Pāriet uz saturu

Fašisms: Atšķirības starp versijām

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Pārlūkot vēsturi
← Vecāka versijaJaunāka versija →
Dzēstais saturs Pievienotais saturs
VizuālaisVikiteksts
Nav labojuma kopsavilkuma
(Iezīmes: Manuāli atgriezts Vizuālā labošana)
Nav labojuma kopsavilkuma
(7 starpversijas, ko saglabājuši 7 lietotāji, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
[[Attēls:Flag of Mussolini.svg|thumb|270px|Musolīni laika karogs ar saišķa (''fascio'') attēlu]]
[[Attēls:Flag of Mussolini as Capo del governo of Fascist Italy.svg|thumb|270px|Musolīni laika karogs ar saišķa (''fascio'') attēlu]]
'''Fašisms''' ({{val|it|fascismo}}) bija [[autoritārisms|autoritāra]] [[politika|politiskā]] kustība, kas no 1922. līdz 1943. gadam bija valdošā [[Itālija|Itālijā]] ar līderi [[Benito Musolīni]].
'''Fašisms''' ({{val|it|fascismo}}) bija [[autoritārisms|autoritāra]] [[politika|politiskā]] kustība, kas no 1922. līdz 1943. gadam bija valdošā [[Itālijas Karaliste (1861—1946)|Itālijā]] ar līderi [[Benito Musolīni]].


Lai arī termins galvenokārt tiek attiecināts uz Musolini vadīto Itāliju, tas bieži tiek izmantots, lai raksturotu līdzīgas politiskās kustības, kas laikā starp [[Pirmais pasaules karš|Pirmo]] un [[Otrais pasaules karš|Otro]] pasaules karu bija plaši izplatītas Eiropā — [[Ungārija|Ungārijā]], [[Rumānija|Rumānijā]], [[Spānija|Spānijā]] un citur —, tai skaitā [[Vācija|Vācijā]] valdošo [[nacionālsociālisms|nacionālsociālismu]].
Lai arī termins galvenokārt tiek attiecināts uz Musolini vadīto Itāliju, tas bieži tiek izmantots, lai raksturotu līdzīgas politiskās kustības, kas [[Starpkaru periods|starpkaru periodā]] starp [[Pirmais pasaules karš|Pirmo]] un [[Otrais pasaules karš|Otro]] pasaules karu bija plaši izplatītas [[Eiropa|Eiropā]] — [[Ungārija|Ungārijā]], [[Rumānija|Rumānijā]], [[Spānija|Spānijā]] un citur —, tai skaitā [[Vācija|Vācijā]] valdošo [[nacionālsociālisms|nacionālsociālismu]].


Fašisma ideoloģiju raksturo spēcīga centrālā vara, kas nepieļauj [[opozīcija]]s izveidošanos, autoritārs vadonis un iejaukšanās pilsoņu privātajā dzīvē, militarizācija, agresīva ārpolitika, radikāls [[nacionālisms]], represijas pret politiskajiem pretiniekiem.
Fašisma [[Ideoloģija|ideoloģiju]] raksturo spēcīga centrālā vara, kas nepieļauj [[Opozīcija (politika)|opozīcijas]] izveidošanos, autoritārs vadonis un iejaukšanās pilsoņu privātajā dzīvē, militarizācija, agresīva ārpolitika, radikāls [[nacionālisms]], represijas pret politiskajiem pretiniekiem.


Fašisms sevi pretstatīja gan [[liberālisms|liberālajam]] [[kapitālisms|kapitālismam]], gan [[marksisms|marksismam]] un [[komunisms|komunismam]], un proponēja spēcīgas [[valsts]] primaritāti pret personību un [[korporatīva valsts|korporatīvu valsti]] un [[šķiru sadarbība|šķiru sadarbību]] [[šķiru cīņa]]s vietā. Plaši izmantoja [[propaganda|propagandu]] un [[populisms|populismu]] savu mērķu sasniegšanai.
Fašisms sevi pretstatīja gan [[liberālisms|liberālajam]] [[kapitālisms|kapitālismam]], gan [[marksisms|marksismam]] un [[komunisms|komunismam]], un proponēja spēcīgas [[valsts]] primaritāti pret personību un [[korporatīva valsts|korporatīvu valsti]] un [[šķiru sadarbība|šķiru sadarbību]] [[šķiru cīņa]]s vietā. Plaši izmantoja [[propaganda|propagandu]] un [[populisms|populismu]] savu mērķu sasniegšanai.


