Georgs Andrejevs
Georgs Andrejevs (dzimis 1932. gada 30. oktobrī Tukumā, miris 2022. gada 16. jūlijā) bija latviešu ārsts, diplomāts un politiķis. Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis (1995). Bijis Latvijas ārlietu ministrs (1992—1994), kā arī Augstākās padomes un 5. Saeimas deputāts.
| Georgs Andrejevs | |
|---|---|
 | |
| Latvijas Republikas ārlietu ministrs | |
|
Amatā 1993. gada 3. augusts — 1994. gada 7. jūnijs | |
| Prezidents | Guntis Ulmanis |
| Premjerministrs | Valdis Birkavs |
| Priekštecis | Jānis Jurkāns |
| Pēctecis | Valdis Birkavs |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1932. gada 30. oktobrī Tukums, Latvija |
| Miršanas dati | 2022. gada 16. jūlijā (89 gadu vecumā) |
| Politiskā partija |
|
| Dzīvesbiedrs(-e) | Anita (Brante) |
| Profesija | ārsts, diplomāts |
| Augstskola | Rīgas Medicīnas insitūts |
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1932. gadā Tukumā krāšņu un kamīnu podnieka Nikolaja Andrejeva ģimenē.[2] Mācījās Tukuma pamatskolā. Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā kopā ar māti devās bēgļu gaitās uz Vācijas okupēto Sudetu apgabalu, bet pēc kara beigām atgriezās Tukumā.[3] Mācījās Tukuma 1. vidusskolā (1948—1952), ko absolvēja ar sudraba medaļu.
No 1953. līdz 1959. gadam studēja medicīnu Rīgas Medicīnas institūtā (RMI) un sāka strādāt Paula Stradiņa Republikāniskās klīniskās slimnīcas (RKS) Torakālās ķirurģijas nodaļā. Pēc sešu mēnešu kursiem Maskavas Centrālajā ārstu kvalifikācijas institūtā strādāja RKS Anestezioloģijas un reanimatoloģijas nodaļā (1960—1962), papildinājās anestezioloģijā un intensīvajā terapijā Ļeņingradā un Kijivā. 1964. gadā aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta grādu par "Bemegrida pielietojumu anestezioloģijā un neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā", 1966. gadā kļuva par Latvijas Anesteziologu biedrības pirmo priekšsēdētāju, 1972. gadā ieguva medicīnas zinātņu doktora grādu ar disertāciju "Oriģinālas narkozes un plaušu mākslīgās ventilācijas sejas maskas izveide" un tika ievēlēts par RMI profesoru. 1974. gadā Andrejevu iecēla par jaundibinātās RMI Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedras vadītāju.[4] 1991. gadā viņam nostrifikācijas kārtībā piešķīra habilitētā doktora (dr. habil. med.) grādu.
Politiskā darbība
labot šo sadaļu1972. gadā iestājies PSKP.
Atmodas kustības laikā iesaistījās Latvijas Tautas frontes veidošanā. 1990. gadā G. Andrejevu ievēlēja par Augstākās padomes deputātu no Bauskas vēlēšanu apgabala, 1990. gada 4. maijā viņš nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarāciju. 1992. gada novembrī pēc Jāņa Jurkāna demisijas G. Andrejevs kļuva par Latvijas Republikas ārlietu ministru Ivara Godmaņa otrajā valdībā.
1993. gadā G. Andrejevs bija starp "Latvijas Ceļa" dibinātājiem un no tā saraksta viņu ievēlēja 5. Saeimā. Pēc Saeimas vēlēšanām viņš saglabāja ārlietu ministra amatu, turpinot darboties arī Valda Birkava valdībā. 1994. gada jūnijā G. Andrejevs atzina savu sadarbību ar Valsts drošības komiteju (20 gadus pirms VDK kartotēkas publicēšanas)[5] un atkāpās no ārlietu ministra amata.
