Dānija: Atšķirības starp versijām

Dānijas Karaliste
Dānijas Karaliste Kongeriget Danmark
Karogs	Ģerbonis
	Devīze: nav; (Karaliskā devīze: Guds hjælp, Folkets kærlighed, Danmarks styrke; "Dieva palīdzība, cilvēku mīlestība, Dānijas spēks")
	Himna: Der er et yndigt land; Karaliskā himna: Kong Christian stod ved højen Mast
	Location of Denmark
Galvaspilsēta; (un lielākā pilsēta)	Kopenhāgena; 094) 55°43′N 12°34′E / 55.717°N 12.567°E
Valsts valodas	dāņu valoda1
Valdība	Parlamentāra demokrātija un konstitucionāla monarhija
Konsolidācija	ap 980.gadu
Iestāšanās ES	1973. gada 1. janvārī
Platība
Iedzīvotāji
IKP (PPP)	2008. gada aprēķins
Džini koef. (1997)	24.7 (zems) (1.)
TAI (2004)	▲0.943 (augsts) (14.)
Valūta	Dānijas krona (DKK)
Laika josla	CET2 (UTC+1)
Interneta domēns	.dk2,3
ISO 3166-1 kods	208 / DNK / DK
Tālsarunu kods	+454
1	Grenlandē oficiāla arī grenlandiešu valoda, Fēru Salās fēriešu valoda. Vācu valoda ir atzīta kā aizsargāta minoritātes valoda Dienvidjitlandes (Sønderjylland) reģionā.
2	Dānija, neskaitot Fēru Salas un Grenlandi.
3	Arī .eu, kopā ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm.
4	Fēru Salas izmanto +298 un Grenlande +299.

Pārlūkot vēsturi

← Vecāka versija Jaunāka versija →

Dzēstais saturs Pievienotais saturs

VizuālaisVikiteksts

Vienā rindā

Versija, kas saglabāta 2016. gada 11. aprīlis, plkst. 21.05

Dānija (dāņu: Danmark), oficiāli Dānijas Karaliste (Kongeriget Danmark), ir valsts Ziemeļeiropā. To apskalo Baltijas jūra austrumos un Ziemeļjūra rietumos, kā arī robežojas ar Vāciju dienvidos, bet ziemeļos tai ir jūras robeža ar Zviedriju. Dānijas kopējā platība ir 43 094 km² un tā ir divdesmit otrā lielākā Eiropas Savienības dalībvalsts. Dānijas klimatu ietekmē mērenās joslas klimats. Dānijai pieder arī Fēru salas Atlantijas okeānā un Grenlande. Visu valsts teritoriju lielākoties aizņem plaši līdzenumi. Lielāko daļu jeb 62% no valsts teritorijas aizņem lauksaimniecībā izmantotās zemes. Kopumā Dānijā ietilpst apmēram 443 salas un tās kopējais piekrastes garums ir 7314 kilometri. Lielākās Dānijas salas ir Zēlande, Fīna, Lolanna un Bornholma. Dānija ar 5,65 miljoniem iedzīvotāju ir septiņpadsmitā lielākā Eiropas Savienības dalībvalsts.

Dānija ir parlamentāra demokrātija un konstitucionāla monarhija un Dānijas karaliene ir Margrēte II. Valsts teritorija ir sīkāk sadalīta piecos reģionos. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Kopenhāgena. Dānija ir NATO, ANO, OECD, EDSO un Šengena zonas dalībvalsts. Dānija ir atzīta par vienu no laimīgākajām valstīm pasaulē pēc iedzīvotāju apmierinātības. Valstī ir vieni no augstākajiem rādītājiem pasaulē pēc iedzīvotāju ienākumu vienlīdzības un IKP uz vienu iedzīvotāju.

