Pāriet uz saturu

Moricsalas dabas rezervāts: Atšķirības starp versijām

Vikipēdijas lapa
Dzēstais saturs Pievienotais saturs
Nav labojuma kopsavilkuma
Izlaboju gramatikas kļūdu
42. rindiņa: 42. rindiņa:
Vienīgā apbūve Moricsalā ir dzīvojamā māja "Kalviņas", kas celta 1950. gadu beigās uz 1905. gada mājas pamatiem, un šķūnis. Māju sezonāli izmanto zinātnieki.
Vienīgā apbūve Moricsalā ir dzīvojamā māja "Kalviņas", kas celta 1950. gadu beigās uz 1905. gada mājas pamatiem, un šķūnis. Māju sezonāli izmanto zinātnieki.


Par Moricsalu jau 20. gadsimta pašā sākumā interesi izrādīja Rīgas Dabaspētnieku biedrība. 1910. gadā biedrība ierosināja piešķirt salai dabas pieminekļa statusu, ko tā ieguva {{dat|1912|6|6||bez}}. 1957. gadā Moricsalai pievienoja [[Luziķērtes līcis|Luziķērtes līci]] un piešķīra Valsts rezervāta statusu, bet 1977. gadā — [[Lielā Alkšņu sala|Lielo Alkšņu salu]].
Par Moricsalu jau 20. gadsimta pašā sākumā interesi izrādīja Rīgas Dabas pētnieku biedrība. 1910. gadā biedrība ierosināja piešķirt salai dabas pieminekļa statusu, ko tā ieguva {{dat|1912|6|6||bez}}. 1957. gadā Moricsalai pievienoja [[Luziķērtes līcis|Luziķērtes līci]] un piešķīra Valsts rezervāta statusu, bet 1977. gadā — [[Lielā Alkšņu sala|Lielo Alkšņu salu]].


== Atsauces ==
== Atsauces ==

Versija, kas saglabāta 2023. gada 3. aprīlis, plkst. 22.16

Moricsalas dabas rezervāts
Luziķērtes līča piekraste pie Usmas
Moricsalas dabas rezervāts (Latvija)
Moricsalas dabas rezervāts
Moricsalas dabas rezervāts
Tips dabas rezervāts
Atrašanās vieta Ventspils novads, Usmas pagasts
Koordinātas 57°11′35″N 22°7′47″E / 57.19306°N 22.12972°E / 57.19306; 22.12972Koordinātas: 57°11′35″N 22°7′47″E / 57.19306°N 22.12972°E / 57.19306; 22.12972
Platība 818 ha
Dibināts 1912. gada 6. jūnijā
Pārvaldes institūcija Dabas aizsardzības pārvalde
Karte
Moricsalas dabas rezervāts

Moricsalas dabas rezervāts ir aizsargājama dabas teritorija Kurzemē. Izvietojusies Usmas ezerā, aizņemot Moricsalu (82 ha), Lielalksnītes salu (31 ha) un Luziķērtes līča (705 ha) akvatoriju.[1] Rezervāts dibināts 1912. gada 6. jūnijā[2] un tā ir senākā aizsargājamā dabas teritorija Latvijā[3] un otrs vecākais dabas rezervāts bijušajā Krievijas Impērijā.

Moricsalas dabas rezervātā sastopamas 409 sēklaugu un paparžaugu sugas, 157 sūnu, 82 ķērpju un 338 sēņu sugas.[4] Gandrīz visu rezervāta sauszemes teritoriju aizņem simtgadīgs platlapju mežs (ozoli, liepas, kļavas), kur pamežā aug ap 20 krūmu sugu (lazdas, pīlādži, krūkļi, pabērzs). Mežaudzēs ir bagātīgs lakstaugu stāvs - dobais un vidējais cīrulītis un lakši (mežloki) ir aizsargājamie augi. Moricsalas rezervāta dzīvnieku pasaule ir pētīta daudz mazāk nekā augi, sastopamas stirnas, vāveres, kurmji, ciršļi, ap 40 putnu sugu un daudz dažādu kukaiņu sugas.[5] Konstatētas 222 tauriņu sugas, dažas no tām nekur citur Latvijā un pat visā Baltijā nav sastopamas.[nepieciešama atsauce]

Vienīgā apbūve Moricsalā ir dzīvojamā māja "Kalviņas", kas celta 1950. gadu beigās uz 1905. gada mājas pamatiem, un šķūnis. Māju sezonāli izmanto zinātnieki.

Par Moricsalu jau 20. gadsimta pašā sākumā interesi izrādīja Rīgas Dabas pētnieku biedrība. 1910. gadā biedrība ierosināja piešķirt salai dabas pieminekļa statusu, ko tā ieguva 1912. gada 6. jūnijā. 1957. gadā Moricsalai pievienoja Luziķērtes līci un piešķīra Valsts rezervāta statusu, bet 1977. gadā — Lielo Alkšņu salu.

Atsauces