Ticība

Ticība uzvar pašdievināšanu

Ticība ir (1) pārliecība par kā patiesumu, atbilstību īstenībai, arī pārliecība par kā vērtību, nozīmi bez pierādījumiem, pārbaudes; paļaušanās (piemēram ticība sev, cilvēkam, nākotnei; ticība saviem spēkiem; ticība labajam cilvēkā); (2) pārliecība par dieva esamību; reliģija (piemēram kristīgā ticība; ticības mācība). Ticība kaut ko (parādību, ideju) atzīst par patiesu, balstoties uz iekšēju subjektīvu pārliecību un neprasot pierādījumus. Ticībai nav obligāti jābalstās uz faktiem vai loģiku.

Ticība ir stipra paļāvība uz netaustāmām lietām, kuras ir vai nu tagad, vai paredzamā, vai arī tālā nākotnē notiekošas. Ticība nav pilnīgas zināšanas par kaut ko, un tādēļ ietver arī cerību uz to, kas nav redzams. Dažkārt ticībai var vilkt vienādības zīmi ar cerību un paļāvību. Parasti ticību balsta reliģiskas vai arī zinātniskas iestrādes kaut kādā jomā, kurām nevar atrast zinātnisku izskaidrojumu. Ja pienāk brīdis un tiek atrasts zinātnisks pamatojums vai arī vienkārši ticība pārtop par realitāti, tā ticībai uzreiz pienāk gals. Taču pēdējais apgalvojums ir pretrunīgs.

Visbiežāk pierasts vārdu ticība lietot saistībā ar reliģiju (terminu "ticība" dažkārt lieto kā reliģijas sinonīmu, piemēram, "kristīgā ticība"). Tajā pašā ticības kontekstā ticību var lietot arī, piemēram, zemnieks, apstādot lauku ticībā, ka tur kaut kas izaugs, vai baņķieris, izsniedzot kredītu ticībā un cerībā, ka kredīts tiks atdots. Parasti ticībai ir iekšējs loģisks izskaidrojums, kādēļ tā var pastāvēt. Viens spilgts piemērs ticībai ir viens no lielākajiem cilvēces vēsturē sasniegtiem mērķiem — Apollo misija cilvēka izsēdināšanai uz Zemes dabiskā pavadoņa Mēness.