbrīvoja ieslodzītos 1945. gada aprīlī.
Manuskriptā Annas dienasgrāmatas saglabājušās trīs sējumos. Pirmais attiecas uz laiku no 1942. gada 12. jūnija līdz 1942. gada 6. decembrim. Tā kā otrais sējums sākas ar 1943. gada 22. decembri un beidzas ar 1944. gada 17. aprīli, tiek pieņemts, ka sākotnējais sējums (sējumi), kas aptver laiku no 1942. gada decembra līdz 1943. gada decembrim, ir pazudis (pazuduši) — visticamāk pēc aresta, kad nacisti pārmeklēja slēpni. Taču iztrūkstošo periodu Anna pārrakstījusi jaunā versijā. Trešā grāmata vēsta par laiku no 1944. gada 17. aprīļa līdz 1944. gada 1. augustam, kad Anna rakstīja pēdējoreiz pirms aresta.
Dienasgrāmatas oriģinālā pirmo trīs mēnešu ieraksti ir gluži parasti, līdz 1942. gada 28. septembrim, kad Anna tos sāk adresēt Sisijas van Marksveldas Jopp ter Heul romānu varoņiem. Van Marksveldas grāmatās arī apsviedīgā Jopa raksta dienasgrāmatu, saviem draugiem stāstot par savām nedienām un simpātijām. Anna pārņema šo draugu pulciņu un arī savus dienasgrāmatas ierakstus veltīja Jupas draugiem Kitijai, Konijai, Emmijai, Popam un Mariannei, līdz pat tā gada novembrim, ar kuru piezīmju grāmata noslēdzas. Otrajā sējumā palikusi vairs tikai viena iedomāta draudzene: Kitija. Vēlāk, pārrakstot dienasgrāmatas, Anna visus ierakstus velta tikai Kitijai.
Par Kitijas, Annas pārskatītā manuskripta vienīgo adresātu, identitāti vai prototipu daudz ticis spriests. 1986. gadā kritiķis Sītse van der Hoeks rakstīja, ka vārds attiecināms uz Kitiju Egjedi, Franku pirmskara laika draudzeni. Van der Hoeks šo informāciju visticamāk ieguvis no 1970. gada publikācijas Veltījums Annai Frankai, ko sagatavojis Annas Frankas Fonds, kura priekšvārdā fonda priekšsēdētājs Henrijs van Prāgs izteica pieņēmumu par tēla prototipu un to ilustrēja, pievienojot fotogrāfiju, kurā kopā redzami Anna, Zanne Ledermane, Hanneli Goslāra un Kitija Egjedi. Anna Kitiju nav pieminējusi nevienā no saviem ierakstiem (patiesībā vienīgā tajos minētā meitene ir Marija Bosa, par kuras zīmējumiem Anna tika sapņojusi 1944. gadā), un vienīgie piemēri Annas rakstītām nenosūtītām vēstulēm, kas adresētas reāliem cilvēkiem, ir divas atvadu vēstules Žakelīnai van Mārsenai 1942. gada septembrī.
Teodors Holmans uz van der Hoeka apgalvojumu atbildējis, ka 1942. gada 28. septembra ieraksts dienasgrāmatā neapgāžami pierāda to, ka tēls ir izdomas auglis. Tam piekrita arī Žakelīna van Mārsenai, taču Oto Franks pieņem, ka meita, rakstot kādam ar tādu pašu vārdu, domājusi par savu reālo paziņu. Lai nu kā, Kitija Egjedi intervijā teikusi, ka viņai šāds pieņēmums gan glaimo, taču viņa to apšauba:
Kitija tikusi tā idealizēta un dienasgrāmatā dzīvo tik patstāvīgu dzīvi, ka vairs nav nozīmes tam, kas ar šo "Kitiju" domāts. Šis vārds... nevar tikt attiecināts uz mani.
