Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija

Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija
Attēls:LSDSP logo.jpg
Vadītājs	Jānis Dinevičs
Dibināta	1904. gadā 1989. gadā (atjaunota Latvijā)
Galvenā mītne	Rīga, Latvija
Ideoloģija	sociāldemokrātija
Starptautiskās filiāles	Sociālistiskā Internacionāle
Mājaslapa
www.lsdsp.lv
Latvijas politika Partijas Latvijā

Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija (LSDSP) ir sociāldemokrātiska partija Latvijā, pirmā latviešu politiskā partija mūsdienu Latvijas teritorijā, izveidota 1904. gadā.

Partijas vēsture

Sociāldemokrātiskā kustība mūsdienu Latvijas teritorijā sākās līdz ar latviešu kā politiskas nācijas veidošanās uzplaukumu, intensīvo industrializāciju un rūpniecības attīstību, izteikto sabiedrības noslāņošanos labklājības ziņā, Jaunās strāvas rašanos Latvijā un pirmo nelegālo marksistisko grupu izveidošanos 19. gadsimta 90. gadu sākumā latviešu politiskās emigrācijas apstākļos Rietumeiropā. Kā mītisks atskaites punkts literatūrā bieži tiek minēts 1893. gads, "kad Rainis ar divām ceļasomām nelegāli ieveda Latvijā vācu sociāldemokrātu literatūru".

1899. gadā nodibināja Rīgas sociāldemokrātisko organizāciju, no 1901. līdz 1903. gadam Liepājas, Jelgavas, Ventspils un Talsu sociāldemokrātiskās organizācijas. 1904. gada 20. jūnijā atsevišķās sociāldemokrātiskās organizācijas un to līderi apvienojās un izveidoja Latviešu sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP). Partijas ideju propagandēšanai tika izveidoti partijas preses izdevumi: avīze "Cīņa" un Šveicē iznākošais laikraksts "Sociāldemokrāts". Pēc 1905. gada revolūcijas 1906. gadā LSDSP paliekas iekļāvās Krievijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (KSDSP) sastāvā kā autonoma Latvijas Sociāldemokrātija (LSD). 1907. gadā Štutgartes kongresā LSD tika uzņemta Sociālistiskajā internacionālē.

1912. gada jūnijā pagrīdes apstākļos sasauca 4. LSD kongresu, kurā centrālkomitejas un “Cīņas” redakcijas sastāvā ievēlēja tikai lieliniekus, kā rezultātā abas sociāldemokrātu pamatplūsmas — lielinieki un mazinieki sāka darboties visai autonomi viena no otras. 1918. gada maijā XVI konference, kurā piedalījās tikai lielinieki, izslēdza no savām rindām maziniekus, tādējādi partija sašķēlās divās savstarpēji nu vairs nesaistītās partijās: Latvijas Sociāldemokrātijā (lielinieki) un Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partijā (mazinieki). 17. jūnijā Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas pirmās nelegālās konferences dalībnieki paziņoja par atdalīšanos no lielinieciskās Latvijas sociāldemokrātijas un par savu mērķi izvirzīja Latvijas neatkarību.

Biedri

Biedru skaits:
986 biedri, (2010. gada aprīlī) kuri darbojas 43 kopās, 31 teritoriālajā organizācijā un piecās apgabala organizācijās.

Vadība

Iepriekšējais LSDSP logo

Partiju vada priekšsēdētājs un ievēlētā valde. Atjaunotās LSDSP septiņpadsmit gadu pastāvēšanas posmā partijas priekšsēdētāja postenī atrodas desmit līderi: Valdis Šteins (10.1989.-10.1990.), Uldis Bērziņš (10.1990.-10.1992.), Egīls Baldzēns (1993.), Jānis Dinēvičs (1994.-1995.; 2006-2011), Arnis Mugurēvičs (1995.-1997.), Jānis Ādamsons (1997.), Juris Bojārs (1999.-2002.; 2005.-2006.), Dainis Īvāns (2002.), Guntars Jirgensons (2006. - p.i.), Aivars Timofejevs (kopš 2011. g.).