Pēc atgriešanās ārsta un mācībspēka darbā 1995. gadā G. Andrejevs saņēma piedāvājumu kļūt par Latvijas vēstnieku Kanādā. Pēc sūtņa kadences beigām 1998. gadā viņš kļuva par Latvijas pastāvīgo pārstāvi Eiropas Padomē (1998—2004). 2004. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās G. Andrejevu ievēlēja par Eiropas Parlamenta deputātu.
2008. gada novembrī viņš izstājās no partijas LPP/LC, paziņojot, ka gatavojas beigt savas politiķa gaitas līdz ar termiņa beigām Eiropas parlamentā 2009. gadā. Tomēr 2009. gada martā paziņoja, ka būs partijas "Sabiedrība citai politikai" vēlēšanu kandidāts 2009. gada Eiropas parlamenta vēlēšanās, neiestājoties pašā partijā.[6] Pašās vēlēšanās neguva pietiekošu vēlētāju atbalstu, lai tiktu ievēlēts. 2010. gadā G. Andrejevs piedalījās politiskās organizācijas "Meierovica biedrība par progresīvām pārmaiņām" dibināšanā.
Miris 2022. gada 16. jūlijā.[7]
Apbalvojumi un pagodinājumi
labot šo sadaļu- Latvijas PSR Valsts prēmija (1977)
- Barikāžu dalībnieka piemiņas zīme (1991)
- Triju Zvaigžņu ordenis, III šķira (1998)
- Eiropas Gada cilvēks Latvijā (2004)
Akadēmijas un biedrības
labot šo sadaļu1995. gadā G. Andrejevu ievēlēja par Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli un par AK Anesteziologu karaliskās koledžas biedru, 1996. gadā par Eiropas Anesteziologu Akadēmijas biedru un 1997. gadā par Vācu Anesteziologu biedrības biedru.[8]
Literatūra
labot šo sadaļu- Tālavs Jundzis. 4. maijs: Rakstu, atmin̦u un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Fonds "Latvijas Vēsture", 2000.
- Georgs Andrejevs. Man dāvātais laiks. Rīga: Zvaigzne ABC, 2018.—1216 lpp. (memuāri)
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «www.gramata21». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 7. novembrī. Skatīts: 2013. gada 18. aprīlī.
- ↑ Savu esmu izdarījis. Ārsts, zinātnieks, politiķis un diplomāts Georgs Andrejevs doctus.lv 20.01.2015.
- ↑ LZA JUBILEJAS SARUNAS: akadēmiķis Georgs Andrejevs par savu laiku, pasauli aiz dzelzs priekškara un rakstniecību “Zinātnes Vēstnesis”, Nr. 7 (612), 2021. gada 26. jūlijā
- ↑ Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedra
- ↑ Linda KUSIŅA -ŠULCE. «Sadarbību ar VDK atzinuši Andrejevs, Lācis, Taivans, Rokpelnis. Ko gaida pārējie 500?». LA.lv (latviešu), 27.12.2017. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-09-28. Skatīts: 2018-12-27.
- ↑ Sabiedrība, Politika, Latvija, Jaunumi. Politikas ziņas, viedokļi un komentāri : Diena.lv
- ↑ https://www.apollo.lv/7565999/aizsaule-devies-bijusais-arlietu-ministrs-un-arsts-georgs-andrejevs
- ↑ Mūžībā devies bijušais ārlietu ministrs Andrejevs nra.lv 2022. gada 16. jūlijā
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Jānis Jurkāns |
Latvijas Republikas ārlietu ministrs 1992. gada 10. novembris — 1994. gada 7. jūnijs |
Pēctecis: Valdis Birkavs |
| Priekštecis: |
Latvijas vēstnieks Kanādā 1995 — 1998 |
Pēctecis: Jānis Lūsis |
| Priekštecis: |
Latvijas vēstnieks Eiropas Padomē 1998 — 2004 |
Pēctecis: |