Zanzibāra
Zanzibāra ir vārds ar kādu tiek apzīmētas divas salas Tanzānijā - Ungudža (kuru biežāk sauc par Zanzibāru) un Pemba - kuras veido autonomu Tanzānijas provinci. 2002. gadā tajā dzīvoja 981 754 cilvēki. Kopējā platība - 1 651 km². Galvaspilsēta - Zanzibāra - atrodas Ungudžas salā. Pilsētas senākā daļa, pazīstama kā Akmens pilsēta, ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Salu ekonomika balstās uz garšvielu audzēšanu un tūrismu. Iespējams, ka salas savu nosaukumu ieguvušas no persiešu valodas - زنگبار, zangi-bar (melno krasts), taču iespējams, ka tas arī cēlies no arābu valodas vārdiem zayn z'al barr (šī zeme ir pievilcīga).
.svg)
Vēsture
Pirmie pastāvīgie iedzīvotāji uz Zanzibāras salām pārcēlās no Āfrikas kontinenta ap mūsu ēras 1000. gadu. Izveidojās divas etniskas pamatiedzīvotāju grupas - hadimu un tumbatu, kas dzīvoja mazos ciematos un neveidoja lielākas valstiskas institūcijas. Vēlīnajā 11. un agrīnajā 12. gadsimtā salas aizvien biežāk apmeklēja tirgotāju kuģi no Persijas līča reģiona. Viņiem apmetoties uz patstāvīgu dzīvi salās, sāka veidoties mantojamas monarhijas. Hadimu valdnieka tituls bija Mwenyi Mkuu vai Jumbe, tumbatu valdnieka tituls bija Sheha.
Pirmais eiropietis - portugāļu kuģotājs Vasko da Gama salas apmeklēja 1499. gadā. Jau 1503. gadā Portugāle pārņēma kontroli par salām un 1505. gada augustā tās kļuva par Portugāles impērijas sastāvdaļu.
1698. gadā salas iekaroja Omānas sultāna karaspēks un tās nonāca Omānas sultanāta pakļautībā. Sajjids Saids bin Sultans al-Busaids 1840. gadā pārcēla savu galvaspilsētu no Maskatas Omānā uz Zanzibāras Akmens pilsētu. Pēc viņa nāves 1856. gadā viņa dēlu starpā sākās cīņa par varu. 1861. gada 6. aprīlī Zanzibāra un Omāna kļuva par atsevišķiem sultanātiem. Sajjids Madžids bin Saida al-Busaids (dzimis - 1834/5. miris - 1870) kļuva par Zanzibāras sultānu, bet viņa brālis Sajjids Thuvaini bin Saids al-Saids kļuva par Omānas sultānu.
Šajā laikā Zanzibāras kontrolē bija arī ievērojama Āfrikas krasta teritorija - saukta par Zandžu. Tajā iekļāvās gan Mombasa gan Daresalama. Zanzibāras tirgotāju tirdzniecības ceļi stiepās līdz pat Kongo upei. 1886. gada novembrī vācu-angļu robežas komisija noteica, ka Zandža ir 19 kilometrus plata krasta josla kas stiepās no Delgado raga Mozambikā, līdz Kipini Kenijā. Teritorijā iekļāvās arī dažas pilsētas un salas tagadējās Somālijas teritorijā. Taču laikaposmā no 1887. līdz 1892. gadam gandrīz visa Zandžas teritorija tika zaudēta rietumu koloniālajām valstīm - Lielbritānijai, Vācijai un Itālijai.
Britu impērijas kontrole pār Zanzibāru tika formalizēta ar 1890. gada Helgolandes-Zanzibāras līgumu, kurā Vācija apņēmās neiejaukties britu interesēs Zanzibārā, pretī saņemot Helgolandes salu pie Vācijas krastiem. Zanzibāra kļuva par Britu impērijas protektorātu. No 1890. līdz 1913. gadam briti šeit iecēla vezīrus, bet no 1913. līdz 1963. britu t.s. rezidentus, kas kontrolēja protektorāta dzīvi.
Pēc sultāna Hamada bin Thuvaini nāves 1896. gada 25. augustā, varu sagrāba Sejjids Khalids bin Bargašs, lai arī likumīgais mantinieks un britu favorīts bija sultāns Hamouds bin Mohammeds. 27. augustā 9:00, pēc tam kad Khalids atteicās nodot varu likumīgajam mantiniekam, britu Karaliskā flote atklāja uguni uz sultāna pili. 45 minūtes vēlāk dumpinieki padevās un Khalids bēga uz Vācijas konsulātu. Šo apšaudi vēlāk nodēvēja par īsāko karu pasaules vēsturē.
1963. gada 10. decembrī Zanzibāra kļuva par neatkarīgu konstitucionālu monarhiju. Šī situācija gan neturpinājās ilgi, jo jau 1964. gada 12. janvārī pamatiedzīvotāju sacelšanās rezultātā sultāns tika padzīts un gāzta arābu vara. Liecinieki ziņoja, ka sacelšanās laikā nogalināti apmēram 5000 arābi. 1964. gada 26. aprīlī Tanganjikai apvienojoties ar Zanzibāru izveidojās jauna valsts - Tanzānija.