Valdes sastāvs ir mainīgs taču skaita ziņā parasti tas ir aptuveni 20 partijas biedri. Kopš partijas darbības atjaunošanas var novērot noteiktu partijas elitāru personu regulāru ievēlēšanu partijas valdes locekļa amatā. Gluži tāpat tas notiek arī ar priekšsēdētāja un priekšsēdētāja biedra posteņa kandidatūrām. Ja kārtējā iekšējā konflikta sakarā tiek mainīta partijas priekšsēža kandidatūra, tad sliktākajā gadījumā no posteņa atceltais bijušais priekšsēdis iegūs jaunieceltā priekšsēža biedra posteni - t.i. vērojama iekšēja līderu rotācija. Šī tendence ir vērojama visu atjaunotās LSDSP pastāvēšanas laiku un liecina par īpaši stingru partijas iekšējo hierarhiju un noteiktiem principiem partijas elites iekšienē.^{[nepieciešama atsauce]}

Partijas pārstāvība vēlētajās varas iestādēs

Saeimā

• 5. Saeimas vēlēšanās - neiekļuva (0,66% balsu)
• 6. Saeimas vēlēšanās - neiekļuva (4,56% balsu - LSDSP, Latvijas Demokrātiskā darba partija (LDDP) un partija "Taisnība" piedalījās kā koalīcija "Darbs un taisnīgums")
• 7. Saeimas vēlēšanās - 14 deputātu vietas (kopā koalīcijai Latvijas Sociāldemokrātu Apvienība - LSDSP, LSDP un Latgales DP)
• 8. Saeimas vēlēšanās - neiekļuva (4,00% balsu)
• 9. Saeimas vēlēšanās - neiekļuva (LSDSP sarakstā tika izvirzīti arī partijas Latgales Gaisma, Darba partijas un KDS pārstāvji)
• 10. Saeimas vēlēšanās - 1 deputāta vieta (LSDSP kandidāti bija divos vēlēšanu sarakstos - visi kandidāti kandidēja no saraksta Atbildība, izņemot Ati Lejiņu, kurš pretēji LSDSP kongresa lēmumam kandidēja no Vienotības saraksta un iekļuva Saeimā no Zemgales vēlēšanu apgabala). 2011. g. Lejiņš tika izslēgts no LSDSP.
• 11. Saeimas vēlēšanās - neiekļuva (0,28% balsu)

Pašvaldībās

• 1997. g. janvārī partija "Taisnība" pievienojās LSDP, un martā Rīgas Domes vēlēšanās LSDSP un LSDP vienotais saraksts izcīnīja 1. vietu ar 18,7% balsu (11 mandātiem), tomēr palika opozīcijā. Pārliecinošu uzvaru LSDSP toreiz ieguva Daugavpilī, kur tās sarakstu vadīja Aleksejs Vidavskis.
• 2001. g. Rīgas Domes vēlēšanas (1. vieta, 23,43%) - 14 deputātu vietas (partijas priekšsēdētāja dēls Gundars Bojārs kļuva par galvaspilsētas mēru, bet Māris Tralmaks par izpilddirektoru); partijas pārstāvji 2001.-2005. gados ieņēma mēra amatus arī Rēzeknē, Olainē un kādu laiku arī Jūrmalā.
• 2005. g. Rīgas Domes vēlēšanās partija saņēma 9,57%, 7 vietas (SDS — 0,18%, LJP — 0,18%). LSDSP bija spiesta aiziet opozīcijā. Tomēr 2006. g. tās pārstāvis Dainis Īvāns tika ievēlēts par domes Vides komitejas priekšsēdētāju.
• 2007. g. LSDSP priekšsēdētājs J. Dinevičs kļuva par Rīgas vicemēru.

Eiropas parlamentā

• 2004. g. Eiropas parlamenta vēlēšanās — 4,77% (SDS — 0,34%), Rīgā - 3,87% (SDS — 0,25%).
• 2009. g. Eiropas parlamenta vēlēšanās LSDSP ieguva 3,79% balsu un tās kandidāti Eiropas parlamentā neiekļuva.