== Termins ==
== Termins ==
Itāļu vārds ''fascismo'' ("fašisms") ir atvasinājums no latīņu vārda ''fascio'' — ‘saišķis, fascija’, kurš savukārt radies no latīņu vārda ''fasces''.<ref>{{cite dictionary|url=http://www.merriam-webster.com/dictionary/fascism|title=Definition of FASCISM|dictionary=[[Merriam-Webster]]|date=27 April 2013|access-date=28 April 2013|archive-date=30 April 2013|archive-url=https://web.archive.org/web/20130430131406/http://www.merriam-webster.com/dictionary/fascism|url-status=live}}</ref> ''Fasces'' simbolika simbolizē spēku caur vienotību: viens zars/nūja ir viegli salaužams, savukārt saišķis ir grūti salaužams.<ref>{{cite book|last=Doordan|first=Dennis P|title=In the Shadow of the Fasces: Political Design in Fascist Italy|publisher=The MIT Press|isbn=978-0-299-14874-4|year=1995|url=https://archive.org/details/isbn_9780299148744}}</ref> Līdzīgus simbolus izstrādāja dažādas fašistu kustības: piemēram, ''Falange'' simbols ir piecas bultiņas, kuras savieno jūgs.<ref>{{cite book|last=Parkins|first=Wendy|title=Fashioning the Body Politic: Dress, Gender, Citizenship|publisher=Berg Publishers|isbn=978-1-85973-587-9|year=2002}}</ref>
Itāļu vārds ''fascismo'' ("fašisms") ir atvasinājums no [[Latīņu valoda|latīņu]] vārda ''fascio'' — ‘saišķis, fascija’, kurš savukārt radies no latīņu vārda ''fasces''.<ref>{{cite dictionary|url=http://www.merriam-webster.com/dictionary/fascism|title=Definition of FASCISM|dictionary=[[Merriam-Webster]]|date=27 April 2013|access-date=28 April 2013|archive-date=30 April 2013|archive-url=https://web.archive.org/web/20130430131406/http://www.merriam-webster.com/dictionary/fascism|dead-url=no}}</ref> ''Fasces'' [[Simbols|simbolika]] simbolizē spēku caur vienotību: viens zars/nūja ir viegli salaužams, savukārt saišķis ir grūti salaužams.<ref>{{grāmatas atsauce|last=Doordan|first=Dennis P|title=In the Shadow of the Fasces: Political Design in Fascist Italy|publisher=The MIT Press|isbn=978-0-299-14874-4|year=1995|url=https://archive.org/details/isbn_9780299148744}}</ref> Līdzīgus simbolus izstrādāja dažādas fašistu kustības: piemēram, ''Falange'' simbols ir piecas [[Bulta|bultiņas]], kuras savieno [[jūgs]].<ref>{{grāmatas atsauce|last=Parkins|first=Wendy|title=Fashioning the Body Politic: Dress, Gender, Citizenship|publisher=Berg Publishers|isbn=978-1-85973-587-9|year=2002}}</ref>


Tas [[Senā Roma|Senās Romas]] periodā bija augstāko ierēdņu, [[Konsuls (Roma)|konsulu]] un pretoru varas simbols, ko nesa viņiem ienākot sapulču vietās. 1919. gada martā Musolīni šo vārdu izmantoja savu "kaujas vienību" ({{val-it|fasci di combattimento}}) nosaukšanai. To sākotnēji lietoja [[Itālija]]s Fašistu partija, kas Benito Musolīni vadībā valdīja Itālijā no 1922. līdz 1943. gadam. Vēlāk, lai arī nekad nav pastāvējusi precīza "fašisma" definīcija, tas kļuva par daudz vispārīgāku apzīmējumu, kuru lietoja attiecībā uz veselu virkni autoritāru politisko ideoloģiju, partiju un politisko sistēmu.
Tas [[Senā Roma|Senās Romas]] periodā bija augstāko ierēdņu, [[Konsuls (Roma)|konsulu]] un pretoru varas simbols, ko nesa viņiem ienākot sapulču vietās. 1919. gada martā Musolīni šo vārdu izmantoja savu "kaujas vienību" ({{val-it|fasci di combattimento}}) nosaukšanai. To sākotnēji lietoja [[Nacionālā fašistu partija|Itālijas Fašistu partija]], kas Benito Musolīni vadībā valdīja Itālijā no 1922. līdz 1943. gadam. Vēlāk, lai arī nekad nav pastāvējusi precīza "fašisma" definīcija, tas kļuva par daudz vispārīgāku apzīmējumu, kuru lietoja attiecībā uz veselu virkni autoritāru politisko ideoloģiju, partiju un politisko sistēmu.


