Vispārējā cilvēktiesību deklarācija

Vispārējā cilvēktiesību deklarācija ir dokuments, kuru ANO Ģenerālā Asambleja pieņēma 1948. gada 10. decembrī Parīzē, Šaijo pilī. Deklarācija tikai pieņemta ar 48 balsīm "par", savukārt 8 valstis balsojumā atturējās, neviena valsts nenobalsoja pret deklarācijas pieņemšanu. Šis ir vecākais no ANO cilvēktiesību sistēmas pamatdokumentiem; nav saistošs pats par sevi, tomēr būtiska daļa tajā esošo normu kļuva par saistošām, jo tās ir iekļautas tādos saistošos cilvēktiesību dokumentos kā Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (International Covenant on Civil and Political Rights) un Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (International Covenant on Economic, Social and Cultural Rights). Deklarācijā ietverti principi ir atspoguļoti arī tādos starptautiskos tiesību aktos kā ANO Starptautiskā konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu, ANO Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, u.c.

Deklarācijas rašanos rosināja nesenā Otrā Pasaules kara pieredze un tā laikā notikušie cilvēktiesību pārkāpumi, un tā ir pirmais gadījums, kad cilvēktiesību normas tika pieņemtas vispasaules mērogā.

Rašanās vēsture

Otrā Pasaules kara laikā Sabiedrotie pieņēma Četras pamatbrīvības - (1) vārda brīvību, (2) reliģiskās pārliecības brīvību, (3) brīvību no bailēm un (4) brīvību no vajadzības jeb tiesības uz adekvātiem dzīves apstākļiem - kā savus mērķus, ko sasniegt kara laikā. Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūti atkārtoti apliecināja dalībvalstu "ticību cilvēka pamattiesībām, cieņai un cilvēka personas vērtībai un vīriešu un sieviešu līdztiesībai", kā arī to, ka dalībvalstis "ir apņēmušās sadarbībā ar Apvienoto Nāciju Organizāciju veicināt vispārēju cieņu pret cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, kā arī to ievērošanu".

Kolīdz Otrais Pasaules karš bija noslēdzies un Trešā Reiha pastrādātie brutālie noziegumi pret cilvēkiem tika zināmi plašākai publikai, liela daļa cilvēku uzskatīja, ka ANO statūti nepietiekami definēja cilvēktiesības, un kurām šie paši statūti atsaucās. Šī iemesla dēļ bija nepieciešams atsevišķs dokuments, kas detalizētāk definētu cilvēktiesības, kuru ievērošanu ANO statūti uzlika par pienākumu dalībvalstīm.

Darbs pie deklarācijas sākās 1946. gadā, kad tika dibināta Cilvēktiesību komisija, kuras sastāvā bija 18 dažādu tautību cilvēki ar dažādām politiskajām karjerām. Kā visievērojamākie komisijas locekļi minami Džons Pīters Hamfrijs (Kanāda), Eleonora Rūzvelte (ASV), kura arī bija komisijas priekšsēdētāja, Renē Kasēns (Francija) u. c.

Pieņemšana

ANO Ģenerālajā asamblejā, apspriežot Deklarāciju, domstarpības balsojumā (vairākām valstīm atturoties) radīja pirmā preambulas daļa, 1., 2., 13. (projektā 14.), 18. (projektā 19.), 19. (projektā 20.), 26. (projektā 27.) un 28. (projektā 29.) pants (daļai pantu balsošanas laikā numerācija atšķirās, jo projekta 3. pantu vienbalsīgi nolēma izslēgt). Neviena valsts nav iestājusies arī pret deklarācijas projektu kopumā gala balsojumā. Atturējās Saūda Arābija, Dienvidāfrika un sociālistiskās valstis - PSRS, Baltkrievijas PSR, Ukrainas PSR, Polijas Tautas republika, Dienvidslāvijas Tautas federatīvā republika, Čehoslovākija. Saūda Arābijas delegācija balsojumā atturējās galvenokārt 16. un 18. panta dēļ, kuros pasludināja vienlīdzību laulāto starpā (16. pants) un reliģiskās pārliecības brīvību (18. pants). Sociālistiskās valstis pamatoja atturēšanos balsojumā ar to, ka deklarācija nepietiekami nosoda fašismu un nacismu, tomēr, pēc Eleonoras Rūzveltes domām, komunistiskā bloka delegācijas balsojumā atturējās, jo tām pretenzijas sagādāja 13. pants, kas sniedz cilvēkiem brīvību brīvi pārvietoties, tostarp pamest savu valsti. Savukārt Dienvidāfrikas atturēšanās bija acīmredzams mēģinājums pasargāt tajā valdošo aparteīda režīmu, kas bija pretrunā ar vairākiem būtiskiem deklarācijas pantiem.

