Harolds Jūrijs
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
Harolds Kleitons Jūrijs (Harold Clayton Urey, 1893. gada 29. aprīlis — 1981. gada 5. janvāris) bija ASV fizikālķīmiķis. Pazīstams ar pētījumiem par izotopiem, par ko 1934. gadā saņēma Nobela prēmiju ķīmijā. Vēlākos gados veiktie pētījumi saistījās ar planetāro evolūciju.
Dzimis nelielā Volkertonas pilsētiņā, Indiānas ziemeļos. Studēja zooloģiju Montānas Universitātē. Vēlāk ieguva doktora grādu fizikā Kalifornijas Universitātē, Bērklijā, kur studēja termodinamiku pie Gilberta Lūisa.
Strādāja Nīlsa Bora institūtā, 1922. gadā atgriezās ASV, pasniedza Džonsa Hopkinsa Universitātē.
1931. gadā, kad Jūrijs strādāja Kolumbijas Universitātē, viņam izdevās, vairākkārt destilējot šķidru ūdeņradi, iegūt deitēriju un nodemonstrēt smago ūdeni. Otrā pasaules kara laikā bija iesaistīts Manhetenas projektā, izstrādājot urāna-235 un urāna-238 atdalīšanas tehnoloģiju.
Dzīves otrajā pusē nodarbojās ar planētu ķīmijas un evolūcijas jautājumiem. 1953. gadā, Čikāgas Universitātē kopā ar Stenliju Milleru veica Millera—Jūrija eksperimentu, kura gaitā tika modelēta iespēja dzīvības rašanās iespējai ķīmisko reakciju rezultātā.
Miris 1981. gadā Sandjego, apglabāts Indiānā.
Ārējās saites
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Harolds Jūrijs.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Astronomu biogrāfiskās enciklopēdijas raksts (angliski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
 | Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
| Priekštecis: Ērvings Lengmīrs |
Nobela prēmija ķīmijā 1934 |
Pēctecis: Frederiks Žolio-Kirī Irēna Žolio-Kirī |
|