Vēsture

Virkne vēsturnieku uzskata, ka ģermāņu tauta — dāņi, Jitlandes pussalā un tuvākajās salās ieradušies no Skandināvijas pussalas dienvidu daļas 5.—6. gadsimtā, izspiežot no šejienes citus ģermāņus, tās pamatiedzīvotājus — kimrus, jitus, angļus, sakšus u.c., kuri bijuši spiesti meklēt patvērumu Britu salās. Vēsturiskas pazīmes liecina, ka Dānijā pietiekami autoritatīva centrālā vara sākusi veidoties ne vēlāk kā 8. gadsimtā, tātad vēl pirms vikingu laikmeta. Tomēr tikai ap 10. gadsimtu, līdz ar kristietības ieviešanu, Dānijā tika pabeigta politiskā konsolidācija. Grūti teikt, vai Dānijā šis process noritēja ātrāk nekā Anglijā, katrā gadījumā militārā ziņā Dānija izrādījās vairāk sagatavota. Tas ļāva dāņu karalim Sveinam I 1013.—1014. gadā iekarot gandrīz visu Angliju. Viņa dēls Knuts, jeb Kanuts II pārvaldīja Angliju (1016—1035), Dāniju (1018—1035) un Norvēģiju (1028—1035). Dāņu vikingu laiki Anglijā izbeidzās 1066. gadā, kad Viljams I Iekarotājs Heistingsas kaujā sakāva angosakšus un nodibināja Anglijā spēcīgu, centralizētu valsti.

12. gadsimtā dāņi arvien vairāk sāka pievērst uzmanību austrumu virzienā, kur spēcīgas valstis vēl nebija paspējušas izveidoties. Dāņu austrumu ekspansija aizsākas 12. gadsimta beigās un turpinājās 13. gadsimtā. 1168. gadā Valdemārs I Lielais iekaroja Rīgenes salu. Valdemāra II valdīšanas laikā dāņu rokās nonāca liela daļa Baltijas jūras dienvidu piekrastes, taču 1227. gadā pēc zaudējuma vācu firstiem kaujā pie Bornhēvedas, Valdemārs II bija spiests atteikties no iekarojumiem, paturot vienīgi Rīgenes salu un Ziemeļigauniju.

Viduslaikos uzplauka Dānijas saimnieciskā dzīve — attīstījās zvejniecība un lauksaimniecība, galvenokārt, lopkopība. Pateicoties progresam abās šajās nozarēs, aktivizējās amatniecība un tirdzniecība, sāka veidoties dažādas ģildes. Tai pat laikā veiksmīgā saimnieciskā attīstība Dānijā vienlaicīgi bija arī faktors, kas radīja sarežģījumus iekšējā politiskā dzīvē. Dānijas aristokrātija, kuri bija arī lieli zemes īpašnieki, bija nostiprinājuši savu ekonomisko neatkarību un nebija ieinteresēti pieļaut pārāk lielu varas koncentrāciju karaļa rokās. Starp Dānijas karaļnamu un aristokrātiju cīņa par varu ieilga. Beidzot dāņu augstmaņiem 1282. gadā izdevās piespiest karali Eriku V parakstīt hartu, kas iegājusi vēsturē kā Dāņu ''Magna Carta''. Saskaņā ar šo hartu Dānijas karalim bija jāpakļaujas likumam, bet lordu asambleja kļuva par svarīgu administratīvās sistēmas elementu. Tā bija ievērojama atšķirība no Rietumeiropas, tai skaitā Svētās Romas impērijas un Francijas, kur vara bija daudz centralizētāka gan karaļa, gan baznīcas rokās.

Dānijai, neskatoties uz tās sekmīgo saimniecisko attīstību, tomēr neizdevās kļūt par noteicošo spēku Baltijas jūras reģionā. Dānijas militāro ekspansiju drīz apturēja vācu krustneši, bet ekonomisko ietekmi vēlāk ierobežoja vācu tirgotāji, kas izveidoja Hanzas savienību. Tādēļ Dānijai nācās aprobežoties ar tā sauktās Kalmāras ūnijas izveidošanu 1397. gadā, kas aptvēra Dāniju, Norvēģiju un Zviedriju. Dānija šajā savienībā spēlēja vadošo lomu un Zviedrijai tikai pēc sacelšanās 1523. gadā izdevās iegūt politisko neatkarību. Livonijas kara laikā Dānija uz laiku ieguva kontroli pār Kurzemes bīskapiju (1560-1585) un Sāmsalu (1560-1645), tomēr dāņu prinča Magnusa mēģinājums kļūt par Livonijas karali bija neveiksmīgs.