Rezultāti vēlēšanās

Gads	Vēlēšanas	Rezultāti (%)	Deputāti	Piezīmes
1993.	5. Saeimas vēlēšanas	0,66 (Rīgā - )	0 / 100	LSDSP (LDDP — 0,94%)
1995.	6. Saeimas vēlēšanas	4,56 (Rīgā - )	0 / 100	LSDSP, LDDP, "Taisnība"
1997.	Pašvaldību vēlēšanas	Rīgā - 18,70	11 / 60	LSDSP, LSDP
1998.	7. Saeimas vēlēšanas	12,81 (Rīgā - 11,26)	14 / 100	LSDSP, LSDP, LatgDP
2001.	Pašvaldību vēlēšanas	Rīgā - 23,43	14 / 60
2002.	8. Saeimas vēlēšanas	4,00 (Rīgā - 3,52)	0 / 100
2004.	6. Eiropas Parlamenta vēlēšanas	4,77 (Rīgā - 3,87)	0 / 9
2005.	Pašvaldību vēlēšanās	Rīgā - 9,57	7 / 60
2006.	9. Saeimas vēlēšanas	3,50 (Rīgā - 2,69)	0 / 100	LSDSP, KDS, DP, LG
2009.	7. Eiropas Parlamenta vēlēšanas	3,79%	0 / 9
2009.	Pašvaldību vēlēšanas	Rīgā - 1,24%, Daugavpilī - 29,83%	0 / 60
2011.	11. Saeimas vēlēšanas	0,28	0 / 100

Vēlētāji pārsvarā ir latvieši.

Darbība

1989. gadā mainoties iekšpolitiskajai situācijai PSRS, LTF avīzē "Atmoda" pirmo reizi parādījās doma par LSDSP darbības atjaunošanu Latvijā. LSDSP atjaunošanas posms sākas ar 1989. gada 26. jūliju, kad LSDSP Ārzemju Komiteja (ĀK) deleģēja V. Šteinu atjaunot partijas darbību vispirms nodibinot Rīgas komiteju, pēc tam reģionu pilsētās izveidojot kopas un gala rezultātā 1. septembrī nodibinot koporganizāciju (tās vadībai izveidoja LSDSP Latvijas Komiteju). Kā nākamo uzdevumu ĀK izvirzīja sasaukt atjaunotās LSDSP 20. kongresu. 1989. gada 2. un 3. decembrī Mellužos sanāca partijas 20. kongress, un šo brīdi var uzskatīt LSDSP atjaunošanu Latvijā. Par partijas priešsēdētāju tika ievēlēts V.Šteins, par goda priekšsēdētāju — Brūno Kalniņš (kurš līdz ar Ārzemju Komitejas vēlēšanām pildīja arī priekšsēdētāja pirmā biedra funkcijas), par otro biedru kļuva Jānis Dinēvičs, trešo biedru Pauls Butlers, un par Centrālkomitejas sekretāru — Normunds Beļskis. Partija savas atjaunošanas periodā bija skaitliski neliela - 500 biedru no kuriem 100 bija ĀK biedri. Tačū, kaut arī Atmodas laikā partijai bija gan Ārzemju Komitejas atbalsts, gan tautā cienījami līderi, skaidrs mērķis, finanses un arī sabiedrības atbalsts, taču tā nekādus īpašus panākumus neguva un nekļuva par masu partiju.

1990.-1992.

Sākumposmā, kad no 1989. decembra līdz 1990. decembrim priekšsēdētājs bija V.Šteins, vērojama tendence pārvērst par labēju nacionāli radikālu partiju, asi vēršoties pret reformkomunistiem. Vadlīnijās tika nosprausts, ka LSDSP rindās nedrīkst uzņemt bijušos komunistiskās partijas biedrus vai ar Latvijas komunistisko partiju saistītas personas, kas nozīmēja, ka partija slēgta praktiski visām personām ar akadēmisku izglītību un organizatoriskā darba pieredzi. Šī iemesla dēļ izcēlās konflikts starp Valdi Šteinu un Jāni Dinēviču, kurš uzskata, ka partijas rindās ir jāuzņem jebkurš noderīgs kandidāts neatkarīgi no viņa pagātnes. LSDSP sašķēlās divās frakcijās, kur J. Dinēviča viedokļa piekritēji atradās Rīgas organizācijā. 1990. gada janvārī LSDSP vadība izslēdza Rīgas organizāciju. 1990. gada 1.-2. decembrī Cīrulīšos (Cēsis) notika LSDSP 21 kongress, kurā V.Šteins zaudēja partijas priekšsēža amatu un viņa vietā kā kompromisa figūra tika ievēlēts dzejnieks Uldis Bērziņš. LSDSP šajā laika periodā bija 800 biedru. 1991. gada 28.—29. decembrī pēc ĀK iniciatīvas LSDSP atkalapvienojās ar J.Dinēviča vadīto LSDP un notika apvienotās LSDSP 22. kongress. Par partijas priekšsēdētāju tika ievēlēts U.Bērziņš, par vietniekiem — Ē.Baldzēns, A.Mugurēvičs, J.Dinēvičs.