Valdības un partijas, kas visbiežāk, papildu Itālijas Musolīni vadītajiem fašistiem, tiek sauktas par fašistiskām, ir Ādolfa Hitlera vadītā [[Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija|Nacistu partija]], Falangisti un [[Fransisko Franko]] Spānijā, [[Antoniu de Oliveira Salazars|Salazara]] izveidotā Jaunā valsts (''[[Estado Novo (Portugāle)|Estado Novo]]'') Portugālē, Ungārijas Bultu krusta partija, Rumānijas [[Dzelzs Gvarde]], [[Horvātija]]s [[ustaši]] u.c.
Valdības un partijas, kas visbiežāk, papildu Itālijas Musolīni vadītajiem fašistiem, tiek sauktas par fašistiskām, ir [[Ādolfs Hitlers|Ādolfa Hitlera]] vadītā [[Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija|Nacistu partija]], [[Falangisms|Falangisti]] un [[Fransisko Franko]] [[Spānija|Spānijā]], [[Antoniu de Oliveira Salazars|Salazara]] izveidotā Jaunā valsts (''[[Estado Novo (Portugāle)|Estado Novo]]'') [[Portugāle|Portugālē]], [[Ungārijas Karaliste|Ungārijas]] [[Bultu krusta partija]], [[Rumānijas Karaliste|Rumānijas]] [[Dzelzs Gvarde]], [[Horvātija]]s [[ustaši]] u.c.


Fašismu politiski atbalstīja plašas iedzīvotāju masas: lielie biznesmeņi, zemnieki un zemes īpašnieki, nacionālisti, reakcionāri, Pirmā pasaules kara veterāni, intelektuāļi un strādnieki, kuriem tika solīts darbs un maize. Rumānijā un Ungārijā fašismam bija liels atbalsts proletāriešu un ļoti nabadzīgo zemnieku vidū.
Fašismu politiski atbalstīja plašas iedzīvotāju masas: lielie biznesmeņi, [[Zemnieks|zemnieki]] un zemes īpašnieki, [[Nacionālisms|nacionālisti]], reakcionāri, Pirmā pasaules kara [[Veterāns|veterāni]], intelektuāļi un [[Strādnieks|strādnieki]], kuriem tika solīts darbs un [[maize]]. Rumānijā un Ungārijā fašismam bija liels atbalsts [[Proletariāts|proletāriešu]] un ļoti nabadzīgo zemnieku vidū.


== Definīcijas ==
== Definīcijas ==
Itālijas fašismā jau no pirmsākumiem pastāvēja vairākas ideoloģiskās grupas, katra ar savu vēsturi un atbalsta bāzi. Kopējas ideoloģijas trūkums gan veicināja fašisma straujo popularitāti, gan vēlāk to vājināja.
Itālijas fašismā jau no pirmsākumiem pastāvēja vairākas ideoloģiskās grupas, katra ar savu vēsturi un atbalsta bāzi. Kopējas ideoloģijas trūkums gan veicināja fašisma straujo popularitāti, gan vēlāk to vājināja.
⚫
#Nacionālais sindikālisms uzskatīja, ka ražošanā jāveido strādājošo un īpašnieku sindikāti. Tas bija republikānisks, antiklerikāls un ietekmējies no sociālisma.
⚫
#Lauku fašisms negatīvi skatījās uz pilsētām, noraidīja modernismu un rūpniecību.
⚫
#Tehnokrātiskais fašisms akceptēja industrializāciju un modernizāciju.
⚫
#Konservatīvais fašisms balstījās lielajos rūpniekos un zemes īpašniekos, atbalstīja tradicionālo monarhijas un katoļu baznīcas varu.
⚫
#Nacionālistiskais fašisms bija vērsts uz agresīvu ārpolitiku un autoritāro valsts varas modeli.<ref>[https://books.google.lv/books?id=gLXkGLDxSkAC&pg=PA172&dq=italian+social+republic&hl=en&sa=X&redir_esc=y#v=onepage&q=national%20syndicalism&f=false European Dictatorships 1918–1945]</ref>


