Pāriet uz saturu

Pilsētciemats

Vikipēdijas lapa

Pilsētciemats (līdz 1961. gada 23. decembrim strādnieku ciemats) bija apdzīvotās vietas veids bijušās PSRS teritorijā. Pēc statusa un iedzīvotāju skaita vidējs starp ciemu un pilsētu. Lai iegūtu pilsētciemata statusu, parasti apdzīvotajā vietā vajadzēja būt vismaz 3 tūkstošiem iedzīvotāju un vismaz 85% bija jābūt nodarbinātai ārpus lauksaimniecības (rūpniecība, pakalpojumi, izglītība u.c.).

Latvijā vairums pilsētciematu tika nodibināti 1950. gadā, kad to statuss tika piešķirts lielākajai daļai ciemu (bieži apdzīvoto vietu). Pavisam Latvijā dažādos laikos bijuši 42 pilsētciemati. Pārsvarā tās bija apdzīvotās vietas, kur bija rūpniecibas uzņēmumi, dziedniecības iestādes, vai kuru iedzīvotāji nodarbojās ar zvejniecību. 1990. gada administratīvi teritoriālajā reformā pilsētciemati tika likvidēti. Daļa kļuva par pilsētām, pārējie - par ciemiem.[1]

Latvijas pilsētciematu uzskaitījums

Atsauces

  1. Okupētās Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums. Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija. Rīga, 1997. ISBN 9984-9256-0-9