Folklora
Folklora (angļu: folklore, no folk — 'tauta' un lore — 'zināšanas') jeb garamantas, līdz ir vispārpazīstama tradīcija — kādas etnokulturālas jaunrades pamatveids, kas tiek atpazīta kā šīs etnokulturālās pasaules uztveres atspoguļojums tādā līmenī, kas izteic tās sociālo un kultūras identitāti; tās formas un satura vērtības tiek pārmantotas mutvārdos, imitācijā vai kādā citā veidā. Folklora aptver gan tautas mutvārdu daiļradi (tautasdziesmas, pasakas, teikas, anekdotes, nostāstus u.c.), gan tautas mūziku, dejas un rotaļas, gan tautas drāmu, mitoloģiju, rituālus, paražas, lietišķo mākslu, celtniecību u.c.
Folkloras jēdzienu 1846. gadā darināja angļu antikvārs Viljams Džons Toms, lai aizvietotu tajā laikā angļu valodā lietoto jēdzienu popular antiquities.
Mūsu senču dzīvē liela nozīme bija dziesmām, dejām un ieražām. Folklorā iemiesota tautas uzkrātā pieredze, tradīcijas, ideāli un pasaules uzskats. Folklora ir kolektīva daiļrade, to radīja nevis viens, bet daudzi cilvēki. Dziesmas, dejas, pasakas, teikas un citus sacerējumus pārmanto no paaudzes paaudzē, taču pārstāstot tie tiek pārveidoti. Tāpēc gadās, ka folkloristi (cilvēki, kas pēta tautas daiļradi) dažādās vietās no dažādiem teicējiem iegūst atšķirīgus vienas un tās pašas dziesmas vai teikas variantus.
Latviešu tautas folklora
Latviešu tautas folklora nozīmē tautas mutvārdu daiļrade. Latviešu tautai ir bagātīgs folkloras mantojums, kas sastāv no tautasdziesmām, pasakām, teikām, nostāstiem, anekdotēm, mīklām, sakāmvārdiem, parunām, ticējumiem.[1] Pazīstamākie latviešu folkloristi, kuri pierakstījuši un apkopojuši folkloru, ir Krišjānis Barons, Fricis Brīvzemnieks, Ansis Lerhis-Puškaitis un citi.
Skatīt arī
Atsauces
- ↑ Daina Štokmane, Iveta Vīduša. Literatūra 7. klasei. 1. daļa. Zvaigzne ABC, 2014. 111. lpp.
Ārējās saites
- folklora.lv Arhivēts 2014. gada 1. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
- latviešu folkloras radio
 | Šis ar kultūru saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|