1993.

Īsi pirms LSDSP 23. kongresa partijas vicepriekšsēdis E.Baldzēns tika ievēlēts par partijas priekšsēdētāju (biedri: U.Bērziņš, J.Dinēvičs un A.Mugurēvičs). Tautas nama telpās Rīgā 1993. gada 16.-17. janvārī notika partijas 23. kongress, kurā galvenā uzmanība tiek veltīta priekšvēlēšanu kampaņai, uzsvērta līdzšinējās valdes un CK neefektīvā darbība kā arī skaidri tiek postulēts, ka jāveido masu partiju. Jaunā partijas līdera aktivitātes galvenokārt izpaudās vēlmē mainīt partijas statūtus un neveiksmēs vainot visus iepriekšējos līderus.

1993. gada LSDSP pirmsvēlēšanu kampaņa izgāzās. Kā kļūdu jāmin vesela Zemgales deputātu saraksta anulēšana, kur kā izrādījās pēc Pilsonības un imigrācijas departamenta datiem ir personas, kuras nav LR pilsoņi. Deviņu nepilsoņu parakstu dēļ tika anulēts viss 107 deputātu saraksts. Vēlēšanu kampaņai tika izmantota partijas biedru nauda un ĀK Zviedrijā iegūtie naudas līdzekļi, kas tika negatīvi atspoguļots presē. Šajā laikā partijas neprasmīgās propagandas dēļ sociāldemokrātus jauca ar LDDP un sabiedrībā noteicošo lomu spēlēja līderu aktivitātes, kur LSDSP līderi medijos parādījās lielākotiesu savstarpējos strīdos un konkurentu kritizēšanā. LSDSP izplatīja ļoti maz politisko paziņojumu un arī žurnālistu interese par partijas aktivitātēm bija ļoti maza. 5. Saeimas vēlēšanās LSDSP nepārvarēja 4% barjeru.

Presē tika negatīvi atspoguļotas J.Dinēviča kā Augstākās Padomes deputāta aktivitātes, kas veicināja šī līdera popularitātes krišanos sabiedrībā. Pārmetumi presē tika veltīti saistībā ar Krievijas-Latvijas līgumu un Latavio lietu.

1994.-1996.

Nesekmīga finansu izlietojuma kā arī neveiksmīgo vēlēšanu rezultātā partijas centrālā komiteja un ĀK uzskatīja par nepieciešamību mainīt partijas vadītāju un par priekšsēdētāju 24. kongresā tika ievēlēts J.Dinēvičs. Jau kongresa laikā LSDSP iekšienē notika kārtējā šķelšanās, jo ar J. Dinēviča iepriekšējo darbības stilu nav apmierināti vairāki partijas biedri un Centrālās Komitejas locekļi. Neilgi pēc 24. kongresa partija atkal sašķēlās divās naidīgās frakcijās. Partijas iekšienē Ilmārs Rutks, L.Balga, L.Pērkone izveidoja labēji orientētu sociāldemokrātu frakcijas iniciatīvas grupu un aizstāvēja priekšsēdētāju uzskatot, ka viņa saimnieciskā darbība ir attaisnojama, jo partija neaizstāv tikai darba ņēmēju intereses. Savukārt kreisi orientētā partijas frakcija postulēja, ka priekšsēdētājs ir zaudējis uzticību, jo ir katastrofāli samazinājies biedru skaits un partija ir izrādījusi klaju novēršanos nostrādājošo interešu aizstāvēšanas (jo LSDSP nepiedalījās un neatbalstīja skolotāju streiku).