Kopš 1520. gadiem Dānijā strauji izplatījās luterisms, līdz 1536. gada 30. oktobrī tas kļuva par Dānijas valsts reliģiju. 17. gadsimtā Dānija iesaistījās Trīsdesmitgadu karā un pēc Otrā Ziemeļu kara ar Zviedriju 1658. gadā bija spiesta atdot tai Skones provinci. 19. gadsimta sākumā Dānija iesaistījās Napoleona karos Francijas pusē un 1814. gadā kā zaudētāja bija spiesta atdot Zviedrijai Norvēģiju. 1848. gadā, kad Eiropu pārņēma nacionāli revolucionāra kustība, nomira karalis Kristiāns VIII un Dānijas opozīcija izdarīja spiedienu uz jauno valdnieku Frederiku VII, līdz tas sasauca nacionālo sapulci, lai izstrādātu jaunu konstitūciju. Līdz ar jauno konstitūciju, kas tika apstiprināta 1849. gada 5. jūnijā, Dānijā tika izveidots divpalātu tautas pārstāvniecības parlaments, un valsts kļuva par konstitucionālu monarhiju. 1864. gadā pēc Otrā Šlēsvigas kara Dānija bija spiesta atdot Šlēsvigu un Holšteinu Prūsijai.

Pirmajā pasaules karā Dānija bija neitrāla, bet pēc kara beigām notikušā plebiscīta saņēma Šlēsvigas ziemeļu daļu (tagad — Dienvidjitlande). 1915. gadā tika pieņemta jauna konstitūcija, saskaņā ar kuru stājās spēkā vispārējas balsstiesības vīriešiem un sievietēm. Arī sākoties Otrajam pasaules karam Dānija pasludināja neitralitāti, tomēr 1940. gada 9. aprīlī Vācija okupēja Dāniju, sastopoties tikai ar nelielu pretestību. 1945. gada maijā Dānijā ienāca Lielbritānijas karaspēks feldmaršala Bernarda Montgomerija vadībā, izbeidzot vācu okupāciju.

1949. gadā Dānija kļuva par vienu no NATO dibinātājvalstīm un 1973. gada 1. janvārī tā kļuva par Eiropas kopienas (Eiropas savienības priekšteces) dalībvalsti.

Ģeogrāfija

Dānija ir samērā neliela valsts. Tās platība ir 43 094 km². Dānijai ir daudz salu, kuras atrodas Baltijas jūras dienvidrietumos. Krasta līnijas garums tāpēc ir 7 314, bet robežas garums ar Vāciju — tikai 68 kilometri. Klimats mērens, mitrs un apmācies — maiga, mitra ziema un vēsa vasara. Janvārī temperatūra ir ap 0 °C, bet jūlijā +15 °C. Dānijā nav lielu augstieņu, tās augstākā virsotne ir tikai 173 m augsta, bet zemākā vieta atrodas 7 metrus zem jūras līmeņa.

Iedzīvotāji

Dānija ir apdzīvota jau tūkstošiem gadu. Nosaukumu tā ieguvusi no ģermāņu cilts — dāņiem, kuri apdzīvoja Skones pussalu mūsdienu Zviedrijā un Dānijas salas. Dānijas vecākā pilsēta ir Rībe. Tā atrodas 25 km uz dienvidaustrumiem no Esbjergas un bijusi starptautisks tirdzniecības centrs jau tālā senatnē — no 850. gada. 90,5% Dānijas iedzīvotāju ir dāņi. Dānijas dienviddaļā Vācijas pierobežā dzīvo vācieši. Valstī ir neliels skaits turku, irākiešu, irāņu, pakistāņu, kā arī imigrantu no kādreizējās Dienvidslāvijas un Somālijas. Dānijā ir viens no augstākajiem dzīves līmeņiem pasaulē. Pavisam valstī dzīvo 5,5 miljoni iedzīvotāju. No tiem 0-14 gadu vecumā ir 18,8% iedzīvotāju (524 250 vīriešu un 497 683 sieviešu), 15-64 gadu vecumā ir 66,1% iedzīvotāju (1 811 787 vīrieši un 1 780 907 sievietes), bet cilvēki, kuri ir vecāki par 65 gadiem ir 15,1% (349 458 vīrieši un 468 250 sievietes). Vidējais iedzīvotāju vecums ir 39,47 gadi (vīriešiem 38,55, bet sievietēm 40,4 gadi). Dzimstības koeficients valstī ir 11,36 cilvēki uz 1000 iedzīvotājiem gadā, bet mirstības - 10,43 uz 1000 iedzīvotājiem. Iedzīvotāju vidējais dzīves ilgums ir 77,62 gadi (75,34 gadi vīriešiem un 80,03 gadi sievietēm).