—Kitija Egjedi
Dienagrāmatas pārrakstītajā ievadā Anna pauž vēlmi pēc viena cilvēka, ko viņa varētu saukt par patiesu draugu, tātad cilvēka, kuram viņa varētu uzticēt savas slēptākās domas un jūtas. Meitene atzīst, ka viņai netrūkst ne "draugu", ne arī "apbrīnotāju", taču to vidū (kā viņa pati uzskata) nav neviena patiesa, dārga drauga, ar ko varētu dalīties visdārgākajās domās. Sākotnēji Anna par šādu cilvēku uzskatījusi savu draudzeni Žakiju van Mārsenu, taču šī draudzība nav bijusi pilnīga. Dienasgrāmatas iesākumā viņa norāda, ka nav iemīlējusies Helmutā "Hello" Silberbergā, tā laika pielūdzējā, taču domā, ka viņš varētu kļūt par patiesu draugu. Slēpjoties Anna daudz laika un pūļu ieguldīja romantisku attiecību veidošanā ar Peteru van Pelsu, cerot, ka viņš varētu spēlēt šī viena, īstā drauga lomu, taču lielā mērā šīs attiecības meitenei lika vilties, lai arī viņa vēl aizvien loloja pret Peteru jūtas. Par vistuvāko draugu Annas traģiski īsajā dzīvē kļuva viņas dienasgrāmata, "Kitija", jo tikai "Kitijai" meitene varēja uzticēt savas patiesās 'pārdomas. Frankas plaukstošās literārās ambīcijas veicināja 1944. gada 29. martā dzirdētā pārraide, kurā trimdā esošais Holandiešu Izglītības, Mākslas un Zinātnes ministrs Gerrits Bolkeštains aicināja saglabāt "parastus dokumentus — dienasgrāmatas, vēstules... visikdienišķākos materiālus", lai radītu arhīvu, ko vēlāk pētīt nākotnes lasītājiem. Anna ierakstus paplašināja un standartizēja, tos visus veltot Kitijai, detalizētāk izskaidroja situācijas, sagatavoja pseidonīmu sarakstu un rediģēja epizodes, ko uzskatīja par neinteresantām vai pārāk intīmām publiskai lasīšanai. Šis manuskripts, kas rakstīts uz atsevišķām papīra lapām, pēc arestēšanas tika savākts no slēptuves un atdots Oto Frankam līdz ar oriģinālajām piezīmju grāmatām, kad 1945. gada rudenī tika apstiprināta viņa meitas nāve. Mīps Gijes un Beps Voskuijls tās bija izglābuši līdz ar citām personīgām lietām pēc ģimenes arestēšanas, pirms viņu istabas pārmeklēja policija un gestapo.
Kad Oto Franks beidzot sāka lasīt savas meitas dienasgrāmatu, viņš jutās neizsakāmi pārsteigts. Oto Gijesam teica: "Nekad nebūtu domājis, ka mana mazā Anna lolo tik dziļas domas." Viņš arī piezīmēja, ka Annas aprakstu skaidrība ļāva viņam dzīvi atsaukt atmiņā aizmirstībā aizplūdušos ikdienas mirkļus.
Izdevumu vēsture
Pirmo Annas dienasgrāmatas transkripciju veica Oto Franks, lai to izlasītu viņa radinieki Šveicē. Otrā transkripcija, Annas pārrakstītā uzmetuma, viņas eseju fragmentu un sākotnējo dienasgrāmatu salikums, kļuva par pirmo melnrakstu, kas tika iesniegts publicēšanai. Tā epilogu uzrakstīja ģimenes draugs, izskaidrojot autores likteni. 1946. gada pavasarī uzmetums piesaistīja Doktora Jana Romeina, nīderlandiešu vēsturnieka, uzmanību, kurš jutās tik aizkustināts, ka nekavējoties sacerēja rakstu laikrakstam Het Parool:
Šī acīmredzami nebūtiskā bērna rakstītā dienasgrāmata, šis "de profundis", izteikts bērna balstiņā, iemieso visu fašisma derdzīgumu vēl lielākā mērā nekā visi Nirnbergas pierādījumi kopā ņemti
-Jans Romeins
Tas piesaistīja Contact Publishing interesi Amsterdamā, kas lūdza Oto Franku ļaut izskatīt manuskripta uzmetumu. Viņi to piedāvāja publicēt, brīdinot Oto Franku, ka Annas atklātība par viņas briestošo seksualitāti varētu aizvainot noteiktus konservatīvo grupējumus, tāpēc ierosināja rediģēšanu. Vairāki ieraksti tika dzēsti no manuskripta pirms tā publicēšanas 1947. gada 25. jūnijā. Tas guva lielu atsaucību; pirmā izdevuma 3000 kopijas tika ātri vien izpārdotas, un 1950. gadā tika publicēts sestais izdevums.
1950. gada beigās tika atrasts tulks dienasgrāmatas angļu versijai. Barbara Mūjārta-Dabldeja Anglijā noslēdza līgumu ar Vallentine, Mitchell & Co Anglijā. Viņas tulkojums iekļāva arī iepriekš rediģētos fragmentus, un 1952. gadā grāmata tika izdota Amerikā un Lielbritānijā, kļūstot par bestselleru. Izdevumiem sekoja tulkojumi vācu, itāļu, spāņu, krievu, japāņu un grieķu valodās. Luga, kas balstīta uz dienasgrāmatu, 1955. gadā ieguva Pulicera balvu, un tai sekojošā filma apveltīja Šelliju Vintersu ar Akadēmijas balvu par labākās aktrises titulu. Vintersa Oskaru ziedoja Annas Frankas Namam Amsterdamā.