⚫
#Nacionālais [[sindikālisms]] uzskatīja, ka ražošanā jāveido strādājošo un īpašnieku sindikāti. Tas bija republikānisks, antiklerikāls un ietekmējies no [[Sociālisms|sociālisma]].
⚫
Tikai 1932. gadā Musolīni mēģināja definēt, kas ir fašisms. Tas esot antikomunistisks, antisociālistisks, noraida šķiru cīņas konceptu, antidemokrātisks, etātisks, un uz teritoriālo ekspansiju vērsts. Musolīni definēja fašismu kā labēju kolektīvisma ideoloģiju, kas vērsta pret sociālismu, liberālismu, demokrātiju un individuālismu. Viņš rakstīja:
⚫
#[[Lauki|Lauku]] fašisms negatīvi skatījās uz [[Pilsēta|pilsētām]], noraidīja modernismu un [[Rūpniecība|rūpniecību]].
⚫
#Tehnokrātiskais fašisms akceptēja [[Industrializācija|industrializāciju]] un modernizāciju.
⚫
#[[Konservatīvisms|Konservatīvais]] fašisms balstījās lielajos rūpniekos un zemes īpašniekos, atbalstīja [[Tradīcija|tradicionālo]] [[monarhija]]s un [[katoļu baznīca]]s varu.
⚫
#[[Nacionālisms|Nacionālistiskais]] fašisms bija vērsts uz agresīvu ārpolitiku un autoritāro valsts varas modeli.<ref>[https://books.google.lv/books?id=gLXkGLDxSkAC&pg=PA172&dq=italian+social+republic&hl=en&sa=X&redir_esc=y#v=onepage&q=national%20syndicalism&f=false European Dictatorships 1918–1945]</ref>

⚫
Tikai 1932. gadā Musolīni mēģināja definēt, kas ir fašisms. Tas esot [[Antikomunisms|antikomunistisks]], [[Antisociālisms|antisociālistisks]], noraida šķiru cīņas konceptu, antidemokrātisks, etātisks, un uz teritoriālo ekspansiju vērsts. Musolīni definēja fašismu kā [[Labēja politika|labēju]] [[Kolektīvisms|kolektīvisma]] ideoloģiju, kas vērsta pret sociālismu, liberālismu, [[Demokrātija|demokrātiju]] un [[Individuālisms|individuālismu]]. Viņš rakstīja:
{{cquote|Antiindividuāla, fašistu dzīves uztvere uzsver valsts svarīgumu un akceptē indivīdu tikai tik tālu cik viņa intereses sakrīt ar valsts interesēm, kuras iemieso cilvēka, kā vēsturiskas vienības, sirdsapziņu un vispārējo gribu... Fašistu valsts koncepts ir visaptverošs; ārpus tās nevar pastāvēt nekādas cilvēciskas vai garīgas vērtības, vai vēl mazāk - tādām pat nevar būt vērtības... Fašisms tātad ir opozīcijā tai demokrātijas formai, kas vienādo nāciju ar vairākumu, pazeminot to līdz lielākā skaitļa līmenim... Mēs ticam, ka šis ir autoritātes gadsimts, gadsimts kas nosveras pa labi, fašistu gadsimts. Ja 19. gadsimts bija indivīda gadsimts (liberālisms nozīmē individuālismu), tad mēs ticam ka šis ir "kolektīva" gadsimts un tātad, valsts gadsimts.|||}}
{{cquote|Antiindividuāla, fašistu dzīves uztvere uzsver valsts svarīgumu un akceptē indivīdu tikai tik tālu cik viņa intereses sakrīt ar valsts interesēm, kuras iemieso cilvēka, kā vēsturiskas vienības, sirdsapziņu un vispārējo gribu... Fašistu valsts koncepts ir visaptverošs; ārpus tās nevar pastāvēt nekādas cilvēciskas vai garīgas vērtības, vai vēl mazāk - tādām pat nevar būt vērtības... Fašisms tātad ir opozīcijā tai demokrātijas formai, kas vienādo nāciju ar vairākumu, pazeminot to līdz lielākā skaitļa līmenim... Mēs ticam, ka šis ir autoritātes gadsimts, gadsimts kas nosveras pa labi, fašistu gadsimts. Ja 19. gadsimts bija indivīda gadsimts (liberālisms nozīmē individuālismu), tad mēs ticam ka šis ir "kolektīva" gadsimts un tātad, valsts gadsimts.|||}}