Vairākas deklarāciju atbalstījušās valstis debatēs kritizēja tās atsevišķus aspektus (Nīderlande, Beļģija, Kanāda, Ēģipte).

Struktūra

Preambula un 30 panti.

1., 2. pants — cilvēktiesību vienlīdzība un universālais raksturs;
3. pants — tiesības uz dzīvību, brīvību un personas neaizskaramību;
4. pants — verdzības aizliegums;
5. pants — spīdzināšanas vai cietsirdīgas, necilvēcīgas apiešanās aizliegums;
6. pants — tiesības tikt atzītam par personu likuma priekšā;
7. pants — tiesības uz aizsardzību pret diskrimināciju;
8. pants — tiesības uz efektīvu tiesību atjaunošanu tiesā;
9. pants — patvaļīgas brīvības atņemšanas un izraidīšanas aizliegums;
10. pants — tiesības uz neatkarīgu un objektīvu tiesu;
11. pants — apsudzētā tiesības kriminālprocesā;
12. pants — tiesības uz aizsardzību pret iejaukšanos privātajā un ģimenes dzīvē;
13. pants — tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties sev dzīvesvietu;
14. pants — tiesības meklēt patvērumu;
15. pants — tiesības uz pilsonību (angļu tekstā "nationality", krievu "гражданство");
16. pants — tiesības stāties laulībā un nodibināt ģimeni, ģimenes tiesības uz aizsardzību;
17. pants — tiesības uz īpašumu;
18. pants — tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību;
19. pants — tiesības uz pārliecības brīvību un tiesības paust savus uzskatus;
20. pants — tiesības uz miermīlīgu sapulču un asociāciju brīvību;
21. pants — tiesības piedalīties savas valsts pārvaldē;
22. pants — tiesības uz sociālo nodrošinājumu;
23. pants — tiesības uz darbu, uz brīvu darba izvēli, uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem un uz aizsardzību pret bezdarbu, uz taisnīgu un apmierinošu darba algu, arodbiedrību veidošanas tiesības;
24. pants — tiesības uz atpūtu un brīvo laiku;
25. pants — tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni, tiesības uz īpašu aizsardzību mātēm un bērniem;
26. pants — tiesības uz izglītību;
27. pants — kultūras tiesības, autortiesības;
28. pants — tiesības uz sociālo un starptautisko kārtību;
29. pants — cilvēka pienākumi pret sabiedrību;
30. pants — Deklarācijas interpretācijas noteikumi.

Literatūra

Burbergs M., Kučs A. Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai — 60. "Jurista vārds" Nr.48 (553), 23.12.2008.
Kuzmins A. "Lost in translation" — cilvēktiesības konkurē ar kino. "Jurista vārds" Nr.45 (550), 02.12.2008.

Ārējās saites

Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (latviski)
Deklarācijas sastādīšanas vēsture (angliski)
ANO ĢA 10.12.1948. sēdes stenogramma (krieviski), (angliski) (franciski)
ANO gadagrāmata par 1948.-1949. g.: izvilkums par Deklarācijas izstrādes un pieņemšanas gaitu(angliski)