Partijas 25. kongresā tika nolemts, ka jāveido koalīcija ar radniecīgām partijām un organizācijām. Kā partneri partijas vadība (J.Dinēvičs, L.Balga, I.Rutks, H.Jordāns, L.Pērkone u.c.) izvirzīja J.Bojāra vadīto LDDP, panākot vairākuma atbalstu. 1995. gada 10. maijā Rīgā, Bruņinieku ielā 29/31 notika vēlēšanu koalīcijas līguma parakstīšana, kuru parakstīja trīs politiskās partijas (LSDSP, LDDP, Taisnība) un trīs organizācijas (SSO, BAS, CAB). 1995. gads izvērsās par LSDSP līderu cīņu ar Juri Bojāru par ietekmi koalīcijā. Koalīcijas partnera ultimāta dēļ, kas konfrontēja divas koalīcijā esošas partijas, kā arī negatīvās ažiotāžas dēl ko radīja prese par J.Dinēviča uzņēmējdarbības aktivitātēm, LSDSP Centrālā komiteja, lai izvairītos no tālākas partijas tēla graušanas, ieteica J.Dinēvičam atkāpties no priekšsēdētāja posteņa. 1995. gada 26. kongresā par LSDSP priekšsēdētāju tika ievēlēts LLA pasniedzējs Arnis Mugurēvičs.

1996. gada janvārī LSDSP CK ārkārtas sēdē tika konstatēts, ka partijā ir tikai 250 biedru. Partijas CK sastāv no 32 locekļiem taču pat uz ārkārtas sēdi ierodas tikai 19. Visā Latvijā bija tikai 3 reāli strādājošas LSDSP organizācijas — Madonas, Cēsu un Preiļu rajonos.

1997.-2006.

1997. gada 25, oktobrī Rīgā tika izveidota divu partiju — LSDP un LSDSP koalīcija - Latvijas Sociāldemokrātu apvienība (LSDA). 1999. gada 29. maijā Rīgā LSDSP 31. kongress pieņēma lēmumu par trīs partiju; LSDSP, LSDP un LDP apvienošanos vienā partijā. Par priekšsēdētāju tika ievēlēts Juris Bojārs, par priekšsēdētāja biedriem — Egīls Baldzēns un Valdis Lauskis.

Neskatoties uz līderu uz iekšējiem konfliktiem, kuru dēļ LSDSP nebija guvusi panākumus nevienā līdz šim veidotajā vēlēšanu kampaņā, tieši esot šajā koalīcijā 1998. gada 7. Saeimas vēlēšanās partija guva pirmos nopietnos panākumus ar 123056 vēlētāju balsīm iegūstot 14 deputātu posteņus (koalīcijai kopā) Saeimā. Koalīcijas panākumu sakarā nevar neminēt Jura Bojāra spilgtās personības lomu, un spriežot pēc publikācijām presē, šis līderis pildīja visas triju partiju lokomotīves lomu. Trīs gadus vēlāk, jau kā LSDSP līderis Juris Bojārs prata veidot partijas ārpolitisko stratēģiju un izmantoja visus iespējamos līdzekļus kā rezultātā arī 2001. gada pašvaldību vēlēšanās LSDSP ieguva 14 vietas Rīgas Domē. Pēc uzvaras Rīgas Domes vēlēšanas LSDSP izveidoja koalīciju ar PCTVL un TB/LNNK (drīz TB/LNNK no koalīcijas izstājās, un to aizstāja virkne mazu partiju).

Ja Bojāra vadībā izveidotā LSDSP ārpolitiskā stratēģija bija sekmīga, tad partijas iekšējais klimats - neveselīgs: LSDSP ir kārtējo reizi bija sadalījusies divās nometnēs no kurām vienu veido J.Bojāra sekotāji un otru — bijušās partijas elites pārstāvji. Partiju pameta Egīls Baldzēns un viņa sekotāji, izveidojot jaunu partiju Latvijas Sociāldemokrātu Savienība. Pēc partijas šķelšanās LSDSP 8. Saeimas vēlēšanās nevarēja pārvarēt 4% barjeru, bet 2005. gada pašvaldību vēlēšanās Rīgas Domē ieguva vairs tikai 7 vietas.