Dienasgrāmatas kritika
Annas Frankas stāsts kļuvis par simbolu nacistu zvērībām kara laikā, spilgtu piemēru ebreju ciešanām Hitlera režīmā, kā arī šaušalīgu brīdinājumu par vajāšanas sekām. Taču holokausta noliedzēju vidū izplatīti apgalvojumu, ka Annas Frankas dienasgrāmata ir safabricējums.[5] Tādi holokausta noliedzēji kā Roberts Forisons apgalvo, ka dienasgrāmata ir viltojums,[6] lai arī teksta kritiska un tiesu medicīnas analīze apstiprinājusi manuskripta autentiskumu.[7]
Oto Franks apgalvojis, ka pirms grāmatas publicēšanas no sākotnējā manuskripta izņēmis vairākas rindkopas, ko uzskatījis par neinteresantām vispārējam lasītājam, kā arī piešķīris minētajām personām pseidonīmus, lai tās pasargātu to identitātes. Daži, piemēram, Deivids Ērvings norāda uz šo rīcību kā pierādījumu publicētās versijas neatbilstībai manuskriptiem, paužot bažas, ka arī pārējo tekstu pilnībā vai daļēji sarakstījis Oto Franks vai kāds no viņa līdzgaitniekiem. Savā testamentā Oto Franks meitas oriģinālmanuskriptus novēlēja Nīderlandes Kara dokumentācijas institūtam. Pēc Franka nāves 1980. gadā institūts manuskriptus nodeva tiesu ekspertīzei. Tika pārbaudīts piezīmju oriģinālu salikums, tinte un rokraksts, tos salīdzinot ar vēlāk rediģēto versiju. 1986. gadā tika publicēts ekspertīzes slēdziens. Rokraksts sakrita ar zināmajiem Annas Frankas rokraksta paraugiem. Papīrs, tinte un līme atbilda tiem materiāliem, kas Amsterdamā bija pieejami dienasgrāmatas sarakstīšanas laikā.[7]
Manuskriptu analīze nerediģēto Annas Frankas piezīmju oriģinālu transkripciju salīdzināja ar viņas izvērstajiem un paskaidrotajiem ierakstiem pārrakstītajā versijā, kā arī ASV izdevumu. Pētījumā tika konstatēts, ka visas publicētās versijas daļas ir precīzas manuskripta transkripcijas un ka tās atspoguļo aptuveni trešdaļu sākotnējai publicēšanai sagatavota materiāla. Teksta rediģēšanas nozīmīgums pielīdzināms citām vēsturiskām dienasgrāmatām, tādām kā Ketrīnas Mensfīldas, Virdžīnijas Vulfas un Anaisas Ninas piezīmēm, jo visas šīs personas pārskatījušas savus sākotnējos melnrakstus, un tajās savākto materiālu publikācijai sagatavojuši viņu vīri pēc minēto personu nāves.
Atsauces
- ↑ «Top 10) definitive book(s) of the 20th century». The Guardian.
- ↑ «List of the 100 Best Non-Fiction Books of the Century, #20». National Review. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 25. decembris. Skatīts: 2009. gada 28. jūlijs.
- ↑ Books of the Century: War, Holocaust, Totalitarianism. New York Public Library. 1996. ISBN 978-0-19-511790-5.
- ↑ «Top 100 Books of the 20th century, while there are several editions of the book. The publishers made a children's edition and a thicker adult edition. There are hardcovers and paperbacks, #26». Waterstone's. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 25. decembrī. Skatīts: 2023. gada 17. oktobrī.
- ↑ "The nature of Holocaust denial: What is Holocaust denial?", JPR Report 3, 2000. Atjaunināts: 2010-04-08; Francine Prose. Anne Frank: The Book, The Life, The Afterlife. New York : Harper, 2009. 239–249. lpp. ISBN 978-0061430794.
- ↑ Faurisson, Robert (1982), "Is The Diary of Anne Frank genuine?", The Journal of Historical Review 3 (2): 147. Atjaunināts: 2010. gada 8. aprīlī
- ↑ 7,0 7,1 Herbert Mitgang. «An Authenticated Edition of Anne Frank's Diary». The New York Times, 1989. gada 8. jūnijs. Skatīts: 2021. gada 1. augusts.
Ārējās saites
- The diary Anne Frank House (angliski)