Fašisms

Musolīni laika karogs ar saišķa (fascio) attēlu

Fašisms (itāļu: fascismo) bija autoritāra politiskā kustība, kas no 1922. līdz 1943. gadam bija valdošā Itālijā ar līderi Benito Musolīni.

Lai arī termins galvenokārt tiek attiecināts uz Musolini vadīto Itāliju, tas bieži tiek izmantots, lai raksturotu līdzīgas politiskās kustības, kas laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu bija plaši izplatītas Eiropā — Ungārijā, Rumānijā, Spānijā un citur —, tai skaitā Vācijā valdošo nacionālsociālismu.

Fašisma ideoloģiju raksturo spēcīga centrālā vara, kas nepieļauj opozīcijas izveidošanos, autoritārs vadonis un iejaukšanās pilsoņu privātajā dzīvē, militarizācija, agresīva ārpolitika, radikāls nacionālisms, represijas pret politiskajiem pretiniekiem.

Fašisms sevi pretstatīja gan liberālajam kapitālismam, gan marksismam un komunismam, un proponēja spēcīgas valsts primaritāti pret personību un korporatīvu valsti un šķiru sadarbību šķiru cīņas vietā. Plaši izmantoja propagandu un populismu savu mērķu sasniegšanai.

Termins

Vārds "fašisms" ir atvasinājums no latīņu vārda fascio — ‘saišķis, fascija’. Tas Senās Romas periodā bija augstāko ierēdņu, konsulu un pretoru varas simbols, ko nesa viņiem ienākot sapulču vietās. 1919. gada martā Musolīni šo vārdu izmantoja savu "kaujas vienību" (itāļu: fasci di combattimento) nosaukšanai. To sākotnēji lietoja Itālijas Fašistu partija, kas Benito Musolīni vadībā valdīja Itālijā no 1922. līdz 1943. gadam. Vēlāk, lai arī nekad nav pastāvējusi precīza "fašisma" definīcija, tas kļuva par daudz vispārīgāku apzīmējumu, kuru lietoja attiecībā uz veselu virkni autoritāru politisko ideoloģiju, partiju un politisko sistēmu.

Valdības un partijas, kas visbiežāk, papildu Itālijas Musolīni vadītajiem fašistiem, tiek sauktas par fašistiskām, ir Ādolfa Hitlera vadītā Nacistu partija, Falangisti un Fransisko Franko Spānijā, Salazara izveidotā Jaunā valsts (Estado Novo) Portugālē, Ungārijas Bultu krusta partija, Rumānijas Dzelzs Gvarde u.c.

Fašismu politiski atbalstīja plašas iedzīvotāju masas: lielie biznesmeņi, zemnieki un zemes īpašnieki, nacionālisti, reakcionāri, Pirmā pasaules kara veterāni, intelektuāļi un strādnieki, kuriem tika solīts darbs un maize. Rumānijā un Ungārijā fašismam bija liels atbalsts proletāriešu un ļoti nabadzīgo zemnieku vidū.

Definīcijas

Itālijas fašismā jau no pirmsākumiem pastāvēja vairākas ideoloģiskās grupas, katra ar savu vēsturi un atbalsta bāzi. Kopējas ideoloģijas trūkums gan veicināja fašisma straujo popularitāti, gan vēlāk to vājināja.

1. Nacionālais sindikālisms uzskatīja, ka ražošanā jāveido strādājošo un īpašnieku sindikāti. Tas bija republikānisks, anti-klerikāls un ietekmējies no sociālisma.
2. Lauku fašisms negatīvi skatījās uz pilsētām, noraidīja modernismu un rūpniecību.
3. Tehnokrātiskais fašisms akceptēja industrializāciju un modernizāciju.
4. Konservatīvais fašisms balstījās lielajos rūpniekos un zemes īpašniekos, atbalstīja tradicionālo monarhijas un katoļu baznīcas varu.
5. Nacionālistiskais fašisms bija vērsts uz agresīvu ārpolitiku un autoritāro valsts varas modeli.

Tikai 1932. gadā Musolīni mēģināja definēt, kas ir fašisms. Tas esot anti-komunistisks, anti-sociālistisks, noraida šķiru cīņas konceptu, anti-demokrātisks, etātisks, un uz teritoriālo ekspansiju vērsts. Musolīni definēja fašismu kā labēju kolektīvisma ideoloģiju, kas vērsta pret sociālismu, liberālismu, demokrātiju un individuālismu. Viņš rakstīja:

“

Anti-individuāla, fašistu dzīves uztvere uzsver valsts svarīgumu un akceptē indivīdu tikai tik tālu cik viņa intereses sakrīt ar valsts interesēm, kuras iemieso cilvēka, kā vēsturiskas vienības, sirdsapziņu un vispārējo gribu... Fašistu valsts koncepts ir visaptverošs; ārpus tās nevar pastāvēt nekādas cilvēciskas vai garīgas vērtības, vai vēl mazāk - tādām pat nevar būt vērtības... Fašisms tātad ir opozīcijā tai demokrātijas formai, kas vienādo nāciju ar vairākumu, pazeminot to līdz lielākā skaitļa līmenim... Mēs ticam, ka šis ir autoritātes gadsimts, gadsimts kas nosveras pa labi, fašistu gadsimts. Ja 19. gadsimts bija indivīda gadsimts (liberālisms nozīmē individuālismu), tad mēs ticam ka šis ir "kolektīva" gadsimts un tātad, valsts gadsimts.

”

Bijušais Kolumbijas Universitātes profesors Roberts O. Pakstons rakstīja:

“

Fašismu varētu definēt kā politiskās uzvedības veidu, kuru iezīmē apsēsta koncentrēšanās uz sabiedrības sabrukumu, pazemojumu vai upura tēlu, kam kā kompensācija pastāv vienotības, enerģijas un tīrības kulti kuros masu partijas, kuras sastāv no uzticamiem nacionalistu aktīvistiem, efektīvi, taču ne vienmēr komfortabli, sadarbojas ar tradicionālajām elitēm, noliedzot demokrātiskās brīvības, un ar vardarbīgām metodēm, bez nekādiem ētiskiem vai legāliem ierobežojumiem, mēģina piepildīt iekšējās attīrīšanās un ārējās ekspansijas mērķus.

”

Ārējās saites

• Encyclopædia Britannica ieraksts (angliski)