Bijušais Kolumbijas Universitātes profesors Roberts O. Pakstons rakstīja:
Bijušais [[Kolumbijas Universitāte]]s profesors Roberts O. Pakstons rakstīja:
{{cquote|Fašismu varētu definēt kā politiskās uzvedības veidu, kuru iezīmē apsēsta koncentrēšanās uz sabiedrības sabrukumu, pazemojumu vai upura tēlu, kam kā kompensācija pastāv vienotības, enerģijas un tīrības kulti kuros masu partijas, kuras sastāv no uzticamiem nacionalistu aktīvistiem, efektīvi, taču ne vienmēr komfortabli, sadarbojas ar tradicionālajām elitēm, noliedzot demokrātiskās brīvības, un ar vardarbīgām metodēm, bez nekādiem ētiskiem vai legāliem ierobežojumiem, mēģina piepildīt iekšējās attīrīšanās un ārējās ekspansijas mērķus.|||}}
{{cquote|Fašismu varētu definēt kā politiskās uzvedības veidu, kuru iezīmē apsēsta koncentrēšanās uz sabiedrības sabrukumu, pazemojumu vai upura tēlu, kam kā kompensācija pastāv vienotības, enerģijas un tīrības kulti kuros masu partijas, kuras sastāv no uzticamiem nacionalistu aktīvistiem, efektīvi, taču ne vienmēr komfortabli, sadarbojas ar tradicionālajām elitēm, noliedzot demokrātiskās brīvības, un ar vardarbīgām metodēm, bez nekādiem ētiskiem vai legāliem ierobežojumiem, mēģina piepildīt iekšējās attīrīšanās un ārējās ekspansijas mērķus.|||}}


Versija, kas saglabāta 2024. gada 24. jūlijs, plkst. 13.34

Musolīni laika karogs ar saišķa (fascio) attēlu

Fašisms (itāļu: fascismo) bija autoritāra politiskā kustība, kas no 1922. līdz 1943. gadam bija valdošā Itālijā ar līderi Benito Musolīni.

Lai arī termins galvenokārt tiek attiecināts uz Musolini vadīto Itāliju, tas bieži tiek izmantots, lai raksturotu līdzīgas politiskās kustības, kas starpkaru periodā starp Pirmo un Otro pasaules karu bija plaši izplatītas Eiropā — Ungārijā, Rumānijā, Spānijā un citur —, tai skaitā Vācijā valdošo nacionālsociālismu.

Fašisma ideoloģiju raksturo spēcīga centrālā vara, kas nepieļauj opozīcijas izveidošanos, autoritārs vadonis un iejaukšanās pilsoņu privātajā dzīvē, militarizācija, agresīva ārpolitika, radikāls nacionālisms, represijas pret politiskajiem pretiniekiem.

Fašisms sevi pretstatīja gan liberālajam kapitālismam, gan marksismam un komunismam, un proponēja spēcīgas valsts primaritāti pret personību un korporatīvu valsti un šķiru sadarbību šķiru cīņas vietā. Plaši izmantoja propagandu un populismu savu mērķu sasniegšanai.

Termins

Itāļu vārds fascismo ("fašisms") ir atvasinājums no latīņu vārda fascio — ‘saišķis, fascija’, kurš savukārt radies no latīņu vārda fasces.[1] Fasces simbolika simbolizē spēku caur vienotību: viens zars/nūja ir viegli salaužams, savukārt saišķis ir grūti salaužams.[2] Līdzīgus simbolus izstrādāja dažādas fašistu kustības: piemēram, Falange simbols ir piecas bultiņas, kuras savieno jūgs.[3]

Tas Senās Romas periodā bija augstāko ierēdņu, konsulu un pretoru varas simbols, ko nesa viņiem ienākot sapulču vietās. 1919. gada martā Musolīni šo vārdu izmantoja savu "kaujas vienību" (itāļu: fasci di combattimento) nosaukšanai. To sākotnēji lietoja Itālijas Fašistu partija, kas Benito Musolīni vadībā valdīja Itālijā no 1922. līdz 1943. gadam. Vēlāk, lai arī nekad nav pastāvējusi precīza "fašisma" definīcija, tas kļuva par daudz vispārīgāku apzīmējumu, kuru lietoja attiecībā uz veselu virkni autoritāru politisko ideoloģiju, partiju un politisko sistēmu.

Valdības un partijas, kas visbiežāk, papildu Itālijas Musolīni vadītajiem fašistiem, tiek sauktas par fašistiskām, ir Ādolfa Hitlera vadītā Nacistu partija, Falangisti un Fransisko Franko Spānijā, Salazara izveidotā Jaunā valsts (Estado Novo) Portugālē, Ungārijas Bultu krusta partija, Rumānijas Dzelzs Gvarde, Horvātijas ustaši u.c.