Partijas 37. kongresa laikā J.Bojāram nācās atkāpties no partijas vadītāja posteņa un kongress ievēlēja Guntaru Jirgensonu.

2007.-2010.

2009. gada oktobrī partijas LSDSP 41. kongress novērtēja, kā neapmierinošu gan LSDSP līdzšinējā priekšsēdētāja Dineviča, gan valdes darbību. Iemesls tam bija vairāk nekā pieticīgie rezultāti aizvadītajās pašvaldību un Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās. No 118 pašvaldībām vēlētāji ir atbalstījuši LSDSP sarakstu tikai 19 novados, kopumā ievēlot 37 deputātus. LSDSP kongresā tika atzīts, ka "stāvoklis LSDSP, kurā patlaban ir 996 biedri nevar atzīt par apmierinošu". Vairākās teritoriālās organizācijās periodiski strādā valde, bet kopu sanāksmes netiek sasauktas, kā arī LSDSP centrālās valdes sēdes bieži vien nav notikušas kvoruma trūkuma dēļ, jo partijas aktīvisti tajās neuzskata par vajadzīgu piedalīties. LSDSP šajā gadā nebija pārstāvēta ne Saeimā, ne Rīgas domē, bet tās pārstāvis Rihards Eigims tika atbrīvots no Daugavpils mēra amata. «Latvijas faktu» 2009. gada rudens partiju reitingu tabulās LSDSP vairs netika iekļauta.

2010. gada 10. aprīlī partijas 42. kongresa delegāti ar 121 balsi par, 24 balsīm pret un vienam delegātam atturoties, nobalsoja par priekšvēlēšanu apvienības "Atbildība" izveidošanu kopīgi ar bijušā eiroparlamentārieša Guntara Krasta vadīto apvienību Libertas.lv un Latvijas Apvienotās Policistu apvienības priekšsēdētāja Agra Sūnas partiju Latvijas kustība «Solidaritāte». Savukārt LSDSP priekšsēdētāja vietnieki Atis Lejiņš un Ilmārs Gromuls, kā arī ģenerālsekretārs Ansis Dobelis, protestējot pret kongresa vairākuma balsojumu, paziņoja par atkāpšanos no amatiem. Vēlāk Atis Lejiņš nolēma kandidēt apvienības Vienotība vēlēšanu sarakstā, nepakļaujoties LSDSP kongresa lēmumam, taču no partijas viņu par to izslēdza tikai pēc vēlēšanām.

Latvijas valsts politisko partiju vēsturē LSDSP ir unikāls piemērs, kur līderu nesaskaņas un to dažādie uzskati ilgstošā laika periodā spēlē tik negatīvu lomu partijas darbībā.

No LSDSP atdalījušās politiskās organizācijas

• 2000. gadā — Daugavpils pilsētas partija (A. Vidavskis).
• 2002. gadā — Sociāldemokrātu savienība—SDS (E. Baldzēns, P. Salkazanovs, J. Leja). Kopā ar to partiju uz laiku pameta arī JSS, kas tomēr atgriezās 2003. g.
• 2004. gadā — Latvijas Jaunatnes partija (J. Kuzins, A. Kontanistovs).
• 2011. gadā — Biedrība „Progresīve” (A. Dobelis) (2017. gadā kļuva par partiju „Progresīvie”).

Literatūra

• Mednis I. Partiju laiki Latvijā (1988-2002). - Drukātava: Rīga, 2007. ISBN 978-9984-798-20-2 — 289.-302. lpp.

Ārējās saites

• Partijas mājaslapa
• Partijas konts sociālajā tīklā Twitter
• Partijas konts sociālajā tīklā draugiem.lv
• Kreisie.LV Sociāldemokrātisko ziņu portāls
• Jaunatnes sociāldemokrātiskā savienība
• Nākotnes Rīga, partijas projekts Rīgas problemātikas aktualizēšanai.
• LSDSP īsā programma