Skatīt arī

Šis ar Dāniju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

@@ 75. rindiņa: / 75. rindiņa: @@
 Viduslaikos uzplauka Dānijas saimnieciskā dzīve — attīstījās [[zvejniecība]] un [[lauksaimniecība]], galvenokārt, [[lopkopība]]. Pateicoties progresam abās šajās nozarēs, aktivizējās [[amatniecība]] un [[tirdzniecība]], sāka veidoties dažādas [[ģilde]]s.
-Tai pat laikā veiksmīgā saimnieciskā attīstība Dānijā vienlaicīgi bija arī faktors, kas radīja sarežģījumus iekšējā politiskā dzīvē. Dānijas [[aristokrātija]], kuri bija arī lieli zemes īpašnieki, bija nostiprinājuši savu ekonomisko neatkarību un nebija ieinteresēti pieļaut pārāk lielu varas koncentrāciju karaļa rokās. Starp Dānijas karaļnamu un aristokrātiju cīņa par varu ieilga. Beidzot dāņu augstmaņiem 1282. gadā izdevās piespiest karali [[Eriks V|Eriku V]] parakstīt [[harta|hartu]], kas iegājusi vēsturē kā dāņu [[Magna Carta]]. Saskaņā ar šo hartu Dānijas karalim bija jāpakļaujas likumam, bet [[lords|lordu]] [[asambleja]] kļuva par svarīgu administratīvās sistēmas elementu. Tā bija ievērojama atšķirība no  [[Rietumeiropa]]s, tai skaitā [[Svētās Romas impērija]]s un [[Francija]]s, kur vara bija daudz centralizētāka gan karaļa, gan baznīcas rokās.
+Tai pat laikā veiksmīgā saimnieciskā attīstība Dānijā vienlaicīgi bija arī faktors, kas radīja sarežģījumus iekšējā politiskā dzīvē. Dānijas [[aristokrātija]], kuri bija arī lieli zemes īpašnieki, bija nostiprinājuši savu ekonomisko neatkarību un nebija ieinteresēti pieļaut pārāk lielu varas koncentrāciju karaļa rokās. Starp Dānijas karaļnamu un aristokrātiju cīņa par varu ieilga. Beidzot dāņu augstmaņiem 1282. gadā izdevās piespiest karali [[Eriks V|Eriku V]] parakstīt [[harta|hartu]], kas iegājusi vēsturē kā [[Dāņu ''Magna Carta'']]. Saskaņā ar šo hartu Dānijas karalim bija jāpakļaujas likumam, bet [[lords|lordu]] [[asambleja]] kļuva par svarīgu administratīvās sistēmas elementu. Tā bija ievērojama atšķirība no  [[Rietumeiropa]]s, tai skaitā [[Svētās Romas impērija]]s un [[Francija]]s, kur vara bija daudz centralizētāka gan karaļa, gan baznīcas rokās.
 Dānijai, neskatoties uz tās sekmīgo saimniecisko attīstību, tomēr neizdevās kļūt par noteicošo spēku Baltijas jūras reģionā. Dānijas militāro ekspansiju drīz apturēja [[Vācu ordenis|vācu krustneši]], bet ekonomisko ietekmi vēlāk ierobežoja vācu tirgotāji, kas izveidoja [[Hanzas savienība|Hanzas savienību]]. Tādēļ Dānijai nācās aprobežoties ar tā sauktās [[Kalmāras ūnija]]s izveidošanu 1397. gadā, kas aptvēra Dāniju, Norvēģiju un [[Zviedrija|Zviedriju]]. Dānija šajā savienībā spēlēja vadošo lomu un Zviedrijai tikai pēc sacelšanās 1523. gadā izdevās iegūt politisko neatkarību. [[Livonijas karš|Livonijas kara laikā]] Dānija uz laiku ieguva kontroli pār [[Kurzemes bīskapija|Kurzemes bīskapiju]] (1560-1585) un  [[Sāmsalas-Vīkas bīskapija|Sāmsalu]] (1560-1645), tomēr dāņu prinča [[Magnuss|Magnusa]] mēģinājums kļūt par [[Vidzemes valdnieku uzskaitījums|Livonijas karali]] bija neveiksmīgs.