Fašismu politiski atbalstīja plašas iedzīvotāju masas: lielie biznesmeņi, zemnieki un zemes īpašnieki, nacionālisti, reakcionāri, Pirmā pasaules kara veterāni, intelektuāļi un strādnieki, kuriem tika solīts darbs un maize. Rumānijā un Ungārijā fašismam bija liels atbalsts proletāriešu un ļoti nabadzīgo zemnieku vidū.

Definīcijas

Itālijas fašismā jau no pirmsākumiem pastāvēja vairākas ideoloģiskās grupas, katra ar savu vēsturi un atbalsta bāzi. Kopējas ideoloģijas trūkums gan veicināja fašisma straujo popularitāti, gan vēlāk to vājināja.

  1. Nacionālais sindikālisms uzskatīja, ka ražošanā jāveido strādājošo un īpašnieku sindikāti. Tas bija republikānisks, antiklerikāls un ietekmējies no sociālisma.
  2. Lauku fašisms negatīvi skatījās uz pilsētām, noraidīja modernismu un rūpniecību.
  3. Tehnokrātiskais fašisms akceptēja industrializāciju un modernizāciju.
  4. Konservatīvais fašisms balstījās lielajos rūpniekos un zemes īpašniekos, atbalstīja tradicionālo monarhijas un katoļu baznīcas varu.
  5. Nacionālistiskais fašisms bija vērsts uz agresīvu ārpolitiku un autoritāro valsts varas modeli.[4]

Tikai 1932. gadā Musolīni mēģināja definēt, kas ir fašisms. Tas esot antikomunistisks, antisociālistisks, noraida šķiru cīņas konceptu, antidemokrātisks, etātisks, un uz teritoriālo ekspansiju vērsts. Musolīni definēja fašismu kā labēju kolektīvisma ideoloģiju, kas vērsta pret sociālismu, liberālismu, demokrātiju un individuālismu. Viņš rakstīja:

“ Antiindividuāla, fašistu dzīves uztvere uzsver valsts svarīgumu un akceptē indivīdu tikai tik tālu cik viņa intereses sakrīt ar valsts interesēm, kuras iemieso cilvēka, kā vēsturiskas vienības, sirdsapziņu un vispārējo gribu... Fašistu valsts koncepts ir visaptverošs; ārpus tās nevar pastāvēt nekādas cilvēciskas vai garīgas vērtības, vai vēl mazāk - tādām pat nevar būt vērtības... Fašisms tātad ir opozīcijā tai demokrātijas formai, kas vienādo nāciju ar vairākumu, pazeminot to līdz lielākā skaitļa līmenim... Mēs ticam, ka šis ir autoritātes gadsimts, gadsimts kas nosveras pa labi, fašistu gadsimts. Ja 19. gadsimts bija indivīda gadsimts (liberālisms nozīmē individuālismu), tad mēs ticam ka šis ir "kolektīva" gadsimts un tātad, valsts gadsimts. ”

Bijušais Kolumbijas Universitātes profesors Roberts O. Pakstons rakstīja:

“ Fašismu varētu definēt kā politiskās uzvedības veidu, kuru iezīmē apsēsta koncentrēšanās uz sabiedrības sabrukumu, pazemojumu vai upura tēlu, kam kā kompensācija pastāv vienotības, enerģijas un tīrības kulti kuros masu partijas, kuras sastāv no uzticamiem nacionalistu aktīvistiem, efektīvi, taču ne vienmēr komfortabli, sadarbojas ar tradicionālajām elitēm, noliedzot demokrātiskās brīvības, un ar vardarbīgām metodēm, bez nekādiem ētiskiem vai legāliem ierobežojumiem, mēģina piepildīt iekšējās attīrīšanās un ārējās ekspansijas mērķus. ”

Atsauces

  1. ↑ Veidne:Cite dictionary
  2. ↑ Dennis P Doordan. In the Shadow of the Fasces: Political Design in Fascist Italy. The MIT Press, 1995. ISBN 978-0-299-14874-4.
  3. ↑ Wendy Parkins. Fashioning the Body Politic: Dress, Gender, Citizenship. Berg Publishers, 2002. ISBN 978-1-85973-587-9.
  4. ↑ European Dictatorships 1918–1945

Ārējās saites

Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Fašisms&oldid=4094758"