Narvas kultūra
Narvas kultūra bija jaunākā akmens laikmeta sākuma (agrīnā neolīta) kultūra (4.-3. gadu tk. p.m.ē.) Latvijā, Igaunijā, Lietuvas ziemeļos, Baltkrievijas ziemeļos un Krievijas ziemeļrietumu apgabalos, kas attīstījās no mezolīta laikā radušās Kundas kultūras. Domājams, ka Narvas kultūra ir pārejas forma no Baltijas pirmiedzīvotāju mezolīta kultūras uz Ķemmes-bedrīšu keramikas kultūru, kurai vēlajā neolītā piejaucās arī Auklas keramikas kultūras elementi. Narvas kultūrai pieskaita Osas apmetnes un Zvidzes apmetnes agrā neolīta iedzīvotājus Latvijas teritorijā. Dienvidos tā robežojās ar Nemunas kultūras areālu.
Nosaukums
Nosaukums cēlies no Narvas upes vārda Igaunijas ziemeļaustrumos, kur sākotnēji atrastas šai kultūrai tipiskās senlietas. Arheoloģiskie izrakumi izdarīti 1951.-1953. un 1958.gadā trīs neolīta apmetnēs (Narva-Rīgikila I, II, III) Ņ.Gurinas vadībā.
Raksturojums
Narvas kultūras saimniecība balstījās uz zvejniecību, medībām un vākšanu, par ko liecina daudzie kaulu un raga atradumi, bet maz krama izstrādājumu. Raksturīgi smaildibena trauki ar ar taisnām un nedaudz profilētām malām un ovālas bļodiņas. Trauku ornamentējums vedina uz līdzībām ar Ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras loku, ko tradicionāli saista ar somugru valodās runājošo tautu priekštečiem.
Literatūra
- Martin E. Huld, Karlene Jones-Bley (Hrsg.). The Indo-Europeanization of Northern Europe. Washington D.C.: Institute for the Study of Man, 1996 (Journal of Indo-European Studies, Monograph No. 17)